Guļāns: ar Maizīti izrēķinās

Bijušais Augstākās tiesas vadītājs aicina noskaidrot negatīvā balsojuma iemeslus

Kā jūs vērtējat Saeimā rosinātos grozījumus Kārtības rullī, kas paredz atklātas ģenerālprokurora vēlēšanas?

Ja mēs runājam par amatpersonu ievēlēšanu, tad šim balsojumam jābūt aizklātam. Konkrētajā gadījumā, protams, parlaments var izdarīt izņēmumus, bet tad ir jābūt skaidriem principiem, kāpēc tas tiek darīts. Manuprāt, diez vai būtu pareizi, ja mēs izdarām izņēmumu attiecībā uz vienu amatpersonu, teiksim, par ģenerālprokuroru mēs sakām, ka balsosim atklāti. Ir svarīgs princips.

Parasti dzīve piespēlē ļoti dažādas situācijas. Pieņemsim, ka mēs izgrozam šo likumu un turpmāk balsojums par ģenerālprokuroru būs atklāts. Bet pēc kāda laikā dzīvē var izveidoties arī kādas citas situācijas, un mēs pēc tam sākam domāt, ka esam nepareizi izdarījuši. Šeit ir svarīgi saglabāt principu. Protams, diskusiju mēs varam atvērt un padiskutēt par šo jautājumu. Var būt, ka nav vajadzīgs visiem. Ir vesela virkne amatpersonu, kuras tiek ievēlētas aizklātā balsojumā. Iespējams, ka šo personu loku var samazināt, tai skaitā ģenerālprokuroru varētu vēlēt atklāti, bet tad ir jābūt skaidriem principiem, kāpēc mēs tā darām.

Šodien, manuprāt, šī diskusija ir uzsākta tikai tāpēc, ka, manuprāt, ir ļoti pamatotas aizdomas, ka deputātu balsojums konkrēti par ģenerālprokuroru bija nevis pašu deputātu griba, bet drīzāk izskatījās, ka tas ir kaukāds… ka deputāti no kādu ietekmīgu cilvēku puses ir vienkārši ietekmēti, vai, es nevaru pateikt, ir uzpirkti, vai kādā citā veidā… Jo pats svarīgākais, kas šodien būtu jānoskaidro – kāpēc tas balsojums ir tieši tāds. Ir pagājis ilgs laiks, kad bija šis balsojums par ģenerālprokuroru, bet, manuprāt, līdz šim brīdim ir tikai kaut kādi atsevišķi deputātu izteikumi, bet nav skaidras argumentācijas – kāpēc?

Mēs nevaram deputātiem prasīt, vai viņi balsojuši par vai pret, jo tas ir slēgtais balsojums, bet ir jābūt saprotaman, kāpēc parlamentam bija tieši tāda rīcība, jo tas, manuprāt, ir vajadzīgs arī nākotnei. Šorīt, lasot preses apskatu, es redzu, ka arī prokuroriem nav īsti skaidrs, kāpēc ģenerālprokurora darbs ir novērtēts tā. Tad ir jābūt nopietnam izvērtējumam, un mēs, protams, varam piekrist vai nepiekrist tam, ko saka deputāti, bet viņiem ir arguments.

Jūs pieļāvāt, ka deputāti varētu būt ietekmēti no kādu cilvēku puses. Vai tie cilvēki varētu būt Lembergs, Šķēle, Šlesers?

Es negribētu nosaukt, kuri ir tie cilvēki. Saprotiet, lai par to runātu, ir jābūt pietiekoši daudz pierādījumu. Pirms šī balsojuma par Maizīti bija balsojums par tiesnesi [Māri] Vīgantu. Arī šajā gadījumā par tiesnesi Vīgantu nebija īsti saprotams, kāpēc parlaments nobalsoja pret. Tai pašā laikā, ja mēs salīdzinām abas šīs amatpersonas, gan Vīgantu, gan Maizīša kungu, mēs zinām, ka viņu profesionālā darbība bija ļoti cieši saistīta ar konkrētu cilvēku krimināllietām.

Jūs domājat Lemberga lietas?

Jā, arī Lemberga lietas, bet, man šķiet, ka arī…

Šķēles?

Jā, ir arī citas amatpersonas, kas ir pietiekoši ietekmīgas, mēs zinām, Latvijas politikā, un kuru vārdi tā vai citādi ir saistīti ar atsevišķām krimināllietām. Un tāpēc, ja nav īsta skaidrojuma, tad rodas arī šie pieņēmumi, ka šie cilvēki varētu būt neapmierināti ar konkrēto amatpersonu profesionālo darbību, un vienkārši tā ir rupja atriebība.

Vai, jūsuprāt, šis balsojums, šī situācija nevarētu būt par pamatu, lai rīkotu kādus izņēmumus un kaut ko mainītu ģenerālprokurora apstiprināšanas kārtībā?

Es domāju, ka tas, kas patlaban notiek, ir pozitīvi, jo mēs šos jautājumus cenšamies saprast. Mēs mēģinām tā vai citādi piespiest, lai deputāti skaidro savas rīcības argumentus. Es domāju, ka tas ir pietiekoši demokrātiski.

Es nevarētu piekrist tiem, kas saka, ka nevar no deputātiem kaut ko prasīt. Galu galā tā nav deputātu privātā lieta. Mēs esam piedalījušies vēlēšanās un devuši savu pilnvaru deputātiem pieņemt likumus, tajā skaitā arī ievēlēt attiecīgas amatpersonas. Tāpēc mums ir jābūt skaidrs, jo īstenībā šis parlamenta balsojums par amatpersonu, par ģenerālprokuroru ir arī vienlaicīgi vērtējums prokuratūras darbam un zināmā mērā arī tāds pieprasījums nākotnē, ko tad mēs gribam redzēt no  prokuratūras. Ko mēs gribam redzēt no ģenerālprokurora un, piemēram, Augstākās tiesas priekšsēdētāja, kuram tagad jāizvirza nākošais kandidāts – vai nu Maizītis, vai kāds cits, – viņam būtu jāsaprot, kā viņam jārīkojas. Bet pēc šī balsojuma mēs zinām, ka Maizītis nav ievēlēts, bet, manuprāt, nav īsti saprotams, ko tad mēs gribam redzēt Maizīša vietā, kādu cilvēku, kādām profesionālām īpašībām un kā viņš nākotnē skatās uz prokuratūras darbu.

Vai, jūsuprāt, Saeimai, kuras deputāti, pēc jūsu teiktā, varētu būt ietekmēti, būtu jāļauj ievēlēt jaunu ģenerālprokuroru?

Es izteicos, ka tas ir pieņēmums.

Vai jums nebūtu šaubu par šādu ģenerālprokuroru?

Protams, šīs šaubas pastāv, bet es domāju, ka arī pašai Saeimai un parlamentam ir jāmēģina šīs šaubas kaut kādā veidā kliedēt, jāskaidro sava rīcība. Manuprāt, Saeimā joprojām izvēlēta klusēšanas taktika, nav izvērstas argumentācijas. Īstenībā jau neviens vairāk par “zaļajiem zemniekiem” nav īsti pateicis, ka viņi ir balsojuši pret, bet žurnālistu aptaujas liecināja, ka vairāk nekā 50 deputāti balsojuši par, kaut gan faktiski tā nebija. Tātad vēl jo vairāk ir neskaidra šī rīcība. Bet es nevaru atbildēt.

No vienas puses, mums ir vajadzīgs, ka tādu ļoti svarīgu valstij iestādi kā prokuratūra pēc iespējas ātrāk vadītu pilnvarota amatpersona. No otras puses, gaidīt līdz jaunām vēlēšanām, gaidīt līdz rudenim, manuprāt, arī nebūtu pareizi. Tiem cilvēkiem, kas ir parlamentā, viņiem ir pietiekoši liela atbildība par to, kas notiek mūsu valstī, tai skaitā prokuratūrā, tāpēc ir jāpieņem šis lēmums.

Vai Jums pirms balsojuma par Maizīti bija aizdomas, ka tas varētu neizdoties?

Bija aizdomas, tāpēc, ka… kā jau es pieminēju, šo gadījumu ar tiesnesi Vīgantu, bija liels varbūtības procents, ka par Maizīti var nenobalsot. Kaut gan visi pēdējie izteikumi no deputātu puses, un arī  mēs zinām, ka šajos procesos bija pietiekoši aktīvi iesaistījies Valsts prezidents [Valdis Zatlers], bija prokuratūras atskaites sanāksme, kurā, protams, varēja mēģināt saklausīt, ja ir kaut kāds negatīvs vērtējums prokuratūras darbam, vai arī pēc šīs sanāksmes vajadzēja būt kaut kādai argumentācijai… Tā faktiski neizskanēja. Bija, protams, atsevišķas piezīmes par prokuratūras darbu, kas pats par sevi ir saprotami, ka šādas piezīmes ir. Katrā ziņā nebija nekāda tāda vērtējuma, ka – ne, ne, turpmāk Maizītis nevar… Līdz ar to radās tāds iespaids, ka tomēr kopumā varbūt ar nelielu, bet balsu vairākumu Maizītis tiktu ievēlēts, bet notika pilnīgi pretējais.

Kā Jūs būtu rīkojies Bičkoviča vietā, vai Jūs būtu virzījis Maizīti uz trešo pilnvaru termiņu?

Es neesmu pilnvarots runāt, un es nevaru apgalvot, ka man arī ir pilna informācija. Drīzāk šo jautājumu vajadzētu… sākotnēji man būtu jābūt saprotamai paša Maizīša rīcībai, jo, protams, no vienas puses ir skaidrs – Maizītis savlaicīgi ir pateicis, ka gatavs uz šo amatu pretendēt. Ir tāda sajūta, ka arī tagad pēc šī balsojuma par Maizīti, kad viņš tika noraidīts, Maizītis faktiski ir… šī viņa rīcība ir zināmā mērā protests pret vēlēšanos ar Maizīti izrēķināties. Es nezinu, es varbūt nepietiekoši skaidri pateicu to domu…

Kas ar viņu grib izrēķināties?

Droši vien tie paši cilvēki, kas ir neapmierināti ar viņa rīcību, kuri var ietekmēt mūsu politiku, kuri var ietekmēt arī mūsu parlamenta balsojumu, jo, ja šādā veidā tas process notiek, tas notiek pietiekoši publiski. Es nezinu, vai tas ir Maizīša kunga mērķis, bet tā ir tāda rīcība, kuras rezultātā šo publisko ievēlēšanas vai neievēlēšanas procesu mēs redzam, mēs varam analizēt to, kas notiek parlamentā ne tikai konkrēti ar Maizīti, bet arī droši vien ar daudziem citiem procesiem. Es runāju par to, kas ietekmē mūsu valstī daudzus likumdošanas un citus svarīgus jautājumus. Vai tie ir tikai deputāti, kuri ir no tautas pilnvaroti, vai tie ir kādi citi pelēkie kardināli, kas ir ārpus Saeimas, bet ietekmē šos procesus. Konkrētajā gadījumā tas notika pret amatpersonu, kas godīgi ir nostrādājusi valstij, atdevusi savus spēkus un enerģiju, bet faktiski šī amatpersona beigu beigās tiek iznīcināta, viņas karjera tiek būtiski sabojāta, un ar šo cilvēku vienkārši tādām metodēm faktiski izrēķinās.

Vai Jūs Bičkoviča vietā tagad virzītu Maizīti atkārtoti?

Ar Maizīti vispirms es gribētu izrunāties un saprast viņa rīcību. To, ko jau viņš ir pateicis… es to vērtēju kā zināmu protestu pret to visu, kas notiek… Mēs nevaram nerēķināties arī ar to, ko Maizītis ir pateicis, ka viņš ir gatavs turpināt, mēs nevaram nerēķināties arī ar prokuratūras darbinieku ļoti iespaidīgo atbalstu, kas ir publiski pausts, un es domāju, ka pie šīs situācijas, kad parlaments nav īsti pamatojis, kāpēc Maizīša kandidatūra īsti noraidīta, es domāju, ka es virzītu Maizīša kandidatūru vēlreiz.

Šķiet, ka mums tāda situācija jau bijusi krietni sen atpakaļ, kad mēs vēlējām Satversmes tiesas pirmos tiesnešus. Viņi bija izvirzīti no AT plēnuma un, es baidos pateikt, par abiem vai par vienu no šiem kandidātiem netika nobalsots, bet pēc kāda laika mēs virzījām šos kandidātus atkārtoti, un balsojums bija pozitīvs. Šeit ir šī problēma.

Var jau būt, ka šajā visā procesā, var piekrist visiem tiem, kas saka – ja amatpersona tiek virzīta uz amatu, ir jābūt nopietnam šīs amatpersonas darbības izvērtējumam un jābūt diskusijai, kuras rezultātā mēs varam saprast parlamenta rīcību. Nevar pateikt tā – ziniet, viņš ir bijis divus termiņus, un trešo – nē, tad likumā skaidri un gaiši jāpasaka, ka amatpersona var būt tikai divus termiņus.

Neesmu es dzirdējis pamatotu argumentāciju tam, kas ir slikts Maizīša kunga darbā, kāpēc viņš nevar turpināt vadīt ģenerālprokuratūru. Pats sliktākais ir tas, ka pastāv aizdomas, ka ar amatpersonu var tādā veidā izrēķināties par viņas profesionālo darbību. Jo īstenībā, ja tā tas ir, tad tas ir ļoti nopietns signāls visiem turpmākajiem gadiem visām pārējām amatpersonām – jūs skatieties, jūs neķerieties tur pie vienas personas vai pie otras personas darbības vērtējuma, jo pēc tam varētru būt tāda situācija, ka mēs ar jums tādā vai citādā veidā izrēķināsimies. Es nedomāju šeit fizisku izrēķināšanos, tā drīzāk ir tāda…

Vai cilvēki, kas šādi darbojas, vai viņi nevar izdarīt spiedienu arī uz Bičkoviču?

Es to nevaru atbildēt. Tas jājautā pašam Bičkovičam, kā tas ir. Man šķiet, ka ir ļoti slikti valstij un visiem, ja tas tiešām ir sen izstrādāts scenārijs – mēs Maizīti neievēlēsim, un pēc tam parādīsies kāds kandidāts, kurš apmierinās šo cilvēku iegribas un kurš tiks ievēlēts šajā amatā.

Es varbūt nevarētu piekrist Bičkoviča kunga teiktajam, ka jāskatās, vai parlaments labprāt kandidātu apstiprinātu, vai nē, pēc tam viņš gan to laboja… (..) Es domāju, ka AT priekšsēdētājam ir jāvirza tas kandidāts, ko viņš uzskata par piemērotu šim amatam, neskatoties uz to, vai parlaments to apstiprinās, vai nē.

Ja parlaments neapstiprina, tad pastāv diskusija, kapēc viņš neapstiprina, tad tas ir vairāk vai mazāk publisks jautājums, bet, ja nē, tad galu galā iznāk, ka Augstākās tiesas priekšsēdētāju zināmā mērā tieši vai netieši piespiež virzīt tādu kandidātu, kas parlamentam ir vajadzīgs. Tā nav pareiza rīcība. Ja likumdevējs pats ir devis tādas pilnvaras Augstākās tiesas priekšsēdsētājam, tad viņam ir jāvirza atbilstošs kandidāts, neskatoties uz šaubām.

Vai, jūsuprāt, šiem cilvēkiem ir padomā kāds kandidāts no citas puses?

Nē, es nezinu. Lielā mērā domājot par to, kā šī situācija attīstīsies tālāk, no vienas puses, likumdevējs teorētiski ir devis AT priekšsēdētājam diezgan plašas izvēles iespējas – tiesneši, izdienas tiesneši, prokurori utt, bet es nedomāju, ka šis personu loks, no kuriem var izraudzīties, ir tik liels, viņš nemaz nav tik liels.

Otrkārt, pēc visiem šiem notikumiem mūsu valstī tā ir sanācis, ka amatpersonu izvirzīšana vienmēr saistās ar tādu pietiekoši nepatīkamu procedūru, jo kāda puse, kas [kandidātu] nevēlas, atrod nepatīkamu informāciju. No vienas puses, tas ir pareizi un vajadzīgi, bet šī procedūra atbaida, manuprāt, arī pietiekoši labus kandidātus. Es ar to gribu teikt, ka ir svarīgi, lai būtu pietiekoši daudz kandidātu, no kuriem izvēlēties, lai viņi būtu gatavi šeit publiskajā procesā piedalīties. Tas arī nav nemaz tik vienkārši.