Saliedēta sabiedrība. Humānais priekšstats

Integrācijas politikas pamatdokuments veidots bez izpratnes par cilvēka sabiedrisko būtību

Ledus ir izkustējies. Pateicoties Valsts prezidenta pūlēm un dažu saprātīgu politiķu aktivitātēm, galēji polārie viedokļi ir iezīmējuši tendenci uz tuvināšanos, tā samazinot spriedzi sabiedrībā. Tomēr vienotas sabiedrības veidošanās process vēl ir priekšā. Tāpēc ir interesanti aplūkot sabiedrības integrācijas jautājumu, tā politisko izpratni un risināmās problēmas nākotnē.

Svešvārds „integrācija” nozīmē atsevišķu objektu apvienošanu vienā veselumā, sistēmā.

Nozīmīgi pētījumi

Integrācijas jautājumā Latvijas Universitātē pēdējos gados ir veikti divi nopietni pētījumi. Kā zināms, zinātnē valda analītiska pieeja, tiek izdalīti un apskatīti atsevišķi problēmas elementi un aspekti, to apkopojums un sintēze ir retāk sastopami. Tā ir arī integrācijas jautājumā. Pētījumos atradīsim nozīmīgus datus un atsevišķus priekšlikumus, taču to pārveide politiskajās nostādnēs un praktiskajā rīcībā ir aktuāls uzdevums.

Vienā no pētījumiem – “Cik integrēta ir Latvijas sabiedrība?” – tiek atsevišķi apskatītas sociālā, ekonomiskā, pilsoniskā, kulturālā utt. integrācija. Par kultūras nozīmi integrācijā, kam pievērsīsimies īpaši, pētījumā ir tikai atsevišķi dati. Kā galvenais šķērslis integrācijai minēts tas, ka politisko partiju sistēma Latvijā ir etniski segregēta, bet kā galvenais uzdevums minēts – atbalstīt kultūras, sporta, izglītības u.c. nepolitiskas aktivitātes, kā arī veicināt starpkultūru kontaktus un komunikāciju.

Ļoti svarīga pētījumā ir kāda norāde par latviešu valodas apguvi. Minēts, ka nozīmīgs integrējošs faktors ekonomiskās izaugsmes gados (2002 – 2007), kad bija liels pieprasījums pēc darbaspēka, cittautieši latviešu valodu apguva darbavietās. Līdz ar krīzes sākumu šī tendence ir zudusi.

Otrs nozīmīgs pētījums ir “Pārskats par tautas attīstību 2010/2011. Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja”. Tajā, starp citu, detalizēti aplūkots nacionālās identitātes jēdziens.

Vai un kā pētījumu atziņas īstenojušās galvenajā – nacionālās integrācijas – jautājumā un tam veltītajā politikas pamatdokumentā „Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012 – 2018. gadam” (turpmāk – dokuments), par to arī šis raksts. 

Šajā dokumentā līdzīgi kā politikā kopumā uzsvērta latviešu valodas nozīme integrācijā. Valodai kā galvenajam integrējošajam faktoram pievienota sociālā atmiņa, demokrātiskas vērtības u.tml., taču tas ir tikai uzskaitījums. Šie faktori netiek saistīti. Jau daudzkārt norādīts, un arī integrācijas rezultāti par to liecina, ka latviešu valodas zināšana nebūt vēl nenozīmē lojalitāti Latvijas valstij.

Mēs un viņi

Dokumentā skaidrots: „Sabiedrības integrācija ir visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušanās sabiedrībā”, kā arī „integrācija ir katra cilvēka individuālas izvēles lieta”, un iekļaušanās notiek, „neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju”.

Ko nozīmē iekļauties sabiedrībā? Vai tas nozīmē arī saprast, kāda ir mūsu sabiedrība? Vai tas ir skaidrs mums pašiem? Ko nozīmē „neraugoties”? Vai tas ir – neņemot vērā, ignorējot? Izslēdzot nacionālo piederību un pašidentifikāciju cilvēks paliek bezpersoniska būtne. Vai tādi cilvēki Latvijai ir vajadzīgi? Bet, ja iekļaušanās notiek pie jebkuras nacionālās piederības un pašidentifikācijas, tad par integrētiem jāuzskata arī tie cilvēki, kas jūt savu piederību Krievijai.

Protams, pilsonība tiek iegūta individuālā kārtā. Bet indivīda izvēle nav tikai indivīda paša lieta, bet arī politiski, sociāli vai arī tikai materiāli nosacīta. Katrs integrējamais ir arī ģimenes loceklis, nodarbināts vai nenodarbināts, sabiedriski aktīvs vai neaktīvs. Visi šie faktori tā vai citādi ietekmē integrācijas rezultātu.

Cilvēks integrējas ne jau valstī kā simbolā, bet konkrētā sabiedriskajā un kultūras vidē, dzīves un darba vietā. Vai līdzšinējās integrācijas gaitā tas ir ņemts vērā? Vai ir zināms kuriem faktoriem turpmāk jāpievērš lielāka vērība, lai integrācija būtu sekmīgāka? Dokumentā šādā aspektā nav ne vārda. Bet sabiedrības saliedētības nozīmē ir svarīgi abi faktori – potenciālā pilsoņa individuālā izvēle, no vienas puses, un vide, kurai pievienoties, no otras.

Politiskā pozīcija ir tāda, ka nepilsonim ir jāizpilda integrācija kā pienākums, un mēs viņam (augstsirdīgi) dodam šo iespēju. 

Dokumenta preambulā ir uzsvērts, ka katrs cilvēks ir vajadzīgs Latvijas valstij, taču vajadzību formāli deklarēt ir viena lieta, bet praktiski īstenot – pavisam cita.

Kā redzams, integrācijas politika šajā ziņā sakrīt ar izglītības politiku. Pamatizglītības standartā ir uzsvērts, ka galvenais uzdevums ir „nodrošināt zināšanu un prasmju apguves iespēju”. Pasvītroju – nodrošināt iespēju. Nolikt grāmatu priekšā arī ir nodrošināt iespēju. Apguve tad paliek tikai paša skolēna ziņā. Nevajag attīstīt ne apguves spējas, ne arī veidot sadarbību starp skolotāju un skolēnu. Tāda, izrādās, ir mūsu sabiedrības struktūra izglītībā – mēs un viņi. Kurš spēs pievienoties „mums”, to mēs pieņemsim, kurš nē – pats vainīgs. Te arī sabiedrības sašķeltības saknes. Tādas ir ne jau „augsta līmeņa”, bet formāli deklarētas prasības, kuru izpildei ignorēts sociāli kulturālais pamats.

Skolēni, kas tagad mācās Anglijas skolās, stāsta: Latvijā matemātikas skolotāja strādāja tikai ar labākajiem klasē, mums, vājākajiem, nepiegrieza vērību. Anglijā strādā ar visiem.

Izskan pamatoti viedokļi, ka integrācijai jāsākas izglītībā. Reāli skatoties, daudzviet (ne jau visur) izglītībā sakņojas tieši sabiedrības šķelšanās. Tas notiek ekonomiskajā (nodarbinātības), reģionālajā un pārticības/nabadzības aspektā. Kāds politiķiem nemīlams cilvēks 2000.gadā rakstīja: „Kāda būs izglītība, tāda būs sabiedrība.”

Ja integrācija ir iekļaušanās sabiedrībā, tad jājautā, vai tad neintegrējušies cilvēki pie mums dzīvo ārpus sabiedrības, citā realitātē, turklāt jau 20 gadus? Un ko tad mēs uzskatām par sabiedrību? Vai to, kas apgrozās Rīgas centra veikalos, kas tā vai citādi ir ieguvusi materiālu nodrošinātību, ir politiski lojāla, bet to, kas mīt Latgales pierobežā bez darba, bez jaunākās paaudzes, bez latviskas informatīvās telpas, to ne?

Sabiedrība nekad nesaliedēsies un nekādi pasākumi neiedarbosies, ja savā izpratnē mēs Latviju redzēsim sadalītu reģionālajā, nodarbinātības, pārticības, kultūras, informētības, intelektuālo spēju aspektos un daļās.

Ja saliedētu sabiedrību neuzskatīsim kā reālu, līdz šim neizmantotu iespēju, kā Gaismas pili, kas jāceļ augšā.

Savstarpējs pretīgums

Ja neuzskatīsim, ka bomži, narkomāni, ielasmeitas, valsts vadība, politiskā elite, visi esam cits no cita atkarīgi, viena saime pie viena galda, tad visa tā integrācija ir tukša lieta. Tas nekas, ka vienā flangā redzam varas spēles, aprobežotu elitārismu, slēptus darījumus, 60 miljonāru uzrašanos viena gada laikā, bet otrā – nabadzību, izmisumu, gļēvu lamāšanos internetā un nepiedalīšanos vēlēšanās. Un tas viss ir un notiek tepat ar mums, ar latviešiem. Vai tad varam pārmest tiem, kas negrib integrēties, būt mūsu valstij un sabiedrībai lojāli? Un vai ir kāds brīnums, ja kāds iedomājas, ka šo mūsu kopīgo dzīvi vajadzētu pārvaldīt un vadīt citādi?

Tiklīdz šo veselumu sākam dalīt gabalos, tā katrā no tiem atklājas savas, īpašas problēmas, un to ir tik daudz, ka katra par sevi tās nekādi nav atrisināmas. Bet tiklīdz, kaut vai pretīgumā nodrebinājušies, šo jūkli sajūtam kā savu sabiedrisko būtību, veselu un dalīt neiespējamu, tā varam arī saskatīt visu nepieciešamo, kas jādara, lai situāciju labotu.

Vai nebūtu labāk bezpersoniskas „iekļaušanās” vietā izvirzīt kopēju mērķi un teikt – Latvijas mērķis ir cilvēku labklājība, kas sasniedzama produktīvā darbā, humānu cilvēcisku attiecību un kultūras vidē. Šajā darbā un sadarbībā cilvēki sapratīsies, lai arī kāda būtu viņu nacionālā piederība, sociālais statuss, dzīves pieredze utt. Valodas pamats, tās cilvēciskā jēga ir sadarbība un komunikācija. Nepieciešamos vārdus tad ir viegli atrast un iemācīties.

Šajā dokumentā no indivīda un sabiedrības veseluma viedokļa vienpusīgs tvērums ir arī tādā nozīmē, ka neproporcionāli liela loma ir piedēvēta sociālajai atmiņai, t.i., pagātnes redzējumam, pilnīgi aizmirstot par spēju raudzīties nākotnē, cilvēka rīcības mērķiem un motivāciju. Cilvēka būtību drīzāk gan izsaka radošums un mērķtiecība nekā spēja tikai atcerēties.

Latvija un „latvijieši”

Pilnīgi neizprasts dokumentā ir nacionālās identitātes jēdziens. Tas izslēdz tādas cilvēciskas īpašības kā piederību kultūrai, saites ar dzimto zemi un valsti, kā tas ir definēts minētajā pētījumā. Dokumenta izpratnē nacionālā identitāte ir „personas identitātes daļa (!), kas vieno to ar citām personām, kurām ir līdzīgas nacionāli kulturālās pazīmes”. Šādi nācija izrādās tikai līdzīgu personu summa. Persona un personība tiek atdalīta no nācijas, bet nācija atstāta bez tā ieguldījuma, ko tai piešķir izcilas personības. Citviet dokumentā lietots pavisam cits jēdziens – „Latvijas valsts nacionālā identitāte”, kam nav racionālas jēgas.

Bijušās kultūras ministres Sarmītes Ēlertes ieteikums katram latvietim integrēt vienu krievu liecina par to pašu individuālistisko sabiedrības izpratni. Bet ir aizmirsts, ka gan krieviem, gan mums ir kopīgas humānas vērtības, kuras mūs kā cilvēkus vieno un veido par sabiedrību. (Ja vien politiķu ķīviņi mūs nesašķeļ.)

Mūsu kultūrvide netiek uzskatīta par faktoru, kas mudina integrēties. Dokumenta izpratnē jēdziens „atvērtā latvietība” nozīmē kaut ko citu. Apgalvots, ka „par latvieti var ne tikai piedzimt, bet arī apzināti kļūt”. Šāds apgalvojums atņem cilvēkiem viņu nacionalitāti. Interneta diskusijās zem komentāriem dažkārt redzam parakstu „latvijieši”. Tā sevi dēvē integrējušies cittautieši, kas it kā „atmetuši” savu dzimto tautību, bet par latviešiem sevi tomēr neuzskata.

Vai tad viņi nevar palikt poļi, krievi, tatāri utt., kādu jau Latvijā ir ne mazums, un tomēr pilntiesīgi un vienoti dzīvot mūsu vidē? Ja nē, tad paliek tikai polārais dalījums – latvieši un nelatvieši. Vai tā būtu tā ideālā „latviskā Latvija” par ko neapnikdama runā Nacionālā apvienība? Šādi saprasta integrācija, kas izslēdz pašidentifikāciju, ir varas akts kultūras un komunikācijas vietā.

Kopumā integrācijas politikas pamatdokuments ir veidots bez loģiska secīguma, bez izpratnes par cilvēka sabiedrisko būtību. Tas ir bezsaturīgu jēdzienu pārstāsts. Arī pašā dokumentā norādīts, ka tajā lietotie apzīmējumi nav saprotami ārpus šā dokumenta – „tie nav absolūti un attiecas tikai uz šīm pamatnostādnēm”. Ja arī atbildību par dokumentā pausto politisko tuvredzību (kā vienmēr) nav, kas uzņemas, tad šī kļūda ir vismaz steidzīgi jālabo. Ir teorētiski jāapzinās, kas ir integrācija kā sociāls, kulturāls un politisks process.

Mediji un viņu intervētās personas turpina uzstāties par latviešu valodu kā vienīgo, sabiedrību integrējošo pamatu un priekšnoteikumu. Kā īstermiņa politikas frāzi, kā lozungu to var arī pieņemt, bet ne kā pamatnosacījumu, kas saliedētu Latvijas sabiedrību ilgtermiņā. Ir dzirdami arī viedokļi, ka referendums nebūt nav par valodu, bet gan par politiku un kultūru. Nevis dokumentos un deklarācijās, bet komunikācijā visos sabiedrības slāņos veidojas un pastāv priekšstats par to, kāda ir mūsu sabiedrība un kādu mēs to gribam veidot.

Autors ir skolotājs, izglītības psihologs