Pašcieņa

Atzīšos, ar bažām gaidīju 9. maiju. Skaidrs, ka Kijivā izplatītās baumas par gaidāmo kodoltriecienu bija tīra panikas sēšana. Taču Krievijai netrūkst citu ieroču, lai vienkārši atriebības dēļ iznīcinātu simboliskas Ukrainas svētvietas, kā viņi arī pamanījās izdarīt, sabumbojot pazīstama nacionālā filozofa muzeju. Sagaidīt var jebko. Taču stress rimās, videoierakstā skatoties, kā Putins «uzvaras dienas» parādes tribīnēs Sarkanajā laukumā drusku apmulsis meklē savu vietu un apsēžoties paņem klēpī pelēku plediņu. Arī runa tāda kusla. Arī solītā gaisa parāde ar Z burta zīmēšanu debesīs atcelta it kā slikto laikapstākļu dēļ, lai gan ekrānā spodra pavasara diena. Varbūt tomēr realitāte ir pieklauvējusi arī pie bunkura?
Tikmēr Rīgā šonedēļ pēc 9. maija pavisam šķērma sajūta. Lai novērstu pēdējos gados jau tik ierastās putinistu svinības ar sarkanām neļķēm, Georga lentēm, šņabi un dārdošu mūziku, Saeima šo bija pasludinājusi par sēru dienu Ukrainas upuru piemiņai. Pie drošības nolūkos jau agrāk iežogotā Pārdaugavas pieminekļa dome izvietoja milzīgas fotogrāfijas no kara plosītās Ukrainas, plīvoja Ukrainas un Latvijas karogi. Lai gan neviens pasākums oficiāli nenotika, daudzi «uzvaras» pieminētāji nāca ar puķēm. To nolikšana izvērtās muļķīgā loģistikas vingrinājumā, jo paši cilvēki tās nolikt nevarēja, ar to nodarbojās īpaši norīkoti darbinieki. Nākamajā rītā pašvaldība ziedu klājienu bija nošķūrējusi kā atkritumus.
Karš brutalizē. Ik dienu redzot okupantu zvērības Ukrainā, aug naids un dusmas. Taču svarīgi saglabāt cieņu un pašcieņu, jo tieši tās cilvēkus atšķir no necilvēkiem.