Latvijas mednieku gaļas stulbums

Savulaik Gunitas Kaņepes nošautās lūšu mātes skandāls deva iespēju vietējiem gaiļiem, kuri sevi dēvē par „medniekiem”, publiski nodemonstrēt savu trulumu, stulbumu un uzpūtību visā krāšņumā. Dažu dienu laikā savus uzskatus par ne-medniekiem pauda Zemkopības ministrijas ierēdņi Valters Lūsis un Jānis Bārs, kā arī mednieku organizāciju vadītāji Jānis Baumanis un Haralds Barviks. Apkopojot medību ideologu prātuļojumus, iezīmējās sekojoša aina: no dabas (lasi, – meža) attālinātie ne-mednieki nesaprotot, ka decembrī lūšu mazuļi vairs nav nekādi pūkaini un nevarīgi kaķēni, bet gan absolūti patstāvīgi plēsēji, kuriem nomedīt stirnu nesagādā nekādas grūtības. Protams, neiztika arī bez jau ierastajiem pantiņiem par „zinātni” un „stabilajām vilku un lūšu populācijām”, kuras vajag saprātīgi apmedīt, lai Latvija nepārvērstos par vilku un lūšu rezervātu, kur nemitīgi notiek uzbrukumi aitām, suņiem un pašiem cilvēkiem. Nobeigumā sekoja slavas dziesmas čaklajiem medniekiem, kuri, nošaujot mežacūkas un aļņus, no milzīgiem postījumiem pasargājot zemkopjus un mežsaimniekus.

Ikviens var paskatīties portāla medniekiem.lv trofeju galeriju un redzēt, cik lieli ir pieauguši lūši (meitenes dzimumgatavību sasniedz divu gadu vecumā, bet puiši – 3 gadu vecumā) un cik 6-7 mēnešus veci kaķēni decembrī. Starpība ir tik uzkrītoša, ka ikvienam medniekam Gunitas Kaņepes vietā uzreiz vajadzēja būt skaidram, ka ieraudzītais dzīvnieks ir pieaudzis lūsis – līdz ar to pastāv iespēja, ka tā ir māte ar mazuļiem.

Pieaugušiem lūšiem izdevusies nav katra medību reize – nav tā, ka lūsis laiski pieiet klāt stirnai, kura vēl nometas augšpēdus un ļauj lūsim viņu nokost. Lūšu mazuļi zīž pienu līdz 3-6 mēnešu vecumam – tātad uz decembri, kad sākas lūšu medību sezona, viņi tikai pārtrauc zīst pienu. Lūšu mazuļiem svarīga ir katra medību pieredze kopā ar māti un to viņi tikai sāk apgūt vēlā rudenī/ziemas sākumā – līdz ar to, ja nošauj māti decembrī, tad liela varbūtība, ka mazuļi ies bojā.

Kārtējo reizi apstiprinās tas, ko par medniekiem saka Jānis Ozoliņš (bijušais VMD Medību daļas vadītājs un vilku/lūšu monitoringa vadītājs): “Latvijas vidusmēra mednieks pat ar medību vadītāja kvalifikāciju noteikti nav profesionālis savvaļas populāciju apsaimniekošanā.” Un tas pēc 20 gadus ilgām pūlēm izskaidrot elementāras lietas par vilku un lūšu monitoringu. Mednieku ideologiem V.Lūsim, J.Baumanim, H. Barvikam un L.Dombrovskai patīk murmināt frāzītes par “zinātni” un “monitoringu”, bet izpratne par monitoringa parametriem viņiem joprojām ir tumša bilde.

Patiesība par Zviedrijas vilkiem

Par Latvijas mednieku poļitruku stulbumu lielāks ir tikai viņu melīgums un liekulība. Kā raksturīgu piemēru aplūkosim nemitīgās vaimanas par Zviedrijas vilkiem, kas specializējušies medību suņu nokošanā. Zviedrijā gadā notiek 30-40 vilku uzbrukumi medību suņiem un 80% no šiem incidentiem notiek tieši medību laikā. Izvērtējot datus, izrādījās, ka, rīkojot medības vilku pāra teritorijā, varbūtība, ka medību suns tiks savainots vai nogalināts, ir 1 no 9000 medību dienām un 1 no 5000 medību dienām, ja medības notiek vilku ģimenes teritorijā. Tātad, ja 150 mednieki rīko medības 20 dienas sezonā, tad incidents notiks reizi trijos gados, ja medības notiek vilku pāra teritorijā un reizi divos gados, ja medības notiek vilku ģimenes teritorijā. Tāpat nozīme ir medību suņa šķirnei – gandrīz visi takši un dzinējsuņi sadursmē iet bojā, bet tikai daži bīgli un zviedru aļņu suņi. Turklāt tie suņi, kas tiek nodarbināti suņu laukumos, vilku uzbrukumus piedzīvo retāk, – iespējams, tāpēc, ka ir ar izkoptākām saskarsmes prasmēm un tās lieti noder konfliktsituācijās ar vilkiem.

Ieteikumi, lai samazinātu uzbrukumu skaitu, ir – pirms medībām noskaidrot, vai teritorijā ir svaigas vilku pēdas, kā arī uzturēt sakarus ar vietējiem iedzīvotājiem par vilku pēdu pamanīšanu un nodrošināt suņus ar aizsargvesti un katrā medību reizē palaist vairākus suņus vienlaicīgi.

Bet visa šī zviedru suņu lieta nobāl Latvijas realitātes priekšā, kur, kā to video intervijā medību poļitrukam Andrim Zariņam atgādina Jānis Ozoliņš, mednieki gadā nogalina 800 suņus – citus gadus pat vairākus tūkstošus.

Kā tas notiek, var izlasīt rakstā par vilku suni Reju, kuram mednieku lamatas (ar kaulu kā ēsmu) pārlauza mugurkaulu (“Pierīgas mežos mednieku lamatas nogalina suni”). Mednieku reakcija bija tipiska: savu vainu neatzīt un uzstāt, ka viss ir likumīgi. Turklāt nezinītis – portāla medniekiem.lv valdes priekšsēdētājs un mednieks ar 20 gadu pieredzi Andris Zariņš dievojās, ka: “Es pirmo reizi redzu, ka suns tur ielien.” Lai gan pat es zinu vairākus medniekus, kuriem lamatas sakropļoja medību suņus. Tāpat Teiču rezervāta nomales vilku šāvējs Uģis Bergmanis arī var pastāstīt, kā viņa medību suņus traģiski nejauši nošāva mednieki.

Ir tikai viens jautājums – kad Latvijas medību ideologi un poļitruki pastāstīs saviem zviedru kolēģiem, ka viņi gadā nogalina vairākus tūkstošus suņu un kad atzīsies Latvijas sabiedrībai, ka štopē četras reizes vairāk medījuma gaļas nekā zviedru nabadziņi?

Jo, lai gan ieteicamais maksimālais sarkanās gaļas daudzums uz pieaugušu cilvēku ir 25 kg gadā, pagājušajā sezonā nošāva tik daudz pārnadžu, ka uz katru Latvijas badakāsi sanāca 200 kg sarkanās gaļas (Zviedrijā uz mednieku sanāk 50 kg gaļas gadā). Aplūkojot veselības statistiku, redzam, ka galvenie mirstības cēloņi ir sirds un asinsvadu slimības un ļaundabīgie audzēji. 2016.gada septembrī publicēja pētījumu, kur apsekojot 75 tūkstošus zviedru sievietes un vīriešus, tika konstatēts, ka neatkarīgi no patērētā augļu un dārzeņu apjoma, pārmērīgs sarkanās gaļas patēriņš noved pie 20-30% lielākas mirstības no sirds un asinsvadu slimībam. Jāņem vērā, ka runa ir par ‘zviedru pārmērībām’ – salīdzinājumā ar Latvijas badakāšiem zviedru gaļēdāji ir veģetārieši.

Turklāt pedantiskie zviedri ir pacentušies arī noskaidrot svina daudzumu medījuma gaļā. Rezultāti nav iepriecinoši – medījuma gaļas ēdājiem svina saturs asinīs ir uz pusi lielāks. 70% no vīriešiem, 30% no sievietēm un 40-50% no bērniem, kuri uzturā  lietoja medījuma gaļu, svina saturs asinīs pārsniedza pieļaujamo daudzumu. Protams, arī medību suņi cieš no paaugstināta svina satura daudzuma savās asinīs.

Negrib atteikties no gaļas

Mednieku ierastais skaitāmpantiņš ir par veselīgo gaļu, kuru viņi paši nomedījot. Tikai viņi aizmirst piebilst, ka brieži, aļņi, stirnas un mežacūkas – kuras viņi nošauj, – aug un barojas ne-mednieku īpašumos. Mednieku skaits uz papīra ir 20 tūkstoši (jeb 1% no Latvijas sabiedrības), bet pārnadži gandrīz visu savu barību iegūst LVM apsaimniekotajos mežos (kas pieder sabiedrībai kopumā), 150 tūkstošos privāto meža īpašnieku platībās (no kuriem tikai nedaudzi ir mednieki) un ne-mednieku apstrādātajos sējumos. Turklāt medību kolektīvos nav brīvu vietu un iekšā tikt var tikai caur pazīšanos un blatu – līdz ar to, pat ja ne-mednieki nokārtotu mednieku eksāmenu, tas nebūt nenozīmē, ka viņi tiktu pie gaļas. Jo neviens badakāsis negrib samazināt savus 200 kg gaļas podu apjomus un katrs rīma saprot, ka, izdalot medījuma gaļas apjomu uz visiem Latvijas iedzīvotājiem, katram sanāk tikai 2kg gaļas. Bet bez Āfrikas cūku mēra paņemtajām mežacūkām vispār sanāk tikai kilograms uz iedzīvotāju.

Pat ja mednieku skaits pieaugtu līdz 3%, kā tas ir Zviedrijā, tas nozīmētu trīsreiz mazākus gaļas podus – tādu šoka terapiju Latvijas mednieka gaļas rīšanas nomocītā sirsniņa neizturētu. Rijība ir viens no septiņiem nāves grēkiem un to simbolizē hibrīds ar tārpiņgalvas mutīti un dinozaura kuņģi – kā rezultātā nelaimīgo nomoka mūžīgais izsalkums. Tāpēc resnajam badakāsim pat ar 200 kg gaļas ir par maz un viņam skauž, ja kāds kumoss tiek arī vilkam un lūsim.

Un lai nodrošinātu savus gaļas podus, mednieki katru gadu apšauj 43% no vilku populācijas un 20-25% no lūšu populācijas (trešdaļu no nošautajiem veido mazuļi). Rezultātā Latvijas meži ir pārvērsti par mežacūku un briežu fermu un mednieki grib līst iekšā pat nacionālajos parkos Slīterē un Ķemeros.

92% no iekšzemes kopprodukta (IKP) veido pilsētas un tajās dzīvo 70% no Latvijas iedzīvotājiem, kuru vērtības ietver līdzāspastāvēšanu ar savvaļas dzīvniekiem Latvijas dominējošajās/visizplatītākajās ekosistēmās – mežos (no kuriem puse ir valsts īpašumā) un purvos – īpaši ar tādu ekosistēmas atslēgsugu (keystone species) kā Eiropā aizsargājamā vilku suga.

Ja pārtiku iegūst no lauksaimniecības, tad savvaļas dzīvnieki jāliek mierā – jāļauj Dabai regulēt procesus ekosistēmā (Latvijā dominējošā ekosistēma ir mežs, bet atslēgsuga (keystone species) – kuras ietekme uz procesiem ekosistēmā ievērojami pārsniedz tās pārstāvju kopējo skaitu – mežā ir tieši vilki un lūši, nevis mežacūkas, brieži, stirnas vai aļņi.

Pilsētu iedzīvotāji, kuri veido lielāko daļu IKP (līdz pat 90%), ir pret nepamatotu vardarbību pret savvaļas dzīvniekiem (tai skaitā, mednieku vēlmi apšaut pēc iespējas vairāk vilku un lūšu lai tikai pašiem būtu ko vairāk šaut).

Tātad pilsētnieku (tai skaitā, gaļēdāju) intereses attiecībā uz savvaļas dzīvniekiem mežā ir atšķirīgas vai pat pretrunā ar mednieku interesēm. Jo pilsētnieki dod priekšroku ekoloģijai mežā (lai Daba pati sakārto procesus mežā caur vilku un lūšu ietekmi uz pārnadžu populācijām) nevis mežacūku u.c. pārnadžu sugu nobarošanai visu cauru gadu.

Tātad no pilsētnieku un laukos dzīvojošo ne-mednieku (t.i., Latvijas iedzīvotāju vairākuma) viedokļa priekšroka uz pārnadžiem mežā ir vilkiem un lūšiem – un nevis medniekiem.

Klusā slepkavošana mežos

Realitātē viss ir pilnīgi otrādi: ne-mednieku īpašumā un pa kluso pretēji sabiedrības prioritātēm katru gadu Latvijas mežos maksimāli apšauj Eiropā aizsargājamas sugas pārstāvjus – vilkus un lūšus, lai resnās rīmas varētu nolocīt 200 kg sarkanās gaļas. Kā kaut kas tāds ir iespējams? Sabiedrība ir neziņā par to, kas notiek Latvijas mežos, jo par to klusē masu mediji un bioloģijas skolotājas.

Kopš 1998.gada Latvijā vilki katru gadu tiek medīti 43% apmērā no populācijas un laikrakstos ‘viedokļu daudzveidību’ pārstāv, no vienas puses, vilku un lūšu monitoringa vadītājs Jānis Ozoliņš, kurš vēlas saglabāt vilku apmedīšanu 43% apmērā (un lūšu apmedīšanu – 25% apmērā) un, no otras puses, mednieki, kuri pieprasa vilkus un lūšus medīt vēl intensīvāk. Savukārt vidusskolu bioloģijas skolotāju vidū tipiska rīcība ir iemest aci VMD mājaslapā, kur viņas ierauga, ka Latvijā medību sezonas beigās esot 1600 lūšu un 1200 vilku. Pēc tam klasē ar mierīgu sirdsapziņu var glupi atkārtot, ka Latvijā medības ir nepieciešamas, lai „saprātīgi kontrolētu vilku un lūšu skaitu”.

Ja būtu 1600 lūšu un 1200 vilku pirms dzimst mazuļi maijā (jo „uzskaiti” veic medību sezonas noslēgumā, kad vairums lūšu un vilku jau ir nošauti), tad vasarā vajadzētu būt vairāk par 3000 vilku un 3000 lūšu Latvijā. Pēc mednieku un bioloģijas skolotāju ieskata vilki var dzīvot smilšukastē, bet lūsīši vispār uz īkšķa var sēdēt.

Tāpēc viņām nebija nekādu īpašu iebildumu, kad Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas bioloģijas skolotāja Guna Taube 2014. gada Ziemassvētku nedēļā četru dienu laikā piedalījās lūšu ģimenes apšaušanā Rubenes pusē (pati arī vienu nošāva). Nākamajā gadā nevienu lūsi Rubenes pusē nenošāva, jo nebija vairs ko šaut.

Taubes gadījums ilustrē lūšu situāciju Latvijā kopumā – tiklīdz no Igaunijas neienāk lūši, tā vairs nav ko šaut, jo lūšu dzimstība nespēj nosegt iztrūkumu populācijā, kuru rada Latvijas mednieku pārmērības.

2015./2016.g. sezonā lūšu sākotnējā kvota bija 150 un mednieki prognozēja, ka to ātri sasniegs un klāt piemetīs vēl 50 lūšu atļaujas. Bet, lai gan sniegs bija visus četrus mēnešus un jau 6.janvārī VMD atcēla teritoriālos ierobežojumus, pa visu sezonu nošāva 115 lūšus. Parasti 4/5 no kvotas nošauj Vidzemē – Latgalē, tas ir, reģionā, kam ir kopēja robeža ar Igauniju, kur lūšu populācija bija tuvu vides ietilpībai un jaunie lūši nevarēja izcīnīt sev teritoriju, kur “likumīgi” medīt un pie izdevības arī pāroties, jo visas vietas jau bija “aizņemtas”. Rezultātā šie jaunie lūši ieceļoja Latvijā (Vidzemē un Latgalē), kur dēļ intensīvās medību slodzes ātri atbrīvojās brīvas teritorijas,kur jaunienācējiem dzīvot. Nākamajā sezonā viņus, protams, apšāva.

Tā tas turpinājās, kamēr divus gadus pēc kārtas bija samērā bargas ziemas (2009-2011) un lūšu pamatbarība – stirnas – stipri samazinājās. Igauņi uzreiz nenoreaģēja un nesamazināja lūšu kvotas lielumu. Igaunijas lūšu populācija ievērojami saruka divu gadu laikā (no 103 kaķenēm ar mazuļiem 2011.gadā uz 46 kaķenēm ar mazuļiem 2013.gadā). Bet atšķirībā no Latvijas viņi ir spējīgi ierobežot gan vilku, gan lūšu medības – 2013.gadā ļāva nomedīt 16; 2014.gadā – 2; 2015.gadā – 19 ; pērn un šogad – 0 lūšus. Par Latviju ir stipras šaubas – te lūšus un vilkus “kapās” kamēr Satversmes tiesa neiejauksies.

Un tas, ka četros mēnešos nošāva 115 (kas ir mazākais rādītājs kopš 2007.gada), parāda, ka tiklīdz vairs neienāk jaunie lūši no Igaunijas tā mūsējie – pēc tam, kad apšāvuši Igaunijas lūšus – vairs nevar izpildīt kvotas apmēru. Šogad būs vēl mazāk lūšu ko apšaut, jo lūšiem dzimstība un izdzīvošanas procents ir diezgan zems – lūši ir vientuļnieki un mātei, kura viena pati rūpējas par mazuļiem, dzimst ~2 kaķēnu, bet gada vecumu visi lūsēni nesasniedz.

2009. gadā igauņu pētnieki jaunai lūsenei uzlika kakla siksnu ar raidītāju un pēc signāliem uzzināja, ka viņa devusies uz Latviju, kur viņai piedzima kaķēni. Vēlāk visus nošāva Latvijas mednieki.

Roku rokā ar rijību iet melu kultūra, kas jāizplata masu medijos par lūšiem un vilkiem, lai tikai nodrošinātu sev pienākošos 200 kg gaļas. Tā, piemēram, medību ideologiem un poļitrukiem J.Baumanim, H.Barvikam, A.Pukstam un A.Zariņam patīk šļupstēt par Latvijas vilku rezervātu, kas novedīs pie ekonomikas sabrukuma, bet fakti ir nepielūdzami.

Latvijā mednieki nošauj lūšus un vilkus virs dabiskās mirstības procenta un vilku blīvums, salīdzinot ar Poliju, Vāciju vai Minesotas un Viskonsīnas štatiem, ir vismaz uz pusi mazāks – 2014.gada decembrī bija sekojoši dati:

– Polijā vilku teritorija ir 61 500 km2 un dzīvo 1276 vilku jeb 20,75 vilku uz 1000 km2;

– Vācijā vilku teritorija ir 12 -13 000 km2 un dzīvo 250 vilku jeb 19,2 – 20,8 vilku uz 1000 km2;

– Minesotā vilku teritorija ir 70 000 km2 un dzīvo 2221 vilku jeb 32 vilku uz 1000 km2

– Viskonsīnā vilku teritorija ir 44 000 km2 un dzīvo 771 vilku jeb 17.5 vilku uz 1000 km2

– Latvijā vilku teritorija ir 30 000 km2 un dzīvo 200-300 vilku jeb <10 vilku uz 1000 km2. Visas runas par “rezervātiem visas Latvijas teritorijā” ,”ekonomikas sabrukumu” un “cilvēku dzīvību apdraudējumu” ir pilnīgs blefs, lai saglabātu esošo kārtību.

Ne Polijā, ne Vācijā, ne arī Minesotā un Viskonsīnā ekonomika nav sabrukusi un cilvēki ir sveiki un veseli. Turklāt visās šajās zemēs gan cilvēku blīvums, gan mājlopu skaits ir daudzas reizes lielāks nekā Latvijā.

Tāpat arī frāzītes par to, ka, ja aizliegs vilku un lūšu medības, tad malumednieki nošaus visus vilkus un lūšus, ir jāuztver kā blefošana un apzināta melošana. Malumedības nevar pārsniegt esošo medību slodzi, jo:

a) mednieki pat medijos neslēpj, ka “kārtīgs mednieks” nelaidīs garām izdevību nošaut vilku „saudzējamajā laikā” (kad mazuļiem ir lielākā mirstība);

b) malumedības nenotiks ar karodziņiem un 100 mednieku piedalīšanos;

c) lūšus lielākoties nošauj, kad ir sniegs, jo bez sniega viņi ir nemanāmi un nedzirdami (jo negaudo kā vilki) un 4 mēneši no decembra līdz aprīlim ir maksimāli ilgs laiks, kad potenciāli iespējams sniegs. Līdz ar to praktiski šobrīd Latvijā nav nekādu medību ierobežojumu attiecībā uz vilkiem un lūšiem;

d) Polijā ierobežojums nevis palielināja malumedību skaitu, bet gan laika gaitā samazināja (kopš 1998.gada).

Vācijā piemērotas teritorijas ir 440 vilku ģimenēm un Vācijas valdība un sabiedrība arī mērķtiecīgi rīkojas, lai to nodrošinātu. Vācijas vides ministre Bārbara Hendriksa skaidri un gaiši pateica, ka medniekiem ir jābeidz lasīt pasakas par Sarkangalvīti un laiks kļūt pieaugušiem.

Valdība izveidoja centru, kura uzdevums ir izglītot sabiedrību par vilkiem un kā uzvesties, ja kādu vilku iznāk arī ieraudzīt. Centram ir piešķirts 425 tūkstošus eiro liels finansējums un ikviens saprot, ka tā galvenais uzdevums ir audzināt potenciālos malumedniekus, jo neviens cits vilkus netaisās apdraudēt.

Latvijas sabiedrības sašutums par Gunitas Kaņepes prieka izpausmi par nošauto lūšu māti liecina nevis par „sakāpinātu emocionalitāti”, bet gan par masu mediju līdzšinējo klusēšanu par to, ko mednieki dara ar Eiropā aizsargājamu sugu parstāvjiem ne-mednieku mežā. To, ka trešdaļa no visiem nošautajiem lūšiem un vilkiem ir viņu mazuļi; ka pavasarī nošauj vilku un lūšu mammas ar mazuļiem vēderā; ka populācijas ir stabilas, tikai pateicoties no Igaunijas un Lietuvas ienākošajiem lūšiem un vilkiem.

Nošautā lūšu māte atvēra sabiedrībai acis un izgaismoja, cik dīvaina ir Latvijas valsts iestāžu un masu mediju attieksme pret vilku un lūšu medībām. Ja Vācijā un Polijā sabiedrība domā, kā mazināt mednieku tumsonību pret vilkiem un lūšiem, Latvijā – kā normalizēt un par ikdienišķu padarīt maksimālu vilku un lūšu populāciju apšaušanu.

Un šī Latvijas novirze arvien vairāk nav pieņemama ne tikai rietumeiropiešiem, bet arī mūsu kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, kuru vilkus un lūšus mēs apšaujam. Par to jau raksta gan Lietuvas DELFI, gan Igaunijas lūšu monitoringa vadītājs Pēps Mannils.

Pēc  šī nelielā pārskata par mednieku uztveres neatbilstību realitātei neizbēgami rodas jautājums: kurā galaktikā Latvijas mednieki ir noparkojuši savas smadzenes?

Secinājums – jo vairāk rij gaļu, jo cilvēks paliek stulbāks un Latvijas medniekiem ir tas gods būt pasaules stulbākajiem medniekiem, kuru galvenā iezīme ir vēlme rīt kļūt vēl stulbākam nekā esi šodien.