Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2
Elvis pamostas tur, kur parasti pamostas. Tukšā dzīvoklī. Pēc ģimenes izjukšanas viņš tajā mīt viens. Atkal ir sasodītas divas minūtes pāri četriem no rīta, kaut modinātājs uzlikts uz septiņiem trīsdesmit. Elvis tagad varētu ņemt cirvi un iet nogalināt augšējos kaimiņus. Viņi šajā laikā pošas uz darbu un ar skaļu blīkšķi saliek izvelkamo dīvāngultu. Ir tikai divi «bet». Elvim ir slinkums celties, un viņam nav cirvja. Kam gan Rīgas dzīvoklī tāds vajadzīgs?
Augšējo kaimiņu rīta pirdieni — tā Elvis tos klusībā dēvē — sākas apmēram pirms gada. Vispirms Elvis pa acu galam pamana, ka viņa kāpnēs ievācas jauni iemītnieki. Netīro liftu un krāvēju skaļo lādēšanos, trokšņus, gādājot uz jauno mītnes telpu mēbeles un citu sodību, laikam nevarētu pamanīt tikai tad, ja pārējie mājas iemītnieki būtu akli un kurli.
Nakts būkšķus Elvis ar jaunajiem kaimiņiem nesasaista uzreiz. Vispirms ik nakti nedēļām un pat mēnešiem ilgi Elvis, sirdij teju pa muti laukā lecot, raujas gultā sēdus. Ir tā, it kā viņam kāds būtu iekrāvis pa smadzenēm ar neredzamu mietu. Jā, nevis pa galvu, bet tieši pa smadzenēm, jo tās, kā apgalvo mediķi, sāpes nejūt. Blaukš! Acis ir vaļā, sirds ārdās kā negudra, asinis šalc. Viņš, kas it visā ciena racionālo, nespēj apjēgt, kāpēc.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.