Joprojām daudzi nespēj saprast un Berklavam piedot darbību komunistiskajā partijā Staļina valdīšanas periodā
„Ir sena patiesība. Cilvēku vislabāk pārbauda ar slavu, varu un mantu. Būs tādi, kas šo pārbaudi izturēs, un tādi, kas kapitulēs šo elku, kārdinātāju priekšā. Visu savā vietā atstāj laiks. Un parāda, cik kurš ir vērts.” 1991.gadā šos vārdus teica Eduards Berklavs – viens no izcilākajiem XX gadsimta latviešu politiķiem, kurš darbojās arī okupācijas apstākļos. Var droši teikt, ka visās pārbaudēs viņš pats pierādījis savas cilvēciskās vērtības. Tādēļ iemantojis tautas atzinību.
E.Berklavs, ieņemdams dažādus amatus padomju sistēmā no 1950.gadu vidus līdz 1950.gadu beigām, bija par latviešu valodas tiesībām un pret apzinātu Latvijas rusificēšanu. Viņš bija tā laika redzamākais nacionālkomunists. Pēc Maskavas veiktās Latvijas nacionālkomunistu darbības pārtraukšanas Latviju bija spiests atstāt.
Atgriežoties Latvijā, E.Berklavs 1971.gadā sarakstīja „17 latviešu komunistu vēstuli”, kas tika nogādāta Rietumos un sniedza tobrīd vispilnīgāko ainu par Latvijas kolonizāciju. 1988.gadā E.Berklavs bija viens no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibinātājiem un tās pirmais priekšsēdētājs. LNNK pirmā iestājās par pilnīgu Latvijas neatkarību no PSRS. 1990.gadā tika ievēlēts Latvijas Republikas Augstākajā Padomē. Bija arī 5.Saeimas deputāts.
No aizrautīga komunista līdz izpratnei par Kremļa patiesajiem nodomiem
Vēl joprojām daudzi nespēj saprast un E.Berklavam piedot darbību komunistiskajā partijā Staļina valdīšanas periodā. Līdz ar to arī nostāšanos pret Latvijas Republiku. Jā, tie ir vēstures fakti. Taču E.Berklavs, pieredzot visas totalitārā režīma ēnas puses, spēja izdarīt secinājumus un rīkoties latviešu labā jau piecdesmito gadu vidū. Simtiem komunistu it kā pēkšņi attapās un par progresīviem kļuva tikai Atmodas periodā. Taču tas notika trīsdesmit gadus vēlāk, kad latviešu īpatsvars valstī vairs bija tikai 52%.
E.Berklava piecdesmito gadu darbība Rīgas komunistu vadītāja un Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka amatos: iestāšanās pret PSRS migrantu mākslīgu iepludināšanu Rīgā, prasība vadošiem darbiniekiem zināt latviešu valodu, latviešu kultūras aizstāvēšana, vēršanās pret Baltijas kara apgabala vēlmēm nekustamā īpašuma sagrābšanā u.c. pat Hruščova atkušņa laikā bija lemta neveiksmei.
Pēc PSRS veiktās Ungārijas revolūcijas asiņainās apspiešanas 1956.gadā Kremlis nevarēja pieļaut, lai PSRS rietumu republikās arī parādītos komunisti, kuri aizstāvētu nacionālās intereses. Un ne jau 1959.gada Ņikitas Hruščova spontānā nepatika pret E.Berklavu izraisīja Latvijas nacionālkomunistu atcelšanu no amatiem. Maskavā augsne pārmaiņām ar dažādu pārbaužu, „darbaļaužu” sūdzību un vietējo ortodoksālo komunistu palīdzību tika gatavota jau no 1956.gada oktobra.
Manuprāt, pēdējās E.Berklava ilūzijas par režīmu un tā reformēšanas iespējām bija zudušas 1959.gada sākumā, kad 25.februārī viņš laikrakstā „Rīgas Balss” aicināja latviešus stāties komunistiskajā partijā. Protams, viņš kā padomju nomenklatūras pārstāvis ļoti labi zināja, ka latviešiem partijā atvēlēta tikai noteikta kvota. Ka strādniekiem tajā iestāties bija vieglāk nekā radošiem darbiniekiem. E.Berklava aicinājums vērtējams kā izmisuma solis, lai kaut ko vēl varētu darīt rusifikācijai pakļauto latviešu labā.
Nacionālkomunistu darbība 1950.gadu vidū un beigās nevarēja kardināli mainīt Latvijas likteni. Ilgstoši cīnīties pret Maskavas pārspēku nebija iespējams. Tomēr latviešu tiesību aizstāvība cēla tautas pašapziņu. Atmodas laikā nacionālkomunistu pieminēšana, „Padomju Latvijas komunistā” publicētais par E.Berklava un domubiedru pakļaušanu kompartijas nežēlastībai 1959.gada jūlijā atgādināja, kas notiks, ja varas grožus turēs impēriskie komunisti.
Kādēļ tautas mīlēts?
Manuprāt, E.Berklavs tautas cieņu un popularitāti iekaroja ar spēju cilvēkus uzrunāt īstajā brīdī ar īstajiem vārdiem. Tā tas bija manifestācijās 1988.gadā, tā barikāžu laikā 1991.gada janvārī.
Šķiet, tā bija arī piecdesmitajos. Viņa atmiņās parādās epizode, kad E.Berklavs kā Rīgas kompartijas vadītājs devies uz sapulci rūpnīcas „VEF” cehā. Tolaik strādniekus pēc darbalaika uz tikšanos ar partijniekiem varēja aizdzīt, vienīgi aizslēdzot rūpnīcas vārtus. Savukārt E.Berklavs uz toreizējā „VEF” direktora Georga Gailes aizrādījumu, ka bez iepriekš pieteikta sarunas temata strādnieki viņu izsvilps, atbildējis: „..es nebaidos, gribu atklāti teikt visu taisnību, cenšos pēc sava prāta darīt to labāko, bet ja cits prot dzīvi pilsētā vadīt prasmīgāk, labprāt atbrīvošu tādam vietu..”.
Minētie vārdi raksturo Berklava darbību Atmodas posmā, kad viņa vadītajai LNNK bija jāpierāda sevi kā sabiedriski politiskam spēkam, kurš bija par šķietami nesasniedzamo Latvijas neatkarību. Kļūdams par Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Saeimas deputātu, E.Berklavs palika ideālists. Nauda pie viņa rokām nelipa. Ar mantrausīgiem cilvēkiem E.Berklavam arī nebija pa ceļam. Ja tobrīd aktīvi strādātu korupcijas apkarotāji, kompromitējošus faktus par viņu neatrastu.
Vienlaikus E.Berklavs neaizmirsa vienmēr cieņā turētās nacionālās idejas. 1996.gadā, runājot par Latvijas politisko vidi, viņš teica vārdus, kuri aktuāli arī šodien: „..ir jāatgriežas pie tā ideālisma, kāds mums bija atmodas sākumā un LNNK darbošanās pirmajos gados. Tagad tos izsmej, kas runā par ideālismu. Tos uzskata par vientiešiem. Ideālisti ir vajadzīgi, lai tie politikā sargātu morāles un ētikas principus.”
Pieminot E.Berklavu viņa simtgadē, 12.jūnijā plkst. 18 Rīgā, Latvijas Kara muzejā notiks viņam veltīts atceres pasākums un izstādes par viņa darbību atklāšana. Savukārt 15.jūnijā plkst. 12 pie Eduarda Berklava pēdējās dzīvesvietas Rīgā, Brīvības ielā 90, notiks piemiņas plāksnes atklāšana.
Autors ir Dr.hist.
Komentāri (28)