Zelta rudens un mūsdienu Sējējs

Piebāzt avīzi ar partijas aģitāciju nenozīmē demonstrēt medija politisko pozīciju

Pirms trim, četriem gadiem ar kolēģi Solvitu sēdējām Nacionālās bibliotēkas periodikas nodaļā. Pētījām to, kā krievu prese pēc 1934.gada apvērsuma rakstīja par Kārli Ulmani. Uzdevums likās tīri formāls – skaidrs, ka sākumā cenzūras, vēlāk pašcenzūras dēļ laikraksti Ulmani glorificēja. Taču, kad nonācām līdz konkrētiem citātiem, sākām pamazām uzjautrināties: tā laika žurnālistiem vajadzēja lielu radošumu un izdomu, lai ietērptu Ulmani tādās metaforās!

Nākamais jautājums, par ko sākām domāt – vai pastāv iespēja, ka kādreiz Latvijā atgriezīsies laiks, kad presē atkal parādīsies tādas propagandas tradīcijas un teksti? Piemēram, kā šis citāts no laikraksta “Segodņja” par Ulmaņa sasniegumiem valsts ekonomikā:

''Kopš šīs vēsturiskās dienas, [1934.gada] 15.maija, pagāja vairāk nekā trīs gadi, un viss, kas ir panākts šajā laikā, neprasa īpašu vērtējumu: tas visiem stāv acu priekšā. Visu valsts ražošanas spēku strauja izaugsme, kas izpaužas vēl nebijušajā būvniecībā un masu labklājībā, ko nevar nepamanīt, kā arī ārēja prestiža un ietekmes palielināšana – tie ir bagātie augļi, ko atnesa mums Sējēja zelta rudens. (Citēju un tulkoju no krājuma “Reiz dzīvoja Kārlis Ulmanis”)

Aizvadītajās brīvdienās lasot laikrakstu ''Čas'', atcerējos bibliotēkā pavadīto dienu. Šī gada 179.laikraksta numura pirmajā lapā bez divām ziņām par grāmatu tirdziņu un Valsts kontroles aktivitātēm, ir šādi materiāli:
– PLL līderis Šlesers lepojas ar to, ka Rīgas tirdzniecības osta uzplaukusi, jo esot jaunās kravas no Kazahstānas;
– Rīgā astoņu mēnešu laikā ir izveidoti vairāk nekā 21 000 darbavietu, pateicoties, protams, Šleseram;
– LIVE Rīga – viss notiek;
– PLL kandidāts Māris Riekstiņš cīnās ar ES par Latvijas interesēm;
– ''Saskaņas centra'' jaunieši protestē pret to, ka par studijām Latvijas augstskolās ir jāmaksā, bet izglītības kvalitāte ir zema.

Pašā lappuses vidū ''Par labu Latviju'' (PLL) kandidāta Alekseja Šeiņina komentārs par to, ka beidzot ir pienācis laiks tādam līderim, kas atļautos sveikt tautu Jaunajā gadā arī krievu valodā. Šeiņins ir ne tikai deputāta kandidāts, bet arī ''Čas'' izdevniecības ''Petits'' valdes priekšsēdētājs un līdzīpašnieks.

Diskusijas par to, vai laikrakstam drīkst būt sava pozīcija, parasti novirzās uz jautājumu “vai starp mediju un desu pastāv atšķirība”. Citiem vārdiem, vai īpašnieks drīkst pārdot visu, ko cilvēki pērk. Uzreiz teikšu, ka nevēlos diskutēt par šo jautājumu, jo vienmēr uzskatīju un uzskatīšu, ka avīze (radio, televīzijas kanāls, interneta medijs, utt.) nav pielīdzināms nedz desai, nedz zobu pastai. Žurnālistikā runa ir par informāciju, tātad cilvēku prātiem, tātad arī par ētiku.

Lai izvairītos no iestrēgšanas šajā jautājumā, drīzāk mēģināšu formulēt, kāpēc PLL aktivitātēm medijos nav nekā kopīga ar vārdu salikumu ''komercmedija pozīcija''.

Latvijā bieži dzirdam argumentu – Rietumu civilizācijā ir pieņemts, ka komercmedijiem var būt sava pozīcija. Arī politiskā. Latvijā, acīmredzot, dažiem kolēģiem patīk domāt, ka pierakstīt laikraksta pirmo lapu ar aģitācijas materiāliem arī nozīmē demonstrēt savu pozīciju. Diemžēl, nevaru piekrist. Un runa nav tikai par ziņu nodalīšanu no komentāriem.

Ir liela atšķirība starp savu vērtību argumentētu aizstāvēšanu un atsevišķo politiķu tukšu slavināšanu.
Ir ļoti liela atšķirība starp laikraksta redakcijas patiesu pārliecību (runa ir par ideoloģisko pārliecību, kas, iespējams, var nozīmēt arī politisku, nevis otrādi) un redakcijas brutālu uzpirkšanu (pat ja to nav iespējams pierādīt).

Ir tikpat liela atšķirība starp žurnālistiem, kas aizstāv savu patiesību komentāros un žurnālistiem, kas, beidzot darbadienu redakcijā, skaita, cik dienas atlikušas līdz vēlēšanām, lai ''šī elle reiz beigtos''.

Ir ne mazāka atšķirība starp to, vai laikraksta lasītāji saprot, kāpēc ''Sējējs'' ir ar nevainojamu reputāciju: vai viņš aizstāv laikraksta lasītāju pārliecību un intereses politikā, vai arī ar laikraksta palīdzību realizē savas intereses politikā.

Un visbeidzot, ir ne tik pamanāma, bet ļoti jūtama atšķirība starp to vārda brīvību, kas top diskusijās un strīdos redakcijā, un to, kas nāk no augšas kā norādījums un pēc tam pārvēršas par “pašcenzūru”, žurnālista instinktu – “to es nedrīkstu”.

P.S. Jau minētajā laikraksta numurā ir arī stāsts par to, kā Šlesers izglāba Poliščukas teātri. Zem bildes, kur aktieri pie skatuves stāv apkārt Šleseram un viņa sievai, šķiet, labi derētu teksts, ko atradu arī Ulmaņlaika laikrakstā “Segodņja”: ''Luga beidzas ar epilogu, kas pārtop iespaidīgā akordā: Prezidenta Dr.Ulmaņa godināšanā. Baleta un dramatiskā ansambļa dalībnieki nonāk lejā pa kāpnēm, turot rokās baltas un sarkanas puķes. Viņi pienāk pie prezidenta un skaistām, plastiskām kustībām saliek ziedus pie tribīnes. Koris dzied, godinot Latvijas zemes Saimnieku.''