Cilvēki gaida cerību

Eiropā nekad nav bijusi tik liela nedrošība miera laikā, saka Muižnieks

Man ir labākais darbs pasaulē, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks saka sarunā, kas notiek viņa atvaļinājuma laikā. Eiropas Padomes (EP) Parlamentārā asambleja 2012.gadā viņu uz sešiem gadiem ievēlēja par EP cilvēktiesību komisāru, bet oficiālā vizītē Latvijā viņš vēl nav bijis. Toties Ukrainā ir bijis trīs reizes gada laikā, pošas uz Krievijas anektēto Krimu, bet citur cilvēktiesības apdraud gan labējo radikāļu popularitātes pieaugums Rietumeiropā, gan autoritāro režīmu centieni saglabāt varu. Tiesa, arī Latvijā ar cilvēktiesību ievērošanu viss nebūt nav ideālā kārtībā, viņš uzsver.

Ziņojumos pēc pēdējiem braucieniem uz Azerbaidžānu, Ukrainu, Krieviju esi paudis bažas par cilvēktiesību situāciju šajās valstīs, bet Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Torbjerns Jaglands savā gadskārtējā ziņojumā pat secina, ka ”Eiropā ir lielākā cilvēktiesību krīze kopš Otrā pasaules kara”. Kāpēc tā notiek?

Notiek vairākas lietas. Sistēma, kas tika būvēta vairāk nekā piecdesmit gadus, tagad piedzīvo uzbrukumus no daudzām un dažādām pusēm. Ir valstis, kuras atklāti saka – mēs neīstenosim Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, un viss. Ja tas aiziet tālāk, tas var apdraudēt visu sistēmu. Ir citi, kas tika uzņemti Eiropas Padomē ar cerību, ka stāvoklis uzlabosies, taču ir noticis otrādi – tas ir pasliktinājies. Tad ir ekonomiskā krīze – cilvēktiesības ļoti daudz tikušas upurētas uz taupības altāra. Ir migrācijas krīze. Visi kritizēja itāļus, ka viņi neglābj cilvēkus, un tagad viņi glābj cilvēkus un saka – lūdzu, ejiet tālāk! – un mēģina provocēt diskusiju par migrāciju. Jo daudzi no šiem cilvēkiem ir absolūtā bezizejas stāvoklī – viņiem nekā nav, viņi ir slimi, viņi ir bijuši spīdzināti, bēguši no konfliktiem, – un Itālija viņus visus nevar uzņemt, bet neviens cits negrib palīdzēt. Un tad, protams, ir Ukrainas notikumi un Krievijas loma tajos, kas ir nopietns izaicinājums visām Eiropas organizācijām, ne tikai EP, arī Eiropas Savienībai un EDSO.

Kāpēc tik dažādās valstīs, piemēram, Azerbaidžānā un Ungārijā, saasinājušās cilvēktiesību problēmas?

Noskaņojums pret Eiropu daudzās valstī pēdējo desmit gadu laikā ir audzis ļoti nopietni. Tas ir globalizācijas rezultāts – nedrošības sajūta. Cilvēki grib aizsargāt to, kas viņiem ir, nodrošināt savas robežas, baidās, ka svešie atnesīs viņiem kaut kādu ļaunumu. Nekad nav bijusi tik liela nedrošība miera laikā Eiropā. Tā izpaužas kā atbalsts visāda veida ekstrēmistiem un labā spārna nacionālistiem un kā skepticisms pret Eiropas institūcijām vispār. Kāpēc lai Eiropai ticētu kāds jaunietis, kas ieguvis labu izglītību Spānijā, Grieķijā, Itālijā un ir bezdarbnieks vairākus gadus. It īpaši, ja „Eiropa” noteikusi taupības pasākumus viņa valstī?

Ko var darīt, lai šo tendenci mainītu?

Mana loma ir atgādināt par cilvēktiesībām. Vienalga, kādi taupības pasākumi, vienalga, cik bēgļu vai patvēruma meklētāju ierodas pie tavām robežām, vienalga, kādas ir politiskās intereses – man ir jāatgādina par cilvēkiem un viņu tiesībām un par valstu juridiskajām saistībām. Es no paša sākuma izvirzīju sev mērķi palīdzēt Eiropas Cilvēktiesību tiesai, cik vien varu. Jo uzskatu, ka tas ir galvenais sasniegums Eiropā cilvēktiesību jomā, un, ja tas sabruks, tad viss – varam aizmirst par cilvēktiesību sistēmu Eiropā.

Bet varbūt nevaram atgriezties pie tā, kas bija pirms desmit, divdesmit gadiem? Man ļoti patika Ivana Krasteva ķecerīgā doma, ka tas Rietumeiropas labklājības valsts modelis, uz kuru visus šos gadus tiecās visa Austrumeiropa, bija tā laika, dažādu vēsturisku apstākļu sakritības rezultāts, un to nevar atkārtot. Bet tie, kuriem tas ir, to nevarēs saglabāt. Un viņi to zina, bet negrib dzīvot sliktāk.

Vai tas nozīmē, ka jāgaida cilvēktiesību situācijas turpmāka pasliktināšanās un likuma varas mazināšanās?

Nē. Šī krīze ir arī iespēja pārvērtēt to politiku un tās institūcijas, kas slikti strādā.

Piemēram?

Piemēram, Portugālē un Itālijā redzu, ka pirmo reizi iespējamas nopietnas tiesu reformas. Viņi saprot, ka vairs nevar atļauties darīt kā līdz šim. Itālijā vidējais civillietu iztiesāšanas laiks ir astoņi gadi. Tas atbaida investorus. Portugāles tieslietu ministrs man teica to pašu – ka viņi vairs nevar atļauties tik neefektīvu tiesu sistēmu. Līdz ar to tagad ir papildus motivācija kaut ko mainīt.

Otra lieta – daudzās valstīs viena no krīzes sekām ir budžeta samazināšana ieslodzījuma pārvaldēm. Un apstākļi kļūst arvien sliktāki – cietumi ir pārapdzīvoti Itālijā, Francijā, Krievijā, visur. Pārāk daudz cilvēku ir aiz restēm. Tas ir dārgi un neefektīvi. Tas jāreformē.

Vēl viena lieta – nelegālās imigrācijas kriminalizēšana. Ko dara Malta, Grieķija, citi? Uzreiz ieliek nelegālos imigrantus ieslodzījumā. Kāpēc? Vienīgais iemesls, kādēļ kāds imigrants būtu jāliek ieslodzījumā, būtu iespēja viņu deportēt uz kādu trešo valsti. Bet to parasti var noskaidrot ilgākais trīs mēnešu laikā. Ja nevar deportēt pēc trim mēnešiem, jāatlaiž brīvībā. Bet ES regulas un direktīvas pieļauj iespēju šo cilvēku turēt cietumā pusotru gadu. Tam nav ne mazākā iemesla, un tas ir ļoti dārgi. Un ļoti slikti cilvēktiesībām, jo liek sabiedrībai domāt, ka šie cilvēki ir kriminālnoziedznieki, jo ir aiz restēm. Tas neveicina neko, tikai rada drošības ilūziju un palīdz politiķiem spodrināt spalvas, ka viņi it kā ieviesuši valstī kārtību.

Itālija, Francija, Spānija…. Vēl tikai pirms pāris gadiem ”cilvēktiesību problēmas” automātiski asociējās ar Austrumeiropu, Vidusāziju, Baltkrieviju, Azerbaidžānu…

Vidusāzija un Baltkrievija nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet Azerbaidžāna ir. Par Azerbaidžānu tikko publicēju ļoti kritisku pārskatu. Esmu tur bijis divas reizes un gājis uz cietumiem apciemot cilvēkus, kuriem tur nevajadzētu būt – žurnālistus, blogerus, cilvēktiesību aktīvistus. Tur ir ļoti daudz cilvēku, kuriem nevajadzētu būt cietumos. Bet pēkšņi atrod narkotikas dzīvoklī vai somā, apsūdz par uzbrukšanu policijai, un ir skaidrs, ka visas šīs apsūdzības nav ticamas. Esmu regulāri aicinājis Azerbaidžānu šos cilvēkus atbrīvot, taču situācija pēdējā pusgada laikā ir tikai pasliktinājusies.

Kāpēc šādās autoritārās valstīs situācija pasliktinās? Mēģina sargāt savu ”suverēno demokrātiju”, kā Kremlis to dēvē?

Iespējams, ka tas ir saistīts ar kādām ģeopolitiskām izmaiņām, ar to, ka valsts jūt, ka var atļauties to darīt, bet to es nevaru komentēt. Bet cilvēktiesību sistēmā vienīgais mehānisms, kuram ir „zobi”, ir Cilvēktiesību tiesa – tā var uzlikt par pienākumu mainīt likumus, izmaksāt kompensācijas. Ne es, ne Parlamentārā Asambleja, ne cits nevar piespiest kaut ko izdarīt. Tas ir atkarīgs no kopīgās atmosfēras, no citu valstu draudzīgā spiediena, no medijiem, cilvēktiesību aktīvistiem – no visas kopainas. Acīmredzot kopaina ir tāda, ka dažas valstis uzskata, ka var atļauties neko nedarīt.

Dažs varētu vaicāt, vai ir jēga šādam 47 ļoti dažādu valstu veidojumam, kurā ir gan Skandināvijas valstis, gan Azerbaidžāna un Krievija – jo kas tad tām kopīgs?

Kopīgs ir tas, ka visas ir uzņēmušās saistības īstenot Eiropas Cilvēktiesību konvenciju – juridisku standartu, ko visas uzskata par sev saistošu.

Runājot par ES – tai ir minimālas likumdošanas kompetences cilvēktiesību jomā. Tā ir tikai datu aizsardzība, izņemot nacionālās drošības jautājumos; atsevišķas jomas migrācijā, kur, kā redzams, standarts ir diezgan zems; diskriminācijas novēršanā, kur ir ļoti spēcīgas normas, bet Eiropas Komisija neliek dalībvalstīm konsekventi pildīt šos standartus. Es aicinu būt līderiem vismaz šajās dažās jomās, kurās ES ir likumdošanas kompetence. Bet spīdzināšanas novēršanā nav neviena ES standarta, tāpat par vārda brīvību, neatkarīgu tiesu sistēmu, likuma varu nav nekā, viss ir dalībvalstu ziņā.

Eiropas Padomei ir šie standarti un attiecas uz visām 47 valstīm. Jā, dažas izpilda labāk, citas sliktāk, tomēr sistēma līdz šim strādājusi diezgan labi. Tikai pēdējos pāris gados ir gadījumi, kad atsevišķas valstis atklāti saka – mēs nepildīsim šos tiesas lēmumus.

Jautājumus par šāda veidojuma jēgu liek uzdot arī, piemēram, fakts, ka Krievijas dalība Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā nupat apturēta.

Jānošķir vairākas lietas. EP Parlamentārajā asamblejā apturētas Krievijas balsstiesības un piedalīšanās vēlēšanu novērošanā un Politiskajā komitejā. Tas ir uz laiku, un, vai tiks pagarināts pēc 1.janvāra, jāprasa Parlamentārajai asamblejai. Ministru komitejā, kur pārstāvētas valdības, Krievija turpina pilntiesīgu darbību, un, cik zinu, neviena valsts nav aicinājusi to pārskatīt.

Krievijas delegācijas vadītājs PA Aleksejs Puškovs pēc balsstiesību apturēšanas izteicās, ka tas esot politisks ekstrēmisms un ceļš uz auksto karu, tāpēc Krievija patur sev tiesības vispār izstāties. Vai tā varētu notikt?

Neviens jau nevar atturēt, ja kāda valsts grib izstāties, bet, vai atjaunos Krievijas balsstiesības, par to lems parlamentārieši. Viens ir skaidrs – Krievija ir bijusi diezgan izolēta gan ANO, gan EDSO, gan EP saistībā ar Ukrainas jautājumiem, un jautājums ir – vai tā grib palikt viena, it īpaši ņemot vērā, ka tur nevajag konsensu, lai pieņemtu lēmumu? Cits jautājums – vai nāks gaismā fakti un pierādījumi, kas liks dalībvalstīm pārvērtēt Krievijas atbilstību dalībai. Tur es arī pagaidām neko nevaru teikt. Ir daudzas sliktas ziņas.

Kas būtu pierādījumi?

Tas faktiski ir politisks jautājums – ar ko pietiktu, lai kādu dalībvalsti izslēgtu? Es nezinu, nelemju par dalībvalstu uzņemšanu vai izslēgšanu. Par to lemj visas dalībvalstis kopā. Ja tās uzskata, ka valsts nesadarbojas, ka ir masveida cilvēktiesību pārkāpumi, ka klaji melo – viss kopā.

Nupat atkal biji Ukrainā. Vai var teikt, ka tur pašlaik ir Eiropas cilvēktiesību krīzes epicentrs?

Gada laikā trīs reizes esmu bijis Ukrainā. Pērn augustā rīkoju apaļo galdu ar cilvēktiesību aktīvistiem no Ukrainas un citām valstīm. Pēc tam februārī, krīzes laikā biju Kijevā, Viņņicā, Zaporižjē, Dņepropetrovskā. Tikko jūnijā – Kijevā un Odesā.

Februārī visi runāja par tiesu sistēmas sabrukumu – ka korupcija tik ļoti cauraudusi tiesu sistēmu, ka tiesā vairs neko nevar panākt. Pēc tam, kad Janukovičs bija spiests aizmukt, dzirdēju, ka viņa galvenajam padomniekam juridiskajos jautājumos bija dosjē par katru Ukrainas tiesnesi – varēja piezvanīt un dabūt vēlamo rezultātu. Tur bija sistēmiska, ļoti plaši izplatīta korupcija. Otrs – kā redzējām ar policiju, bija masveida cilvēktiesību pārkāpumi Janukoviča pēdējos mēnešos. Diemžēl tā sistēma nav būtībā reformēta līdz šim. Odesā redzējām policijas kriminālu bezdarbību – policija stāvēja malā, kamēr 48 cilvēki tika nogalināti.

Atgādini, lūdzu, kas notika.

Visu laiku notika demonstrācijas par un pret Krieviju. Tad notika futbola mačs un futbola karsēju liels kautiņš ielās. Grupa prokrievisko fanu meklēja patvērumu arodbiedrību mājā. Nav saprotams, kāpēc, bet māja nodega, 48 cilvēki gāja bojā. Es tikos ar vienu grupu, kurā bija dažādu uzskatu aktīvisti, žurnālisti un arī bijušais augsta līmeņa milicis, kurš teica – absolūti krimināla darbība, ļoti daudz liecību, ka policija nedarīja savu darbu.

Vajag kardināli reformēt policiju. Vajag izformēt visus bruņotos grupējumus, kuri nav valsts varas pakļautībā – ir ļoti daudz cilvēku ar ieročiem ne tikai austrumos. Bruņoti cilvēki vēl dežūrē Maidanā, kā jums nupat bija raksts. Kāpēc? Viņi nevar atbildēt. Bet faktiski tas ir tāpēc, ka cilvēki pilnībā zaudēja ticību policijai un sāka paši bruņoties, lai sevi aizsargātu. Ir jāveic kardinālas reformas un jāatjauno ticība policijai, un tad būs iespējams atbruņot cilvēkus, kuriem nevajadzētu uzņemties šādas funkcijas.

Un ir jāveic ļoti daudzas likumdošanas reformas, kurās Eiropas Padomei varētu būt ļoti svarīga loma. Piemēram, pirms pāris gadiem bija ECT spriedums, ka Ukrainā vispār nav likumdošanas bāzes par pulcēšanās brīvību. Janukovičs pēdējos mēnešos aizliedza katru otro demonstrāciju, un jebkuru pārkāpēju varēja ielikt cietumā.

Bet vislielākā problēma tagad ir ne tikai kontrole pār austrumiem, bet arī bēgļi. Tur ir desmitiem tūkstošu bēgļu – kaut gan visi tie skaitļi ir aptuveni un nosacīti, jo centrāla uzskaite nenotiek. Taču ir skaidrs, ka ir desmitiem tūkstošu, kuri muka no Krimas, no austrumiem. Ukrainā viņi dzīvo sanatorijās, kur nav apkures. Līdz oktobrim viss ir labi, bet kas notiks ziemā? Būs ļoti lielas problēmas. Viņiem ļoti ātri jāizveido sistēma, kā nodrošināt mājokli, ēdienu, izglītības iespējas, medicīniskos pakalpojumus, un to – politiski ļoti nestabilā situācijā, kad būs arī milzīga ekonomiska krīze.

Es jau jūnijā, būdams Ukrainā, sāku zondēt, kas būtu darāms, lai saglabātu cilvēku tiesības ekonomiskās krīzes apstākļos. Par to neviens vēl nebija gatavs runāt, teica – kāda krīze?

Vai starptautiskais atbalsts ir pietiekams?

Domāju, ka atbalsta būs jo vairāk, jo vairāk būs redzami rezultāti un gatavība īstenot reformas. Šobrīd problēma ir tāda, ka nav uz reformām orientēta vairākuma ar skaidru mandātu uz vairākiem gadiem. Piemēram, tūlīt pēc Porošenko ievēlēšanas par prezidentu mēs EP dikti cerējām, ka tiks pieņemti ilgi gaidītie grozījumi likumā par prokuratūru – ārkārtīgi būtisku iestādi, it īpaši jebkurā Austrumu tiesību sistēmā. Janukovičs to visu laiku negribēja, tad notika nemieri, jaunā vara teica, ka to darīs, bet pēdējā mirklī – nē. Jo, pirmkārt, nav uz reformām orientēta leģitīma vairākuma, otrkārt, jaunais prezidents grib pats būt par visu lietas kursā. Tāpēc vajag jaunas parlamenta vēlēšanas.

Krimā vēl neesi bijis.

Nē, bet jūnijā es tikos gan ar Krimas tatāriem, gan viņu līderiem, kuri tagad ir trimdā – Mustafu Džamiļevu un citiem, kuri vienkārši bēga, jo viņiem tika draudēts tā saucamā referenduma laikā. Tās ziņas ir ļoti satraucošas. Es ceru turp doties drīzā nākotnē, lai dokumentētu un analizētu situāciju un mēģinātu palīdzēt, kā varu.

Vai Maskava tevi tur ielaidīs?

Līdz šim visi signāli ir, ka ielaidīs. Es ceru braukt diezgan drīz.

Vai Malaizijas lidmašīnas notriekšana nemainīs Kremļa attieksmi?

Man ir ļoti grūti spriest, domāju, atbilde būs diezgan drīz. Man pat Parlamentārajā asamblejā viens Krievijas deputāts pēc tam, kad biju izteicis bažas par satraucošām ziņām no Krimas, teica: „Laipni lūdzam uz Krimu!” Ka varu aizbraukt un pārliecināties, ka manas bažas ir nepamatotas. Arī caur viņu ārlietu ministriju esmu pieteicis vizīti, un ceru, ka tā varēs drīz notikt un varēšu ziņot par cilvēktiesību stāvokli Krimā.

Pirms apmēram gada brīdināji par labējo ekstrēmistu aktivitātes pieaugumu Eiropā un ka viņi mēģina veidot arī „starptautiskas alianses”. Tik tiešām – pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām tajā tagad ir jauna radikāli labējo partiju grupa. Vai tas ir drauds cilvēktiesībām?

Domāju, ka tas ir ļoti nopietns drauds cilvēktiesībām, jo viņi apšauba demokrātijas pamatu – cilvēku vienlīdzību likuma priekšā. Dažas grupas ir atklāti paudušas naida runu un arī pašas piedalījušās naida noziegumos.

Kad biju Grieķijā, tas bija viens no galvenajiem akcentiem – ka valdībai, tiesībsargājošajām iestādēm, politiķiem un medijiem jāvēršas pret Zelta rītausmu. Tā ir ekstrēmistiska organizācija, kas apdraud Grieķijas demokrātiju. Neviens mans ziņojums nav guvis tādu atsaucību tās valsts medijos, kā ziņojums par Grieķiju. Vismaz man tāds iespaids – tā man stāstīja ombuds un cilvēktiesību komisijas vadītājs -, ka mūsu darbs tur pamatā sagatavoja augsni, lai vērstos pret Zelta rītausmu. Tas ir labi, bet ar to vien nepietiks. Ir skaidrs, ka ir jāaizliedz vardarbīgas organizācijas, bet arī politiski tās ir jāizkonkurē, jānovērš, ka tām pieslienas jauni cilvēki, un arī medijiem jāprot to vērtēt. Diskusijās ar medijiem es teicu – jūs uzskatāt, ka tā ir tāda pati partija kā visas, bet tā nav, tā ir citāda. Tā nav vienkārši vēl viena demokrātijas izpausme – tā ir partija, kura grib sagraut visas pārējās partijas un demokrātisko sistēmu kā tādu. Politiķi īsti nezināja, kā pret to vērsties, un es uzskatīju, ka mana loma ir viņus iedrošināt un mudināt kaut ko darīt.

EP vēlēšanas bija interesantas tādā ziņā, ka ne visiem ekstrēmi labējiem spēkiem bija uzvara. Notika vairākas lietas. Daži ekstrēmisti – viens vācu neonacists, viens no Zelta rītausmas, daži citi – parlamentā iekļuva. Citi labējā spārna radikāļi pēkšņi pirms vēlēšanām mēģināja kļūt maigi, mīļi un pūkaini – kā Jobbik Ungārijā. Tikko biju Ungārijā, man teica – viņu priekšvēlēšanu kampaņā bija bērni un dzīvnieciņi, nekas vairs no iepriekšējā. Nīderlandē Gertam Vildersam rezultāti bija ļoti slikti. Lielākie panākumi ir Marinai Lepēnai [Francijā], kas arī ir centusies padarīt Nacionālo fronti par respektablāku organizāciju, un Lielbritānijas Neatkarības partijai UKIP. Tās ir divas lielās uzvarētājas. Slikti ir tas, ka to retorika par migrāciju un patvēruma politiku šajās valstīs ir kļuvusi par normu.

Vai arī Ungārijā migrācija ir lielākā problēma?

Ungārijā biju jūlija sākumā, un migrācija bija viens no jautājumiem, ko aplūkojām. Viņiem pagājušogad bija gandrīz 19 tūkstoši patvēruma meklētāju. Bet ļoti maz no tiem palika Ungārijā, lielākā daļa izmantoja Ungāriju kā tranzīta valsti. Labējā spārna populistiem galvenais ir nevis migrācijas, bet gan romu jautājums.

Vai tāpēc Jobbik ir tik populāra partija?

Varētu sniegt par to politisku analīzi, jo esmu par labā spārna ekstrēmistiem pasniedzis kursus [Latvijas Universitātē]. Bet tā īsti nav mana loma. Mana loma ir norādīt, vai šīs grupas pārkāpj cilvēktiesības savos vārdos un darbos, un kas ir tīri juridiski pret tām pieļaujama rīcība, un kas nav. Bet, protams, es izmantoju savas politikas zināšanas, lai saprastu fonu un kā varu iedarbīgāk komunicēt un strādāt. Bet mana loma nav analizēt politisko partiju sistēmas kādā valstī.

Pieminēji 19 tūkstošus tranzīta migrantu. Ir arī cits skaitlis – valdošā Fidesz pirms vēlēšanām faktiski izdāļāja Ungārijas pilsonību teju jebkuram, un gribētāju rindā sastājās kādi 500 tūkstoši. Vai ekstrēmismu tur nav veicinājis arī šāds vienas partijas populistisks monopols?

Man bija interesantas sarunas par šo jautājumu ar Ungārijas varas pārstāvjiem. Viņi teica – mēs mākam tikt galā ar ekstrēmistiem, un, ja viņi var mobilizēt cilvēkus, mēs parādām, ka varam mobilizēt desmitreiz vairāk. Viņi arī teica, ka parlamentā daudz stingrāk vēršas pret ekstrēmistiskiem izlēcieniem debašu laikā.

Ungārija ir interesants gadījums, jo tur valdošajai partijai ir milzīgs pārsvars. Es aicināju viņus vairāk ieklausīties mazākuma viedoklī, jo demokrātija nav tikai vairākuma vara, bet arī mazākuma viedokļu uzklausīšana. Otrs – viņi ir pieņēmuši daudzus jaunus likumus, jaunu konstitūciju ļoti lielā steigā. Ja skatās uz procedurālām tiesībām, vajadzētu vairāk caurskatāmības un konsultāciju procesu ar cilvēkiem, ar starptautiskiem partneriem. Un tas lēnā garā mainās, taču tā bija liela problēma. Un trešais ir viņu nepacietība. Vairāku neatkarīgu institūciju vadītājus viņi atlaida pirms termiņa un tad zaudēja tiesas prāvas gan Eiropas Justīcijas tiesā, gan ECT. Tas attiecās uz Augstākās tiesas tiesnešiem, uz valsts datu inspekcijas vadītāju un citiem.

Bīstamība ir, ka labējā spārna ekstrēmistu retorika kļūst par normu un citi to atdarina, cenzdamies ar viņiem konkurēt par to pašu elektorātu. Tas ir vērojams daudzās valstīs.

Vai arī Latvijā? Vai Ungārijas varas iestāžu vēršanās pret ārzemju, konkrēti Norvēģijas nevalstiskām organizācijām tev neatgādina tevis paša lamāšanu par ”sorosītu” un ”liberastu”?

Tā bija viena satraucoša parādība, ko pamanīju Ungārijā, un par to uzreiz aizrakstīju vēstuli – ka šāda stigmatizējoša retorika pret nevalstiskām organizācijām ir ļoti bīstama. Aicināju ļoti uzmanīgi pret to izturēties un arī norādīju uz starptautiskiem standartiem. Esmu to darījis arī citos kontekstos. Cilvēktiesību aizstāvji un nevalstiskās organizācijas par to ir ļoti satrauktas.

Vai paša pieredze Latvijā palīdz saprast, kāpēc NVO varētu šķist bīstamas partijai, kura kontrolē faktiski visu?

Domāju, tas ir nepareizs priekšstats par to, kas ir politika, un par to, kas drīkst izteikties par likumdošanu, valsts politiku, valdības atbildību. Tāpat kā pie mums savulaik teica – ja gribat nodarboties ar politiku, stājieties partijā un konkurējiet! Tā ir neizpratne, ka cīnīties par varu var politiķi, bet panākt, ka vara ir atbildīga, uzklausa tautu un ir godīga, ir katra pilsoņa pienākums un ka to var darīt viens vai sadarbībā ar citiem. Un ir ļoti daudzas nevalstiskās organizācijas, kuras to dara ļoti labi. Cilvēki mēģina definēt, kas ir un kas nav politika. ECT ir norādījusi, ka jēdziens ir tik stiepjams, ka uz šāda pamata nevajadzētu mēģināt ierobežot kādu organizāciju darbību, jo tas būs patvaļīgi.

Iznāk kavēties pie Ungārijas, tomēr premjerministrs Orbans ir raksturīgs piemērs tādā ziņā, ka savulaik pat aicināja veidot Austrumeiropas valstu „sanitāro kordonu” pret Krieviju, bet tagad ir ļoti draudzīgs Maskavai. Putina lielākie atbalstītāji vairs nav kādi Eiropas ždanokieši un rubikieši, bet gan Lepēna un citi labējie. Kāpēc?

Tas īsti nav manā kompetencē, jo ir drīzāk politisks jautājums. Bet, jā, strādājot dažādās valstīs, un it īpaši vērojot Ukrainas notikumu attīstību, var secināt, ka tās uztveres diezgan atšķiras. Es turpinu lasīt Latvijas medijus, sekot notikumiem Krievijā, un man ir savs priekšstats. Man bija pārsteigums, kad atklāju, ka citās valstīs priekšstats ir ļoti, ļoti atšķirīgs. Bet tas ir politisks jautājums.

Vai tas nevar būt arī cilvēktiesību jautājums, ja ņemtu par modeli Putina režīma attieksmi pret likuma var, demokrātiju un cilvēktiesībām?

Nu, varu pateikt, ka redzam, kā Eiropā izplatās ne tikai labas prakses, bet arī sliktas – tādas, kas ierobežo cilvēktiesības un brīvības, nevalstisko organizāciju darbību, runā par „homoseksuālisma propagandu”. Ka šīs sliktās prakses arī pielīp citām valstīm un izplatās ļoti ātri. Pret to mēs arī cīnāmies.

Kā tu raksturotu cilvēktiesību situāciju Latvijā? Vai mums ir nopietnas problēmas?

Oficiālā vizītē šeit vēl neesmu bijis, bet varu pateikt, ko saka dažādi monitoringa mehānismi un lietas Cilvēktiesību tiesā un ko esmu dzirdējis diskusijās.

Latvijas vārds ļoti reti izskan Eiropas līmenī saistībā ar cilvēktiesībām. Ja nu vienīgi tas, ka Latvijā ir ļoti daudz nepilsoņu – tas izskan. Vēl – ja skatās uz geju, lesbiešu, biseksuālu un transpersonu tiesībām, Latvija izskan negatīvā ziņā. Pirmkārt – ka likumdošana ir diezgan nedraudzīga. Eiropas organizācija ILGA analizējusi kādu 40 valstu likumus, un tās vērtējumā Latvija ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Nu, piemēram, nav nekādas partnerattiecību reģistrācijas, adopcijas iespēju, pretdiskriminācijas normu, daudzos likumos nav pieminēta seksuālā orientācija, homofobiska motivācija nav vainu pastiprinošs apstāklis, vismaz tas nav tiešā veidā pateikts Krimināllikumā. Vārdu sakot, likumdošanā Latvija šajā jomā izceļas negatīvā ziņā. Un tas, ka mūsu garīdzniecības līderi ir aicinājuši nosodīt vai ierobežot tā saucamo homoseksuālisma propagandu.

Man ir nācies par šo jautājumu rakstīt Venēcijas komisijai, kas ir vērtējusi Krievijas, Ukrainas un Moldovas likumdošanas aktus šajā sakarā un saka, ka ir klajā pretrunā ar vārda, pulcēšanās un biedrošanās brīvību mēģinājumi ierobežot tā saucamo propagandu, jo tas jēdziens ir tik stiepjams, diskriminējošs pret vienu grupu, un nav skaidrs, kas tas ir. Līdz ar to mani nepatīkami pārsteidza tā daļa no garīdznieku vēstules, kas ir klajā pretrunā ar cilvēktiesību standartiem. Ja kaut kas tāds tiks īstenots, tas radīs lielas problēmas Latvijai Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Ar ko vēl Latvija izceļas? Domāju, ja palasa Eiropas Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumus par apstākļiem slēgta tipa iestādēs, ir joprojām lielas problēmas ieslodzījuma vietās, īpaši ar medicīnisko aprūpi, ēdiena kvalitāti un tamlīdzīgi. Esmu dzirdējis, ka ir notikušas arī pozitīvas pārmaiņas – noticis audits, katra kamera katrā cietumā ir apsekota, un tās, kuras neatbilst cilvēktiesību standartiem, vairs nelieto. Arī kopējais ieslodzīto skaits ir samazinājies, un būvēs jaunu cietumu – tas ir pozitīvi.

Vēl mani mazliet mulsināja diskusijas par izglītības reformu. Ka neviens neuzskatīja par vajadzīgu analizēt pāreju uz izglītību tikai latviešu valodā arī no cilvēktiesību viedokļa – kā tas atbilst Latvijas Satversmē rakstītajam, Satversmes tiesas lēmumam, Latvijas saistībām vispārējās nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības konvencijas ietvaros. Mani mulsina tas, ka šāda diskusija nenotika, ka par nopietnām izmaiņām runā, nerunājot par to cilvēktiesību aspektiem.

Pieminēji nepilsoņu jautājumu. Kā to vispār var atrisināt?

Es līdz šim esmu galvenokārt pievērsies bērniem nepilsoņiem. Ir šā jautājuma politiskie un ir cilvēktiesību aspekti. Manuprāt, ļoti skaidrs cilvēktiesību aspekts ir, ka katram bērnam ir tiesības uz pilsonību no dzimšanas brīža un ka ir jārīkojas bērna labākajās interesēs. Tas nav bērna labākajās interesēs dzimt un augt par nepilsoni. Un to var novērst ar likumu izmaiņām.

Latvijā pēc Pilsonības likuma izmaiņām ir notikušas pozitīvas pārmaiņas – tagad tuvu pie 85% nepilsoņu bērnu, kas dzimst, tiek reģistrēti kā pilsoņi, un tas ir ļoti pozitīvi. Bet turpina pastāvēt iespēja, ka vecāki var izvēlēties nepilsonību saviem bērniem, un, es domāju, tas ir slikti tiem bērniem.

Vai to liegt nenozīmētu pārkāpt šādas cilvēku tiesības?

Jārīkojas bērnu labākajās interesēs. Valsts iejaucas, lai apturētu vardarbību pret bērniem, lai nodrošinātu, ka bērns iet skolā, un valstij vajadzētu iejaukties, lai nodrošinātu, lai katram bērnam, kas dzimst Latvijā, ir pilsonība.

Kāpēc Latvija tik bieži zaudē Eiropas Cilvēktiesību tiesā?

Es neteiktu, ka ļoti bieži zaudē. Neesmu skatījies statistiku, cik daudz lietas no katras valsts ir vinnētas un zaudētas. Es to drīzāk uztveru tā – ir ļoti labi, ka Latvijā visa tiesu sistēma, juristi, politiķi, tiesneši uztver ECT spriedumus ļoti nopietni. Ka tā nav joka lieta, ka ir ļoti slikti, ja lieta nonāk ECT. Tas ir ļoti labi, ka ciena šo tiesu. Un tiesa var parādīt, kā var risināt problēmas, kuras ideālā gadījumā tiek risinātas nacionālā līmenī.

Es arī teiktu, ka tās lietas, kuras no Latvijas nonāk ECT, ir ļoti interesantas, nav parastas lietas. Procentuāli ļoti daudz no tām nonākušas Lielajā palātā, kas nozīmē, ka tās ir ar plašāku rezonansi un sarežģītas. Bet es neteiktu, ka Latvija zaudējusi ļoti daudzās lietās, taču ir atsevišķas jomas, kurās varētu uzklausīt vairāk aģentus ECT, novērst problēmas savlaicīgi un negaidīt, kamēr būs negatīvs spriedums.

Vai pats kādreiz nejūties „diskriminēts” – ar kādu īpašu attieksmi pret sevi tāpēc vien, ka esi no Austrumeiropas valsts?

Es nesirgstu ar mazvērtības kompleksiem. Labi runāju galvenajās valodās, kurās man jārunā, man ir interesanta pieredze, un tiku ievēlēts pirmajā kārtā ar balsu vairākumu, kā nekad nebija bijis. Jūtos diezgan stiprs savā mandātā.

Domāju, ka ar lepnumu varu teikt, ka esmu no mazas valsts, kas ir piedzīvojusi grūtus laikus, un reizēm es to arī daru, tas ļoti palīdz, it īpaši ar mazām valstīm. Viņi saka – ā, tad jau jūs saprotat. Ar lielām valstīm palīdz tas, ka varu runāt labā angļu valodā ar britiem vai franču valodā ar frančiem, vai krievu valodā ar krieviem.

Un cilvēkiem mūsu pieredze interesē – ka bieži vien tās pašas reformas esam paši piedzīvojuši, un zinām, ko nozīmē reformēt tiesu sistēmu, likumdošanu par nevalstiskām organizācijām, kas notiek, kad pirmo reizi notiek praidi vai kad ir migrācijas problēmas. Mēs visu to esam piedzīvojuši. Nu, īpaši Gruzijā vai Moldovā, domāju, jebkurš cilvēks ar labu pieredzi no Baltijas tiek cienīts, jo viņi ar cieņu skatās uz Baltijas pieredzi. Tāpat arī Ukrainā.

Es nejūtos diskriminēts, drīzāk jūtu, ka tas ir pluss – manas zināšanas par mūsu reformu pieredzi, par mūsu ģeopolitisko stāvokli un mana profesionālā pieredze un valodas zināšanas. Es jūtu cieņu, un domāju, ka tas ir arī tāpēc, ka esmu no Latvijas.

Esi amatā mazliet vairāk nekā divus gadus, priekšā vēl gandrīz četri, un it kā būtu pāragri prasīt atskaiti par paveikto. Un tomēr – kas ir, tavuprāt, svarīgākais no jau izdarītā, un ko vēl esi iecerējis?

Man ir plānotie darbi un tādi, ko diktē notikumi, un jautājums ir, cik veiksmīgi varu reaģēt uz otrajiem.

Esmu ļoti gandarīts, ka spējām aktīvi piedalīties diskusijās un ietekmēt sabiedrisko domu saistībā ar Zelta rītausmu Grieķijā. Esmu gandarīts par darba sākumu tieši ECT palīdzības jomā, kad esmu novērtējis tiesu sistēmu vairākās valstīs, kurām ļoti daudzas lietas ECT, un aktīvi iesaistījies diskusijā par tiesas spriedumu īstenošanu – Lielbritānijā, Čehijā, Krievijā, Itālijā un citās.

Ukraina ir milzīgs izaicinājums ne tikai man personīgi, bet arī visām starptautiskajām organizācijām – vai mēs spēsim reāli palīdzēt uzbūvēt no jauna tiesisku valsti, kurā cilvēktiesības tiek īstenotas visiem, kurā būtu skaidra demokrātiska stabilitāte. Tas ir liels izaicinājums. Man ir labas iestrādes tur, bet vēl ir milzīgs darbs jāiegulda.

Viena lieta, ko es attīstīju no jauna, ir mūsu komunikācijas politika. Es sapratu no paša sākuma, ka komunikācija ir ārkārtīgi svarīga gan sociālajos medijos, gan citos. Esam ļoti piestrādājuši pie tā gan tviterī, gan feisbukā, un darbs ar medijiem vispār ir gājis visai labi – statistika ir laba, bet arī interese no žurnālistiem par mūsu darbu ir ļoti laba.

Viena lieta, ko esmu aktualizējis daudzās valstīs, ir policijas vardarbība – ne tikai pret demonstrantiem, bet arī pret žurnālistiem. Pagājušogad vairāk nekā puse no visiem reģistrētajiem gadījumiem, kad žurnālisti cieta no vardarbības, bija no policijas. Tā tam nevajadzētu būt. Lielākais skaits bija Turcijā un Ukrainā, bet arī Spānijā, Itālijā un citās valstīs. Tātad – kā cīnīties pret policijas vardarbību, kā uzlabot tās profesionalitāti un atbildīgumu, un īpaši, kā veicināt sadarbību starp policiju un žurnālistiem. Sarežģīts un smags uzdevums, un tur vēl daudz kas darāms, bet es domāju, esmu mēģinājis to aktualizēt.

Un ir individuāli gadījumi, kuros, kā man stāsta, mana iniciatīva ir palīdzējusi. Piemēram, Armēnijā man stāstīja, ka pēc dažiem mūsu tvītiem un intervijām medijos uzbrukumi dažām nevalstiskajām organizācijām beidzās. Kiprā pēc tam, kad es aktīvi iestājos, ka nevajag turēt migrantes sievietes apcietinājumā nošķirti no viņu bērniem, tās sievietes izlaida ārā. Albānijā bija milzīgas problēmas ar bezmaksas juridisko palīdzību. Mēs tās aktualizējām, rakstījām vēstules, un likums tika grozīts.

Ir vēl citi piemēri. Un tas ir tas galvenais – ja mēs nevaram palīdzēt konkrētiem cilvēkiem, tad tam darbam nav jēgas.

Reizēm tas ir ļoti nomācoši. Viens no sirdi plosošākajiem man bija gadījums Itālijā. Romas nomalē ir liela pamesta universitātes ēka, kurā dzīvo 700 bēgļu no Eritrejas, Somālijas un citām zemēm Āfrikā. Viena tualete uz 250 cilvēku. Bērni tur dzimst, pašvaldība kādu laiku nogrieza ūdeni, cilvēki izmisumā. Viņiem visiem ir bēgļa statuss, Itālijas sabiedrība viņus it kā pieņem, bet pēc tam viņiem nav nekā. Es biju pirmais no starptautiskajām organizācijām, kas tur vispār parādījās, nezināju, ko sagaidīt, viena ārste no NVO tur mani aizveda. Un, protams, šie cilvēki grib man visu parādīt, ir satraukti, mani apsēdina zāles priekšā un prasa – kā jūs mums palīdzēsiet? Un ko es varu viņiem solīt? Ka varu stāstīt par viņiem, rakstīt vēstules, ziņojumus, aktualizēt presi. Bet nevaru viņiem nodrošināt mājokli, darbu, izglītības iespējas. Domāju, ka viņi to arī zina un negribēja dzirdēt, ka es kaut ko muldu un solu. Tas ir ļoti smagi, zinot, ka tagad, pusotru gadu pēc tam, kad es tur biju, tur ir vēl sliktāk, Itālijas lielpilsētās izveidojies vēl vairāk šādu vietu.

Vēl viens smags gadījums man bija Azerbaidžānā. Ir slavens akadēmiķis no tališu minoritātes Hilals Memmedovs, ļoti gudrs, kulturāls cilvēks. Viņš ir notiesāts par to, ka esot narkobarons, ka esot kurinājis naidu un ka esot Irānas spiegs. Kad es pirmo reizi viņu apciemoju apcietinājumā, viņš teica – es jūs gaidīju, dzirdēju, ka esat valstī, un cerēju, ka atnāksiet. Un viņš man uzdāvināja dzejoli. Nākamreiz, kad pie viņa biju, viņš teica: nezinu, varbūt te nomiršu – viņa priekšgājējs, galvenais redaktors tajā pašā minoritātes avīzē arī nomira cietumā -, bet gribu uzdāvināt tev lūgšanu krelles. Pats bija tās uztaisījis. Un kā es varu palīdzēt šim cilvēkam? Varu cilāt viņa gadījumu gan starptautiski, gan ar Azerbaidžānas varas iestādēm, bet es nevaru viņu atbrīvot, tas nav manos spēkos.

Daudz ko var ietekmēt, bet reizēm ir vienkārši bezcerīga situācija, un tu neko nevari darīt, vari vienkārši par to runāt. Galvenais ir darīt, ko es varu.

Liela atbildība, ko esmu sapratis, kas man ir – cilvēki sagaida no manis cerību. Lai esmu cerības nesējs. Tā ir milzīga atbildība, jo es negribu viņiem dot nepamatotas cerības. Bet gribu viņiem dot cīņas sparu, gribu dot vielu reformistu spēkiem, lai viņi var cīnīties tālāk, un gribu informēt un izglītot citus par to, kas ir. Daudz vairāk es bieži vien neko nevaru darīt. Bet reizēm varu.