Putina puspatiesības

21.februāra vakarā Krievijas Federācijas prezidents parakstīja dekrētu par t.s. Doņeckas un Luhanskas pašpasludināto tautas republiku neatkarības atzīšanu, tādejādi pārkāpjot 2015.gada Minskas vienošanos. Viņš uzdeva Ārlietu ministrijai vest sarunas ar republikām par līguma slēgšanu, savukārt aizsardzības ministram – nodrošināt miera uzturēšanu tajās.

Cilvēkiem, kuri zina Latvijas vēsturi, šī rīcība atgādina 1939. un 1940.gada notikumus Latvijā, tikai tad starptautisko tiesību subjekts bija PSRS, tagad – Krievija.

Pēc dekrētu parakstīšanas Vladimirs Putins TV teica stundu ilgu uzrunu, kuru beidza ar vārdiem, ka paļaujas uz KF Padomes un patriotisko spēku atbalstu.

Uzstāšanas laikā tika runātas puspatiesības un arī meli. Kopumā runas teksts atbilda tām nostādnēm, kuras Putins bija paudis savās esejās pagājušā gada augustā un vairāki ASV masu mediji nekritiski tās bija publicējuši. Pirmā aplamība, ka pie Ukrainas tapšanas vainojams proletariāta vadonis Ļeņins, kurš izveidojis Ukrainas Republiku un tajā “iespiedis” Donbasu. Patiesības labad jāatgādina, ka ukraiņi savu nacionālo valsti pasludināja 1917. gada 20. novembrī, kad lēmumu par tās izveidi pieņēma Ukrainas Augstākā rada, nodibinot Ukrainas Tautas Republiku (UTR). Pēc dažām nedēļām parlamentu pameta boļševiku frakcija un tā paša gada 25. decembrī Harkovā sasauca strādnieku, zemnieku un zaldātu kongresu, kurš nodibināja Ukrainas padomju republiku. Jaunveidojumu 1918. gada sākumā atzina Padomju Krievija. Tiesa, vēlāk tai nācās no Ukrainas izvest sarkano armiju. To noteica Brestļitovskas miera līgums, uz kura ir arī Ukrainas Tautas Republikas pārstāvja paraksts. UTR pat piedalījās Parīzes miera konferencē. Polijas nodevīgās rīcības dēļ (lai iegūtu Rietumkrainu) UTR no pasaules kartes pazuda. Emigrācijā nacionālās valsts valdība pastāvēja līdz pat 1991. gada beigām, kad tā savas pilnvaras nodeva suverenitāti ieguvušajai Ukrainas Republikai.

Putina runā daudz tika apsūdzēta komunistu iekārta, kā galveno iemeslu PSRS izjukšanā minot Kompartijas 1989. jūlija plēnumu, kurā tika atzītas nacionālo savienoto republiku tiesības uz suverenitāti, kultūru un valodu.

Daudz tika runāts par ļauno nacionālismu, kas Ukrainu novedis pie 2014. gada februāra nacionāļistu valsts apvērsuma. Ukraiņi gan to sauc par Cieņas revolūciju (Maidanu). Tā patrieca prezidenta Janukoviča varu, kas ļāva apšut apmēram 100 mierīgos protestētājus.

Putinam esot ziņas, ka ārzemju specdienesti katru dienu tērējuši miljonu dolāru nemieru uzturēšanai Kijevā. Viņš apsūdzēja, ka Ukrainai esot saglabājušās padomju laika iekārtas un tehnoloģijas, ar kurām varot radīt atombumbu. Bruņojumā esot padomju laiku raķetes, ar kurām nāves ieroci varot izšaut. Tālāk tika apsūdzēti ukraiņu oligarhi, kuri izlaupot valsti un tautu dzenot nabadzībā. Protams, daudz vārdu tika veltīti necilvēciskajam režīmam, kurš neļaujot lietot krievu valodu, kas daudziem ir dzimtā. Netika aizmirsta arī pareizticīgo vajāšana, ka ukraiņu nacionālisti grib saraut saites ar Maskavas patriarhiju.

Runā neizpalika arī apsūdzības, ka Ukrainas bruņotie spēki veic Luhanskas un Doņeckas republiku apšaudi un tajās tiekot veikti terora akti. Prezidents daudz kritikas veltīja NATO, kas esot tiešs drauds Krievijai.

Nobeigumā dažas personīgās pārdomas. Socioloģiskie pētījumi rāda, ka 63% ukraiņu vēlas savas valsts dalību NATO. Es šo iedzīvotāju daļu pieskaitītu pie Ukrainas patriotiem. Jautājums – ko konflikta gadījumā darīs pārējie iedzīvotāji, kuriem būs vienaldzīgs valsts liktenis? Daļa noteikti dosies emigrācijā. Latvijas valsts plāno uzņemt aptuveni 10 000 bēgļu. Jautājums – cik no šiem būs lojāli mītnes zemei? Kādu pilsonību bēgļi pieņems? Vai šeit neveidosies jauns konflikta perēklis? Vai impēriskajiem spēkiem nebūs pamats teikt, ka tiek apspiesti Krievijas pilsoņi? Patlabam Krievija veiksmīgi izmanto savu pilsoņu aizstāvības kārti.

Par Putina rīcības motīviem. Racionāla kodola nav. Varu vienīgi atsaukties uz kāda Krievijas žurnālista pausto, ka Vladimirs Vladimirovičs  grib ieiet Krievijas vēsturē kā Gorbačova un Jeļcina kļūdu labotājs. Atsaukties uz 2007. gada Putina runu Minhenē jau kļūst pārāk banāli.

 

Autors ir bijušais pašvaldību darbinieks