Kāpēc Ķīnā nav Covid-19, bet Latvijā ir?

Apmeklētāji Uhaņas Okeāna parkā 23.novembrī skatās jūras lauvu šovu. Foto: AFP/Scanpix/LETA
Kaspars Bērziņš, Pekinā
Print Friendly, PDF & Email

Kopš uzliesmojuma janvārī un februārī, Ķīna ir brīva no Covid-19. Bijuši tikai pāris lokāli, nelieli inficēšanās gadījumi, kas ātri novērsti. Lidmašīnas lido, skolas strādā, sporta klubi, bāri, muzeji arī. Ekonomika ir atguvusies, un gada pieaugums būs ap 5%.

To Ķīna panāca, trīs mēnešus turot ļoti stingrus ierobežojumus, kamēr vīruss iznīka. Tagad cenšas uzreiz novērst jebkuru inficēšanās iespēju – visi iebraukušie karantīnā viesnīcās, visi inficētie arī bez simptomiem – slimnīcās, visas kontaktpersonas – stingrā karantīnā.

Ar milzu resursiem apkaro mazāko infekcijas perēkli. Jūnijā Pekinā atklāja simts inficētos – vairākus rajonus noslēdza, 15 miljonus notestēja. Nesen Cjindao divpadsmit lidojumi atcelti, 11 miljoni testu nedēļā, pašizolējās visi, kas tur bijuši. Tikko Tjaņdziņā pieci, testēs trīs miljonus. Taču pārējā valsts var dzīvot brīvi.

Tomēr Latvijai nav vērts pārņemt ne Ķīnas, ne līdzīgos Taivānas un Honkongas radikālos ierobežojumus. Tie krietni apgrūtinās dzīvi, bet nestrādās Latvijā.

Tas tāpēc, ka Ķīna bija gatava pilnībā apstādināt dzīvi un ekonomiku, kamēr vīruss iznīkst. Latvija un citas rietumvalstis izvēlējās pieļaut zemu inficēšanās līmeni, taču mazāk traucēt ikdienai. Ja ieviesīsim stingros ierobežojumus īslaicīgi, vīruss pilnībā neiznīks, atgriezīsies.

Latvija arī viena nemaz nevarētu rīkoties līdzīgi Ķīnai. Tikai visas Eiropas valstis kopā ar vienlaicīgiem stingriem ierobežojumiem un kopīgiem resursiem varētu vīrusu nobeigt. Tad kopīgi turēt slēgtu tikai ārējo robežu, netraucējot Eiropas ekonomikai.

Taču no Austrumāzijas Latvija var mācīties, kā panākt, lai vieglākos ierobežojumus visi ievērotu un nevajadzētu ieviest stingrākus. Nē, tas nav tikai Āzijas iedzīvotāju apzinīgums. To panāk ar atbildīgajiem visos līmeņos, lai viņi tiešam darītu vajadzīgo; ar plašu un redzamu kontroli, ar visaptverošu atbalstu.

Tā par nepilnībām Uhaņā darbu zaudēja provinces partijas vadītājs, Pekinā – Fengtajas rajona vadītājs un tirgus direktors, Cjindao – pilsētas veselības komisijas vadītājs.

Skolas direktors ar savu krēslu atbild, lai skolā nebūtu vīrusa, veikala – par veikalu, pilsētas – par pilsētu.

Šāda metode ir pārāk skarba, taču nevar būt arī otra galējība, kad, šķiet, Latvijā par vīrusa ierobežošanu atbild vienīgi ministre Ilze Viņķele. Pārējie izpilda minimālās prasības un gaida norādījumus. Un plāta rokas, ka ierobežojumus neievēro nepazīstami, nekontrolējami “nepaklausīgie”. Tas nestrādās. Jābūt arī citiem atbildīgajiem, kas nepaklausīgos pieskata.

Līdzīgos gadījumos šādu uzdevumu uzliek organizācijām, kas vislabāk spēj kontrolēt situāciju “uz vietas”. Piemēram, celtniecības kompānijas atbild, lai pa būvlaukumu nestaigā nepazīstami nepaklausīgie bez ķiverēm. Mūzikas festivālu organizētāji atbild, lai nepaklausīgie un nepazīstami narkomāni neienestu nažus un tabletes. Savai un citu drošībai. Šajos gadījumos taču nepaļaujamies tikai uz sabiedrības apzinīgumu.

Covid-19 ir līdzīgs drošības risks visai sabiedrībai, tāpēc veikalam un restorānam jāatbild ne tikai par saviem darbiniekiem, bet jādara viss iespējamais, lai arī klienti distancējas un nēsā maskas. Autobusu kompānijām – lai braucēji būtu maskās. Pašvaldībām – lai skolas būtu drošas, utt.

Lai panāktu, ka organizācijas kontrolē neapzinīgos klientus un darbiniekus, visbiežāk pietiks ar skaidru norādījumu par atbildību. Dažas motivēs nopietni sodi.

Ja būs skaidri noteikta atbildība, organizācijai draudēs arī civilprasības no saslimušajiem klientiem un darbiniekiem. Tad organizācijas ne vien formāli ievēros minimālās prasības, bet arī rūpēsies par patiesu drošību.

Diemžēl Latvija ir spērusi soli otrā virzienā – kopš jūnija darba devējs atbild par inficēšanos tikai pēc “konkrēti identificējama negadījuma”. Civilprasības praktiski neiespējamas. Vai brīnāmies, ka uzņēmumi ierobežojumus ievēro formāli un neuztraucas ne par nemaskotajiem klientiem, ne pusslimajiem centīgajiem darbiniekiem?

No Austrumāzijas varam mācīties arī to, ka daudz plašāk un redzamāk jākontrolē noteikumu ievērošana. Šeit izmanto ļoti vienkāršas metodes, bet ar to masveidību panāk vēlamo – visiem maskas, apslimušie uz darbu neiet, karantinētie sēž mājās.

Tā pie metro, skolas vai veikala durvīm apsargs vai pārdevējs izmēra temperatūru un prasa uzlikt maskas. Skolēni un darbinieki ikrītu Web formā apliecina, ka ir veseli. Visur ir ļoti daudz informācijas – lapiņas un plakāti, audio un video ar prasībām, ieteikumiem vai paziņojumiem.

Arī tehnoloģiskie risinājumi ir vienkārši. Slavenais “veselības kods” telefonā, ko reizēm apsargi paprasa, ir tikai epidemiologu datubāzes informācija: zaļš – viss OK, dzeltens – cilvēkam jābūt pašizolācijā, sarkans – bija jābūt karantīnā. No mobilā tīkla nosaka, vai esi bijis inficētā pilsētā (līdzīgi ļauts Latvijas policijai). Pavasarī veikali apmeklētāju telefonus epidemiologu vajadzībām pierakstīja uz papīra lapas ar pildspalvu.

Visbeidzot – Austrumāzijas vērtīgais piemērs ir arī plašā atbalsta sistēma, lai cilvēki nepārkāptu ierobežojumus izmisuma dzīti. Visu epidēmijas laiku valsts sektors saglabāja algas un darba vietas. Arī privātās kompānijas saglabā darbu, tam tērējot speciālas valsts subsīdijas un kredītus. Uz pusgadu tika iesaldēti īres un komunālie parādi, īpaši atbalsta grūtākā situācijā nonākušos. Lai atdzīvinātu tirdzniecību un pakalpojumus, iedzīvotājiem izdala dāsnus vaučerus.

Šī Austrumāzijas pieredze, kā panākt, lai visi ievēro noteikumus, Latvijai ir īpaši svarīga, ja vēlamies niansētus, ne pārāk stingrus ierobežojumus. Protams, papildus atbildība un kontrole radīs neērtības ikdienā un kaitinās. Tomēr tas ir daudz vieglāk un ar mazākām sekām, nekā stingrākie ierobežojumi vai pilnais lockdown, kas ir neizbēgami, ja “nepazīstami nepaklausīgie” neievēro vieglos ierobežojumus.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu