Profilakse pirms ķirurģijas

Jaunu un godīgu politiku jābūvē uz godīgiem un drošiem pamatiem, nevis politiskā mārketinga manipulācijām.

Nākamnedēļ pirms ārkārtas vēlēšanām ārkārtas kārtā taps dibināta jauna partija, kura sevi jau pieteikusi ne vien ar 28.maija vēsturisko prezidenta rīkojumu Nr.2, bet arī desmit punktu garu manifestu. Kultivējot asociācijas ar Trešās atmodas laiku un piesaucot Ceturto atmodu, jauno pārmaiņu nesēji sola ar skalpeļa vilcienu no Latvijas politiskās vides ar vienu rāvienu izgriezt gan gadiem briedušus augoņus, gan it kā iedzimtas vainas. Pret veselības uzlabošanu ar ķirurģisku pieeju varētu neko neiebilst. Nopietnas pārdomas gan raisa šaubas, vai pirms griešanas ir noteikta pareizā diagnoze, no kā tad arī izriet ārstniecībā pielietojamās optimālās metodes. 

Var saprast politiskā mārketinga trikus, bez kuriem mūsdienās neiztikt nevienam spēlētājam politikā, lai cik šķīsts, tīrs un godīgs tas būtu. Taču tieši no kustības, kas sevi piesaka godīgāku un spējīgāku par pārējiem esam, tiek sagaidīti godīgāki spēles principi apzinātas miglas pūšanas acīs vietā. Divas lietas, kas uzreiz duras acīs kā, manuprāt, nekorektas, ir maija nogalē sāktās kampaņas salīdzināšana ar Trešās atmodas laiku un jaundibināmās Zatlera reformu partijas manifesta ievadā dotais raksturojums pēdējiem divdesmit gadiem mūsu valsts vēsturē. Ja gribam sākt spēlēt godīgu spēli, tad tā jāsāk no godīgām pozīcijām pašā pamatā. 

Vai Atmoda?

Uzķeršanās uz jaunas Atmodas āķa ir viegli saprotama, it īpaši, ja uz skatuves no jauna tiek izvilkti Atmodas varoņi un kopējais emocionālais nospiedums tautas dvēselē par to laiku ir palicis pozitīvs. Taču vēsturiskās patiesības vārdā un godīgas attieksmes dēļ tieši pret tiem pēdējā laikā nereti piesauktajiem 20-30 gadus vecajiem mūsu valsts iedzīvotājiem, uz kuru pleciem nu gribam iznest mūsu valsti saulītē, ar vēsturi nedrīkst manipulēt. Labākā mācība, ko varam nodot jaunākās paaudzes cilvēkiem, kam neatkarības atgūšanas laiks liekas tāla un mistiska pagātne, ir tas, ka pārmaiņas nav panākamas ar vienreizējiem pasākumiem – vai tā būtu oligarhu izbāzeņu dedzināšana, Saeimas atlaišana vai parakstu savākšana internetā. Tas ir ilgstošs, pamatīgs un nemitīgs darbs. Kā mājas uzturēšana kartībā vai dārza kopšana, kas prasa darbu ikdienā daudzu gadu garumā. Kā cilvēka garīgo un fizisko spēju nemitīga vingrināšana, pat ja pilnība nav iespējama. 

Trešās atmodas laiks un tam sekojošā valstiskās neatkarības atjaunošana būtībā bija gadiem ilgs, smaga darba un kompromisu pilns process. Ja aptuveno sākumu rēķinām ar Helsinku grupas gājienu pie pieminekļa 1987.gada 14.jūnijā vai Radošo savienību plēnumu 1988.gada jūnijā, tad procesa noslēgums nosacīti ir 1994.gada 31.augustā, kad Latviju pameta pēdējās Krievijas armijas daļas, vai pat vēl 1995.gada 4.maijā, kad simboliski gaisā uzgāja Skrundas lokatora jaunā ēka. (Pats lokators darbību izbeidza vien 1998.gada 31.augustā). Tātad kaut vai laika ziņā vien tas nebija dažu dienu vai mēnešu jautājums. 

Arī no pašas pārmaiņu struktūras viedokļa Atmodas laiks bija lielu tautas masu atbalstīts, disciplinēts, miermīlīgs, sarunu un kompromisu ceļā vadīts process. Apakšas bija nobriedušas pārmaiņām, tās pieprasīja, atbalstīja un pašas arī īstenoja, aktīvi iesaistoties sabiedriskās organizācijas, vēlēšanu procesā un pasākumu rīkošanā. Turklāt būtiski bija tas, ka tas nebija viena vai dažu līderu vadīts vai rosināts process. Līderu bija daudz, tāpat kā organizācijas bija ar dažādām interesēm, taču būtiski, ka līderi bija izvēlēti demokrātiskā procedūrā, pārstāvniecības ķēdītei sākoties no pašas apakšas, no organizāciju pamatšūnām. Pats atbrīvošanās no jūga process bija ilgāks un ceļš ne tik gluds, kā sākumā cerēts. Rezultāta sasniegšanas vārdā bija arī jāpieņem dažādi, pietiekami sāpīgi kompromisi, lai gan sākotnēji šķita, ka ar burvju nūjiņas palīdzību atgriezīsimies Latvijā, kāda tā bija 1940.gada 16.jūnijā. Kad neatkarību atjaunoja, kad svešā armija aizgāja, Latvija bija tāda, kāda tā reāli tajā brīdī varēja būt – alkšņiem aizaugusi tiešā un pārnestā nozīmē. Priekšā gaidīja nevis brīnumi, bet smags, ilgstošs un pacietīgs darbs. 

Zemē nomesti gadi? 

Par laiku pēc neatkarības formālas atjaunošanas interneta vietnē www.valdiszatlers.lv atrodamā jaundibināmās partijas desmit punktu manifesta ievadā lasām šādas rindas: „Divdesmit gados kopš neatkarības atjaunošanas mēs neesam iemācījušies labi pārvaldīt savu valsti, izveidot efektīvu un godīgu pārvaldi, pieņemt to par savu un saprātīgi kopā rīkoties. Par to maksājam ar lauku iztukšošanos, cilvēku aizbraukšanu, atpalicību no kaimiņiem, korupciju un atsvešinātību pašiem no savas valsts”. Nākamajās divās ievada rindkopās seko aicinājums beidzot līdz galam īstenot nepieciešamas un gudras reformas un norādīts uz pārmaiņu nepieciešamību un neizbēgamību. 

Par pārmaiņu un reformu, kas būtībā ir viens un tas pats, nepieciešamību nekas nebūtu iebilstams, jo „pastāvēs, kas pārvērtīsies” un „Rīga nekad nebūs gatava”. Tomēr pret pirmajā rindkopā doto divdesmitgades raksturojumu būtu gan zināmas iebildes. Protams, ka politiskā mārketinga loģika prasa jaunam politiskam spēkam tāpat kā jaunai slotai aizslaucīt visu, kas aizslaukāms. Tomēr nebūtu godīgi nolīdzināt līdz ar zemi visu, kas šajos gados paveikts, un būvēt ko jaunu uz apšaubāmiem pamatiem. Ja mēs patieši būtu tos divdesmit gadus izniekojuši, tad šodien Latvija būtu ne gluži Krievijas province, bet Dienvidosetijas, Abhāzijas vai Piedņestras līmenī gan. Taču Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Lai arī nabadzīgāka par citām, tomēr spējīgāka tikt ar sevi galā nekā vecās, gudrās un labi pārvaldītās Īrija, Grieķija, Spānija, Portugāle un Itālija. 

Es nebūt neapgalvoju, ka viss mūsu valstī ir pilnīgā kārtībā. Nē, tā nav un nevar būt, jo valsts ir nemitīgi jābūvē un tas arī notiek – ar lielākām vai mazākām grūtībām. Pēc būtības valstij ir jābūt nemitīgā kustībā, lai tā vispār attīstītos un tiktu līdzi globālajam tempam. Ārēju un iekšēju apstākļu iespaidā pārmaiņām jākļūst par ikdienas rutīnas procesu. Turklāt nevajag arī par zemu novērtēt sabiedrības pašattīrīšanās procesā jau paveiktās pārmaiņas. Kaut vai tikai politikas laukā vien lai atceramies nebūtībā aizgājušos un aizejošos, bet savulaik varenos valsts līmenī Latvijas ceļu, Tautas partiju, TB/LNNK, Rīgā valdījušos sociāldemokrātus. Tāpat praktiski visi pie varas bijušie Ministru prezidenti ir no lielās skatuves nogājuši uz neatgriešanos. Ar tiešu vai netiešu vēlētāju gribu no politikas izbalsoti Jānis Straume, Ingrīda Ūdre un citi savulaik varenie valsts likteņa lēmēji. 

Vēl pirms gadiem desmit, piecpadsmit teju neviens nerunāja par naudas lomas samazināšanu politikā, kamēr tagad mums vien atlicis pārkāpt suņa astei, samazinot to līdz minumam. Tolaik nevienam nevarēja prātā ienākt, ka Aivars Lembergs sēdēs uz apsūdzēto sola un ka pie Aināra Šlesera gribēs veikt kratīšanu. Tāds referendum birums, kāds bijis pēdējos četros gados, nekad agrāk nav pieredzēts. Tās visas ir pārmaiņas, ka paveiktas sūra, grūta un ilgstoša darba rezultātā, nevis ceriņu vai lietussargu revolūcijas vienā naktī. 

Pārmaiņas ir ne vien vajadzīgas un iespējamas, bet tās arī notiek un jau notikušas, pat ja mums liekas, ka brīžam pārāk gausi. Tās var un vajag paātrināt, taču sarunai ar sabiedrību ir jābūt godīgai jau no paša sākuma, un Zatlera reformu partijai būtu vērts mācīties kaut vai no Vienotības kļūdām. Ar godīgu atklātību par nepatīkamajiem lēmumiem Vienotība uzvarēja vēlēšanās, bet pēcāk neizturēja pārbaudījumu ar varu un negribēja vairs uzturēt godīgu sarunu nedz ar sabiedrību kopumā, nedz saviem vēlētājiem, nespējot skaidrot savus lēmumus un kompromisus.