Kūlas dedzināšana – slimība vai stulbums?

Ja sodi ir par mazu, varbūt vajadzētu pievērsties zemes gabalu īpašnieku lielākajai medus maizei – Eiropas Savienības naudai

Klāt pavasaris un tam kā neatņemama sērga līdzi nāk kūlas dedzinātāju atmošanās no ziemas miega. Skumji, bet šādu indivīdu parādīšanās pavasarī ir tāda pati nenovēršama lieta kā tas, ka katru gadu Ziemassvētki būs decembrī, Līgosvētki jūnijā vai Lieldienas pavasarī. Ik gadu kūlas ugunsgrēku nodarītais posts tiek uzskaitīts dažādos drūmos statistikas datos, tādā veidā atkal atgādinot iedzīvotājiem par uguns nodarīto postu. Tomēr nekas nemainās…

Problēma ir tā, ka cilvēki reti aizdomājas par savas rīcības sekām. Kūlas dedzināšanas apkarošanā tikai retais kā argumentu min dabas daudzveidības saglabāšanu. Kūlas dedzināšana iznīcina vērtīgus augus, kukaiņus un mazos dzīvniekus, putnu ligzdas. Cieš augi, dzīvnieki un Latvijas zaļā rota – meži.

Savā ziņā šeit izpaužas cilvēka egoisms – šobrīd meži ir, putni čivina, tātad viss ir kārtībā. Bet vai kāds aizdomājas, kas sagaidīs nākamās paaudzes? Lika pagaidīt! Labāk ietaupīt pāris eiro, dedzinot kūlu, nevis rudenī nopļaut zāli vai savest kārtībā savu īpašumu. Tātad, ja dabas saglabāšana piromāniem nešķiet pietiekams arguments, tad, iespējams, cilvēku izglītošanas nolūkā, vajadzētu spiest uz viņu dziļākajām jūtām (lasi: maciņu).

Likums paredz, ka par kūlas dedzināšanu var uzlikt naudas sodu fiziskajām personām no 280 līdz 700 eiro. Savukārt par zemes apsaimniekošanas pasākumu neizpildīšanu un zāles nepļaušanu, lai novērstu kūlas veidošanos, uzliek naudas sodu fiziskajām personām no 140 līdz 700 eiro, bet juridiskajām personām – no 700 līdz 2900 eiro. Vai tas ir pietiekami? Statistika rāda, ka nē.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) apkopotie dati par pagājušo gadu – Latvijā 2013.gadā izdegušas teritorijas teju 2000 hektāru platībā.

Pērn 70% kūlas ugunsgrēku notika pašvaldībām piederošajās teritorijās, tāpēc 2013.gada rudenī, lai censtos mazināt šā gada pavasara draudus, VUGD spēra soli uz priekšu un ieteica apzināt neapsaimniekotos un nenopļautos zemes gabalus, saukt pie administratīvās atbildības šo zemes gabalu īpašniekus (valdītājus) un ievietot attiecīgo informāciju Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā.

Vai tas ir palīdzējis? Grūti spriest… 15.marta rītā, izlasot ziņu virsrakstus, biju pamatīgi šokēts – “Vakar Latvijā reģistrēti 203 (!) kūlas ugunsgrēki”. Pēc tam uzsniga sniegs, viss nedaudz norima, tomēr pēc teju divām nedēļām nākamais trieciens – Raunā degusi kūla 40 ha platībā. Aiz skaļā virsraksta seko piebilde: “Kopumā aizvadītajā diennaktī valstī dzēsti 122 ugunsgrēki, sausā zāle degusi 92 reizes, liecina VUGD apkopotā operatīvā informācija.” 122 reizes? Skaitlis šķiet pat neticams. Tātad, arī iepriekš pieminētā iniciatīva daļu cilvēkus nav vedusi pie prāta.

Ja sodi ir par mazu, varbūt vajadzētu pievērsties zemes gabalu īpašnieku lielākajai medus maizei – Eiropas Savienības (ES) naudai. Tāpēc pozitīva ir VUGD iniciatīva, informējot Lauku atbalsta dienestu (LAD) par kūlas degšanas vietām.

Šo zemju īpašniekiem par lauku nesakopšanu un kūlas degšanu tiek samazināts ES mazāk labvēlīgo apvidu maksājums. Neskatoties uz represijām, varbūt vajadzētu pielietot vēl drastiskāku pieeju un nogriezt skābekli finansējumam vispār? Ja nerūpējies par savu īpašumu, tad par kādiem finansējumiem vispār var būt runa? Skan bargi, taču pieredze rāda, ka cilvēki ar galvu sāk domāt tajā brīdī, kad ir par vēlu.

Vienlaikus iedzīvotāju vidū manāma pozitīva tendence attieksmē pret kūlas dedzinātāju soda mēriem. Nesen veiktais “TNS” pētījums liecina – 67% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka ir būtiski jāpaaugstina sodi par pērnās zāles dedzināšanu. Tātad – vairāk nekā divas trešdaļas ir par to. Lieliski! Tomēr ir viena nianse – visus likumu grozījumus nevar veikt vienā dienā, tam ir nepieciešams laiks. Savukārt piromānu sezona strauji tuvojas kulminācijai, un līdz nākamajam pavasarim solījumi un iniciatīvas būs aizmirsušās.

Tāpēc varbūt ir vajadzīga tieši iedzīvotāju pašiniciatīva. Ja redzat, ka kāds dedzina kūlu, ziņojiet atbildīgajām instancēm. Nofotografējiet šo “uguns vārdotāju” un bildi rādiet policijai, ugunsdzēsējiem vai medijiem. Modernās tehnoloģijas atļauj paust savu vēstījumu gan TV, gan interneta vidē, lai tauta redz savus “varoņus”! Ja arī vainīgais netiek pieķerts pie rokas, vismaz nonāks atbildīgo cilvēku redzeslokā.

Ja dedzinātājs ir pazīstams cilvēks, reizēm gribas pievērt acis, sak’ – “tas tak’ mans kaimiņš, kopā svinam, kopā strādājam, ko tad es te stučīšu. Viņa īpašums, viņa problēma, lai tiek galā”. Šajā brīdī padomājiet vēlreiz ar vēsu prātu – vai esat gatavs savu īpašumu un savu ģimeni pakļaut jebkādām briesmām vai nejaušībām? Viena vēja brīze un jaukā kaimiņa rūpes var kļūt par jūsu problēmu. Rīkojies savlaicīgi!

Pirms pāris gadiem veiksmīgi darbojās kampaņa “Nededzini savu zemi!”. Tās ietvaros tika organizētas „kūlas patruļas”. Divu nedēļu ilgajā kampaņas laikā patruļas nobrauca aptuveni 17 653 km, pabija 130 pagastos, kā arī apturēja 60 dedzinātājus. Pēdējais skaitlis varbūt kopainā nešķiet liels, tomēr, ja salīdzina ar līdzšinējo sabiedrības iesaisti kūlas ugunsgrēku novēršanā, tas ir milzīgs! Diemžēl kampaņa ilga tikai divus gadus, un tagad nekas līdzīgs netiek īstenots. Varbūt ir vērts padomāt par to?

Pat, ja pieņemam, ka šāda pašiniciatīva gūst vajadzīgo sabiedrības atbalstu un kūlas ugunsgrēki patiešām samazinās, nepieciešams pievērsties vēl vienai lietai – jaunās paaudzes audzināšanai. Ne velti ir teiciens, ka zivs pūst no galvas, tātad arī vecākiem jārāda priekšzīme bērniem. Skaidrs, ka “pieredzējušos” dedzinātājus izmācīt var tikai brutāla sodīšana un, būsim godīgi, vecam sunim jaunus trikus neiemācīsi. Tāpēc jāskolo jaunā paaudze, pretējā gadījumā visas sabiedrības aktivitātes pret dedzinātājiem būs kā cīņa ar vējdzirnavām.

Otrs svarīgs moments ir ugunsdzēsēju resursi – tie nav neizsmeļami. Iedomājieties situāciju: piepeši kādā daudzdzīvokļu ēkā izceļas liels ugunsgrēks, apdraudot vairāku cilvēku dzīvības, bet tuvākā ugunsdzēsēju ekipāža atrodas pusstundas braucienā no notikuma vietas, turklāt tajā brīdī, dzēšot cita neuzmanības, slinkuma vai bezatbildības radīto postažu. Glābēji reaģē, bet ierēķināsim laiku, kas nepieciešams, lai uzpildītu ūdeni, jo ar pliku entuziasmu liesmas neapdzēsīsi. Ugunsdzēsēji atbrauc, paveic savu darbu, bet pa ceļā pavadīto laiku, uguns paspējusi nopostīt praktiski visu ēku. Kuram būtu jāatbild? Nelaimes notiek visu laiku, svarīgāk ir atrast risinājumu, lai šādas tas vairs neatgadītos.

Autors ir dabas mīļotājs