Cik ilgi atzīs latviešu diplomus?

Nekārtības augstskolās pieļauj pati Izglītības ministrija

Ministrija skandalozi pārmet sev padotai valsts augstskolai, ka tā nelikumīgi izsniegusi dokumentus, kas apliecina doktora zinātniskā grāda ieguvi. Neanalizējot augstskolā notikušo, ko secinās izmeklēšana, vēlos norādīt uz cēloņiem, kuru dēļ situācija vispār kļuva iespējama.

Nekārtība reģistros aug
Doktora grāda piešķiršanas tiesības piemīt valstij, to drīkst vien tikai augstskola, kurai valsts to deleģējusi. Likums paredz, ka tiesību piešķiršanu veic ar ārējo normatīvo aktu: ja augstskolas 2005.gada Ministru kabineta noteikumos Nr.1000 nav, tad doktora diplomu piešķirt aizliegts.

Vispirms atbildība jāmeklē pašā ministrijā, jo diplomi izsniegti šogad, bet uzraudzības mehānisma nav. Personīgi strādāju, lai Augstskolu likuma 59.1 pants paredzētu kopīgu Diplomu reģistru; taču ministrijas birokrātija 2011.gadā panāca faktisku kopīgā reģistra ieceres likvidēšanu, sadalot pa augstskolām. Tāpēc nav iespējams tiešsaistē sekot, kas un ko izsniedz.

Pat esošajos reģistros pieaug bardaks. Piemēram, simptomātiski, ka saskaņā ar Akadēmiskā personāla reģistrā publiskoto Roberts Ķīlis esot docents divās dažādās Rīgas ekonomikas augstskolās (REA) – vienā no 2005.gada 8.janvāra, otrā no 1.augusta, kur katrai no abām Augstskolu reģistrā savukārt ir savs reģistrācijas numurs, it kā nebūtu pēctecības. Pie tam ”jaunākajai” nav uzrādīta neviena licence, kā arī ”nav reģistrēts neviens ieraksts par akreditāciju”. Vienā REA bez minētā un rektora reģistrēti astoņi, otrā – četri ievēlēti akadēmiskā personāla pārstāvji.

Juridiskajai augstskolai nav rektora, bet Starptautiskajai Baltijas akadēmijai rektora tiesības – tātad arī tiesības izsniegt valsts akreditētus diplomus – reģistrētas pasen mirušai kolēģei.

Likumā ministrijai noteikta funkcija ir uzraudzīt padotībā esošus subjektus. Nevar nepamanīt, ka diplomu došanu gatavo, ja augstskola to uzrāda akreditācijas pieteikumos, savukārt pašas disertācijas pārbauda Valsts zinātniskās kvalifikācijas komisijas eksperti. Likums paredz, ka promocijas tiesības sniedz pēc Latvijas Zinātnes padomes atzinuma, kura arī ierosina nelikumīgi izsniegto grādu anulēšanu. Kuriozi, līdz pērngadam Zinātnes padomes loceklis bija arī pašreizējās valsts sekretāres Sandas Liepiņas laulātais Andris Liepiņš. Nav neviena ierēdņa, kā amata apraksts nodrošina padoto pārbaudi?

Nolaidība un nezināšana
Diplomu izsniegšanas noteikumi paredzēja un paredz, ka doktora diplomus numurē ar indeksu D un četrzīmju kārtas skaitli, pie tam sērijā numerāciju nemaina, piemēram, mans diploms ir D Nr.0270 ar hologrammu. Līdz šī gada aprīlim noteikumu 21.punkts paredzēja, ka augstskola noformē aktu par veidlapu saņemšanu ar pavadzīmi, sēriju, diplomu numuriem. Kā ministrija pieļāva, ka diplomus pasūta kāds, kuram nav tiesību tos izsniegt? Trūkumu var novērst ar savlaicīgu diagnostiku, ko pārprastais ”libertārisms” jeb elementāras kārtības iztrūkums izslēdz.

Jau var droši prognozēt, ka nav bijusi ļaunprātība, bet gan nolaidība un nezināšana, bet vienlaikus māc drūma priekšnojauta, ka ministrijas ierēdniecības kuģi vada skuķēns ar aizsietām acīm, kas, iespējams, labu grib, bet neko neredz un, citastarp, stūrēt nemāk.

Pirmkārt, jāatjauno vienots Diplomu reģistrs, kur jebkuru Latvijā doto izglītības dokumentu no jebkuras valsts var pārbaudīt elektroniski, papīram atvēlot sekundāru lomu un paredzot centralizētu diplomu drukāšanu. Otrkārt, jānovērš problēmas sakne – likumā ir jānosaka, ka katrā zinātnes nozarē vai apakšnozarē Ministru kabinets var dot tiesības tikai vienai promocijas padomei – vienai matemātikā, vienai pedagoģijā, vienai jurisprudencē. Tas atrisinās sadrumstalotības dabiskos līdzgaitniekus – kritiskās masas trūkumu kvalitātes vērtēšanā un akadēmiskajā ētikā. Treškārt, inovācijas, pētniecība ir publisks labums un kā tāds 1,9 miljonus lielai tautai nedrīkst būt atkarīgs no privātpersonu rocības – visa doktorantūra ir jāapmaksā no valsts budžeta pilnībā, spriežot par novitāti visiem zinātnes nozares lietpratējiem kopā, ne savrupi sīkās kņazistēs. Tas arī atņemtu dabisko vēlmi doktorantūrām un promocijai ”vairoties daloties”. Vajadzīgie 2 miljoni latu ir salīdzinoši niecība par nacionālās intelektuālās ataudzes un attīstības garantēšanu.

Var jau sevi mānīt, ka Lisabonas diplomatzīšanas konvencija ir formāls dokuments, ka latvieši var darīt jebko un jebkā, bet starptautiskā akadēmiskā sabiedrība turpinās godāt mūsu diplomus. Virknei Latvijas zinātņu nozaru ir augsts līmenis. Taču mūsu akadēmiskās vides starptautiskā reputācija ir atkarīga arī no ķēdes vājākajiem posmiem. Būs pilnīgi vienalga, kāda ir faktiskā kvalitāte, ja ministrija turpinās sēdēt uz lauriem, neveikt promocijas konsolidāciju un nenovērst praktiski pārpratuma, nezināšanas dēļ provocētu ”diplomskandālu” iespējamību.

Latviju nopels, jauniešus neuzņems studiju turpināšanai izcilības universitātēs. Ilgi vairs nav jāgaida.

Protams, ierēdņi nav politiķi, bet gribētos sagaidīt kādu ētiska rakstura atbildības formu: morālu analīzi par to, cik tiesīgas ir vadošās amatpersonas turpināt rosīties. Pašlaik Izglītības ministrijā pārspīlēta loma ir plurālismam, postmodernisma eksperimentiem, anarhosindikālismam, novārtā atstājot klasiskas kultūras vērtības – sociālais taisnīgums, garīga attīstība kā pašmērķis, tiesiskums un kārtība. Tiem, kas mīl ”sarkano kartīšu” terminoloģiju: svaigais diplomskandāls ir kapteiņa Džona Silvera ”melnā kartīte” dažu ministrijas birokrātu administratīvajai kapacitātei.

Dr.iur. Kristīne Jarinovska ir Eiropas Tiesību institūta vadošā pētniece.