Augstskolām jāliek konkurēt par studentu

Sistēmas kļūda ir izolācijā un pašapmierinātībā

Izglītības kvalitāte modernas ekonomikas attīstībai ir tikpat svarīga kā tiesu sistēma, īpašuma tiesību nostiprināšana vai demokrātiska pārvaldes iekārta. To secināt ir vieglāk, nekā pateikt – kas tad kaiš Latvijas izglītības sistēmai un vai vispār kas kaiš, jo Latvijas biznesa presē ilgus gadus ir runāts par "Latvijas izglītoto darbaspēku". 

Tomēr Latvijas ekonomiskais stāvoklis pēdējos gados, kuri vainagojās ar lūgšanos Starptautiskajam Valūtas fondam pēc naudiņas, ko samaksāt valsts pārvaldes algās, neliecina par ekonomikas konkurētspēju. Intuitīvi jau ilgāku laiku šķiet, ka ar Latvijas izglītības sistēmu kaut kas nav kārtībā, taču ir samērā grūti pateikt, kas sazarotajā augstskolu sistēmā ir tā sistēmiskā kļūda, kas acīmredzami nerada pietiekami daudz Eiropas līmenī konkurētspējīgu ekonomistu, inženieru, juristu, ķīmiķu vai mākslinieku. 

Droši vien vairumam Latvijā studējošu cilvēku nebūs sveši stāsti par "atsēdētām" lekcijām, sarunātām ieskaitēm un neieinteresētiem pasniedzējiem, kuru vērtība nav lielāka par ķeksīti ieskaišu grāmatiņā. Bet kur ir sistēmiskā kļūda? Domāju, ka tā ir izolācijā un pašapmierinātībā. Latvijas augstākās izglītības sistēma ir kā siltumnīca, kur mākslīgos apstākļos izaug pēc valsts pasūtījuma ražoti studenti. Domāju, ka tieši valsts pasūtījums ir tas, kas ierobežo izglītības sistēmas konkurētspēju. 

Cik man zināms, Augstākās izglītības kopējais finansējums faktiski ir audzis katru gadu kopš 1995. gada un 2008. gadā bija gandrīz desmit reizes lielāks nekā 1995. gadā, kas, protams, savā ziņā ir labi. Taču valsts finansētās budžeta vietas rada izglītības sistēmas siltumnīcas efektu – pagājušajā gadā no valsts budžeta finansēja vairāk nekā 30 tūkstošus studiju vietu, un pēdējos gados šis skaitlis nav būtiski mainījies. Cik man zināms, tikai Latvijas Universitātē (LU) 2010. gadā bija 5699 budžeta vietas, bet Rīgas Tehniskā Universitāte (RTU) pat pārspēj LU ar 7108 vietām. 

Iedomājaties, ka Jūs esat LU vai RTU biznesa vai akadēmiskie vadītāji. Cik grūti ir izdzīvot starptautiskajā izglītības tirgū, ja zināt, ka Jums ir milzīgs studēt gribošo skaits un valsts fondēts pasūtījums uz tik daudzām studiju vietām, cik kopumā ir studentu vienā otrā pazīstamā Eiropas augstskolā. Domāju, ka nav grūti. Šīs pārtikušās siltumnīcas problēma tātad ir konkurences izdzīvošanas cīņas trūkums. Protams, var jau teikt, ka LU juristi konkurē ar Biznesa augstskolu Turība, vai LU ekonomisti konkurē ar Rīgas Ekonomikas augstskolu. Mūsdienu cilvēks, protams, ātri saskatīs, ka šie argumenti ir nepamatoti katrs savā ziņā. 

Var argumentēt, ka ir taču daudz starptautisku sadarbību un studenti arvien vairāk brauc mācīties uz ārzemēm. Brauc tie, kam ir nauda, vai tie, kas var iegūt finansējumu. Starptautiskās sadarbības programmas un apmaiņas braucieni, manuprāt, dod tikai tik daudz svaiga gaisa, cik dārznieks, kurš pavēris siltumnīcas durvis ne vairāk kā divreiz dienā – ienākot un izejot. Kas tad varētu būt risinājums? 

Naudai jāseko studentam. Ideja nav jauna, bet ir īstais laiks to īstenot. Praksē tas varētu nozīmēt, ka valsts finansējums ir pieejams nevis augstskolām, bet studentiem, kas tad var izvēlēties, kur mācīties, piemēram, LU, RTU vai ārzemēs. Protams, vajadzētu nelielu daļu finansējuma novirzīt dažām uz zinātni orientētām Latvijas augstskolām, lai mēs pavisam nezaudētu akadēmisko potenciālu. Studentiem un Latvijai kopumā šāds modelis būtu izdevīgs, jo studenti iegūtu lielāku iespēju studēt vadošajās Eiropas skolās un liela daļa no šīm zināšanām nonāktu atpakaļ Latvijas ekonomikā. 

Protams, varēs teikt, ka būs risks, ka studenti Latvijā vairs neatgriezīsies, taču to varētu novērst, paredzot, ka atgriešanās ir nosacījums valsts finansējuma saņemšanai. Jāņem arī vērā, ka Latvijā jau tāpat neatgriežas pietiekami daudz jauniešu, jo šeit nav darba. Domāju, ka ir lielāka iespēja, ka darbs Latvijā radīsies tad, kad mums būs vairāk mūsdienīgi skolotu uzņēmēju, finansistu un inženieru, nekā tad, ja turpināsim par valsts naudu ražot viduvējības. Tad arī mainīsies situācija, ka mūsu skolās un augstskolās nemāca cilvēkus domāt, bet māca atražot, piemēram, varbūt iemācot kļūt tikai par priekšzīmīgiem zemeņu lasītājiem Īrijā. 

Studentiem māca iekalt definīcijas, bet nemāca jau no mazotnes analizēt, secināt, argumentēt utt. Lielākā daļa pārbaudījumu mācību procesā ir atreferēšana. Tāpēc rodas nepieciešamība norakstīt. Ja būtu jāveic analītiski pētījumi, norakstīšana kā tāda vienkārši nevarētu pastāvēt, nāktos rast inovatīvāku pieeju, un tas neizbēgami atstātu pozitīvu iespaidu uz domāšanu, secīgi – arī uz valsts attīstību kopumā. Nākamais – mazai valstij jo īpaši jānosaka prioritātes. Ir labi, ka Valdis Dombrovskis aicina studēt inženierzinātnes, bet ar aicinājumu vien ir nepietiekami. Nepieciešams sistēmiski radīt tādu vidi, kurā, studējot inženierzinātnes (vai ko citu, kas valstij būtiski trūkst), studentam ir vieglāk izdzīvot. Tas rezultējas ne tikai pašā izglītības sistēmā, bet gan ir saistīts ar prioritāšu noteikšanu tautsaimniecībā. Ja students redzēs, ka tautsaimniecībā dažādos veidos tiek atbalstīti, piemēram, ražotāji, viņš studēs tur, kur var iegūt attiecīgas zināšanas. Ja valsts atbalstīs, piemēram, dažas ķīmijas nozares, iespējams, studējošo skaits šajā jomā palielināsies. 

 Visbeidzot – pilnībā vai vismaz ievērojami atteikties no budžeta finansējuma nozarēs, kurās ir vai nu pārprodukcija, vai arī kuras valsts šī brīža situācijai nav tik aktuālas. Nu, nav mums vajadzīgi tikai psihologi, ekonomisti, sociālantropologi, juristi vai kaut kas tamlīdzīgs, mums pastiprināti jādomā par tām sfērām, kurās tiek radīta pievienotā vērtība. Vismaz šobrīd mēs citādi nevaram atļauties dzīvot.