Aprīļa beigās, nodzīvojis bagātu mūžu, miris latviešu glezniecības vecmeistars un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Edgars Vinters (22.09.1919.-28.04.2014.).
Kopš desmit gadu vecuma viņš apguva pasteļglezniecību un, vēl būdams padsmitnieks, publicēja pirmos rakstus un paša veidotās ilustrācijas bērnu un jaunatnes žurnālos, lai par honorāriem maksātu skolas naudu. Starpkaru laikā gleznojis arī ilustrācijas uz Kuzņecova fabrikas šķīvjiem, kuri dāvināti Kārlim Ulmanim.
No diplomdarba gatavošanas Latvijas Mākslas akadēmijā 1944. gada rudenī atrauto Edgaru Vinteru vardarbīgi rekrutēja vācu okupācijas armijā, bet pēc kara beigām jauno mākslinieku un daudzus viņa likteņa biedrus pazemoja uzvarētāji, ieslogot padomju karagūstekņu nometnēs, raksta mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis.
Edgars Vinters gleznoja un rīkoja darbu izstādes arī mūža pēdējos gados jau sirmā vecumā.
Viņš tautā iemīļots ar savām ainavām uz ziedu kompozīcijām. “Mans mērķis ir tiekties pretī gaismai, rādīt savās gleznās krāsas un noskaņas,” – tā savu glezniecību raksturoja vecmeistars.
Mākslas zinātnieks Spārītis Vinteru ierindo latviešu izcilāko gleznotāju plejādē: „Edgars Vinters vēlas ar savām gleznām atvērt cilvēkiem acis un sirdis, viņš grib parādīt, cik varenuma un skaistuma viņiem sniedz daba arī nebūtiskajā, neuzkrītošajā. Viņš izteiksmīgi parāda gaismas spēles dienas gaitā un gadalaiku mijā, mākoņu daudzveidību dažādos laika apstākļos, krāsu svaigumu pavasarī, piesātinātos krāsu toņus, siltai vasaras saulei apspīdot laukus un pļavas, spilgtās rudens krāsas, aukstumu, sīkstumu un skarbumu ziemas ainavā. Edgars Vinters nemeklē samākslotu kompozīciju. Vislabāk viņa nolūkam der lauku ceļš vai taciņa upes līkums, liektas līnijas novilktā robeža starp lauku un mežu, bet daži akmeņi taciņas malā – par postamentu, galdu, klinti.”
Komentāri (33)