Tiesnese Senkāne: Ir labi, ka augstas amatpersonas turam tonusā

Augstākās tiesas (AT) plēnums 18.oktobrī noslēdzās ar ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram labvēlīgu lēmumu – pēc vairāk nekā trīs stundu ilgām debatēm aiz slēgtām durvīm tiesneši nolēma, ka ģenerālprokurora atlaišanai nav pamata. Kalnmeiera darbību prasīja izvērtēt 39 Saeimas deputāti, bet tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) bija publiski izteicis ģenerālprokuroram neuzticību.

Kalnmeiera darbības izvērtēšana tika uzticēta Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnesei Marikai Senkānei. Ir publicē pilnu interviju ar viņu. Visu ziņojumu var lasīt šeit.

 

Preses konferencē pēc AT plēnuma sacījāt, ka jautājumā iedziļinājāties pēc būtības. Kā jūs veicāt šo pārbaudi? 

Nekāda kārtība likumā nav regulēta un īsti jau nekāda pieredze arī nebija. Tāpēc visu šo procedūru vajadzēja iedarbināt. Jūs lasījāt ziņojumu — paši redzat, cik plika ir šī likuma norma. Vienkārši [nosaka] to, ka veic tiesnesis. Kā grib, tā veic — galvenais, lai tiktu skaidrībā par uzdodamo jautājumu. Manā rīcībā bija viens piemērs. Tas bija 2001. gadā mana kolēģa, nu jau pensionēta tiesneša Voldemāra Čiževska līdzīgs darbs attiecībā uz Jāni Skrastiņu kā ģenerālprokuroru. Es ņēmu šo milzīgo mapi un skatījos, ko viņš darījis. Bet, pirmkārt, tas bija ļoti sen, otrkārt — tā bija pilnīgi cita situācija.

Mēs esam pieraduši strādāt ar pilnīgi citu formātu, bet šis jau nav spriedums. Jūs droši vien interesē man uzdot jautājumu — kā tad jūs tā, nenoklausījāties [puses], kā tad pētījāt? Sākumā man bija pieprasījums. Tad savam palīgam lūdzu no publiski pieejamiem datiem, no interneta resursiem dabūt ārā visu, uz ko deputāti atsaucās. Moneyval tur nebija, OECD arī nebija, bet daudz kas bija. Protams, uzreiz iepazinos ar visu šo materiālu un izlēmu, ka man būs jāpieprasa no visiem iesaistītajiem kaut kas vēl papildus, kur radās pirmreizēji jautājumi.

Es lūdzu papildus informāciju Valsts kontrolei, Tieslietu ministrijai lūdzu Moneyval un OECD anglisku tulkojumu, jo man nav angļu valoda tādā līmenī, lai es varētu izlasīt tik sarežgītu tekstu. Lūdzu ģenerālprokuroram paskaidrojumu, jo no viņa, protams, man nebija nekas.

Kādā formā lūdzāt paskaidrojumu ģenerālprokuroram, tie bija kādi konkrēti jautājumi?

Uzreiz sapratu, ka Valsts kontrolei un ģenerālprokuroram ir pilnīgi atšķirīga vīzija par revīzijas ziņojumā konstatēto. Koncentrējos uz to gan jautājumā Valsts kontrolei, gan ģenerālprokuroram — uz šo dažādo vīziju. Tad katrs man sniedza — Valsts kontroles sniedza vēl papildus 2016. gada revīzijas ziņojumu par policiju. Ģenerālprokurors attiecīgi pielikumus saviem paskaidrojumiem.

Vai jums bija jautājumi deputātiem, kas pēc būtības palīdz labāk saprast, ko tieši viņi uzskata par pamatu šiem pārmetumiem? Cik sapratu, jūs prasījāt par Moneyval.

Sapratu, ka tā [pieprasījuma] daļa, kas attiecas uz Moneyval un OECD ir ļoti nekonkrēta. Centos burtiski pati grupēt [pieprasījumu] piecos galvenajos jautājumos. Par Moneyval ziņojumu [pieprasījums] bija pavisam izplūdis. Apmēram pateikts, ka neloģiska izmeklēšana. Kur? Vismaz pasakiet aptuveni! Beigās rakstu — tā arī man neizdevās atrast.

Kā jūs kopumā vērtējat iesniegtā deputātu pieprasījuma kvalitāti?

Nu, cik labi varēja, tik labi izdarīja. Es negribētu pret visu šo procesu izturēties nosodoši. Tas ir normāli un droši vien pat vajadzīgs, ka mēs kaut ko tādu iedarbinām un tādas augstas amatpersonas tomēr turam tonusā. Es noteikti negribu teikt — nekam nederīgs, vājš un slikts. Kā prata, tā izdarīja. Es redzu tā — ir izteikta sāpe par sistēmu kopumā, ka nefunkcionē labi tā prokuratūra.

Ja šī sāpe būtu labāk pamatota, vai rezultāts varēja būt cits?

Domāju, ka nē. Kā es redzu šo ģenerālprokurora atlaišanas procedūru? Tur ir jābūt konstatētiem gruntīgiem pārkāpumiem. Tā ir tik augsta amatpersona, ka nav iespējama politiskā iejaukšanās, nekāds subjektīvisms. Ja katram tagad ļautu teikt — ziniet, jūs varējāt strādāt labāk un vispār, manuprāt, jūs strādājāt slikti un ja ne slikti, tad katrā ziņā diez kas nebija. Tiem pārkāpumiem bija jābūt ļoti, ļoti, ļoti [nopietniem]. Saprotiet, tā ir ārkārtas situācija valstī, ja kāds ķeras klāt ģenerālprokuroram pusgadu pirms termiņa beigām. Nu, tur ir jābūt kaut kam — wow! Tā es to redzu. Tāpēc ar to vien, ka ir šī sāpe: cilvēki par mums bezmaz smejas — to nevaram notiesāt, to nevaram uz tiesu aizvirzīt — nu, ar to ir par maz.

Šis deputātu pieprasījums faktiski balstās uz divām lietām — tīšu likumpārkāpumu vai nolaidību, pildot dienesta pienākumus, kā rezultātā iestājušās būtiskas kaitīgas sekas, kā arī neatbilstību nevainojamas reputācijas prasībām. Kā jūs tulkojat šo reputācijas jautājumu — kur būtu tā sarkanā līnija, kad tiešām būtu jālemj par atlaišanu?

Es jums drusku pavēršu plēnuma priekšskaru, domāju, ka tik daudz varu. Mums prasīja, ko tad jūs tur trīs stundas darījāt. Bija tiesneši, kas tieši par to runāja — ka varbūt mums vajadzētu formulēt to līniju. Bet, pirmkārt, viņi nebija sagatavojuši vismaz konceptu un plēnumā to izstrādāt… Tad es tā arī teicu, ka mums jāatliek uz nedēļu, divām [lēmums] un tas jāizstrādā. Hipotētiski — kas tad būtu tā sarkanā līnija. Kā redzat, manā ziņojumā tas nebija. Un tas arī nebija mērķis.

Kā jau minēju — neapšaubāmi, tiesnesim, prokuroram, kur nu vēl ģenerālprokuroram ir jābūt šai latiņai augstākai kā vidusmēram, neapšaubāmi,  jābūt nevainojamai [reputācijai], bet šī nevainojamā reputācija tiek pieprasīta stājoties amatā. Tas nenozīmē, ka viņu nevar nekādi iedragāt, bet ir jānorāda, kas konkrēti ir iedragājis šo reputāciju. Kā sapratu no deputātu pieprasījuma, viņi tulko tā: mēs norādījām, kas nav kārtībā, šo prettiesisko rīcību. Pat, ja zaudējumu nav, mums būtu pamats teikt — jā, reputācija no tā ir cietusi. Bet vai tā ir cietusi tik tālu un tik daudz, ka prokurors vairs nevar turpināt? Vai tomēr nav cietusi tik daudz un viņš var turpināt? Hipotētiski — cilvēks pārgāja vienreiz pie sarkanās gaismas, ir cietusi reputācija. Bet vai tiešām tik daudz, lai atstādinātu no amata?

Šī diskusija būtu vietā tad, ja prettiesiska rīcība ir konstatēta. Tad varētu domāt, [bet šajā gadījumā Kalnmeiera prettiesiska rīcība netika konstatēta].

Būtiskākie pārmetumi šajā pieprasījumā ir saistīti ar tiesībsargājošo iestāžu ilgstošu nespēju nopietni vērsties pret naudas atmazgāšanu. Pieprasījums pamatots ar ģenerālprokurora pārraudzībā esošā Kontroles dienesta vāju darbu un zemo kriminālvajāšanas skaitu naudas atmazgāšanas lietās. Jūs pamatu paša ģenerālprokurora atbildībai par to nesaskatījāt. Varbūt kodolīgi varētu paskaidrot, kāpēc Kalnmeiers kā pirmā persona, kas ir atbildīga par likumību Latvijā un kura tiešā pārraudzībā ilgu laiku strādājis Kontroles dienests, par to tomēr nav atbildīgs?

Pirmkārt, Kontroles dienests atradās pārraudzībā, bet ne pakļautībā. Tur ir starpība šajos divos jēdzienos. Pārraudzībā atradās līdz 2018. gada 31 .decembrim. Bet tieši tas, ka iestāde atradās viņa pārraudzībā, nozīmē to, ka rīkojumus vai uzdevumus viņš nevarēja dot.

Viņš ir persona, kas pieņēma lēmumu par Kontroles dienesta vadītāju, kurš beigās turpat divdesmit gadus tur nosēdēja. Acīmredzot, spriežot pēc visām starptautisko partneru norādēm, šis dienests nav strādājis labi.

Pie tās nesamērības, cik mums bija resursu, lai cīnītos ar šiem naudas atmazgātājiem, tur nekāds cits vadītājs arī neko neglābtu. Tās bija absolūti nesamērīgas lietas — šī plūsma, kas gāja caur Latviju, un resursi, ko mēs spējām likt pretī. Kontroles dienests ar vienu vadītāju un nezinu —  pieciem, sešiem vai desmit darbiniekiem, kuri turklāt nemitīgi mainās. To es redzu tā īsi un kodolīgi.

Jūs preses konferencē uzsvērāt, ka iedziļinājāties jautājumā pēc būtības. Vēl 2018. gadā Ģenerālprokuratūra dienesta iepriekšējā vadītāja Burkāna darbu novērtēja kā ļoti labu. Es jūsu ziņojumā nevienu kritisku vārdu neizlasīju par Kalnmeiera atbildību par šīs pārraudzītās iestādes darbu.

Es vairāk koncentrējos uz to, ka ir maldīgs priekšstats, ka Kalnmeiers ir atbildīgs par Kontroles dienesta darbu. Par Kontroles dienesta darbu ir atbildīgs pats tā vadītājs un, man jāsaka tā — valsts, kura absolūti nerūpējās par šo dienestu. Tagad varētu teikt, ka mums ir normāls Kontroles dienests. Neviens netraucēja to normalizēt iepriekš. Es arī uzdevu prokuroram jautājumu plēnumā — varbūt ir nepietiekoši skaidrota šī kritiskā situācija, varbūt varēja vairāk teikt, ka mums vajag citu kapacitāti, varbūt publiskajā telpā tas maz izskanēja.

Bet kas tad ir tā valsts, kas ir atbildīga — kas konkrēti?

Kas šobrīd sakārtoja šo kontroles dienestu, lai tā šobrīd ir autonoma iestāde, kādai tai bija jābūt jau sen? Starp citu, 2018. gadā arī OECD norādīja, ka tas ir absolūti nepareizi, ka dienests atrodas kaut kādā vēl pārraudzībā.

Jā, bet jūs atbildējāt ar pretjautājumu. Jūs sacījāt, ka valsts ir atbildīga — ko jūs domājat ar to valsti?

Es domāju, ka tā ir politiskā griba, lai mēs sakārtotu šo sistēmu. Tas, ko es tiešām redzēju, ja likumdošana nav sakārtota tādā līmenī, ka ir grūti piemērojama, tad tas nav piemērotāju vien jautājums.

Grūti piemērojama — tas jau nav attaisnojums, ir daudzas grūtas un sarežģītas lietas, ar ko jātiek galā.

Piemēro tā, kā normatīvais regulējums atļauj.

Jūs nesaskatījāt Kalnmeiera atbildību arī par to, ka tiesībsargājošās iestādes gadiem nepamatoti fokusējās uz predikatīvā nozieguma noskaidrošanu — proti, noziegumu, kura rezultātā ir iegūta nauda, kura vēlāk tiek atmazgāta. Tā rezultātā naudas atmazgāšanas lietu izmeklēšana uz priekšu nav virzījusies, kas savukārt novedis pie tā, ka Latvija šobrīd ir mata galā no iekļūšanas finansināli neuzticamo valstu sarakstā. Vai tad ģenerālprokuroram nav nekāda atbildība par to, ka šī «kļūdainā prakse» tika īstenota gadiem?

Es domāju, ka nē, un tā ir mana pārliecība.

Tad man mazliet ir jāatkāpjas — es ilgus gadus strādāju ar civiltiesībām, bet šajā jautājumā konsultējos ar krimināltiesību speciālistiem. Visi kā viens apstiprināja, ka šāda veida normatīvais regulējums, kāds ir pastāvējis, neļāva īstenot normālu, vienveidīgu praksi. Viena lieta ir starptautiskais regulējums — Latvija bija pievienojusies Eiropas Padomes konvencijai par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu. Saprotiet, šī konvencija ir būtiski pretrunā mūsu kriminālprocesuālajam regulējumam, kur principiāli apsūdzētajai personai nav jāpierāda nekas. Apsūdzētā persona var sēdēt krēslā un gaidīt, kad atnesīs pierādījumus, ka viņa ir vainīga. Tāds principiāli bija mūsu kriminālprocesuālais regulējums, līdz grozīja 124. pantu (01.09.2018. stājās spēkā grozījumi kriminālprocesa likumā, kas nosaka —  lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, jāpierāda, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, bet nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti — red.) Un šim procesuālajam regulējumam pretī ir tikai plika starptautiskā norma. Tiek pateikts pienākums ikvienai dalībvalstij nodrošināt, ka saskaņā ar šo pantu personu var notiesāt par līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka līdzekļi ir iegūti, izdarot predikatīvu noziegumu. Turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šādu līdzekļu ieguve.

Kā es to redzu — mūsu valsts zinādama, ka ir šāds starptautisks regulējums, izvēlējās nevis sakārtot regulējumu un norādīt to likumā skaidri un gaiši, bet gan rīkot n-tos kursus trīs gadus. Sanāk, ka kursos izmeklētajam stāsta — ir tā un tā, bet procesuālā regulējuma tam nav, tam pretī ir mūsu Kriminālprocess. Šis radīja grūtības! Cilvēki varbūt tiešām aiziet uz kursiem — viņiem to izstāsta, viņi pieņem, ka tā ir, bet augstāka instance vienkārši atceļ, jo tas neatbilst procesam. Tur bija tā grūtība.

Vai šajā kalambūrā jūs redzat, kurš ir atbildīgs? Kuram vajadzēja to sakārtot?

Jā, valdībai to vajadzēja sakārtot. Tas ir pirmais, ko es rakstu. Nu kā tik kliedzoši var būt?! Ja ir šāda starptautiska vienošanās un es nešaubos ne mirkli — Latvijai nebija izvēle, nevarēja nepievienoties. No 2005. gada valsts labi zina, kas ir jāiestrādā un kāds mērķis ir jāsasniedz, bet valsts rada jucekli likumos. Es nezinu — apzināti vai neapzināti. Tad vienam reģiona vai rajona izmeklētajam ar to ir jāstrādā.

Es neesmu manījusi, ka ģenerālprokurors būtu cēlis trauksmi, ka mums ir šāda problēma, ka tā ir jārisina.

Tieši tādā plāksnē es jautājumu viņam neuzdevu — kāpēc jūs negājāt un necīnījāties. Jo tagad jau tie grozījumi ir. Ieriekš nebija. To es nevaru atbildēt. Vismaz tas, ko es redzu — ļoti daudzas lietas mums iestrēgst Saeimā. Tiesneši redz labi, kur būtu vajadzīga skaidrība, vienveidīgs regulējums. Nu nav, šis tas bīdās ātri cauri, šis tas nē, kaut kur nobremzējas. No 2012. gada tiek norādīts Latvijai regulāti par to — jums neiet šīs lietas. Ko mēs darām? Mēs rīkojam kursus! Tā vietā, lai 2013. gadā sakārtotu likumu, mēs to izdarām 2017. gadā. Nu, tad mēs brīnāmies.

Kādi ir jūsu secinājumi — vai ģenerālprokurora bezzobainība un nepietiekama aktivitāte nav bijusi veicinošais apstāklis Latvijas nespējā cīnīties ar naudas atmazgāšanu?

Nu, pirmkārt, man nav ziņu, cik viņš aktīvi risināja līdz tam 2017. gadam. Es centos atbildēt uz tiem pārmetumiem, kas bija izteikti. Tur jau nav tas pavērsts tādā aspektā, ka viņš nerisināja likumdošanas jautājumus. Tur ir, ka viņš prettiesiski rīkojās un viņa uzraudzībā tās lietas nav gājušas uz priekšu.

Es gribu saprast — jūs nedomājat, ka ģenerālprokurors bijis pasīvs vai bezzobains, tēlaini izsakoties?

Es tā tēlaini neteiktu. To gan es visa tā procesa laikā sapratu, ka viņš ir tāda personība, kurš kaut kādus nosacīti skaļus blīkšķus nemīl, ar skaļiem paziņojumiem neiet. Ne jau viss aktīvums vienmēr obligāti notiek skaļi. Es arī nedomāju, ka viņš nav strādājis. Varbūt varēja aktīvāk, bet to, ka viņš tāds absolūti bezzobains… Kas attiecas uz deputātu pieprasījumu, ne jau par velti likums pasaka — konstatēt konkrētus pārkāpumus.

Par likumu ir skaidrs, es vienkārši gribēju sadzirdēt jūsu viedokli, jo jūs esat veikusi vērtēšanas darbu.

Tas būs subjektīvs, ārpus visa ziņojuma. Man šķita, ka viņš ir šajā periodā strādājis tā, kā ir bijis iespējams. Varbūt varēja aktīvāk, es to nevaru vērtēt. Par to, kas notiek prokuratūrā, es nezinu neko. Subjektīvi — ne es šo cilvēku pazīstu, ne viņa iestādi pazīstu, bet cik nu man [šis process] ir ļāvis ielūkoties, man ir radies iespaids, ka viņš ir tāds klusais strādātājs, kurš dara un nesūdzas. Dara tajās robežās, kas viņam ir. Varbūt ar to šeit bija par maz, bet katrā gadījumā man nav ne mazākā pamata teikt, ka viņš nav savā vietā un, ja nu tur būtu kāds cits, tad gan būtu bijis labi.

Pirmkārt, tas ir neproduktīvi. Arī tiesnešiem šausmīgi daudz kas ir pārmests — redz, tur tajā laikā, tajā situācijā, kā tur bija. Par tiem apstākļiem, kādos cilvēks ir bijis spiests strādāt, zina tikai tie cilvēki, kas ir viņam apkārt.

Kodolīgi — kāda ir jūsu atbilde uz pārējiem pārmetumiem Kalnmeieram? Par prokuratūrai piešķirtā finansējuma izlietojumu pretēji piešķiršanas mērķim, kas izriet no Valsts kontroles kontstatētā.

Plēnumā papildus teicu — nevar būt situācija, kurā iestādes vadītājs tiek nostādīts situācijā, kurā viņam nav tiesiskas izejas. Ja viņš neko nedarīs un neatliekamos remontdarbus neveiks, tādā gadījumā nefunkcionēs tualetes un gāzīsies ārā logu rāmji. Kā viņš teica, galu galā uz Ģenerālprokuratūru nāk starptautiskās instititūcijas un ciemiņi, tas ir vienkārši kauns un šausmas, kamēr valsts nevar izdomāt, ko darīt ar ēku. No otras puses, kad beidzot valsts piešķir finansējumu, tad viņam pārmeta, kāpēc viņš nerīkojas. Tagad viņam pārmet, lūk, šo diviem projektiem paredzēto naudu, starp citu ar Finanšu ministrijas atļauju, viņš izmantoja tam, lai logi uz galvas nekristu. Manuprāt, tas nav normāli, nu nekādi!

Par pārkāpumiem prokuroru atlīdzības aprēķināšanā, kāds kodolīgi bija jūsu viedoklis?

Es pārāk daudz cenšos neieklausīties tajā visā polemikā, bet kaut kur dzirdēju, ja nemaldos Juta Strīķe bija izteikusies, — kā tad tā, Valsts kontroles revīzijā konstatētas nelikumības. Nu, tur nebija konstatētas nelikumības. Tur bija divi likuma panti, kas tika dažādi traktēti. No vienas puses — prokuratūras pozīciju, kā tulkot šos likuma pantus, aizstāvēja Saeimas Juridiskais birojs un Valsts kanceleja. Valsts kontrolei bija citāds ieskats, ka tā tomēr nevar, tulkoja citādi. Tad par ko mēs runājam — kas tā par prettiesisku rīcību?  Valsts kontroles ziņojumā beigās bija, ka Valsts kontrole pati vērsīsies Saeimā, lai panāktu vienveidīgu regulējumu. Tāpēc es arī rakstu — tās ir dažādas izpratnes par vienu un to pašu lietu augstas raudzes profesionāļiem.

Nākamais bija par to, ka prokurori neuzņemas īstenot vadošo lomu kriminālprocesa izmeklēšanā, kā arī ignorē starptautisko ekspertu un Valsts kontroles norādes — kāds ir jūsu viedoklis?

Pārmeta, ka daudzās valstīs ir regulējums tāds, ka prokuratūra faktiski uzrauga visu procesu. Pirmkārt, mūsu Kriminālprocesa regulējumā tāda norma nav, ir skaidri definēta atbildība — par katru posmu atbild atteicīgās nozares priekšnieks. Ģenerālprokurors arī uzsvēra, ka tieši tad, kad 2005. gadā šāds regulējums tika ieviests, tika arī par 106 samazinātas prokuroru štata vietas. OECD ziņojumā minēts, ka tas citās valstīs funkcionē un varbūt varētu vairāk vēlēties iesaisti. Tajā brīdī, ja nemaldos, Tieslietu ministrija vai Valsts kontrole iniciēja šo darba grupu, kur pētīt šo jautājumu, vai mums iestrādāt likumā šādu regulējumu. Ģenerālprokuratūra bija pret un viņi uzskata, ka ar savu kapacitāti nevar šo uzņemties. Arī plēnumā izskanēja — prokurori ir pārslogoti, viņiem nav brīvas kapacitātes, lai uzraudzītu policiju ar viņu ļoti slikto darbu. Gala beigās šajā darba grupā skaidri tika pateikts — pirms vispār runāt par šādu regulējumu, ir vesela gūzma lietu, kas daudz vairāk palīdzēs nonākt pie laba rezultāta.

Pēdējais bloks bija par to, ka ģenerālprokurors, organizējot un vadot Ģeneraālprokuratūras darbu, ir rīkojies pretēji sabiedrības interesēm. Kā piemērs tika minētas vairākas lietas, tajā skaitā tiesneses Ivetas Bērziņas kukuļošanas lieta. Šajā lietā jūs nesaskatāt Kalnmeiera atbildību, taču norādāt savu personisko viedokli, ka sods Bērziņai saprātīgam vērotājam no malas var radīt pamatotas šaubas par tā samērojamību ar tiesu varai nodarīto kaitējumu. Kāpēc jūs nolēmāt izcelt šo?

Tas mani personīgi ļoti emocionāli uzrunāja, jo man tiešām šķiet — tā nu ir viena nesamērīga situācija. Mēs arī to pārspriedām. Ja jūs prasāt manu subjektīvo viedokli, man tur bija uzrakstīts daudz biezākiem vārdiem. Kolēģi teica — nu, neraksti, tā nevajag. Tā ir lieta, kurai vajadzēja būt citādākai. Tur vajadzēja būt nevis vienošanās, bet procesam, un arī šis sods ir nesamērīgs. Nu, nevar mīkstināt nodarīto kaitējumu ar tiem faktiem, kādi ir šajā spriedumā. Kad tu izlasi tādus faktus, manuprāt, normāls cilvēks paliek bez valodas, ka tā var notikt mūsu tiesu sistēmā un to tiesnesis atzīst. Ka viņa atgriež kukuļa summu — nu, es atvainojos, vēl tikai trūka paturēt! Tas vienkārši mani uzrunāja ārkārtīgi emocionāli. (Pēdējo gadu skaļākā tiesu korupcijas lieta noslēdzās 2016. gada novembrī bez iztiesāšanas un reāliem cietumsodiem, apstiprinot prokurora panākto vienošanos ar apsūdzētajiem. Uzņēmējs Gulams Gulami saņēma nosacītu brīvības atņemšanu uz gadu un 9250 eiro naudas sodu, bet tiesnesei Bērziņai par kukuļa piesavināšanos piemēroja 11 100 eiro naudas sodu — red.)

Kā jums šķiet — kāpēc nonāca līdz šādam sodam? Es saprotu, jūs nedomājat, ka tas bija taisnīgs. Vai šeit nenostrādāja tiesu varas pašaizsardzības mehānisms, sargājot sarežģītā situācijā pieķerto kolēģi?

Pirmkārt, atkal ir likuma regulējums — tas bija mazāk smags noziedzīgs nodarījums. Tajā pat laikā tiesnesis bija dilemmas priekšā. Viņš varēja apstiprināt šo izlīgumu, jo patiešām pārkāpts nekas nav. Varēja piemērot arī citu sodu, bet īpaši motivējot. Man ir grūti pateikt — vai likās, ka tā ir vienkāršāk to lietu, kā saka, nokopt, nerakstot spriedumu. Jo tiesnesim vienmēr tas ir vieglāk — tev nav jāraksta spriedums, nav jāpiepūlas, jāmeklē šī īpašā motivācija. Es domāju, ka tas ir apstākļu kopums. Otrkārt, nu, tomēr runa ir par kolēģi. Nezinu, varbūt tiesnesim vajadzēja būt lielākai drosmei, uzņēmībai un tomēr vairāk tiesu sistēma būtu vinnējusi, ja tas būtu gājis atklāti. Ar ko būtu beidzies, nezinu, bet katrā ziņā tas būtu adekvātāk, nekā tas šobrīd ir noslēdzies.