Barības ķēdes augšgalā

Simons Ostrovskis par medijiem sabiedrībā, kam vairs nerūp informācijas patiesums

Amerikāņu žurnālista, Vice News reportiera Simona Ostrovska filma Selfiju karavīri pagājušogad kļuva par sensāciju. Izpētījis viena Krievijas armijas karavīra sociālajos tīklos vairāku mēnešu laikā ievietotās pašbildes un pēc tam uzmeklējis tieši tās pašas vietas Krievijā un Ukrainā un nofotografējies tur, žurnālists uzskatāmi pierādīja, ka karadarbībā Austrumukrainā piedalās Krievijas armijas vienības.

Gadu pirms tam pēc viņa reportāžu sērijas Krievu rulete par karu Austrumukrainā viņu nolaupīja tā dēvētās Doņeckas tautas republikas kaujinieki un trīs dienas sita un pratināja sava štāba pagrabā Slovjanskas pilsētā.

Plašu ievērību izpelnījušās Ostrovska filmas par korupciju 2014.gada ziemas Olimpisko spēļu Sočos gatavošanā, par Izraēlas apmetnēm okupētajā Rietumkrastā, par ziemeļkorejiešu darba nometnēm Sibīrijā. Viņa 2007.gada reportāža BBC par bērnu piespiedu nodarbināšanu kokvilnas novākšanā Uzbekistānā izraisīja globālu uzbeku kokvilnas boikotu un lika valsts diktatoriskajam režīmam atteikties no bērnu darba masveida izmantošanas kokvilnas rūpniecībā.

Mūsu saruna notika žurnālistu konferences laikā Rīgas Ekonomikas augstskolā 13.augustā.

Sāksim ar aktuālo. Ik dienas pienāk ziņas par saspīlējuma pieaugumu Ukrainas austrumos un Krimā. Ko Kremlis gatavojas darīt?
Man šķiet, ka pašlaik ir grūti pat iedomāties, kam tas viss. Jo ir tik daudz faktoru, kuri saistīti gan ar karu Sīrijā, gan ar karu Ukrainā, kas turpinās un nekad arī nebija beidzies, gan ar parlamenta vēlēšanām Krievijā septembrī, gan ar [prezidenta administrācijas vadītāja Sergeja] Ivanova atlaišanu, gan ar vēlēšanām ASV. Grūti saprast, kuri no šiem un citiem daudzajiem faktoriem Putinam pašlaik ir svarīgākie un ko viņš mēģina izdarīt.
Taču ir acīm redzams, ka tiek uzpumpētas emocijas no nekā. Visi šie prezidenta izteikumi par terorakta it kā mēģinājumu Krimā, ko mēģinājuši izdarīt it kā Ukrainas specdienesti… Pēc tik nopietniem un šausmīgiem teroristiskiem apdraudējumiem, kādus Eiropa un Amerika pieredzējusi dažos pēdējos mēnešos – Orlando, Nicā, Parīzē, Beļģijā – uzkurināt karu, pamatojoties uz terora aktu, kuru pat Krievija pati atzīst par nepilnīgu un kurā neviens nav gājis bojā, izskatās, manuprāt, ļoti dīvaini. Neviens to neuzskatīs par pamatotu iemeslu plaša kara sākšanai, manuprāt.

Vai nav dīvaini arī tas, ka Putins tik atklāti gatavojas it kā karam ar Ukrainu, ja zinām, ka viņš nemēdz atkārtot reiz jau izdarīto un parasti cenšas rīkoties negaidīti? Varbūt viņš gatavo kaut ko citur, nevis Ukrainā?
Iespējams. Vēl viens variants ir, ka ar šo retoriku viņš novērš uzmanību no Krievijas iekšējām problēmām. Jo šīs problēmas nekur nav pazudušas, bet vēlēšanu iznākums ir jāgarantē. Ja cilvēki runā par kaut kādiem ukraiņu specspridzinātājiem, viņi nerunā par Krievijai sarežģītākām tēmām. Taču tie visi ir tikai minējumi. Ir pat tāda konspiroloģija, ka Putins ar Porošenko vienojušies šo tēmu uzturēt, jo arī Ukrainā netrūkst problēmu.

Vai jūs arvien varat strādāt Krievijā un Ukrainas austrumos pēc tā, ko esat tur jau darījis?
Ļoti daudzi žurnālisti pēdējos gados ir tikuši melnajos sarakstos, un es esmu to skaitā. Šos sarakstus, starp citu, nesen kaut kādi hakeri izlika internetā. Ir aizdomas, ka ar Ukrainas drošības dienesta piedalīšanos, taču tas nav pierādīts. Tas ir Doņeckas tautas republikas preses dienesta darbinieka personisks e-pasts ar to žurnālistu sarakstiem, kuri mēģināja iegūt akreditāciju, un katram klāt ir raksturojums – drīkst, nedrīkst, “NATO aģents”, par kādiem viņi uzskata daudzus. Ja esi atzīmēts ar sarkanu, tātad esi aizliegts, ja ar dzeltenu – aizdomīgs, ja ar zaļu vai baltu – drīksti.

Kādā krāsā esat jūs?
Sarkanā. Bet tikai DNR, pat ne visā Austrumukrainā, ne Luhanskas tautas republikā.

Bet Krievijā?
Krievijā es nevaru saņemt žurnālista akreditāciju. Braucu turp bieži, taču akreditāciju nevaru saņemt, bet bez akreditācijas tur nav iespējams strādāt.

Trīs šausmīgākās dienas jūsu mūžā, kā esat tās raksturojis, bija pēc tam, kad 2014.gada 21.aprīlī jūs aizturēja Slovjanskā Doņeckas apgabalā. Šeit konferencē teicāt, ka aizturēšanu acīmredzot bija pasūtījis Igors Strelkovs…
Tā man šķiet. Jo tolaik mēs pat nezinājām par tāda Strelkova eksistenci, sabiedrība par viņu nezināja. Bija [pašpasludinātais Slovjanskas mērs Vjačeslavs] Ponomarjovs, kuru, kā vēlāk izrādījās, Strelkovs bija izlicis priekšplānā kā publisku seju un vietējo “tautas mēru”. Tolaik Strelkovs nevarēja publiski rādīties, jo viss stāsts no Krievijas puses bija par to, ka tie ir vietējo iedzīvotāju nemieri un tautas sacelšanās pret huntu Kijevā. Ponomarjovs bija vietējais, tāpēc viņam bija jābūt šīs sacelšanās sejai tieši Slovjanskā. Bet Strelkovs ir no Krievijas un, kā pats atzīst, ir bijušais Federālā Drošības dienesta darbinieks. Tāpēc, ja viņš būtu parādījies kā līderis jau tajās agrīnajās dienās, būtu bijis daudz vairāk jautājumu par Krievijas tiešu piedalīšanos, ko tolaik Krievija centās slēpt daudz rūpīgāk nekā pašlaik.

Kā notika jūsu aizturēšana?
Viņiem bija fotogrāfija, kas bija izdalīta blokposteņiem. Austrumukrainā nav iespējams pārvietoties, neizbraucot cauri blokposteņiem. Slovjanskā vien, cik atceros, to bija vismaz četri. Mēs atgriezāmies no filmēšanas, kurā, starp citu, uzņēmām Krievijas pilsoņa piedalīšanos kaut kādā kazaku bataljonā Kramatorskas pilsētā. Mēs pierunājām viņu parādīt savu Krievijas pasi, un tas bija pirmais apstiprinājums Krievijas pilsoņa, ja arī vēl ne militārpersonas, dalībai tā dēvētajās tautas sacelšanās Ukrainā. Braucām atpakaļ uz viesnīcu, un blokspostenī mūs apturēja, ar lukturīti apskatīja, un jauns cilvēks ar ieroci ļoti nopriecājās, mani ieraudzījis un salīdzinājis ar fotogrāfiju, sāka saukt: “Tas ir viņš! Tas ir viņš!”
Mums lika izkāpt no automašīnas, nolika rindā ielas vidū. Mēs bijām pieci žurnālisti. Mani nošķīra no pārējiem, iesēdināja melnā volgā un aizveda uz Ukrainas drošības dienesta ēku, ko bija pārņēmuši separātisti un izmantoja kā savu štābu. Tur savulaik bija NKVD, pēc tam KGB, pēc tam [Ukrainas drošības dienests] SBU, bet nu bija Slovjanskas prokrieviskās kustības štābs. Un mani iemeta tajā pašā pagrabā, kurā, domāju, simti vai pat tūkstoši cilvēku savulaik izjuta līdzīgas emocijas, kādas bija man.

Kādas bija galvenās emocijas?
Bailes pirmām kārtām. Jo vispirms tev atņem visas personiskās mantas, izkrata kabatas, aizsien acis, sasien rokas, nomet uz grīdas un, vienkārši runājot, piekauj. Mani sita apmēram diennakti. Ne pastāvīgi – piekauj un atstāj padomāt, kā piekāva un kā vēl piekaus. Tu neko neredzi – acis ir aizsietas. Tad atgriežas un atkal sit.

Ko īsti viņi no jums gribēja?
Sākumā sita vienkārši iebiedēšanai. Vēlāk sāka nopratināt. Tā bija, manuprāt, jauna gūstekņa profesionāla apstrādāšana. Proti, man šķiet, ka tā viņi pamatā apstrādā visus, kuri nonāk viņu rokās, lai sagatavotu nopratināšanām. Lai cilvēks baidās, jūtas neaizsargāts, zaudē savu cilvēcīgumu un ir pilnīgi kontrolējams un viegli manipulējams.

Ko viņi gribēja no jums uzzināt?
Viņi man prasīja, vai nestrādāju “Labējā sektora” labā, vai nestrādāju CIP vai FIB labā. Kāpēc manos materiālos ir tāda, kā viņi uzskatīja, prorietumnieciska līnija? Kāpēc un kā uzdrošinājāmies mūsu materiālu sēriju nosaukt par Krievu ruleti, ja krievi šajā karā nepiedalās? Kāpēc, runājot par Krimu, izmantojam vārdu “aneksija”, ja tur bija noticis referendums? Kāpēc runājam par Krievijas iebrukumu, ja nav nekādu pierādījumu, ka tas bijis iebrukums? Tāda veida jautājumi.

Kā jums šķiet, kādas atbildes viņi cerēja no jums saņemt?
Domāju, ka jēga nav atbildēs, tā ir klasiska iebiedēšana. Nekādu jēdzīgu informāciju viņi no manis nemēģināja iegūt, informācija bija man jāsaņem no viņiem – ja tu taisīsi reportāžas, kuras neatbilst situācijas pareizam redzējumam, tam būs sekas. Tas bija vēstījums ne tikai man, bet arī visiem pārējiem žurnālistiem.

Vai var teikt, ka jums nepaveicās, ka esat ASV pilsonis, jo tāpēc jūs aizturēja, bet paveicās, ka esat ASV pilsonis, jo tāpēc jūs drīz atbrīvoja?
Uzskatu, ka mani aizturēja manu materiālu dēļ, kuros bija ļoti daudz krievu valodas, tāpēc daļu no tā, ko pārraidīju, viņi saprata. Ja viņi nesaprata manis runāto kameras priekšā, kas bija angļu valodā, tad tomēr labi saprata visu pārējo, tāpat kā vietējie iedzīvotāji, un viņi uzskatīja, ka tas ir bīstami. Jo pārējie materiāli, kurus cilvēki tur skatījās, lielākoties atbilda viņu līnijai.

Trīs šausmīgākās dienas bija pret paša gribu. Bet, skatoties jūsu filmēto par Ziemeļkorejas mežstrādniekiem Krievijas Tālajos Austrumos, var rasties jautājums – kas cilvēkam liek uzņemties tādu pārbaudījumu?
Šo materiālu es filmēju divreiz – vispirms BBC, otrreiz Vice. Pirmajā reizē vajadzēja apmēram nedēļu, lai atrastu vietas, kur strādā šie ziemeļkorejieši. Tas ir dziļi, dziļi taigā – dzelzceļš BAM, un tu izkāp stacijā, kurā neviena nav, ir vienkārši plika platforma un mežs. Varbūt reizēm ir arī kāds grunts ceļš. Ej nu saproti, kur meža dzīlēs ir tie ziemeļkorejieši.

Jūs bijāt divatā ar operatoru?
Jā, un viņš bija gandrīz vai vietējais, ja vērtē pēc turienes mērogiem. Viņš bija no Vladivostokas, bet mēs bijām Amūras apgabalā – attālums kā no Madrides līdz Maskavai, taču tur tas ir “tuvu”. No Habarovskas līdz turienei jābrauc 17 stundas.
Vienā brīdī es gandrīz padevos. Mēs gājām pa kaut kādu grunts ceļu, bija jau deviņi vakarā, jau sāka tumst – bija vasara, saule rietēja vēlu. Un tu sāc baidīties, ka iestrēgsi mežā. Bet tad iedomājies, ka esi iztērējis nedēļu, lai tiktu līdz šejienei, esi iztērējis kaudzi naudas, un no tevis gaida, ka atnesīsi šo materiālu. Spiediens ir ļoti liels, tāpēc turpini soļot uz priekšu, nezinādams, vai kaut ko atradīsi, bet tev tas ir jāizdara, tu nevari atļauties neizdarīt.

Bet tā bija jūsu paša izvēle, vai darīt vai nedarīt.
Jā, taču es pārliecināju BBC, ka viņiem jāiedod man 13 tūkstoši mārciņu, lai varu veikt izmeklēšanu un uzņemt šo materiālu. Un tas bija viens no pirmajiem maniem uzdevumiem, man bija sevi jāapliecina. Operators Romāns jau teica, ka droši vien ejam nepareizā virzienā, iesim labāk atpakaļ. Bet tad kādā brīnišķīgā brīdī izdzirdējām motorzāģa troksni. Es sapratu, ka bija vērts. Un mēs tiešām atradām tos ziemeļkorejiešus, kuri bija pilnīgi vieni dziļi mežā – trīs cilvēku komanda, kuri runāja ļoti lauzītā krievu valodā. Mēs viņus uzfilmējām, un pēc tam jau viss aizgāja – mēs atvērām materiālu. No šā gadījuma guvu sev ļoti lielu mācību, ka vienmēr vajag aizspiest līdz galam. Kad sāc domāt par padošanos, ir īstais brīdis, lai ietu tālāk.

Jūsu sižetā teikts, ka šādu būtībā vergu darbu Krievijā strādā apmēram 20 tūkstoši cilvēku no Ziemeļkorejas.
Tajā brīdī es rakstiski pieprasīju imigrācijas dienestam datus par to, cik ziemeļkorejiešiem ir vīzas ar darba atļauju Krievijā. Tādu tiešām bija ap 20 tūkstošu, ja pareizi atceros. Meža darbos bija nodarbināti laikam ap 10 tūkstošiem. Ļoti daudzi strādāja celtniecībā, it īpaši Tālajos Austrumos.

Vai šiem jūsu atklājumiem bija kāds iespaids uz ziemeļkorejiešu nodarbināšanas politiku?
Nē, viņi turpina izmantot Ziemeļkorejas darbaspēku, kas ir pilnīgā pretrunā pat ar Krievijas likumiem, kuri noteic, ka darba devējam jāmaksā darba ņēmējam tieši. Nevar maksāt ārzemju pilsoņa valsts valdībai un pēc tam cerēt, ka šī valdība samaksās strādniekam. Ir jābūt darba līgumam ar viņu un jāmaksā viņam, bet ar ziemeļkorejiešiem tas tā nav.

Toties jūsu reportāžām par bērnu darbaspēka izmantošanu Uzbekistānas kokvilnas rūpniecībā gan bija būtisks iespaids.
Jā, esmu novērojis, ka pārmaiņas var panākt, ja trāpa kabatai. Tas ir naudas jautājums. Ja vari apdraudēt kāda naudas avotus, tad vari mainīt viņa praksi. Vai viņš to grib vai negrib, tas liks pagriezties par 180 grādiem, pat ja tas ir visnepagrozāmākais totalitārais režīms kā Uzbekistānā.
Uzbekistānā mēs radījām apdraudējumu viņu lielākajai – kokvilnas industrijai, no kuras valdība gūst lielāko daļu ārvalstu valūtas rezervju, bez kurām viņi nevar eksistēt. Radījām apdraudējumu tāpēc, ka parādījām ne tikai to, ka Uzbekistānā bērnu darbaspēku izmanto kokvilnas vākšanā, bet arī to, ka tajā ir iesaistītas Rietumu kompānijas, jo pērk šo kokvilnu un no tās šuj drēbes, kuras valkā parastie cilvēki Rietumos. Tam bija ļoti liela rezonanse. Kompānijām, kurām pirms tam bija vienalga, kur tās pērk kokvilnu, nācās mainīt savu politiku un boikotēt Uzbekistānas kokvilnu, tāpēc Uzbekistānai savukārt nācās mainīt savu politiku un pārstāt dzīt skolniekus strādāt kokvilnas laukos. Tagad viņi novākt šo kokvilnu dzen diemžēl citus – skolotājus, ārstus. Taču vismaz to vairs masveidā nedara ar bērniem.

Tagad daudzi runā par “postfaktuālo” sabiedrību, kurā cilvēkiem vairs nerūpot informācijas patiesums. Vai ir jēga atmaskot, piemēram, Krievijas propagandas melus, ja tās galvenais mērķis ir nevis uzdot šos melus par patiesību, bet gan radīt pārliecību, ka visi melo?
Kad strādāju, es nedomāju, kuru atmaskoju. Es pirmām kārtām gribu radīt skatāmu materiālu – tādu, kas ne tikai informē skatītāju, bet ir viņam arī interesants, kaut kādā līmenī izklaidē. Jo uzskatu, ka ir jāciena skatītāja laiks un nevar viņam vienkārši spiest virsū informāciju tīrā veidā, it kā viņam būtu pienākums to zināt. Tā jāsniedz viņam patīkamā paketē.
Domāju, ka tas ir arī Krievijas propagandas panākumu iemesls – ka viņi sniedz savu vēstījumu skatītājam ļoti izklaidējošā, interesantā izskatā. Dabiski, ka viņiem to darīt ir daudz vienkāršāk nekā īstam žurnālistam, jo viņi var izdomāt jebkādu fantastiku. Godīgam žurnālistam ir daudz sarežģītāk atrast veidu, kā interesanti pasniegt patiesu informāciju. Man šķiet, ka ar reportāžām no Ukrainas man ir izdevies to panākt un ka tas ir viens no piemēriem, kā to var darīt.

Ne tikai ar reportāžām no Ukrainas – manuprāt, var dēvēt par aizraujošu jūsu izmeklēšanu Selfiju karavīri, kurā nofotografējāt sevi tieši tajās vietās Krievijā un Ukrainā, kurās viens Krievijas armijas karavīrs no Burjatijas bija bildējies, dodamies ar savu vienību karot Austrumukrainā. Vai bija Krievijas reakcija uz šo filmu?
Oficiālas reakcijas nebija, bet reakcija izpaudās kā akreditācijas atteikšana man pēc šīs filmas. Manuprāt, viņi izlēma neizpūst no šīs filmas stāstu, lai nepievērstu tai vairāk uzmanības. Tāpēc no varas puses nebija kādas īpašas reakcijas, ka tie esot meli un tamlīdzīgi.

Vai zināt, kas pēc tam notika ar filmas varoni, selfiju autoru Bato Dombajevu?
Nezinu. Domāju, ka viņš pats vērsās pie savas priekšniecības uzreiz pēc tam, kad biju ar viņu sazinājies, pareizāk, pat pirms tam – uzreiz pēc tam, kad atradu viņa sievu. Man šķiet, ka ar viņu parunāja, pirms es ar viņu parunāju pa telefonu. Bija pagājušas vairākas stundas starp to brīdi, kad mēs uzradāmies, un manu zvanu viņam. Nezinu, kas ar viņu un kur viņš ir, jo no interneta tika izņemtas visas viņa eksistences pēdas, un es vairs nevaru turpināt sekot viņa dzīvei, kā vairākus mēnešus biju darījis caur viņa lappusi VKontakte portālā izmeklēšanas laikā.

Kā jūs salīdzinātu padomju un pašreizējo Krievijas propagandu – kas ir kopīgs un kādas ir galvenās atšķirības?
Nu, tās būs galvenoties nevis manas, bet gan citu cilvēku atziņas, kuri par to domājuši daudz vairāk nekā es. Taču galvenā atšķirība, manuprāt, ir tāda, ka padomju laikos bija pilnīgi skaidra ideoloģiskā līnija, kura pamatoja to, ko vēstīja oficiālie plašsaziņas līdzekļi. Tagad Krievijai nav nekādas vienojošas ideoloģijas – ne iekšējas, ne ārējas. Tai nav nekā, ko piedāvāt ārējai pasaulei, un nav skaidras ideoloģijas, ko varētu piedāvāt pašas iedzīvotājiem. Tāpēc tā izplata daudz dažādu vēstījumu par kādu notikumu. Viņi vieš jucekli un maldus, nevis mēģina skaidri sakārtot savu ideoloģiju, kā bija padomju laikos. Manuprāt, tā ir galvenā atšķirība. Kad viņiem nav savas patiesības, viņi mēģina parādīt, ka nekur nav patiesības, tāpēc varbūt Krievijā nav tik slikti, nav sliktāk kā visur citur. Tas ir viss, ko viņi pašlaik var piedāvāt.
Manuprāt, krievu nacionālists [Aleksandrs] Dugins labi raksturoja visu Krievijas ārpolitiku – ka mūs apvieno tas, pret ko mēs esam, nevis tas, par ko esam. Tas, par ko esam, mūs šķir. Bet tas, pret ko esam, mūs vieno.
Tas atkal attiecas tiklab uz Krievijas iedzīvotājiem, kā arī uz sabiedrotajiem aiz Krievijas robežām, dažādām raibām politiskām kustībām. Ja padomju laikos atbalstīja galvenoties kaut kādas kreisas organizācijas, jo režīms bija sociālistisks, un bija jāuzceļ komunisms, tad tagad atbalsta jebkādu ideoloģiju jebkādus grupējumus, kuri strādā pret Rietumu vienotību. Apvieno tas, pret ko tie ir.
Piemēram, varam atrast kreisos Grieķijā, kuri ir pret Eiropas Savienību, un galēji labējos vai pat fašistus kādā partijā kaut kur Austrumvācijā, kuri arī, kaut arī aiz citiem, rasistiskiem iemesliem ir pret ES. Un Krievija retoriski vai pat finansiāli atbalstīs gan vienus, gan otrus, kaut gan abi ir politiskā spektra pretējos galos. Jo abi ir pret to, pret ko ir Krievija, kaut arī katrs ir par kaut ko citu.

Vai jums nešķiet, ka šajā amata termiņā Putins tomēr mēģina kaut kādu ideoloģiju uztaisīt – ka Krievija esot Rietumu civilizācijas balsts un tradicionālo un ģimenes vērtību galvenā sargātāja?
Taisnība, pēdējā laikā šī ideoloģiskā līnija uz tā dēvēto ģimenes vērtību un konservatīvisma pusi pastāvīgi attīstās.
Krievijā ir prakse, ka vara atbalsta visus opozīcijas strāvojumus vienlaicīgi un manipulē ar to savstarpējo cīņu. Prezidenta administrācijā [Vladislavs] Surkovs īpaši izcēlās ar spēju atbalstīt gan komunistus, gan LDPR [Žirinovska partiju], gan Rodina, gan citas dažādas partijas. Un tādā veidā visas bija viņam kabatā. Tieši tāpat, manuprāt, Krievijā ir ar ielu politiku. 2011.gada notikumi Bolotnaja laukumā [Maskavā] varu ļoti nobiedēja, tāpēc tā pamēģināja pārņemt savā kontrolē arī dažādus radikāļus un ekstrēmistus un tagad atbalsta gan liberāļus, gan radikāļus.

Kāpēc politiķi var būt populāri, pat ja ignorē racionālus argumentus vai regulāri melo, kā to redzējām Lielbritānijā pirms Brexit balsojuma un redzam tagad Trampa kampaņā Amerikā?
Jo cilvēki neuzticas tam, ko uzskata par status quo, un pieņem politiķus, kuri iet pret to, proti, pret faktiem un loģiku, kā dumpiniekus, kuri saprot viņu emocionālo stāvokli. Ir liels ļaužu kontingents, kuri vienkārši grib skatīties, kā viss nodeg. Viņi pat varbūt saprot, ka viss, ko tāds saka, nav patiesība, toties viņš parāda lielu fuck “esteblišmentam”, un tieši tas viņiem patīk.

Vai jūs kā žurnālistu neuztrauc, ka šī sabiedrības daļa jūtas ērti savā informatīvajā burbulī, bet jūsu sniegtie fakti un argumenti tai vispār neinteresē?
Domāju, ka tā varbūt ir mūslaiku sabiedrības vislielākā problēma. Par ko konferencē runāja Gregs (Grzegorz Piechota) no Gazeta Wyborcza – kā lielo sociālo mediju algoritmi palīdz cilvēkiem saņemt to informāciju, kura viņiem patīk, nevis to, kas viņiem būtu vajadzīga. Agrāk cilvēki pirka avīzes, un, pat ja tā bija kreisa vai labēja avīze, tajā bija arī tāda informācija, kuru lasītājs pats neizvēlējās, to izvēlējās redaktors. Pat pirms Facebook, jau ar interneta parādīšanos katrs var pats izvēlēties, ko lasīt. Tas radikalizē sabiedrību.

Ko tā dēvētie tradicionālie mediji var darīt šādā situācijā?
Esam atgriezušie pie tā, par ko jau runājām – ka jāsniedz ne tikai vajadzīga, bet arī lietošanai patīkama informācija. Ja sniegsiet informāciju, kura varbūt neatbilst tās saņēmēja politiskajiem uzskatiem, taču ir iepakota izklaidējošā vēstījuma formā, ir lielākas izredzes, ka viņš to noskatīsies.

Jūsu darbavieta Vice News to acīmredzami mēģina darīt. Kā un kāpēc medijs, kas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sākās kā panku kultūras žurnāls, nonāca līdz aktuālām politiskām ziņām?
Vice eksistē jau vairāk nekā 20 gadu, un viņi tiešām sāka kā jauniešu žurnāls, kuru dēvēja par “hipsteru Bībeli”. Jo katrs hipsteris to lasīja. Viņi noteica veselas paaudzes, tā dēvēto mileniāļu kultūras orientierus. Daudzas organizācijas vēlas sadarboties ar Vice tikai tāpēc vien, ka viņi tik stipri asociējas ar šo jauno paaudzi. Visi gribētu, lai šī jaunā panadze pērk viņu ražojumus un skatās viņu video, un uzskata Vice par taisnāko ceļu uz šo auditoriju. Šā gadsimta pirmajā desmitgadē Vice bija apmēram tas pats, kas MTV pagājušā gadsimta astoņdesmitajos.

Kā nonāca līdz tam, ka Vice nu jau esat arī jūs?
Kad interneta joslas platums jau ļāva straumēt video, viņi sāka veidot dokumentālas filmas. Pirms tam viņiem bija mājaslapa pamatā tekstiem. 2014.gadā viņi nolēma veidot ziņas, kas bija loģisks nākamais solis attīstībā. Un tad es tur iegāju. Patiesībā iegāju jau 2013. gadā, kad kļuvu par producentu programmai, kuru viņi veidoja HBO. 2014.gadā, kad viņi izlēma taisīt dienas ziņas, sāku aktīvi veidot viņiem reportāžas. Pašlaik viņi ir vienkārši nākamajā attīstības posmā, proti, kļūst vēl vairāk tradicionāli. Tieši tāpat, kā notika ar MTV, kas sāka kā dumpīgas mūzikas kanāls un kļuva neticami populārs veselai cilvēku paaudzei, bet vēlāk pārtapa par daļu no korporatīvās Amerikas un pazaudēja daudz no sava asuma. Domāju, ka tas ir neizbēgami jebkurai organizācijai, kas aug un iegūst plašu auditoriju.

Vai pašlaik redzat kādu jaunu mediju, kas sāk to pašu ceļu, ko gāja MTV un pēc tam Vice?
Esmu nepareizajā paaudzē, lai to pamanītu. Esmu bezcerīgi atpalicis no laika. Un viss notiek tik strauji. Kas bija labs pirms diviem gadiem, pašlaik vairs nevienam nešķiet interesants.

Vikipēdijā esat raksturots kā “padomju izcelsmes amerikāņu žurnālists”. Ko tas varētu nozīmēt, ja PSRS beidza pastāvēt, kad jums bija deviņi gadi?
Nezinu. Piedzimu Padomju Savienībā, Maskavā, un mana ģimene emigrēja uz ASV 1982.gadā. Tātad Padomju Savienībā esmu dzīvojis ļoti īsu laiku, tikai pusotru gadu. Bet 1998.gadā atgriezāmies Krievijā, un nākamos astoņus gadus dzīvoju bijušajā Padomju Savienībā.

Un strādājāt laikrakstā The Moscow Times?
Jā, trīs gadus, sākot no 2001.gada.

Kurus medijus Krievijā vēl var uzskatīt par brīviem un neatkarīgiem?
Novaja gazeta, Vedomosti. Vēl Kommersant – pa pusei. Līdz nesanam laikam arī RBK – viņu televīzijas piedāvājums arvien ir labs, taču internetā rakstītais vairs ne.

Kā jūs raksturotu radio Eho Moskvi izdzīvošanas fenomenu? Kāpēc Putins viņus pacieš?
Ak, jā, arī Eho Moskvi ir joprojām labi. Domāju, Krievijā viss ir personisku attiecību jautājums. Šķiet, ka [radio vadītājs Aleksejs] Venediktovs izveidojis labas personiskas attiecības ar Putinu, ir izrādījis viņam cieņu. Tāpēc viņiem ļauj turpināt. Nezinu, kā tieši tas darbojas, bet Krievijā svarīgākais ir uzminēt, ko grib vara. Droši vien cilvēki, kuri pieņem lēmumus, redz, ka Venediktovam ir labas attiecības ar Putinu, tāpēc viņu neaiztiek.

Kāpēc nolēmāt pāriet no drukātajiem uz video medijiem?
Tajā laikā es biju AFP biroja vadītājs Dienvidkaukāzā, un mēs ziņojām par 2005.gada vēlēšanām Azerbaidžānā. Es iepazinos ar BBC komandu, kura veidoja filmu par vēlēšanām, par cilvēkiem, kuri mēģināja Azerbaidžānā atkārtot Gruzijas “rožu revolūciju”. Viņiem tas neizdevās, daudzus ielika cietumā, dažiem nācās pamest valsti, vēl citi vienkārši pārstāja būt politiski aktīvi. Pastāvīgi rakstīju par šiem notikumiem ziņas AFP, un tos pašus notikumus visu laiku filmēja arī BBC žurnālisti, taču neko no tā nerādīja, bet pēc tam uztaisīja pusstundu garu filmu. Un es atskārtu, ka tas bija daudz iedarbīgāk nekā jebkas no manis rakstītā. Jo varēja redzēt cilvēkus un saprast, kā viņi jutās.
Es sapratu, ka viņu laiks, trīs mēnešus filmējot, bija daudz lietderīgāk pavadīts nekā mans, diendienā rakstot ziņas. Jo šo video arī šodien ir interesanti noskatīties, bet, ja izlasīsiet ārpus konteksta kādu no maniem tālaika rakstiem ziņu aģentūrai, tas šķitīs nevērtīgs. Tad es izlēmu, ka gribu darīt to, ko dara viņi, un ar viņu palīdzīgu pārcēlos uz Londonu.

Vai tas nozīmē, ka rakstītie mediji ir nolemti galam?
Nebūt ne! Es tikai runāju par to, kas šķiet svarīgi man pašam, no pilnīgi egoistiska skata punkta. Manā ieskatā ziņu aģentūras žurnālistikā ir “barības ķēdes” apakšā. Taču bez šīs “barības ķēdes” apakšas nevar eksistēt arī tās augša. Jo kādam ir jāsavāc notikuma vietā informācija, ko citi varētu lietot. Es vienkārši pats vairs negribēju būt “barības ķēdes” apakšā, gribēju tikt augšā!

CV
Dzimis 1981. gadā Maskavā, 1982. gadā ģimene emigrēja uz ASV, atgriezās Krievijā 1998.gadā.
No 2001. līdz 2007. gadam – The Moscow Times un AFP korespondents Krievijā un Dienvidkaukāzā.
2007. gadā sāk strādāt BBC, no 2013. gada strādā Vice News.
Ostrovska uzņemtās filmas un sižeti saņēmuši daudzus apbalvojumus – Lovie Award, Webby Award, AIB Award, DuPont Columbia University Award for Journalism, Livingston Award, ASME Award u. c.

Vairāk mājaslapā: http://www.simonostrovsky.com/.

Videomateriāli:

Filma ”Selfie Soldiers”
Reportāžu sērija ”Russian Roulette” 
Filma ”Sochi 2014: Mountains of Money”
Filma ”Renegade Jewish Settlers”
Filma ”North Koreans labouring in Russia’s timber camps”