fbpx

Latvijai vajag modernu augstskolu pārvaldi 1

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Andris K. Bērziņš, TechHub Riga līdzdibinātājs, RTU Padomnieku konventa loceklis
Print Friendly, PDF & Email

Fakts, ka mūsu augstskolas nav sasniegušas vajadzīgos rezultātus pēdējo 25 gadu laikā, nav vairs apstrīdams. Neskaitāmās OECD, Pasaules ekonomikas foruma, Eiropas Savienības un citu iestāžu salīdzinošās analīzes norāda, ka atpaliekam. Panākt kaimiņvalstis augstskolu reitingos nav pašmērķis, bet atpalikšana tajos norāda uz vajadzību panākt būtiskas izmaiņas augstskolu izglītības darbībā. Jaunieši to zina, un tāpēc daudzi izvēlas studēt citur, nevis Latvijā. Pats Latvijas augstskolu sniegumu esmu novērojis gan kā uzņēmējs un investors tehnoloģiju jomā, gan arī kā RTU Padomnieku konventa loceklis.

Tas, ka var panākt labākus rezultātus, ir skaidrs. Mums ir izcili zinātnieki un mācībspēki, kuri spēj ne tikai iedvesmot un apmācīt Latvijas talantīgos jauniešus, bet arī veikt pētījumus zinātniskajā jomā, un uz kuriem citi zinātnieki visā pasaulē atsaucas savos pētījumos. Diemžēl šo izcilnieku ir pārāk maz.

Augstskolu dziesma jau kādu laiku ir – “naudu, dodiet vēl naudu”. Neapšaubāmi ir jāpalielina valsts finansējums. Tomēr novērojama analoga situācija ar uzņēmumu, kurā ir uzskatāmi slikta pārvaldība, slikti rādītāji un lieli zaudējumi, bet kas turpina pieprasīt ieguldījumus.

Jebkuram investoram vai bankai būtu skaidrs, ka vairāk naudas var ieguldīt tikai tajā brīdī, kad redzams ticams plāns, kā sakārtot acīmredzamos trūkumus.

Reformas ir jāsāk ar pārvaldību. Esošai iekārtai ir divas problēmas – pirmkārt, valsts augstskolās vispār nav pārstāvētas sabiedrības vai valsts intereses. Bet tās nav privātas iestādes, kas pieder profesoriem. Tās ir valsts dibinātas un finansētas, un to uzdevums ir sniegt konkurētspējīgu izglītību studentiem (tādu, ko pieprasa darba tirgus) un attīstīt zinātni, tādejādi stimulējot konkurētspēju un bagātinot mūsu kultūru un zinātni. Šodien vienīgie lēmēji ir paši profesori, augstskolas administrācija un studentu pārstāvji. 

Akadēmiskā brīvība ir svarīgs princips, kas būtu jānodrošina jebkuras pārvaldes maiņas rezultātā. Bet šī neatkarība nenozīmē, ka par visiem stratēģiskiem, budžeta un vadības jautājumiem var lemt tikai paši naudas tērētāji, īpaši, ja lielāko daļu līdzekļu dod valsts. Tieši akadēmiskajiem jautājumiem jāpaliek Senāta rokās. Toties visu pārējo svarīgo jautājumu lemšanā būtu jāiesaista sabiedrības pārstāvji.

Šie pārstāvji darbotos caur padomēm, kurām būtu reāla lemtspēja, iepretī esošajiem Padomnieku konventiem, kuri nelemj ne par ko.

Padome kā pārvaldības forma nav jāizdomā no jauna: pēc Pruvot un Estermann (Beļģijas zinātnieku) 2017. gada salīdzinošā pētījuma par 22 Eiropas valstu universitāšu pārvaldību, vairākumā valstu darbojas padomes, un tajās ir pārstāvēta plašākā sabiedrība. Vienā no lielākajām un veiksmīgākajām Somijas universitātēm, Ālto Universitātes padomē nav neviena iekšējā akadēmiskā pārstāvja. Tur darbojas Helsinku muzeja direktore, divi citu Eiropas valstu universitāšu profesori, lielas Somijas bankas prezidents un viena riska kapitāla fonda vadītājs. Tepat mājās varam redzēt labus piemērus, kur ir padomes ar plašu sabiedrības un ārpus universitātes pārstāvniecību: Stokholmas Ekonomiskā augstskola, kā arī Rīgas Biznesa skola (pateicoties Bufalo Universitātes iesaistei). Ļoti bieži daudzi no padomes locekļiem universitātēs ir arī no absolventu loka, kuriem ir ļoti svarīga sava Alma Mater attīstība un publiskais tēls.

Otrā būtiskā problēma esošā pārvaldes modelī ir fakts, ka rektors kļūst par ķīlnieku akadēmiskajam personālam un administrācijai. Ievēlēt kādu no malas ir teju neiespējami. Stāsti par rektoru kandidātu atlasi lielā mērā nonāk pie formulas: “Izvirzām tādu rektora kandidātu, kurš neapdraud esošo akadēmisko personālu, bet ir vismaz pietiekami cienījams.”

Jebkurš kandidāts, kurš ierosina pārmaiņas, kādu apdraudēs, tātad viņa kandidatūru neatbalstīs. Ir labi, ja universitāte var atrast piemērotu kandidātu no savas vides, bet netrūkst piemēru citu valstu universitātēs, kur padomes ir bieži iecēlušas rektoru no ārpuses, jo īpaši tad, kad ir vajadzīgas ātrākas pārmaiņas stratēģijā. Tādu gadījumu Latvijas augstskolās vispār patlaban nevaram iedomāties.

Tieši rektora kandidātu atlase ir būtiska, jo rektors ir vadošais universitātes darbinieks. Viņam vai viņai ir jāspēj piesaistīt gaišākos zinātniskos prātus, lai stiprinātu un veidotu jaunus zinātniskos centrus. Šie gaišākie prāti saprot, ka augstākā izglītība ir globāla šodien, saprot, kas ir Hirša indekss un kā novērtēt katra zinātnieka līmeni (arī ne paša zinātnes jomā). Rektoriem ir arī jāspēj attīstīt sadarbību ar iespējami spēcīgākiem korporatīvajiem un augstskolu partneriem visā pasaulē.

Tāpēc es atbalstu Ārvalstu investoru padomes priekšlikumus un IZM izvirzīto konceptuālo ziņojumu.

Ir pēdējais laiks mūsu izglītības auto pārslēgt no otrā uz piekto ātrumu, nevis turpināt vēl gadiem runāt par reformām. Mēs nevaram atļauties turpināt zaudēt laiku.

Es labi apzinos, ka padomes Latvijā ir ar raibu vēsturi. Tieši tāpēc priekšlikumos ir rūpīgi izsvērta padomes locekļu atlases kārtība. Amatus nedrīkst ieņemt ierēdņi vai personas, kuras pēdējos divos gados ir ieņēmušas politiskus amatus. Universitātes pašas nominētu savus pārstāvjus. Neatkarīgos padomes locekļus izraudzītu Valsts kanceleja vai Pārresoru koordinācijas centrs, kam ir pieredze konkursu rīkošanā. Mēs nevaram mūžīgi dzīvot kā vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kura vienkārši nav spējīga ieviest ES pieņemtās pārvaldības normas!

Vēl divas lietas ir svarīgas pārvaldes jautājumā. Viena ir valsts universitāšu juridiskais statuss. Mans ierosinājums būtu pārveidot šīs universitātes par nodibinājumiem, kuru dibinātājs ir valsts. Tādā veidā ir strukturēta gan jau pieminētā Ālto Universitāte Somijā, gan daudzas citas universitātes Eiropā un ASV. Nodibinājums nodrošina neatkarību – organizācija, kura pilda savu misiju, izglītību. Pirmais ieguvums būtu atvieglota lietvedība, kas nozīmētu gan ietaupījumus, gan efektivitāti. Nosakot visu iestādes darījumu dokumentu publiskošanu, nodrošinātos pret iespējamu korupciju. 

Otrs ieguvums būtu padomes locekļa atbrīvošanās no valsts amatpersonas statusa. Es zinu, ka daudziem šādu formalitāšu kārtošana šķiet ļoti vienkārša un attaisnojama. Tomēr Latvijas amatpersonu deklarācijas tām personām, kuras neīsteno valsts funkcijas, ir nesamērīgi smagnējas un no šādiem amatiem attur tieši tos cilvēkus, kuriem tur būtu jānonāk. Tas nav tāpēc, ka viņi slēpj zelta maisus Kaimanu salās, bet tāpēc, ka cilvēkiem, kuriem nav vienkārša vienas algas darba dzīve, šādas informācijas apkopošana ir ļoti sarežģīta un var arī atklāt ar amatu nesaistītu konfidenciālu informāciju. Starptautiskiem kandidātiem pat varētu būt liegums publiskot šādu informāciju. Protams, par padomes locekli nevarētu darboties neviens, kuram nav nevainojama reputācija. Starptautiskā prakse ir uzlikt minimālos šķēršļus, lai pēc iespējas paplašinātu kandidātu loku un atvieglotu darbu – tajā pašā laikā darba līgumos nosakot ļoti stingras prasības, lai padomes loceklis nenonāktu interešu konfliktā (pienākumu atklāt jebkādus esošus vai iespējamus konfliktus).

Otrs būtisks jautājums ir atalgojums. No savas pieredzes dažādās padomēs zinu, ka tas nav pilna laika darbs, tomēr padomes loceklim ir nopietns uzticības pienākums pret institūciju. Tas nozīmē turēt rūpi, būt informētam, atbildīgi pildīt uzticētās uzraudzības funkcijas un izmantot visas iespējas palīdzēt un atbalstīt institūciju. Ir arguments neļaut samaksu par padomes locekļu darbu, lai pieteiktos tikai tie kandidāti, kuri vēlas ziedot savu laiku. Ir ļoti iespējams, ka dažas universitātes ar plašu absolventu loku varētu atrast kvalificētus un spējīgus padomes locekļus no absolventu loka, kuriem rūp augstskolas nākotne un ir gatavi ziedot laiku bez atalgojuma (turklāt varbūt arī var veiksmīgi piesaistīt ziedojumus). 

Tomēr, ņemot vērā paredzamo pienākumu slogu (it īpaši pārmaiņu vadības posmā, kas tuvākajos gados gaidāms), ir iespējams, ka mērena atlīdzība būtu vajadzīga. Piemēram, man zināmā Latvijas publiski kotētā uzņēmumā padomes locekļiem maksā 500 eiro mēnesī uz rokas, padomes priekšsēdētājam – 1500 eiro. Šī summa nav tāda, no kuras vari kļūt bagāts, nedz arī tas būtu milzīgs budžeta slogs, bet tā norāda, ka padomes loceklis nav haltūrists. Katrā ziņā padomes locekļiem būtu jāmaksā ne vairāk par šādām summām, vai arī vispār nekādu algu un tikai tiešos izdevumus, kas rodas, pildot pienākumus. 

Mēs Latvijas augstskolās nenoturēsim tos studentus, kuriem izdodas izcīnīt sev vietas pasaules elitārajās augstskolās. Bet valstij ir vitāli nepieciešamas augstskolas, uz kurām vismaz daļa no šiem izcilniekiem var atgriezties kā mācībspēki un pētnieki.

Izveidojot zinātnes izcilības centrus savukārt tiktu atvilināti spējīgi zinātnieki no ārzemēm (kā tas notiek visās sevi cienošās augstskolās jebkurā pasaules valstī). 

Runājot par Latvijas studentiem, kuri varētu pretendēt uz pasaules universitātēm, kas nav elitāros sarakstos, mums ir jāspēj piedāvāt pievilcīgas programmas tepat Latvijā. Jaunā Rīgas Biznesa skolas IT uzņēmējdarbības programma ir viens mazs piemērs. Patlaban mēs savai jaunatnei atņemam iespējas gan īstenot savus sapņus un ieceres, gan dot pienesumu mūsu valsts zinātnei un izaugsmei. Laiks mainīt pieeju. Tagad.

Komentāri (1)

slok_apollo_lv 05.02.2020. 09.00

Ļoti skaidrs un izsmeļoš raksts par augstāko izglītību.Nesen kāds pētījums rādīja, ka mums ir vissdārgākā augstākā izglītība Eiropā. Cerams, ka valdība ātri ķersies klāt pie FICIL un Andra Bērziņa ieteiktām reformām lai augstskola kalpot sabedrībai – un saprotams – izglītībai. Māris Slokenbergs

+1
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu

eskişehir escort samsun escort gebze escort sakarya escort edirne escort