Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2
Izdevniecībā Neputns klajā nākusi Paula Cēlana (1920—1970) atdzejas izlase, kuras nosaukums izvēlēts pēc dzejnieka agrīnā dzejoļa Melnās pārslas. Tas nepārprotami sasaucas ar autoram liktenīgo traģēdiju, kad Otrā pasaules kara laikā vācu koncentrācijas nometnē Ukrainas teritorijā gāja bojā abi dzejnieka vecāki. Vainas apziņa par paša izdzīvošanu holokaustā vajāja Cēlanu līdz viņa mūža beigām.
Atdzejas krājumu trāpīgi ievada dzejolis, kas runā par nāves pieredzi kara postītajā Ukrainā toreiz, saasinot lasītāja uztveri ar norādi uz politisko aktualitāti šodien. To grāmatas priekšvārdā netieši atzīmē atdzejotāja Jana Vērdiņa. Analizējot šo dzejoli un tā tematiku, nevar noliegt totalitārā spēka raisītās vardarbības paralēles laikā, tomēr šī atsauce pat nebūtu nepieciešama, ja ņemam vērā Paula Cēlana un viņa dzejas nozīmi vācu literatūrā. Savulaik Teodors V. Adorno, iepazinis Cēlana dzeju, atsauca savu spriedumu, ka dzejot vāciski pēc holokausta vairs nav iespējams, un nosauca Cēlanu par svarīgāko 20. gadsimta dzejnieku.1 Viņa iekļaušanās pēckara vācu literatūrā bija lēna un sarežģīta gan izcelsmes, gan poētiskās valodas dēļ, kas vācu pēckara lirikas ainavā bija novatoriska un sveša. Lai gan dzejnieks bija saņēmis prestižo Georga Bīhnera balvu, tikai pēc nāves Cēlana liriskais mantojums arvien dziļāk tika izzināts un novērtēts.
Būdams viens no visvairāk atdzejotajiem vācu valodā rakstošajiem pagājušā gadsimta autoriem, latviešu lasītājiem Cēlans joprojām ir samērā svešs. Līdzās atsevišķiem atdzejojumiem drukātajā periodikā un tīmeklī jāpiemin 80. gadu sākumā publicētais Māra Čaklā un Māras Misiņas atdzejojumu krājums Magone un atmiņa.2 Melnajās pārslās ir apkopoti dzejoļi pārsvarā no Cēlana dzejas grāmatām Nevienamroze un Pavediensaules, kā arī laikā no 1959. līdz 1967. gadam sarakstīti, bet krājumos autora dzīves laikā neiekļauti dzejoļi. Dzejoļu izvēle nepārklājas ar iepriekš minēto Misiņas sastādīto atdzejas krājumu, kaut būtu bijis interesanti iepazīties ar viena vai otra dzejoļa jaunu atdzejojumu. Izlasē atsevišķi ir iekļauti daži neilgi pirms nāves uzrakstīti dzejoļi, kā arī daži dzejoļi no citiem Cēlana krājumiem. Tekstu apkopojums nav hronoloģisks un neatbilst arī Cēlana krājumu secībai, tāpēc veido individuālu Cēlana poētikas redzējumu, ko atdzejotāja raksturo kā telpu, kur «skaņa un jēga slāņojas kā vārds un klusums īstā pašvalodā» (5).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.