Slepenība pār jaunās LTV vadības konkursu

Sabiedrības par atklātību Delna padomes priekšsēdētāja uzskata, ka šajā brīdī NEPLP vajadzētu apsvērt kandidātu vārdu publiskošanu

“Tā ir viņu profesionālā reputācija, un viņu vērtējums mums ir saistošs,” – tā par personāla atlases kompānijas “Fontes” piesaisti Latvijas televīzijas (LTV) valdes locekļu konkursa norisei un totālo slepenību par kandidātiem teic Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) loceklis Gints Grūbe.

Saskaņā ar likumu sabiedrisko mediju valdes locekļus jāizrauga atklātā konkursā (Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 62. panta 5. daļa). Arī konkursa nolikumā var lasīt, ka LTV valdes locekļus jāizrauga, “panākot konkursa norises atklātumu un publiskumu”. Tāpat jānodrošina brīva konkurence, vienlīdzīga un taisnīga attieksme pret visiem pretendentiem. Iesniegtos pieteikumus un dokumentus NEPLP apņemas nepubliskot – kas gan saskaņā ar nolikumu neattiecas uz “ziņām par pretendentiem”.

Taču deviņu uz otro kārtu atlasīto kandidātu vārdi pagaidām netiek atklāti. 25.februārī ar šiem cilvēkiem tiks iepazīstināti gan LTV darbinieki, gan arī masu mediji un sabiedrība. Līdz tam pāri visam ir uzguldīts smags slepenības vāks.

Kā traktēt likuma un konkursa nolikuma juridiskos formulējumus? Vai sabiedrībai būtu jāzina pretendentu vārdi? Un vai līdz šim aizklātā atlases procedūra nav pretrunā ar augstākminētajiem principiem?

Gints Grūbe uzsver, ka runa ir par augstākā līmeņa profesionālās vadības atlasi. Tāpēc arī tikusi piesaistīta personāla atlases kompānija “Fontes”. Tieši konsultācijās ar “Fontes” izlemts, ka konkursa pirmajās stadijās ir jāpieturas pie konfidencialitātes principa. Kā skaidro Grūbe, daudzi no kandidātiem pašlaik ir darba attiecībās, kas liek sargāt viņu identitāti: “Neatkarīgi no konkursa rezultātiem būtu svarīgi viņiem nodrošināt iespēju turpināt strādāt un nebojāt karjeru.”

Grūbem zināmā mērā piekrīt “Sabiedrības par atklātību – Delna” padomes priekšsēdētāja Inese Voika. “Tas notika pēc rekrutēšanas principa – kas nozīmē, ka tika uzrunāti arī cilvēki, kuri varbūt citādāk nepieteiktos. Daudzi tika uzrunāti un atteicās, vai arī tika intervēti un atteicās iet tālāk. Šādā procesā ir ļoti svarīgi, ka tiek saglabāta konfidencialitāte.” Tāda esot vispārpieņemtā prakse, kad tiek izraudzīti augsta līmeņa menedžeri.

Taču slepenība šajā gadījumā acīmredzami nav darbojusies. Daži no pretendentiem paši atklājās jau pirmajā konkursa kārtā – piemēram, LTV darbinieks Gatis Madžiņš, žurnālists Andrejs Mamikins, producents Edvīns Inkēns. Kad NEPLP bija nobalsojusi par deviņiem kandidātiem uz otro kārtu, parādījās neoficiāla inormācija par dažu kandidātu identitāti.

Neviļus rodas jautājums – kāda jēga slēpt to, kas nav noslēpjams? Grūbe skaidro, ka NEPLP nevar atbildēt par atsevišķu kandidātu rīcību. Ja kāds vēlas publiskot savu vārdu, tad tā ir konkrētā cilvēka darīšana.

Tomēr viņam nepiekrīt Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka. Viņa atteicās no piedāvājuma iesniegt dokumentus uz šo konkursu. Un par pašlaik notiekošajām runām kuluāros Līdaka konstatē: “Publiskajā telpā klīst viedokļi – kāds ir piekritis, kāds jau kaut ko ir pateicis, kāds jau ir apstiprināts, kādam ir atteikts. Tas viss neliecina par labu komunikācijas praksi, īpaši tādā nozarē kā medijs.” Viņasprāt, tie, kas piesakās uz šiem amatiem, saprot, uz ko iet – taču bailes un satraukums ir par to, ka viņus saistīs ar politisko eliti, ja atklāsies viņu dalība šādos konkursos. Tas savukārt padara visu konkursa procesu vēl vairāk politizētu, jo baumu un neskaidrības aizsegā rodas iespēja analizēt kandidātus, balstoties uz politiskām izvēlēm, nevis pēc profesionāliem kritērijiem.

Runāt par kandidātu aizsardzības sieta lielajiem caurumiem ir viena lieta – tomēr jārunā ir arī par to, cik pamatota ir slepenība, konkursam tuvojoties noslēguma fāzei. Šajā brīdī NEPLP vajadzētu apsvērt kandidātu vārdu publiskošanu, uzskata Inese Voika.

“Tagad tuvojas pēdējā fāze, un es dzirdu bažas par to, ka process būs ļoti ātrs,” viņa stāsta un uzsver, ka procesam uzliktā augstā latiņa pati par sevi pieprasa kandidātu vārdu atklāšanu, negaidot līdz 25.februārim. “Jābūt pietiekami ilgam laikam gan apspriedei ar kolektīvu, gan vēl kaut kam.” Voika gan piebilst, ka šāda iespēja ir atkarīga no tā, kāda vienošanās ar visiem kandidātiem bijusi sākumā. Ja viņiem solīts informāciju neizpaust, tad vārds ir jātur.

Un tomēr – kas ir svarīgāk? Solījums un vienošanās ar privātu kompāniju par komercsfērā pieņemamu, taču publiskajā sektorā ne vienmēr pielietojamu praksi? Vai tomēr atklātības princips un kvalitatīvs galarezultāts (kas LTV šobrīd ir īpaši svarīgs)? Bažas par procesa greizumu – gan dažādās versijās – mediju vidē cirkulē tikpat aktīvi kā kandidātu it kā slepenie vārdi.

Tomēr Gints Grūbe ir pārliecināts, ka patlaban ir svarīgi neaizbaidīt arī pēdējos kandidātus, jo konkursa gaitā daļa paši atteikušies no turpmākas dalības. Satraukumam par necaurspīdīgumu neesot nekāda pamata. “No kā izskan šīs bažas?” vaicā Grūbe. “Tad ir jāskatās konkrēti. Ja ir cilvēki, kuri izsaka šīs bažas, tad ir jāprasa fakti. Man nav tādu faktu, par kuriem es šobrīd varu runāt. Jāsaprot konkrēti, kādi cilvēki ko saka un kāpēc viņi tā saka. Es to drīzāk analizētu tādā veidā.”

Jāatzīst, daudzi pašlaik līdzīgi gribētu “konkrēti saprast”, “kādi cilvēki” ir iekļuvuši maģiskajā devītniekā, no kura tiks izvēlēti trīs LTV nākotnei svarīgi cilvēki: valdes priekšsēdētājs, valdes loceklis programmu attīstības jautājumos un valdes loceklis finanšu un tehnoloģiju jautājumos. Šie cilvēki saņems algu no nodokļu maksātāju kabatām.

Tāpat arī firmas “Fontes” pakalpojumi izmaksā 19 000 latu. Vai šie izdevumi attaisnos sevi ar labu rezultātu? Gunta Līdaka uzskata, ka Gints Grūbe kā atbildīgais par LTV “gribēja kā labāk, bet sanāca kā vienmēr”. Viņa uzskata, ka centrālā loma kandidātu atlasē un pārbaudē bija jāuzdod “Fontes”, taču realitātē šī firma bijusi tikai blakusfaktors. Nauda būtībā samaksāta par butaforiju. “Tā bija klasika, tur nekas pārsteidzošs nevarēja būt,” viņa nopūšas un konstatē, ka sistēma diemžēl ir spēcīgāka par vēlmi kaut ko patiešām sakārtot sabiedrisko mediju jomā.

Autors ir brīvžurnālists