Ko mēs gribam, to mēs varam • IR.lv

Ko mēs gribam, to mēs varam

41
Raitis Plauks, F64
Baiba Strautmane

Jeb – kas sunim asti cels. Ko tad mēs gribam?

Lai saprastu, ko grib partijas, vai bandas, vai – kā nu viņas tur – ir vērts ieklausīties politiskajos konsultantos, piristos, reklāmistos, īpašnieku viedoklī iesvētītos žurnālistos un citos politiskā procesa zobratos. Tas ļauj arī izdarīt secinājumus, kam kurš strādā arī situācijās, kad kāds algotnis tiek medijos dēvēts par ekspertu.

Piemēram, Ēriks Stendzenieks grib, lai ''labie latvieši'' iekļūst parlamentā, jo viņš nepieļauj iespēju, ka ''Par labu Latviju'' (PLL) tur varētu neiekļūt.

Mārcis Bendiks grib mazu vēlētāju aktivitāti, jo jau martā bija sarēķinājis, ka gadījumā, ja uz vēlēšanām aiziet 55% vēlētāju, pietiek ar 2,62% balsu, lai dabūtu septiņus parlamenta krēslus, kas tiešām liek nedaudz citādām acīm lūkoties uz daudz piesaukto 5% barjeru.

Tomēr iekļūšana kā mērķis neliedz Stendzeniekam gribēt, lai Šlesers kļūst par premjeru.

PLL grib, lai par to balso bāreņi un pensionāri, blondīnes un lauku sievietes, kredītņēmēji un baņķieri, sportisti un grāmatizdevēji, kardiologi un krodzinieki, un kas tik vēl ne, ja ielūkojamies garumgarajā t.s. saprašanās memorandu listē. Un lai visaugstākie spēki viņus pasargā no situācijas, kad visi labticīgie memorandu parakstītāji sāktu pieprasīt izpildīt solīto.

Vēl kāds cits no PLL apkalpojošā personāla grib, lai ''Vienotība'' pārliecinoši uzvarētu un tikpat pārliecinoši atkārtotu Tautas partijas (TP) kļūdu pēc iepriekšējām vēlēšanām, proti – sajuktu prātā no neierobežotās varas apziņas.

Tikmēr, piemēram, Jānis Jurkāns grib, lai ''Saskaņas centrs'' (SC) ne tikai netiktu pie premjera krēsla, bet lai vispār paliktu ārpus valdības.

Jurģis Liepnieks grib, lai nebūtu citu versiju kā tikai valdība ar SC, kurā tieši SC nosaka toni, proti, izvēlas partnerus.

Šādā perspektīvē lūkojoties, interesanta varētu šķist no ''Jaunā laika'' padzītā pelēkā kardināla Dana Titava un ''Neatkarīgās Rīta Avīzes'' ilggadējās asvārdes Elitas Veidemanes viedokļu saskaņa. Titavs ne tikai proponē (grib?), ka Lembergam beidzot izdevies savākt zem sevis visu Latvijas politikas vadības pulti, un tieši Lembergs būs tas, kurš 10.Saeimā diktēs koalīcijas, kā arī tiks virzīts Valsts prezidenta postenim, bet arī atkal un atkal piesauc ārkārtas vēlēšanu iespējamību nākamā Saeimas sasaukuma laikā.

Un nav ilgi jāgaida, kad Elita Veidemane paskaidro, kādā situācijā šīs ārkārtas vēlēšanas tautai būtu jāpieprasa. Tam jānotiek gadījumā, ja vēlēšanu rezultāti ļauj SC un ''Vienotībai'' divatā izveidot pārliecinošu valdību. Proti, valdību, kurā neviens no oligarhiem netiktu pie ''svētā vakarēdiena'' jeb koalīcijas padomes galda ar visām no tā izrietošajām sekām. Un tā neapšaubāmi būtu situācija, kas prasa pēc ārkārtas vēlēšanām. Un – kāds pārsteigums! – arī Mārcis Bendiks pareģo – ja varu pēc vēlēšanām saglabās ''mūsu asinis sūcošie sorosisti'' ar Dombrovski priekšgalā, tad nekas cits kā prasīt attiecīgās Saeimas atlaišanu tautai neatliks.

Uzdrīkstos prognozēt. Ja patiesi nācija brīnumainā kārtā būs apjēgusi, ka balsot par oligarhiem nozīmē balsot par piecīti, kuru ar lielu blīkšķi piešķir tips, kurš pirms tam tev nozadzis simts latus, tad ārpus parlamenta atstātie oligarhi un viņu struktūras (partijas, televīzijas utml.) musinās, kūdīs, sabotēs un propagandēs, un arī parakstus savāks, lai ierosinātu Saeimas atlaišanu. Bet tā jau nebūs, jo Lembergs taču tik labs saimnieks…
Kā lemsim, tā būs.

Bet – kā mēs lemsim?

Cilvēks, kurš, manuprāt, jau daudz gadu sēž nepareizajos ierakumos, bet cīnās godam, proti, Viktors Avotiņš raksta: «Viena ģeniāla, ne jau pie saprāta, bet pie hormoniem apelējoša ideja, un visa šī bildīte var sakrist pilnīgi šķērsām dažu dienu laikā.» Un Jurģis Liepnieks paskaidro, ka pēdējās 10, 11 dienās reitingos mēdz notikt milzīgas izmaiņas.

Ceru, ka kļūdos, tomēr iekšējā balss brīdina, ka mūs sagaida desmit spraigas dienas. Iespējams, ka uzzināsim vēl kaut ko baisāku par to, ka kāds dzīvo ar divām sievām, bet kāds cits visas savas sievas – gan bijušās, gan esošās – sūta darbā uz ofšoriem un, ja kas, arī meitas netaupa.

Lai nepakļautos mirkļa impulsam, svarīgi varētu būt katram pašam pamēģināt savā galvā iztēloties, kādu gribam redzēt, piemēram, valdības sēžu zāli. Kuru seju galda galā? Kādas – pie galda? Un Saeimā – kad ziņās rāda grafikus, kurās katru frakciju iekrāso savā krāsā – cik daudz tur jābūt lillīgi oranžiem uzņēmējiem, cik – sarkaniem krieviem, cik – dzelteniem latviešiem, cik – zaļiem zemniekiem, cik – salātzaļiem strādātgribētājiem?

Un tad vēl tik tāds sīkums kā aiziet un nobalsot.

Komentāri (41)

mxblack 23.09.2010. 12.59

Tikai nepieļausim visrupjāko kļūdu un nesāksim pirms laika pūst uzvaras fanfāras. Var iznākt, ka zirgs izrādās piejūgts aiz ratiem. Nezaudēsim modrību un nepārstāsim skatīties apkārt un iekšā. Mūsu pretinieks ir ļoti, ļoti viltīgs, ļoti bagāts un ļoti gribošs tikt pie varas. Tas izmantos jebkurus līdzekļus lai panāktu savu. Pie kam viņiem ir labi absolūti visi līdzekļi mērķu sasniegšanai. Bet 25. septembrī ir jāiet uz Daugavmalu.

+10
-2
Atbildēt

2

    aivars_silins > mxblack 24.09.2010. 06.55

    Tur jau, Dolār, tā atšķirība. Es te saskatu līdzību ar likumsargiem: ja viņi noziedzniekus sāktu ķert ar viņu pašu metodēm, tad likumsargi zaudētu simtprocentīgi, jo noziedzniekiem jebkuri līdzekļi labi, un ne par ko nav jātbild, bet likumsargi vairs neatšķirtos no ķeramiem. Anarhija garantēta, uzvar nežēlīgākais. Ja Vienotība sāktu solīt pa labi, pa kreisi, kur tad būtu atšķirība? Visu izšķirtu reklāmās izgāztās naudas daudzums, kuras ārzonās noteikti nobēdzināts vairāk. Mazliet jau bažas rodas, vai pietiks balsu, kuras nav nopirktas ar skaistiem, bet neizpildāmiem saukļiem. Bet cita varianta nav!

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

    daina_tabuna > mxblack 23.09.2010. 13.33

    Tā būtu tikai puse bēdas. Otra puse ir tāda, ka Vienotība (kā spilgtākais piemērs) NEMĀK komunicēt ar vēlētāju. Vidusmēra cilvēkam pajāt visādas tur fiskālās politikas, IKP līknes, konsolidācijas, kaut kādas powerpoint prezentācijas uz reklāmām un tamlīdzīgas buļļa kakas. Toties “Viss būs labi”, “Māmiņu algas būs!”, “Nebūsim vergi!” un tamlīdzīgu retoriku viņš saprot. Un uzmini nu, par ko viņš balsos? Par pārgudru bubinātāju, no kura teiktā puse ir svešvārdi ar nezināmu nozīmi vai par to, kas īsos nepaplašinātos teikumos pasaka to, kā šis vēlētājs jūtas, atspoguļo viņa bažas un gaidas…

    Domā uz daļēja inteleģences balsojumu Vienotība izbrauks?

    +9
    0
    Atbildēt

    0

gundega_heiberga 23.09.2010. 19.38

Rakstīts ar prātu un no sirds.

+5
0
Atbildēt

0

Igors Daņiļēvičs 23.09.2010. 12.50

Baiba, patiesībā ne es, ne, pieņemu, liela daļa tautas negrib dzirdēt pieminēto multeņu varoņiem līdzīgo ekspertu domu “pērles”. Neviens negrib nodarboties ar sarežģītu politehnoloģisku prognozēšanu pēc augstākās matemātikas formulām.

Tas kas lieti noderētu Latvijai ir nevis lēkāšana no vieniem oligarhiem uz otriem, bet gan politiskās sistēmas uzlabojumi, kuri reāli paaugstinātu politiskās vides kvalitātes līmeni, samazinātu atkarību no šaura bagātnieku slānīša un radītu apstākļus stabilākām un ilgtspējīgākam valdībām. Tas kas mums līdz šim ir pietrūcis ir – kvalitatīvāka politiskā vide, tikai vēlētāju, ne sponsoru priekšā atbildīgi deputāti un vairāk drosmes. Zinu, ka izklausās sarežģīti, bet prezidenta kancelejā ir idejas, ka to panākt. Vismaz Rinkēvičs “Ir” slejās uz to precīzi norādīja. Arī “Vēlēšanu reformas biedrība” ar Valdi Liepiņu (JL) ir aktīvi darbojusies, lai vairāki soļi šajā virzienā būtu jau veikti.

+6
-1
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu