“Vajag sākt ar kaut ko gaišu”

Intervija ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes jaunievēlēto locekli Daci Ķezberi

Lielā vienprātībā Saeimas pozīcijas un opozīcijas partiju deputāti (80 balsis par, neviena pret) 18.jūnijā par jauno Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekli amatu atstājušā Ginta Grūbes vietā ievēlēja Daci Ķezberi. Latvijas Zemnieku savienības (LZS) biedre, no 1997. līdz 2005.gadam jau strādājusi NEPLP, vienlaikus būdama arī Jūrmalas domes deputāte. Par to viņa savulaik saņēmusi pārmetumus par interešu konfliktu un tiesājusies līdz pat Augstākajai tiesai, kas galu galā atzina, ka viņa nedrīkst savienot pilsētas domes deputātes un NEPLP locekles amatus.

Par “sēdēšanu uz diviem krēsliem” viņai 2000.gadā pārmeta arī anonīmi LTV darbinieki vēstulē valsts augstākajām amatpersonām un medijiem. Ķezbere toreiz, būdama NEPLP locekle, strādāja arī LTV par raidījumu Dzīvīte, dzīvīte vadītāju, lai gan likums aizliedza amatpersonām strādāt strūktūrā, kuru viņi pārrauga.

Ar Ķezberi, kura savā biogrāfijā norāda, ka no 1977. līdz 1997.gadam strādājusi Latvijas Televīzijā par redaktori, tiekamies nākamajā dienā pēc ievēlēšanas amatā.

Kāpēc piekriti kandidēt uz šo amatu?

[Mirušā vīra, politiķa] Ivara [Ķezbera] grāmata [memuāri Durvīs. Tā tas bija] bija kā pēdējais punkts – zināju, ka tas ir jāizdara. Kad ieraudzīju grāmatu nodrukātu, sapratu, ka esmu savā dzīvē vienu lielu posmu pabeigusi. Godīgi sakot, ilgi domāju, kas būtu darāms tālāk, jo bērni ir izauguši, “mazais” ir izskolots – mācās RISEBA augstskolā audiovizuālo mākslu, pabeidzis trešo kursu. Montē, filmē, taisa raidījumus. Un tad tu tā nesaproti, ko īsti darīt.

Tad nāca šis variants – bija viena vieta brīva [NEPLP]. Tā kā esmu LZS Jūrmalas nodaļā, domāju, varbūt varu pamēģināt, ne uz ko īpaši necerot. LZS no filmēšanām pazīstu daudz ļaužu. Es ilgi nebiju nekur, bet tomēr ir labi, ja tev ir kāda cilvēku kopa, ar ko vari parunāties, paštukot, kaut ko kopā izdarīt. Zemniekos man bija vairāk savējo. Jautāju viņiem, vai jūs atbalstītu, ja es startētu. Protams, atbildēja – tu to lietu zini, esi profesionāle. Man pašai ir prieks par [Saeimas] balsojumu, jo reti kad gadās, ka balsojums ir tik vienprātīgs. Domāju, novērtēja tieši to, ka man ir pieredze un šai jomā esmu zinošs cilvēks.

Tev Jūrmalā ir Ģimenes televīzija. Kas tālāk ar to notiks?

Esmu šo projektu uzticējusi dēlam. Viņš mācās un arī strādā šajā jomā, tās ir svaigas asinis. Viņš jau ir pierādījis, ka televīzijā var strādāt, varbūt atradīs arī jaunus cilvēkus, būs kādi jauni raidījumi līdz rudenim.

Uz kādiem finansiāliem pamatiem šāds Ģimenes TV projekts var pastāvēt?

Kā jebkura reģionāla televīzija. Tas stāsts kopumā ir diezgan skarbs. Kad 2005.gadā beidzu savu iepriekšējo darbību NEPLP, atbilstoši likumam nevarēju strādāt jomās, kurās biju pieņēmusi lēmumus. Līdz ar to, ko es kā TV žurnāliste, varēju darīt, ja biju pieņēmusi lēmumus gan par TV, gan radio, gan kabeļtelevīzijām? Varēju iet slaucīt ielas vai meklēt sev pilnīgi citu pielietojumu. Jūrmalā nebija savas televīzijas, kas bija visām citām pilsētām – Daugavpilij, Rēzeknei, Ventspilij. Mēs sākām domāt, būtu jauki, ja Jūrmalai būtu sava televīzija. Tā arī lēnām tapa šis projekts, septiņus gadus esmu bijusi tur blakus un tie ir bijuši ļoti skarbi gadi.

Sākumā mēs bijām lokāla televīzija ar tiešraidēm, strādājām katru dienu no sešiem līdz desmitiem vienpadsmitiem. Pēc trīs gadiem, kad cilvēki mūs jau atpazina, nāca brīdis, kad visām vietējām TV tika pateikts – jūsu frekvences tiek atdotas Lattelecom, jūs raidīt vairs nevarat. Piedāvājums bija reģionālie “logi” LTV7 kanālā. Tas, protams, bija liels murgs, ja pēkšņi tev pasaka, ka ar šo brīdi viss beidzas un sākas jauna dzīve. Mēs bijām trīs – Ogres TV, Jelgavas televīzija TV Spektrs un Ģimenes televīzija. Mums vajadzēja nodrošināt ēteru Rīgas zonā. Trīs gadi pagāja un LTV pateica – jūsu laiks ir pagājis. Tad sākās Re:TV laiks. Tāda mana dzīve ir bijusi – trīs gadi Jūrmalā, trīs gadi Rīgas reģionā, tagad kopā ar Re:TV. Ja paskatītos no biznesa viedokļa, tas nav normāli.

Kā tomēr spēj eksistēt šīs vietējās televīzijas?

Tad, kad Jūrmalā ir tiešie ēteri, pie mums ļoti labprāt nāk runāt gan Jūrmalas namsaimnieks, arī Jūrmalas dome pasūtīja raidījumus, tāpat pilsētas ūdens saimniecības [pārstāvji] – tas ir Jūrmalas saimnieciskais bloks, kas bija ieinteresēts, lai viņu informācija tiktu nodota, lai cilvēki varētu zvanīt un jautāt, kas ir neskaidrs. Tad tas finansējums bija tāds.

Kad pārgāja uz Rīgas zonu, palielinājās skatītāju apjoms, bet tu jau nevari strādāt uz vienu Jūrmalas ūdeni vai vienu šauru zonu. Tad jau kļuva sarežģītāk.

Vai tas nozīmē, ka šie uzņēmumi maksāja par raidījumiem? Jau ilgi izskan pārmetumi, ka tā saucamie neatkarīgie producenti kropļo mediju vidi ar maksas intervijām, kas būtībā ir reklāma.

Es negribu tam piekrist. Es šajā ziņā esmu ļoti strikta, jo domāju, ka tas ir tāds uzstādījums, ka maksas raidījums kropļo kaut kādu [mediju] vidi. Ja teiksim, atnāk Jūrmalas ūdens vadītājs tiešraidē, viņam var uzdot visdažādākos jautājumus, gribot negribot nevari neuzdot arī sliktus jautājumus. Cilvēki uzdod to, kas viņiem sāp. Patiesībā, es domāju, tas ir ļoti pareizi, jo cilvēki saņem atbildi nepastarpināti, tiešā veidā no atbildīgā.

Atklāti sakot, ja mazajam reģionālajam medijam paņem nost jebkādu pašvaldības finansējumu, tad izdzīvot viņš nevar. Vai tas ir labi vai slikti? Šis mazais medijs, un es to tagad varu teikt ar ciešu pārliecību, jo pati esmu to izdzīvojusi, tas ir ne tikai pašvaldības vai pašvaldības uzņēmumu rupors, bet arī uztaisa raidījumus par kultūru, par jauniešiem, tam ir iespēja strādāt. Tas nav tā, ka tiek akli slavināta dome, nav jau tas tik viennozīmīgi. Būtu naivi domāt, ka arī žurnālos par tām krāsainajām lapām neviens nemaksā. Ir intervijas, par kurām maksā, tāpat dzeltenajā presē maksā par tiem cilvēkiem, kuri nepārtraukti parādās fotogrāfijās. Tas nav noslēpums.

Bet vai tā ir medijam pieņemama prakse?

Bet kā tad izdzīvos?

Jāizdzīvo, nemēģinot jaukt šīs lietas – reklāmas pārdošanu un neatkarīgas žurnālistikas materiālus. Vai Ģimenes TV biznesa modelis balstījās uz šāda veida materiāliem?

Nē, ne tikai. Mums bija arī citi – producenti maksāja par ētera īri raidījumiem un šo naudiņu mēs izmantojām, lai ļoti daudz stāstītu par māksliniekiem, kultūru, jo to neviens nefinansē no privātās kabatas. Varbūt ir daži uzņēmēji, kas nodarbojas ar labdarību. Bet reģionālā līmenī to tu vari izdarīt no ieņēmumiem, kas tev ir.

Savulaik kādā seminārā mazo pašvaldību sabiedrisko attiecību pārstāvji vaicāja, kā rīkoties, ja reģionālā televīzija uz notikumu pagastā vai pilsētā brauc tikai tad, kad par to apsola samaksāt. Kā pret to var cīnīties?

Nezinu, vai pret to vispār var cīnīties. Vissliktākais ir tas, ja tev ir jātaisa novadu ziņas un tu par to vēl paprasi naudu. Tas ir nepieņemami.

Ko var darīt, lai šādu praksi pārtrauktu vismaz tajās TV, kas saņem arī sabiedriskā pasūtījuma finansējumu?

Ir jāveic monitorings un jāskatās – mēs nedzīvojam noslēgtā telpā. Ja ir bijis kāds sižets par atklātu jaunu ceļu, tā ir laba ziņa, bet ja žurnālistam vēl par šo sižetu ir samaksāts, tas ir slikti. Tas nav pieļaujams un tas ir pārkāpums. Tas būtu jāpierāda, ka viņš ir saņēmis kaut ko aploksnē. Bet jāskatās arī tālāk – informācija, ko pašvaldības ievieto savās avīzēs, kas nonāk vietējos laikrakstos, arī tas kropļo tirgu. Tas ir komplekss jautājums. Patlaban neredzu variantu, kā izdzīvot vietējam laikrakstam, ja viņam nav nekāda finansējuma avota no… Ir labi, ja vietējie uzņēmēji var izvietot savu reklāmu, bet kā darīt, ja novada dome gribētu tur izvietot savu reklāmu?

Novada dome maksā medijam par reklāmas laukumu. Bet ja domei ir sava informatīvā lapa, kurā to visu publicē bez maksas, tad neatkarīgs konkurējošs vietējais medijs nesaņem reklāmas naudu un ir grūti izdzīvot.

Bet kur tad tā nav bijis? Negribas tagad piesaukt kaut ko ļoti konkrētu – vai pilsētas svētkus rāda, teiksim, LNT vai vietējais kanāls. Ar ko atšķiras [šie raidījumi], ja to tāpat apmaksā pilsētas dome? Ja Ģimenes TV Jūrmalā parāda pilsētas svētkus vai šo svētku koncertu parādītu LTV 1.kanāls un tam par to samaksā?

Būtu jānorāda, ka tā ir pasākuma reklāma.

Jā, norāda “sadarbībā ar…”.

Žurnālisti var paskatīties uz notikušo ar kritisku aci. Parasti šie nopirktie sižeti ir glaimojoši.

Jā, es saprotu, bet tai pat laikā, ja mēs visu laiku riesim, tad pasakiet, kas ies politikā? Vai ir pareizi, ka mēs visu laiku aprejam tos, kas iet politikā? Vai mums savi cilvēki ir jānorej, jāapsaukā, jāpasaka, ka visi, kas iet politikā, ir slikti? Vai tas ir pareizi?

Tā jau nav.

Kā tad nav! Pamēģiniet izbāzt galvu un par jums būs visa informācija. Man ir bijis interešu konflikts, jā, es to nenoliedzu, bet šajā gadījumā ir pateikts – viņai ir bijis interešu konflikts ar KNAB. Es to nenoliedzu, bet vai tiem cilvēkiem, kas skatīsies šo raidījumu, par mani paliks labāks vai sliktāks priekšstats, vai nekāds?

Cilvēkiem ir jāzina, kas ir bijis.

Protams, ir jāzina. Bet kamēr tu pat vēl neesi izbāzis galvu, par tevi jau rada viedokli. Es vēl nebiju ievēlēta [NEPLP], bet par mani jau radīja viedokli.

Atgriežoties pie televīzijas, vai intervija 2011.gadā ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu bija naudas jautājums, vai kā citādi tapa?

Toreiz tas bija priekšvēlēšanu laiks. Man likās pietiekami interesanti, ka lielu pašvaldību vadītāji nāk un diskutē par tēmām, dalās savā pieredzē. Mēs tagad redzam tingeltangeli, kurā sacenšas divas pašvaldības [LTV šovs “Latvijas novadu cīņas”]. Bet runāt par pieredzi – tā pati ceļu apkalpošana – kāpēc vienā pilsētā viss veicas, bet otrā ne? Kāpēc vienā pilsētā skolās ir brīvpusdienas, bet otrā nav? Ir daudz tēmu, par ko runāt – nevis tā, ka viens ir labais, otrs sliktais, bet normāla domu apmaiņa, kā visiem labāk strādāt. Šīs pieredzes apmaiņas [tagad] nav. Man tās pietrūkst. Tai nav jābūt personību diskusijai, bet par to, ko vienam no otra iemācīties, kā mums visiem dzīvot labāk. Man ļoti patīk šis sauklis – “kā dzīvot labāk”.

Tomēr mēs nevaram aiziet arī no kritikas. Lemberga intervijā nebija neviena asa jautājuma.

Kāpēc visur, kur parādās Lembergs, ir jābūt tikai asiem jautājumiem?

Vai tas toreiz bija apmaksāts raidījums, jo tajā Lembergs runāja arī par Ventspils pilsētas svētkiem?

Arī [Jūrmalas mērs] Gatis Truksnis runāja, ka vienā pilsētā ir tādi svētki un Jomas ielas svētki. Liekas, tur bija runa arī par pašvaldību izlīdzināšanas fondu, jo Jūrmala tāpat kā Ventspils ļoti daudz maksāja šajā fondā. Tur bija aktuālas lietas.

Vai tā bija tava izvēle viņus intervēt un vai tas notika, samaksājot TV?

Manuprāt, mēs izvietojām arī reklāmu par pilsētas svētkiem. Lai tu kaut ko varētu parādīt, tas kaut ko arī maksā. Jo operatoram ir jāsamaksā, video ir jāsamontē, bez naudas to nevar izdarīt.

Par to tātad pašvaldība ieskaitīja naudu?

Jā.

Pēc ievēlēšanas tikies ar NEPLP vadītāju Aināru Dimantu. Vai viņš piedāvāja pārņemt atbildību par LTV? Kāda bija saruna un kāda ir situācija NEPLP?

Tā situācija ir šobrīd pilnīgi neskaidra, jo ir jaunais [Saeimas deputātu] vēstījums par uzticību – neuzticību NEPLP. Līdz ar to pateikt, kas būs, es patlaban neņemos. Tas, ko mēs ar Dimanta kungu izrunājām, ir divas problēmas – viena ir saistīta ar Latvijas Radio un komercradio pārraudzību, abus pārrauga Dainis Mjartāns, un tas rada interešu konfliktu. Dimanta kungs ieteica pārdomāt, vai es nevēlos kūrēt komercradio. Otrs ir, ka brīva ir LTV pārraudzība – vai es kā televīzijas cilvēks būtu ar mieru. Tā ka man ir šie divi piedāvājumi. Kā tas atrisināsies, sēde ir paredzēta 2.jūlijā. Kas ko pārrauga, ir iekšēja [NEPLP] vienošanās.

Kā notika tikšanās Latvijas Televīzijā?

Man bija interesanti – kādu laiku nebiju bijusi televīzijā, tur patlaban notiek lielas pārbūves. [LTV ģenerāldirektors Ivars] Belte parādīja, kas ir iecerēts. Godīgi sakot, viņš, manuprāt, saimnieko ar vērienu. Varu tikai priecāties.

Kas ir labs un ko vajadzētu mainīt LTV?

Ļoti uzplaucis ir LTV vizuālais tēls, parādījušies jauni raidījumi. Ļoti laba ir sporta sadaļa, labi strādā arī kultūras daļa, pašai personīgi ļoti patīk sarunas ar kultūras personībām. Es priecājos, ka viņi ir piestrādājuši arī pie arhīva digitalizēšanas, kas ir LTV un arī Latvijas Radio ļoti liela vērtība, kas nav novērtēta. 

Runājot par publicistiku, televīzija ne vienmēr varbūt ir tā, kurai ir jāuzdod ļoti asi jautājumi. Reizēm ir jādod iespēja paskatīties cilvēkam acīs un saprast, vai viņš melo, vai ir patiess. Varbūt reizēm televīzijas ļaudis, un tas neattiecas tikai uz LTV, nenovērtē to, ka skatītājam ir pašam sava galva, viņš pats redz, dzird un prot izvērtēt. Ne vienmēr ir jāpasaka, ka esi slikts. Varbūt pietiek ieskatīties acīs un uzdot jautājumus. Tad jau parādās, kurš melo, kurš blefo, kurš ir patiess. Man patīk šie atklātie raidījumi. Var diskutēt par jautājuma toni… Sastrēgumstunda šobrīd ir ļoti labs raidījums. Ne vienmēr var tikt galā ar tik daudz ļaudīm, bet ir labi, ka notiek diskusija. Arī prezidentu diskusija bija ļoti laba lieta.

Kā patīk raidījums 1:1?

Jā, man patīk paskatīties – viens ir labāks, cits varbūt vājāks. Man patiktu reizēm ar kādu pauzi ieskatīties atbildētāja acīs, neuzdot kareivīgu jautājumu, bet atļaut viņam ieelpot un izelpot. Bet ir labi.

Kā vērtē LTV7 raidījumus, jauno diskusiju Točki nad i?

Tie ir labi mēģinājumi, vienīgais jautājums – vai tas sasniedz auditoriju, kurai domāts. Vai krievu skatītājs tiešām pieslēdzas tajā laikā, kad šie raidījumi ir ēterā? Jo miksētais kanāls nav tā labākā versija. Būtu jādomā nākotnē par kaut kādu platformu. Vai tā būtu jauniešu platforma, vai sadarbībā ar Latvijas Radio. Sadarbojoties LTV un LR, var daudzko izdarīt. Tur ir gan cilvēku potenciāls, gan materiāli, gan viena un otra pieredze. Es tur redzu lielu attīstības iespēju.

Vai sabiedriskajā televīzijā vajadzētu īpašu kanālu krievu valodā?

Es neatbalstītu atsevišķu kanālu sabiedriskajā medijā krievu valodā. Domāju, ka tam jāatrod mazliet cita sadarbības forma. Tas varētu būt sadarbības kanāls starp Baltijas valstīm vai starp Eiropas dažādām valstīm, kur ir šī krievu kopiena. Bet es nedomāju, ka tas ir sabiedriskās televīzijas vienīgais uzdevums. Tas būtu jāskatās mazliet plašāk. Ja jau esam Eiropas telpā, tad varbūt ir vajadzīgs Eiropas krievu medijs, varbūt var izmantot Latviju kā vietu, kur to var attīstīt. Mēs vienmēr esam bijusi tilta vieta. Bet vai tam ir jātop par Latvijas nodokļu maksātāju naudu, nezinu. Tas varētu būt sadarbības modelis, nevis mūsu investīcija. Es to redzu kā Eiropas investīciju. Varbūt tas varētu nebūt uzreiz kā ētera kanāls, bet internetā, kas palēnām veidotu saturu raidījumam. Tas varētu būt kopā ar vairākām valstīm – sadarbībā ar Igauniju, varbūt Dāniju, varbūt Zviedriju vai Vāciju, jo krievu cilvēki tagad dzīvot daudzviet. Es neatbalstītu to kā Latvijas kanālu. Manuprāt, viena no mūsu mediju problēmām ir tā, ka mēs neskatāmies plašāk uz pasauli, bet vārāmies savā sulā.

Skatos arī, piemēram, [Krievijas TV] Doždj programmas. Reizēm tur parādās tik interesanti sarunu dalībnieki, kas attiecas arī uz mums kaut vai vēstures izpratnes lietās, vai par cilvēcisko. Man patika Doždj akcija – kāds būs prezidents 2040.gadā? Tik interesanti, kā jaunieši tiek mācīti, viņi tiek dresēti, apgūst praksi, kā uzstāties ēterā, kā analizēt situācijas. Kāpēc mēs tā nevarētu darīt?

Dimantam bija iecere veidot vienotu pieeju, varbūt fondu, kas “apsaimniekotu” ministrijām piešķirto budžeta finansējumu medijiem. Proti, NEPLP kopā ar neatkarīgu profesionāļu žūriju rīkotu konkursu, lai izraudzītos labākos raidījumu veidotājus, tēmas, kam izmantot valsts naudu. Lai raidījumi taptu par sabiedrībai svarīgām tēmām, nevis slavētu ministriju labos darbus vai politiķus. Kā to vērtē?

Viena lieta ir latvieši ārzemēs, kuru raidījumiem Ārlietu ministrija dod naudu. Bet kas tādā gadījumā būs ar [valsts akciju sabiedrību] Latvijas Valsts mežiem, kas ir sponsori ļoti daudziem raidījumiem? Viņi ieskaitīs šādā fondā naudu un gribēs par to, lai uztaisa raidījumu par mežu apsaimniekošanu.

Viņi tad nevarēs to gribēt.

Bet ko tad viņi gribēs? Kāpēc tad viņiem būtu jāieskaita sava nauda, lai taisītu raidījumus par kultūras lietām vai ko citu? Bet arī ministrijām [tagad jau] ir jātaisa tenderis. Ar ko atšķiras NEPLP tenderis no ministriju?

Ar to, ka šajā variantā būtu profesionāļu žūrija, bet ministriju konkursā ir politiķi, ierēdņi, kas skatās no sava skatpunkta.

Nu labi, bet par ko NEPLP sludinās šo konkursu, ja VARAM vai Labklājības ministrija iedos naudu, lai mēs stāstām par izmaiņām pensiju sistēmā? Vai tad tas vairs nebūs apmaksāts raidījums?

Kā vērtē Ministru kabineta neseno lēmumu piešķirt 20 000 eiro Vidzemes TV, lai tā stāstītu par atkritumu apsaimniekotāja Ziemeļvidzemē SIA ZAAO darbu, faktiski bez konkursa piešķirot naudu viena privātuzņēmēja reklamēšanai? Dimants pateica, ka NEPLP nepildīs šo lēmumu.

Bet ja par to nolēma Ministru kabinets, kāpēc nepildīt? Tad ir jājautā tiem, kāpēc viņi tā lēma. Tad Ainārs ir jāievēl Saeimā, kur viņš varēs lemt.

Vai šāda valdības rīcība ir pieņemama?

Var runāt par to kā par nepieņemamu praksi, bet, kad Saeima par to nobalsos, tad tas ir jāpilda.

Vai tā ir slikta vai laba prakse?

Tas nav labi. Bet tas liecina par mūsu politisko kultūru – Saeimas un MK kultūru.

Ko var darīt NEPLP?

Bet vai mēs varam visas savas pozīcijas pamatot? Vai varam pamatot 60 000 [eiro] angļu interneta versijai? Varam pamatot, un to darām. Bet tad kā mums rīkoties – vienā jautājumā mēs sakām – MK tu esi slikts un neko nesaproti, bet otrā gadījumā ejam un sakām, ka mums vajag izmainīt trīs pozīcijas un vēl klāt 100 000 konkrētām lietām.

60 000 angļu interneta versijai nav tas pats, kas dot valsts naudu privātuzņēmējam. Kā tad būtu šajā ZAAO gadījumā jārīkojas NEPLP?

Diplomātiski.

Kā tas ir?

Es gribētu uz to paskatīties no tās pozīcijas, kā dzīvojam ģimenē. Tu aiziesi pie mammas un pateiksi: mamm, tu esi nesmuka, tev ir slikti mati un izkrituši zobi, vispār tu esi – fui! Pēc pusstundas aiziesi pie mammas un teiksi: zini, mamm, baigi vajag kabatas naudu, uz kino gribu aiziet. Nu kā? Mamma teiks – tu mani baigi aizvainoji, bet ja tev šausmīgi vajag, es tev iedošu naudu kino. Man ir svarīgi, lai mana nozare, mana Latvijas Televīzija, Latvijas Radio dzīvotu un strādātu. Jo šī nauda ir vajadzīga ne jau man personīgi, bet tiem medijiem, par kuriem es atbildu. 

Tāpēc aiziet un pateikt – jūs, Saeima, visi esat muļķi, jūs, valdība, esat korumpēti, jo dodat naudu vienai televīzijai un vienam uzņēmējam, bet man arī vajag simts tūkstošus, nu pasakiet – vai tad ar mani vēl kāds runās? Tāda šobrīd ir attieksme pret Aināru Dimantu. Ko viņš ir panācis? Visas padomes atstādināšana ir politiķu reakcija uz kaut ko. Tāpēc tā vietā, lai ietu un bļautu, ka jūs visi esat muļķi, labāk apsēdīsimies un izrunāsim. Uzskatu, ka tā tās lietas darīt nevar. Tas jādara citādāk. Esmu par to, ka par jebkuru lietu ir jārunā mierīgi un konstruktīvi, nevis jākliedz, ka tu esi muļķis, tu esi korumpēts. Tā ir mana cieša pārliecība, bez tā neko nevar panākt ne ģimenē, ne arī politikā.

Savulaik esi kādā intervijā teikusi: “Nav jāstāv pretī, bet ir jāsadarbojas.” Vai tā ir tava pārliecība arī tagad?

Arī tagad. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk esmu pārliecināta, ka kaut ko var panākt, nevis lamājoties un pretstāvot, bet sarunājoties un atrodot kompromisus, vienojoties, ko darām. Bet mums ir jābūt skaidram mērķim, ko gribam izdarīt. Mērķim ir jābūt ar pozitīvo zīmi – mēs gribam, lai Latvijas TV, Latvijas Radio attīstās, lai esam lepni par savu zemi, lai mēs dzīvojam labāk. Ar naidu neko nevar panākt. Ja kaut ko var panākt, tad ar sarunu un labsirdību.

Vai varētu rīkoties līdzīgi kā savulaik Ābrams Kleckins, būdams NEPLP vadītājs, lika izņemt no LTV programmas ieplānotu dokumentālu filmu, kas kritiski stāstīja par Krievijas prezidentu?

Katra situācija ir konkrēta, un tad ir jautājums, kāpēc šāds rīkojums no Ābrama [Kleckina] tika dots. Ābrams ir bijis mans skolotājs, un es nedomāju, ka viņu kāds politiķis var pasaukt pie galda un pateikt – tev ir jādara tā un tā. Nemāku pateikt par to situāciju, bet, protams, ka tā ir iejaukšanās konkrētā lietā. Jautājums ir par motivāciju, kāpēc tas notika.

Vai NEPLP pārstāvjiem būtu jāietekmē medija saturs?

Tas ir pretlikumīgi. Un ko var vispār ietekmēt? Es pati esmu žurnāliste un zinu, ka tā ir arī mana atbildība, ko es daru un ko nedaru. Domāju, ka neviens žurnālists, kas ir strādājis, neko tādu neatļautos.

Esi teikusi, ka raidījumi ir jāsāk ar pozitīvām ziņām. Kas ir tie kritēriji, kas nosaka, ka tās ir pozitīvas ziņas?

Kad mēs uzzinām, ka ir kaut kas noticis, kas ceļ mūsu pašapziņu. Mēs, piemēram, svētdien filmējām konkursu Talants Latvijai, bērnu konkursu. Zinu, ka par šo notikumu tika izsūtīta preses relīze ne tikai man. Vai par šo kāds uzrakstīja ziņu? Tas ir jautājums, ko mēs izvēlamies no tā, kas notiek, kuriem notikumiem mēs atsaucamies, kur piedalāmies. Tas ir tikai viens piemērs. Latvijas Radio, piemēram, svētdienā ir ļoti maz ziņu. Tāds pilnīgs nieks – konkurss Talants Latvijai, kura nebija nekur. Vai tas nozīmē, ka mums nav svarīgi jaunie cilvēki, kuri mācās mūzikas skolās? Vai tā nav ziņa? Ziņu, piedodiet, var uztaisīt no da jebkā. Kāpēc mēs to neizmantojam, bet ejam tikai uz to, ka uz apvedceļa ir saskrējušās divas mašīnas? Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo preses relīzes nāk visiem.

Bet kā izvērtēt, piemēram, vai galēji labējo partiju frakcijas nodibināšana Eiroparlamentā ir pozitīva vai negatīva ziņa?

Jo vairāk mums ir viedokļu daudzveidības, jo labāk. Tas ir galvenā redaktora vai atbildīgā redaktora uzdevums. Tas ir tāds personīgais viedoklis, ko tu kā izvērtē. Neviens no malas tev nepateiks priekšā.

Bet tu nāc ar tādu uzstādījumu par pozitīvismu ziņās. Tad kā izvērtēt?

Atkal runāšu par vakardienas notikumiem, kad LTV pirmā ziņa aiziet par arestētajiem – Valsts policijas darbinieku un prokuroriem.

Jā, kas tā ir – pozitīva vai negatīva ziņa? Kā uz to būtu jāskatās?

Bet otrā ziņa ir par prezidenta Bērziņa pēdējo darbdienu un uzrunu Saeimā. Ja man liktu izvēlēties, es liktu prezidenta atvadu runu Saeimā kā pirmo, pēc tam kā otro ziņu liktu šo, ka ir noticis šāds gadījums ar tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām. Bet Panorāma lika otrādi, un tā ir viņu izvēle, es to respektēju. Es darītu otrādi, tā ir mana izvēle. Es nekādā gadījumā nevienam negribu uzspiest savu izvēli, tas ir mans redzējums, tā ir mana žurnālista pozīcija, es darītu tā.

Tad tu nenāksi ar kritērijiem, kas ir pozitīva ziņa?

Ja cilvēki tā uzskata, lai viņi tā dara. Un ja viņi uzskata, ka cilvēki ar to ir apmierināti. To jau parāda TNS pētījumi, kas skatās Panorāmu. Ja Panorāmas reitingi kāpj, tad viss ir kārtībā. Ja cilvēkiem vajag vispirms asinis un tad kaut ko gaišu, ja mums ir tāda sabiedrība, lai tā būtu. Mana personīgā pārliecība, ka vajag sākt ar kaut ko gaišu, kas cilvēkus iepriecina, pēc tam varam runāt par kriminālām lietām un visu pārējo. Protams, ka ir jārunā, bet jautājums – kādā secībā.

Vai vajag apvienot LTV un Latvijas Radio?

Apvienošana varētu nest kādu pozitīvu rezultātu. Pirmkārt, tas ir tik liels medijs, kurš nodos vairāk informācijas skatītājam, klausītājam, tas ietaupīs finanšu līdzekļus, tas radīs žurnālistiem iespējas sadarbībai un izlīdzinātu spēkus. Tas ir arī kopīgs mārketings plus vēl kopīga interneta platforma. Es redzu tikai pozitīvo. Protams, tas nenozīmē, ka Latvijas Radio ir jāizvācas no Doma laukuma, jāpārvācas uz Zaķusalu. Tā ir sāpīgā vieta.

Bet kā tad apvienot?

Bija jau reiz Radio un televīzijas komiteja divos upes krastos un nekas slikts no tā nenotika. Es tagad pateikšu kaut ko ļoti nepopulāru – piemēram, NEPLP varētu strādāt Zaķusalā.

Vai sabiedriskajiem medijiem palikt reklāmas tirgū vai iziet no tā?

Nebūtu jau slikti, ja nebūtu šajā reklāmas tirgū. Bet tad ir jautājums, kā kompensēt naudu. Viņi tomēr ar to nopelna. Ja LTV iziet no reklāmas tirgus, viņiem klāt vajag vēl 7 miljonus, lai varētu ražot to, ko ražo un mazliet arī attīstīties. Varbūt palēnām var atteikties?

Kā tas ir – palēnām?

Varbūt var vienoties, ka kaut kādas lietas paliek sponsorējamas.

Te mēs atgriežamies atkal pie tā, par ko runājām pirms brīža.

Bet kā gan, [žurnāls] Ir arī ir viena raidījuma sponsors, jūs dodat balvu raidījumam. Latvijas Televīzijai reklāmas tirgū pretī ir liels spēlētājs – MTG, kas ir atzinuši, ka viņi kontrolē vairāk kā 50% reklāmas tirgus. Un tas ir jautājums, vai šāda dominējošā situācija vispār ir laba. Es no reklāmas tirgus izietu pakāpeniski – soli pa solim, ietu šo apvienošanas ceļu, domājot, kāds ir budžets, kā attīstās sabiedriskie mediji tālāk. Man šobrīd nav gatavas formulas, kā to izdarīt, un mēs arī nezinām, uz kādām budžeta iespējām varam cerēt.

Kas, tavuprāt, ir labākie raidījumi LTV un Latvijas Radio patlaban?

Man patīk Latvijas Radio raidījums Kā labāk dzīvot no rītiem, Latvijas Radio labi strādā uz bērnu auditoriju, ir labas ziņas, kas tagad ir kļuvušas īsākas, konkrētākas.

Kam mūsu medijiem vajadzētu līdzināties no pasaules medijiem?

Ja paskatāmies to pašu Deutsche Welle vai BBC – tur ir tas mazliet plašākais skats uz pasauli. Es pēc mūsu ziņām mēdzu pārslēgt un paskatīties, ko tad citi rāda. Mēs būtībā pasauli ļoti maz analizējam, maz reaģējam.

Kādu raidījumu pietrūkst? Kāds teica, ka viņam LTV pietrūkst kvalitatīva ārpolitiskās diskusijas raidījuma.

Tas ir tas, ko saku. Kādreiz LTV bija raidījums Globuss, kas tomēr analizēja pasaules notikumus. Tas, kas mums pietrūkst, ir profesionāļi ar pasaules skatu. Mums ir ierastie runātāji par jebkuru tēmu, eksperti, kas ir vieni un tie paši, un tu jau apmēram zini, ko viņš teiks. Kāpēc nevarētu sameklēt kādu citu ar neparastāku skatu? Piemēram, tas pats Imants Kalniņš ar savu šībrīža redzējumu par pasaules politiskajiem notikumiem. Kāpēc mēs baidāmies un Imantu Kalniņu neparādām ēterā, noliekot viņam blakus kādu citu cilvēku ar citu redzējumu? Kāpēc mēs nevaram uzklausīt dažādus viedokļus? Kāpēc mums ir tikai daži pareizie viedokļi?

Un vēl – tagad es būtu “omīte Dace” – LTV un radio daudz skatās un klausās 40+ paaudze. Ir tāda Senioru Diena, kurā varam izlasīt tik daudz interesanta par cilvēkiem un viņu dzīves pieredzi. Kāpēc televīzijā nav neviena raidījuma senioriem? Jā, tas nav interesanti reklāmdevējiem, bet tas ir tavs skatītājs. Un viņi ir tik gaiši, ir tik jauki ieklausīties vecāku cilvēku stāstos – ko mūsu jaunieši zina par to, ko viņi ir pārdzīvojuši. Tās ir lietas, kas ir vērtība.

Bet kā piesaistīt jauno paaudzi televīzijai?

Viņus nepiesaistīs, jo viņiem ir internets. Nevajag lauzties [aizslēgtās] durvīs. Internets ir nopietna niša, kas ir ātri jāattīsta. Tas ir virziens, kurā jāiet, ja negribam viņus pazaudēt. Tas atkal būtu sadarbības jautājums ar radio. Tagad pat skandāls ar radio Pieci.lv – domāju, ka viņus var mierīgi ielikt internetā un tur viņi var plosīties.