Jaunā vecā LTV

Jaunās LTV vadības izvēle būs iespēja NEPLP pierādīt savu neatkarību gan no politiskajiem spēkiem, gan korporatīvajām saitēm

Varbūt šis arī būs solītais pasaules gals, iešāvās prātā, kad sociālie un nesociālie tīkli mirka asarās – Latvijas Televīziju (LTV) atstāj žurnālists Arnis Krauze! It kā kolēģis Arnis būtu vēl pēdējais sabiedriskajā televīzijā palikušais, kurš, pārfrāzējot kādu pavecu joku, Zaķusalas mājā izslēgs gaismu. Neizslēgs. Jo dzīve jau turpinās un LTV daudzstāvu ēka spīdina un, domājams, kādu labu brīdi vēl turpinās spīdināt savas elektriskās uguntiņas pāri Daugavai, jo, protams, Zaķusalā paliek un turpina strādāt labi un profesionāli žurnālisti.

Tikai aktīvās sabiedrības reakcija uz Krauzes aiziešanu atklāja LTV traģēdiju – vājo programmu saturu un spēcīgas radošās komandas, idejas un dzirksts trūkumu.

Tiesa, LTV jau pavisam drīz sagaida pārmaiņas – darbu gandrīz vai vienlaikus ar Krauzi atstāj arī LTV vadītājs Edgars Kots, kuram publiskajā telpā veltīti vislielākie pārmetumi par LTV novājināšanu. Un Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir izsludinājusi konkursu uz trim vakancēm LTV valdē. Taču vai tikai Kota aiziešana un jaunas valdes atnākšana vien atraus otro elpu LTV? Šaubos.

Tāpat kā pagale nekad viena nedeg, tā arī vainīgs nav tikai viens pats Kots, kaut arī tieši viņš LTV ir izveidojis tādu sistēmu, kas sabiedriskajā televīzijā raidījumu kvalitāti ir mērķtiecīgi vilkusi uz leju.

LTV veiksmes stāsts būs atkarīgs no tā, vai NEPLP izdosies LTV valdes amatiem atrast patiesi profesionālus cilvēkus, vēlams, ne no LTV vides, un kā šai trejgalvu valdei izdosies izveidot savu komandu un lauzt pašreizējo LTV rutīnā ieslīgušo sistēmu, kurai diemžēl ir tendence sevi atražot un tā vairīties no pārmaiņām.

Politiskā vājināšana

Būt par ierindas darbinieku LTV nav viegli – pārāk biežā vadības un līdz ar to uzstādījumu maiņa LTV cilvēkiem ir bijusi nogurdinoša un apgūtinoša. Neviens LTV ģenerāldirektors, sākot jau no Olafa Pulka laikiem deviņdesmito gadu beigās, nav nostrādājis visu paredzēto termiņu – piecus gadus. Pulku 1998.gadā no darba toreizējā Nacionālā radio un televīzijas padome Ojāra Rubeņa vadībā atlaida neuzskaitītu reklāmas minūšu dēļ.

Viņa vietā nākušais Rolands Tjarve 2002.gadā zaudēja amatu, jo LTV par dempinga cenām bija iztirgojusi lielu reklāmas daudzumu. Uldis Grava 2003.gadā neizturēja un aizgāja pats. Bet Jānis Holšteins 2007.gadā uzrakstīja atlūgumu „horizontālā taimkoda” dēļ jeb, citiem vārdiem sakot, tāpēc ka pakļāvās politiskajam spiedienam un atļāvās cenzēt LTV programmu.

Nu Kots nenostrādās vien trīs mēnešus līdz sava darba termiņa beigām nākamā gada martā un arī it kā aiziet pats. Tomēr ir skaidrs, ka viņš tāpat LTV nepaliktu briestošo pārmaiņu laikā, un, ļoti iespējams, ātrāk pazust viņam liek arī dīvainais pēdējais lielais pirkums – dārgā lietotā pārvietojamā tehniskā stacija.

Bez jau minētajām biežajām vadības maiņām pēdējos piecos gados, kopš LTV saimnieko Kots, televīziju ir atstājusi virkne spēcīgu žurnālistu – LTV seju. Sakotnēji – kādreizējā „De facto” komanda, kas tagad TV3 veido raidījumu „Nekā personīga”, bet pēc tam – Jānis Domburs, Kārlis Streips, nu arī Arnis Krauze.

Šāda LTV šūpošana, kas pavisam noteikti nav notikusi bez politiķu ziņas, ir spējīga nokaut pat visspēcīgāko radošo garu ļoti veselīgā organismā, par kādu LTV gan pavisam noteikti nevarētu nosaukt, jo pēc padomju laikos piedzīvotās vienīgās un tāpēc pašas labākās televīzijas statusa zaudēšanas LTV ļoti spilgtu radošu uzrāvienu tā arī nav piedzīvojusi jau iepriekš minēto apstākļu dēļ. Jā, ir bijuši ļoti veiksmīgi un mazāk veiksmīgi projekti, tomēr līdz šim vēl sabiedriskās TV programma nav izveidota kā vienots veselums, kas atbilstoši sabiedriskās TV principam un būtībai spētu uzrunāt visas sabiedrības grupas un iesaistīt tās diskusijā par Latvijas cilvēkiem nozīmīgiem jautājumiem un procesiem.

Radošā gara nokaušana

Nu NEPLP sola LTV jaunus laikus – vispirms jaunu vadību un pēc tam – 2018. gadā – arī jaunu vienotu sabiedrisko mediju. Taču uz kādas bāzes šo „pašmāju BBC” veidos? Diemžēl nav izvēles – uz tā paša novājinātā organisma pamata. Kots ir vienkārši lieliski izpildījis nu jau aizgājušo partiju, to, kas cīnījās par labu Latviju, politisko pasūtījumu – padarīt LTV par tik nespējīgu, lai tā vairs tikai nožēlojami eksistētu, bet nepildītu savu medija sargsuņa uzdevumu. Un tas izdarīts pavisam vienkārši – ieviešot absolūti nejēdzīgu sistēmu un izvēloties vāju vidējo menedžmentu.

Kots visu laiku ir lepojies ar LTV darba stundu uzskaites sistēmu, taču ko tas nozīmē ikdienā? To, ka LTV darbinieki vairs nav ieinteresēti radoši domāt un strādāt – atstrādā savas stundas, saņem naudiņu un miers. Savukārt raidījumu programma aizejošajam LTV „ģenerālim” vienmēr ir bijusi otršķirīga. Galvenais – saimnieciskie darījumi, un tad finansējuma atbiras – programmai.

Protams, uzņēmums nevar izdzīvot no plika entuziasma un radošā gara vien – rēķini ir jāmaksā, taču rēķinu maksāšana nevar būt primārais sabiedriskajā televīzijā. Ja naudas nav, tad ir jāiet un par to jācīnās. Un galu galā – nauda ir saprātīgi jātērē, to neizniekojot dārgos un nekvalitatīvos pirkumos, no kuriem, iespējams, labums atlec tikai šo pirkumu organizētājiem, nevis LTV.

Tā kā raidījumu kvalitāte Kotam nav bijusi prioritāte, tad attiecīgi arī vadības komanda, kas atbildīga par programmu kvalitāti, acīmredzami nav tā pati spēcīgākā, kādu sabiedriskā TV varētu vēlēties. Rezultātā pārliecinoša skatītāju zaudēšana – mediju pētījumu firmas “TNS Latvia” dati rāda, ka novembrī galvenajam sabiedriskās TV kanālam LTV1 skatītāji veltījuši tikai 8,7% no visa kopējā TV skatīšanās laika. Salīdzinājumam – visskatītākais bijis TV3 ar 15,5%, bet, piemēram, PBK – ar 10,5% no kopējā skatīšanās laika. Turklāt LTV1 skatīšanās daļa pēdējos gados, kopš strādā pašreizējā programmu vadības komanda, ir konsekventi slīdējusi uz leju, jo, teiksim, 2006.gadā LTV1 skatījušies 11,1% TV auditorijas.

NEPLP atbildība

Protams, reitingi nav vienīgais un pats nozīmīgākais sabiedriskās TV vērtēšanas kritērijs, jo būs raidījumi, kurus skatīsies ļoti maza auditorijas daļa. Tomēr ir jautājums, kā sabalansēt programmu, lai ideālā gadījumā teju ikviens Latvijas iedzīvotājs LTV atrastu sev ko piemērotu. Un šādas vīzijas LTV nav.

Jā, ir mēģinājumi programmu uzlabot ar dažu raidījumu slēgšanu un citu, jaunu projektu, radīšanu, tomēr tā ir tikai tāda kārtējā ielāpu likšana uz vecām biksēm, kurās pēc kāda brīža atkal izirs caurumi un varbūt – vēl lielāki par iepriekšējiem. Es ticu, ka patlaban LTV programmas galvenie veidotāji strādā pēc labākās sirdsapziņas, bet – savas kapacitātes robežās.

Ikdienā mēs redzam, ka LTV trūkst kopskata par programmas piedāvājumu, trūkst mērķa un vīzijas, kā to sasniegt. Trūkst iekšēju radošu diskusiju un raidījumu vērtēšanas sistēmas. Trūkst elastīgas sistēmas, kā laikus pamanīt kļūdas un tās labot. Trūkst skata, kā, izmantojot mūsdienīgus izteiksmes līdzekļus un iespējamās platformas, veidot saturu atbilstoši konkrētajai mērķgrupai. Trūkst dialoga un diskusiju ar skatītājiem, jo vairākkārt pati LTV vadība ir atzinusi, ka īsti nemaz nezina, ko skatītāji no LTV gaida.

Ir jūtams, ka vismaz NEPLP cer uz jauno LTV valdi. Tomēr aizkadra sarunas ar LTV ierindas darbiniekiem liecina, ka viņi ir noguruši un vairs īsti labākiem laikiem netic. Galvenais – lai nav sliktāk, nekā bijis. Bet jaunajai valdei būs jābūt gana izveicīgai, lai gan uzklausītu LTV darbinieku viedokli, gan pārliecinātu viņus par savu iecerēto pārmaiņu nepieciešamību, gan izskaidrotu, kādu labumu katram LTV strādājošajam un kolektīvam kopumā, kā arī auditorijai un galu galā – mūsu valstij spēj dot moderns, dinamisks sabiedriskais medijs. Tāds, par kuru ir vērts maksāt abonēšanas maksu vai sabiedriskā medija nodokli – vienalga, kā to nosauktu. Jo sabiedriskajam medijam ir jābūt tādam, kurš sabiedrībai dotu tik lielu labumu, lai cilvēki būtu ar mieru to paši finansēt.

Taču, lai tā notiktu, vairs nevis kanalizācijas caurulēm, bet gan raidījumu programmai ir jābūt prioritārai.

Un to var panākt, ja jaunās vēsmas LTV uzjundī veselīgu caurvēju, nevis prom aizpūš līdzšinējo vērtīgo, sakārto sabiedriskā medija telpu, katram cilvēkam atrodot to darbu, kurā viņš sevi var īstenot vislabāk. Un, protams, nopietni strādājot pie jaunu žurnālistikas zvaigžņu spodrināšanas, lai LTV sejas nav pārsvarā aktieri un dziedātāji, bet gan žurnālisti, kuri spēj radīt patiesi izcilu sabiedriskā medija saturu.

Var jau būt, ka šis ir tikai Jaunā gada vēlējums – viens no tiem, kam ir tendence nepiepildīties. Bet var arī būt, ka beidzot notiek Jaungada brīnums. Liela atbildība gulstas uz NEPLP, kurai jaunās LTV vadības izvēle būs iespēja pierādīt savu neatkarību gan no politiskajiem spēkiem, gan korporatīvajām saitēm. Kā tas viņiem izdosies, redzēsim Jaunajā gadā.

Autore ir neatkarīga žurnāliste