Latvijā demokrātija ir stabila, bet daudzviet pasaulē tā ir trausla
Maija sākums Latvijā ir demokrātijas svētki. Mēneša pirmajā datumā atceramies gan Satversmes sapulces sanākšanu 1921. gadā, kad Latvijas tauta pirmo reizi varēja pati lemt par savu demokrātisko valsts iekārtu, gan Latvijas oficiālo iestāšanos Eiropas Savienībā 2004. gadā, kad pievienojāmies unikālai demokrātisku valstu saimei.
Savukārt 4. maijā svinam dienu, kad demokrātija, tiesiskums un vēsturiskā patiesība pasludināja savu pārākumu pār vardarbīgu, totalitāru diktatūru. Gala mērķa sasniegšana — neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošana — prasīja vēl vairāk nekā gadu, tomēr morālā uzvara, kuru 4. maijā izbaudījām, radīja pārliecību, ka nebrīves gars ir uz visiem laikiem salauzts.
Pagājis 31 gads kopš tās dienas. Ne bez grūtībām, tomēr Latvijā demokrātija ir kļuvusi par pašsaprotamību. Protams, ir trūkumi. Politiskās elites attiecības ar vēlētājiem mēdz būt atsvešinātas, bet iedzīvotāji varētu būt aktīvāki savu tiesību un interešu aizstāvībā nevalstiskās organizācijās. Vēl stipri pieklibo iecietība un iekļaušana, kas padarītu sabiedrību un valsts pārvaldi atsaucīgāku dzīves pabērniem un marginalizētām grupām. Tomēr par demokrātijas pamatprincipiem, tajā skaitā par vārda brīvību un iespēju vēlēšanās nomainīt pie varas esošos, nekādu šaubu nevar būt.
To apliecina arī starptautiski pētījumi. Nesen publiskotajā Freedom House pārskatā par Eiropas un Centrālāzijas bijušajām sociālisma valstīm Latvija demokrātijas rangu tabulā ieņem trešo vietu, tikai nedaudz atpalikdama no Igaunijas un Slovēnijas, turklāt Latvija ir viena no retajām reģiona valstīm, kurā demokrātijas līmenis 2020. gadā uzlabojās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.