„Kauliņi beidzot ir mesti“ • IR.lv

„Kauliņi beidzot ir mesti“

26
Leģionāru piemiņas gāgiens 16.martā. Foto: Edijs Pālens, LETA
Gunārs Nāgels

Daži vārdi par 16.martu

Atkal pienācis tas datums, kad kā katru gadu piepildīsies Krievijas cerības, ka latvieši tai brīvprātīgi izmetīs āķi, uz ko varēs uzkarināt melus gan par āķa izmetējiem, gan par latviešu tautu un Latvijas valsti.

Visu problēmu pamatā ir tas, ka daudzi Latvijā nesaprot, cik Rietumos ienīsts ir jebkas, kam piekarināta birka „SS”. Un ir pilnīgi vienalga, ka no leģiona apzīmējuma „Latviešu SS brīvprātīgo leģions” (Lettische SS-Freiwilligen-Legion) vienīgā patiesība ir vārdam „Latviešu”. Leģions nebija nedz īsts SS (jo latvieši nav pareizās rases cilvēki), nedz arī „brīvprātīgs”, par ko liecina „Iesaukšanas pavēle” (Einberufungsbefehl), ko var apskatīt Latvijas Okupācijas muzejā. Par palīdzību izvairīties no iesaukšanas vācieši arī izpildīja nāvessodu.

Latviešiem ir skaidrs, ka, arī ja bija iesaukti Lielvācijas bruņotajos spēkos, tie nepiedalīsies cīņā PAR Lielvāciju, bet gan PRET sarkanarmijas atgriešanos Latvijā. Jo visiem bija skaidrs, ko tās atgriešanās nozīmēs.

Jauniesauktā vēstule sievai 1944.gada septembrī: „Kauliņi beidzot ir mesti! Tagad izšķirsies: būt vai nebūt! Rīt agri mums jaunajiem jāiet uz komisiju, tad mūs sūtīs uz Abrenes ielas kazarmēs un tad mūsu ceļš vedīs pret boļševikiem. (..) Galva augšā! Nekādu asaru! Nekāds izmisums! Labāk lūpās cieta spīts! Vēl jau viss nav zaudēts. Kaut arī ienaidnieks ar savām masām un milzīgo materiālu trako, tad tomēr cerība ir un cerībai jābūt. Es skaidri apzinos, cik smags man šis gājiens būs un ka bailēs nodrebēs sirds, bet tam, arī to es skaidri šobrīd jūtu, es tikšu pāri, jo es taču zinu, kā dēļ tas notiek: es gara acīm redzu, kā patlaban abi mīļie meitenīši savās gultiņās guļ – tad labāk tikt boļševiku granātas saplosītam, nekā ļaut netīrām rokām šo dievišķo mieru traucēt!”

Pirms 70 gadiem nebija nekāds informācijas laikmets. 1930.gados Latvijas presē nerakstīja par genocīdu pret latviešu tautu, tā saukto „Latviešu akciju”, kas notika turpat kaimiņos Padomju savienībā, un tāpēc lielākā daļa latviešu tautas par to nekā nezināja. Kara laikā vēl vairāk ierobežoja informācijas izplatīšanu, un Vācijas veikto masu slepkavību Latvijas teritorijā pilnais apmērs atklājās tikai vēlāk.

Tur arī veidojās šis stāsts, ko katrs cenšas vilkt sev izdevīgā virzienā: brīvības cīnītāji – upuri – fašisma rokaspuiši.

Te ir kailā cīņa par pasaules domas ietekmēšanu, un mēs šo cīņu neuzvarēsim ne ar puspatiesībām, ne ar vēsturnieku dziļi pamatotiem, bet nesalasāmiem paskaidrojumiem.

Īsi, kodolīgi un trāpīgi. Tādas ir informācijas kara triecienvienības, kurām tikai seko smagā artilērija – vēsturnieki. Acīmredzot šī kara māksla mums vēl jāapgūst.

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors

 

Komentāri (26)

v_rostins 16.03.2015. 10.58

autoram

Nožēlojams mēģinājums attaisnoties. Latvijas varoņiem, kuri nežēloja savas dzīvības cīņai pret absolūto ļaunumu, advokāti nav vajadzīgi. Viņu pusē būs prokurori, tiesneši un bendes.

0
-3
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu