Žaņa Lipkes memoriālā apskatāma gleznotāja Vidvuda Zviedra izstāde Peldētava. Mākslinieka vārds Latvijā nav daudz dzirdēts, jo 18 gadu vecumā viņš aizbrauca studēt uz Ameriku. Pirms pusotra gada kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā. Savas mājas viņi atrada Ķīpsalā, pie Daugavas. Ūdens tuvums radījis spēcīgas zemstraumes Vidvuda jaunajā izstādē
Lai nokļūtu izstādē, jānokāpj divi trepju posmi, bet tur viļņojoša Daugava un akmeņi, pa kuriem nonākt pie pašas upes un iekāpt tajā. Šāda projekcija palīdz gandrīz vai fiziski sajust ūdens pieskārienu kājām. Šīs izjūtas pastiprina arī tālāk redzamās gleznas, šur tur novietotie akmeņi un no jūras izskalots koks, kas izstādei piebur vēl lielāku dabas šarmu.
Peldes ziemā un vasarā
Ir ziema, bruģētā iela pie pašas Daugavas slidena un dažviet sniega neizbrienama. Peldēšanās taču piestāv vasarai, kāpēc tieši šobrīd izstāde Peldētava? Vidvuds saka — izstādes aizsākumi meklējami jau pasen, pirms pusotra gada, kad ģimene no Amerikas pārcēlās uz Latviju. «2020. gada maija sākumā visām Eiropas lidsabiedrībām sāka slēgt gaisa telpu. Tikām uz vienu no pēdējiem Lufthansa reisiem, kas lidoja no Čikāgas uz Frankfurti,» atceras Vidvuds.
Nākamie trīs četri mēneši pagāja, kamēr Zviedri atrada savām vēlmēm atbilstošu dzīvesvietu. Ģimene esot introverta, tāpēc gribējās, lai mājoklis atrodas vietā, kas nav ļaužu pilna, un ir klusums, bet arī lai tā nav tālu no pilsētas centra. Sludinājumu portālā ieraudzīts dzīvoklis Ķīpsalā, tas iepaticies no pirmā acu uzmetiena. Dzīvojot uz salas, arī radies Peldētavas stāsts.
Augusta beigās pirms pusotra gada Vidvuds ieraudzījis liela auguma vīrieti ar skūtu galvu, kurš iešļūcenēs un peldbiksēs vienā mierā devies pa Zvejnieku, pēc tam pa Ģipša ielu uz Daugavas pusi. Vēlāk izrādījies, ka šis cilvēks ir Zviedru kaimiņš, dzīvo pretējās durvīs. Vidvuds kaimiņu uzrunājis, sacīdams — fantastisks piegājiens, kolosāla brīvības sajūta atļauties pa ielu iet vienās peldbiksēs. Vārds pa vārdam, un Vidvuds uzzinājis, ka kaimiņš peldas visu cauru gadu. Pierunājis peldi pamēģināt arī Vidvudam. «Kad sāku, bija augusts. Turpināju arī septembrī, tad oktobrī, novembrī, un tā šī lieta aizgāja,» atceras mākslinieks.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.