Skumji spilgta grāmata par laikmetīgo mākslu
Sāras Torntones aizraujošā grāmata Septiņas dienas mākslas pasaulē (izdevniecība Neputns) atspoguļo tā sauktās laikmetīgās apmākslas vidi vairāk nekā pašu mākslu un sniedz vairākus skaidrojumus tam vēsajam mulsumam, kas saistībā ar šo māk-slu mani pavadījis vismaz pēdējos desmit gadus. Rakstniece un mākslas socioloģe Torntone savu tekstu piedāvā nosaukt par etnogrāfisku pētījumu. Tas pirmajā brīdī izklausās ekstravaganti, jo lokālajā mākslas pasaulē jebkura intervija un ekspedīcija tiek klasificēta kā antropoloģija, atstājot etnogrāfiju folkloras un dziļas pagātnes pētītājiem.
Autores mazliet svinīgā nopietnība pret sevi, kā arī institucionalizētām un šķietami zinātniskā fokusā strukturētām sarunām neļauj tekstu uztvert nedz par dzeltenās žurnālistikas produkciju, nedz dokumentālo prozu. Drīzāk – savdabīgs scenārijs. Viegli ieraugāms, kā jau vizuālās dominances laikmetā pienākas, tašķoties ar detaļu, apģērbu, zīmolu triepieniem aprakstošajās pasāžās, bet izturot gudras klusuma pauzes tajās vietās, kurās nepiedienīga šķistu atbilde nepaplašināta teikuma garumā.
Sadalījusi savu sakāmo septiņās radīšanas dienās, Torntone mākslas vides vērojumus veic Christie’s izsolē Ņujorkā, kritikas grupas nodarbībā Kalifornijas Mākslas institūtā, gadatirgū Art Basel Šveicē, Teita muzeja batālijās, izsludinot verdiktu Tērnera balvas (un čeka) izskatā, mākslas žurnālā ArtForum Ņujorkā, Takasi Murakami darbnīcā Japānā un Venēcijas biennālē, intervējot simtiem cilvēku – kuratorus, kolekcionārus, tirgoņus, galeristus, kritiķus, māksliniekus un viņu satelītus. Koša, raiba, pašpietiekama spēlētāju armāda, kas laikā, kad Dievs joprojām miris, bet Dišāna pisuārs un tā nesaskaitāmās variāci-jas mūžam dzīvas, par īsteno mākslas darba kritēriju izgroza tā cenu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.