„Krievu pasaule” kā PSRS „nācijas” reinkarnācija!

Krievija izmanto tos pašus padomju laika nācijas veidošanas pamatus

Nācijas tradicionāli tiek dalītas valsts nācijās – tādās, kuras veidojušās ap valsti kā vienojošo elementu (piemēram, franču nācija) un kultūras nācijās, kas veidojušās uz noteiktiem kulturāliem, etniskiem pamatiem (piemēram, vācu nācija). Kultūras nācijas pamatā ir ideja par noteiktu, tikai konkrētajai nācijai piemītošu iezīmju kopumu jeb Volksgeist (burtiski tulkojot – tautas garu). Ideja par nācijas Volksgeist pamatlicējs ir vienas no romantisma pamatlicējiem un kādu laiku arī Rīgas Domskolas skolotājs Johans Gotfrīds Herders. Viņš uzskatīja, ka nāciju neveido politiskās elites, bet gan Volksgeist – konkrētu iezīmju kopums, kas raksturo noteiktas civilizācijas (nācijas) vēstures unikālo raksturu. Vācu nācijas gadījumā tās Volksgeist atklāšanu uzņēmās 19. gadsimta vācu inteliģence, veicinot interesi par vācu valodu (galvenokārt literāro valodu jeb Hochdeutsch), vācu tautas vēsturi, kultūru un citiem vienojošajiem elementiem.

Pretēji Herdera uzskatiem, franču un citu valstsnāciju pastāvēšana ir pierādījusi, ka nācijas var tikt veidotas ap noteiktu valstisku un politisku struktūru. Politiskās struktūras šajā gadījumā kalpo kā katalizatori, kas faktiski atlasa elementus, uz kuriem nācija tiks veidota. Valsts nāciju gadījumā nācijas veidošana var būt kā blakne valsts pārvaldes efektivizācijai, piemēram, ieviešot vienotu valsts valodu, kas atvieglo dokumentu apriti utt. Ilgākā laika periodā veidojas vienota nācija.

Zināmus valstsnācijas elementus ir iespējams novērot PSRS gadījumā – vienota valoda (pārkrievošanas politika), noteikts vēstures notikumu traktējums, vienota ideoloģija (komunisms), pat noteiktas mākslas formas (sociālistiskais reālisms), kā arī iedzīvotāju pārvietošanas politika, lai „atšķaidītu” noteiktas etniskās grupas. Padomju nācijas gadījumā var runāt par apzinātu valsts vadības īstenotu nācijas veidošanu, kas pārtrūka līdz ar šo struktūru sabrukumu.

Šo struktūru sabrukuma dēļ padomju nācijas veidošanas process apstājās un neatkarīgu valstu izveidošanās vairāku bijušo PSRS republiku vietā pat regresēja. PSRS struktūru sabrukums gan nenozīmē, ka vairāk nekā pus gadsimtu īstenotais padomju nācijas projekts pilnībā izirtu, jo daudzi no padomju nācijas simboliem, kā sociālā vienlīdzība un labi nodrošinātā dzīve (pretēji mežonīgajam kapitālismam, kur katram pašam jānopelna iztika), Lielais tēvijas karš un uzvara pār „fašistiem”, joprojām ir dzīvi daudzu indivīdu apziņā. PSRS laikā ieliktie padomju nācijas pamati, lai gan nedaudz apdrupuši, tomēr ir saglabājušies un ilgi gaidīja, kad tie atkal tiks izmantoti.

„Krievu pasauli” var uzskatīt par sava veida nāciju, kas apvieno visus krieviski runājošos, kā arī tos, kuriem ir saistoša krievu kultūra un kurus „uztrauc Krievijas nākotne”

Šie pamati nu ir kļuvuši par pamatu „krievu pasaules” idejai. „Krievu pasaules” ideja parādījās 2000. gadā Pjotra Šedrovickova rakstā „Krievu pasaule un transnacionālais krieviskais”. Līdzīgi Herderam, arī Šedrovickovs runā par nācijas vienojošajiem elementiem – galvenokārt valodu. Šedrovickovs uzskatīja, ka tie, kuri ikdienā runā krieviski, arī domā un attiecīgi rīkojas krieviski. 

Tātad „Krievu pasauli” var uzskatīt par sava veida nāciju, kas apvieno visus krieviski runājošos, kā arī tos, kuriem ir saistoša krievu kultūra un kurus „uztrauc Krievijas nākotne”.

„Krievu pasaules” veidošana ir kļuvusi par vienu no Krievijas politikas elementiem, kura izpausmes ir manāmas gan Krievijas iekšpolitikā, gan ārpolitikā, jo īpaši attiecībās ar tās tiešajām kaimiņvalstīm. Valodas ziņā kā piemērs kalpo Tatarstānas mēģinājums pāriet uz latīņu alfabētu, kas ir daudz piemērotāks tās valodai. Lai gan vēl ap 2000. gadu pāreja uz latīņu alfabētu Tatarstānā risinājās pilnā sparā, 2004. gadā Krievijas Konstitucionālā tiesa atzina republikas uzsākto pāreju par nelikumīgu, jo Krievijas republikām neesot tiesību pieņemt lēmumu par to lietoto alfabētu. Tātad, neskatoties uz Krievijas etnisko sastāvu (Krievijā ir sešas etnisko minoritāšu grupas, katrā no kurām ir vairāk nekā miljons cilvēku), valodai un alfabētam Krievijā jābūt vienam. Arī tīri idejiski Krievija tiecas veidot Krievijas nāciju, piemēram, uzsverot vēsturiskās Krievijas kaimiņvalstu saites ar Krieviju, krievu valodas un kultūras nozīmi tajās.

2010. gada 18. decembrī Maskavas prokuratūrā tika ierosināta lieta pret Ukraiņu literatūras bibliotēku Maskavā

Kā to pierāda pēdējā laika aktivitātes Krievijas minoritāšu politikas kontekstā, Krievijas plānos neietilpst citu nāciju nostiprināšanās Krievijas pierobežā, it īpaši, ja šīs nācijas varētu konkurēt ar „krievu pasauli”. Lai ilustrētu Krievijas pašlaik īstenoto politiku, var izmantot relatīvi nesenus notikumus no Krievijas – Ukrainas attiecību vides, proti, jautājumu par ukraiņu organizāciju darbību Krievijā.

2010. gada 18. decembrī Maskavas prokuratūrā tika ierosināta lieta pret Ukraiņu literatūras bibliotēku Maskavā, minot, ka bibliotēka izplatot nacionālistiskus un naidu kurinošus materiālus. Bibliotēkas darbinieki stāsta, tad 23.decembrī veiktās kratīšanas laikā Krievijas Iekšlietu ministrijas nodaļa cīņai ar ekstrēmismu no bibliotēkas esot izņēmusi visus materiālus, kas elektroniskajā katalogā atrasti, ievadot vārdu „nacionālisms”.

Ja Ukraiņu literatūras bibliotēkas gadījums būtu vienīgais, tad par tendenci runāt būtu sarežģīti, tomēr ir atrodami arī citi piemēri. Neilgu laiku pirms lietas ierosināšanas pret Ukraiņu literatūras bibliotēku ar Krievijas Augstākās tiesas lēmumu tika apmierināta Tieslietu ministrijas prasība par organizācijas „Federālā nacionāli kulturālā ukraiņu autonomija” darbības izbeigšanu, pamatojoties uz pārkāpumiem „saimnieciskajā darbībā”, kā arī sūdzībām par organizācijas īstenoto „politisko darbību un negatīvā izlādēšanu uz Krieviju”.

Līdzīgi kā „Federālās nacionāli kulturālās ukraiņu autonomijas” gadījumā, 2011. gada 31. janvārī Krievijas Augstākā tiesa uzsāka noklausīšanos lietā par Tieslietu ministrijas prasību pret organizāciju „Ukraiņu apvienība Krievijā”. Prasība ietvēra arī šīs organizācijas likvidēšanu, pamatojoties uz to, ka organizācija esot pārkāpusi vairākus sabiedrisko organizāciju darbību regulējošus likumus.

Vēršoties pret ukraiņu organizācijām Krievijā, ilgtermiņā tiek mēģināts panākt ukraiņu šķelšanos divās frontēs – vienā, kas ir par Krieviju, un otrā, kas ir pret Krieviju.

Ekspertu viedokļi par Krievijas institūciju rīcības iemesliem ir atšķirīgi, piemēram, pētījumu centra „Socnovmir” vadītājs Sergejs Tarans uzskata, ka Krievijas rīcība ir vērsta nevis pret Ukrainas tautu, bet pret Ukrainas varu. Vēršoties pret ukraiņu organizācijām Krievijā, ilgtermiņā tiek mēģināts panākt ukraiņu šķelšanos divās frontēs – vienā, kas ir par Krieviju, un otrā, kas ir pret Krieviju. Šis dalījums kļūšot par pamatu arī nākamajās vēlēšanās, kur vēlētāji savu izvēli veiks, vadoties no kandidātu skatījuma par attiecībām ar Krieviju. Ar šādu soli Krievija spēšot panākt, ka nākamie Ukrainas vadītāji būs tikai vienas tautas daļas pārstāvji un tādējādi nebūs „stipri prezidenti”.

Šāds S. Tarana skatījums uz Krievijas rīcību ir uzmanības vērts, tajā pat laikā ukraiņu organizāciju likvidācijā var samanīt arī cita veida mērķus. Piemēram, ļoti iespējams, ka šīs organizācijas darbojās, lai veicinātu ukraiņu kultūras, tradīciju un nacionālās identitātes saglabāšanu Krievijā, bet tas izraisīja negatīvu reakciju no Krievijas puses, kas Krievijā dzīvojošos ukraiņus redz kā daļu no „krievu pasaules”. Pamatojums šādam pieņēmumam ir atrodams arī Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumos saistībā ar Ukraiņu literatūras bibliotēkas lietu. Krievijas Ārlietu ministrija prognozēja, ka pēc „Federālās nacionāli kulturālās ukraiņu autonomijas” likvidācijas un saistībā ar lietu, kas tika ierosināta pret „Ukraiņu apvienību Krievijā”, Krievijā tuvākajā laikā „izveidosies ukraiņu organizācijas, kuru galvenais uzdevums būs nostiprināt draudzību starp krieviem un ukraiņiem, citu nāciju pilsoņiem, kā arī citu kultūras un izglītības pasākumu rīkošana”.

Šāds paziņojums liek domāt, ka divas augstākminētās organizācijas kaut kādā mērā kavēja tieši attiecību uzlabošanu ukraiņu un krievu starpā (varbūt veicinot ukraiņu nacionālo pašapziņas nostiprināšanos?). Krievijas nepatika pret šīm organizācijām arī manāma Krievijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra Grigorija Karasina izteikumos par šo organizāciju likteni. G. Karasina skatījumā vēršanās pret šīm organizācijām nav uzskatāma kā vēršanās pret Ukrainu, bet gan „noteikta cilvēka vai cilvēku grupas vērtējums par viņu darbību pilnīgi saprotamā periodā, kad Ukrainā bija cita vara un šo organizāciju mērķi, acīmredzami, bija citi.” Ja ar „citu varu” Karasins saprot Viktora Juščenko prezidentūras periodu, ko raksturo Ukrainas pro-rietumnieciskā politika un attālināšanās no Krievijas, tad ir saprotams, ka Krievijai nav nepieciešams, lai tās teritorijā turpinātu darboties organizācijas, kas turpina aizstāvēt V. Juščenko idejas un šādi kavēt „krievu pasaules” veidošanos.

Kopumā var apgalvot, ka „krievu pasaule” tiecas izmantot tos pamatus, kas PSRS laikā tika ielikti tās nācijas veidošanai. „Krievu pasaule” tiecas veidot uz Krievijas politiskām, militārām, kultūras tradīcijām balstītu nāciju, kurai ir jākļūst par tālāku Krievijas varas avotu. Un kā to parāda ukraiņu organizāciju liktenis Krievijā, „krievu pasaule” nav savietojama ar citu pašapzinīgu nāciju pastāvēšanu.

Tādēļ nav brīnums, ka 28. februārī ANO Cilvēktiesību padomes 16. sesijā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs atkal veltīja asus pārmetumus Latvijas un Igaunijas minoritāšu politikai un „hroniskajai nepilsonības problēmai”, jo ar krievvalodīgo interešu aizstāvēšanu Krievija tiecas veicināt šī resursa iekļaušanos „krievu pasaulē” un kavē viņu iekļaušanos mītnes valstu un tautu identitātēs.