Par Uzvaras pieminekļa pārveides projektu

Lilitas Klinkertes runa Rīgas domes Pieminekļu padomes sēdē šogad 5. novembrī

Kauns un negods, ka 30 gadus pēc Baltijas ceļa un 28 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Rīgā nav uzcelts neviens monuments padomju okupācijas laikā cietušajiem – neatkarības kustības dalībniekiem, nošautajiem, nomocītajiem un deportētajiem Latvijas pilsoņiem. Salīdzinoši – pirmās Latvijas brīvvalsts tās īsajā pastāvēšanas laikā Rīgā tika uzcelti divi lieli monumenti – Brīvības piemineklis un Brāļu kapu ansamblis neatkarības cīņu dalībniekiem.

Baltijas valstis bija vienīgās Eiropā, kas pēc Otrā pasaules kara netika atjaunotas un 50 gadus pakļautas nežēlīgai okupācijai. Lai gan 1949. gada Ženēvas konvencija aizliedza okupētajās teritorijās izmitināt civiliedzīvotājus, padomju okupācijas laikā Latviju pārpludināja simtiem tūkstošu iebraucēju no visām Padomju Savienības malām, to skaitā militāristi (Rīgā bija Baltijas kara apgabala štābs), kam bija sveša mūsu kultūra un latviešu valoda nebija jāmācās. Vienlaikus notika masu deportācijas. Visu šo manipulāciju rezultātā 1989. gadā, Atmodas kustības laikā, latvieši visās Latvijas lielākajās pilsētās jau bija kļuvuši par minoritāti. Ar tādu iedzīvotāju sastāvu mēs 1991. gadā iegājām atjaunotajā Latvijas Republikā. Bet 1994. gadā, kad beidzot tika izvesta Krievijas armija, Latvijā nez kāpēc atļāva palikt arī vairāk nekā 22 000 atvaļināto virsniekum (kopā ar ģimenes locekļiem – ap 50 000). Šāda veida kolonija vēsturē ir unikāla.

Tāpēc šodien Latvijā ir milzum daudz cilvēku, kas dzīvo pilnīgi citā – Krievijas informācijas telpā – ar pilnīgi atšķirīgu vēstures izpratni, pulcējas pie Uzvaras pieminekļa un 9. maijā pēc Krievijas tradīcijām svin savu ‘’uzvaru pār fašismu’’, ignorējot to, ko šī uzvara atnesa mūsu tautai – jaunu okupāciju un postu, deportācijas ieskaitot.

Svinības pie Uzvaras pieminekļa, kas tika uzcelts padomju laikā par piespiedu kārtā no visu strādājošo algām atvilktiem līdzekļiem, ieviesa bijušais Rīgas mērs Nils Ušakovs, padomju militāristu pēctecis.

Pēc Dr. hist. Ritvara Jansona vārdiem, deportācijas – ‘’ir sevišķi smags noziegums, kuram nav noilguma – noziegums pret cilvēci’’. Tās Baltiju skāra jau 1941. gadā un 1945. gadā, turpinājās līdz 1953. gadam. Vismasveidīgākās deportācijas bija 1949. gadā, kad izsūtāmo personu skaitā tika iekļauti arī zemnieki kā nacionālo partizānu atbalstītāji. Taču praktiski jebkurš Latvijas brīvvalsts pilsonis kā “nacionālists” varēja tikt iekļauts izvedamo sarakstos. Kvotas, lai atbrīvotos no “nelabvēlīgiem elementiem”, sastādīja Maskavā. Deportācijas īstenoja padomju armija.

Piederu vēl tai paaudzei, kas kā visļaunāko murgu atceras šo laiku. 1949. gadā man bija pieci gadi. Tiklīdz izplatījās ziņas, ka atkal vienuviet pulcējas izvedēju mašīnas, slēpāmies mežā. Paši savā zemē bijām kļuvuši par tādiem kā vajātiem meža zvēriem.

Vai bijām kādi noziedznieki? Mans tēvs – koktēlnieks Kārlis Stārasts, kam no iesaukšanas svešās armijās bija palaimējies izvairīties, māte – pazīstamā māksliniece Margarita Stāraste un vecāmāte.

Grāmatā par savu māti mākslinieci Margarita Stāraste/Post Scriptum, kas balstās lielākoties uz viņas pašas rakstītām vēstulēm, iekļāvu arī viņas rakstīto man par pēckara deportācijām: “Tu vēlies, lai kaut ko pastāstu par izsūtīšanas laiku Latvijā. Tas ir nepatīkams uzdevums, jo esmu centusies šo laiku izdzēst no atmiņas. Mums bija ļoti jābaidās no izsūtīšanām, jo bijām bēguši no krieviem uz Vāczemi. Tas notika stihiski. Kad jutām, ka atkal aizved cilvēkus, daudzi mēģināja kaut kur paslēpties. Kur gan mēs varējām mukt, kā vien uz tuvējo Anniņmuižas parku, kur koku un krūmu saaudzis kā mežs. Visi krūmi bija pilni ar bēgļiem, ka čaukstēja vien. Cik reizes mēs slēpāmies mežā, vairs neatceros. Mēs visi bijām tur – tu, tavs tēvs, vecāmāte un es. Tas bija debesu brīnums, ka mūs neaizveda, bet laimīgi izglābāmies. Kāds mūs sargāja..”

Bet cik daudzus cilvēkus tomēr izveda!

1941. gada 14. jūnijā no Latvijas vien izveda vairāk nekā 15 000 cilvēku, bet 1949. gada 25. martā – 42 149 cilvēkus. Un tās bija tikai divas lielākās masveida deportācijas.

Juka Rislaki savā grāmatā Maldināšana: Latvijas gadījums raksta, ka “1941. gada izsūtīšanu iznākumā vien Latvijas tiešais zaudējums bija 600 000 cilvēkgadu. Ja rēķinām deportāciju ietekmi uz dzimstību, kopējais deportāciju izraisītais potenciālo iedzīvotāju zaudējums ir 890 000 cilvēkgadu.” Nenoliedzami, ka padomju laikā veiktās deportācijas un cilvēku masveida pārvietošanas nopietni iedragāja mūsu mazās tautas genofondu, kuru no Baltijas tautām deportācijas skāra vissmagāk. Visu šo manipulāciju rezultātā tā ir vienīgā neatkarīgā valstī dzīvojoša Eiropas nācija, kuras skaits nav sasniedzis 20. gs. 30. gadu līmeni.

Vieta, kur notiek 9. maija svinības, ir vistiešākā veidā saistīta ar deportācijām. Tā bija viena no vietām, kur pirms izvešanām pulcējās izvedēju mašīnas, bet turpat līdzās Torņakalna stacijā cilvēkus “krāva” (pēc izvedēju terminoloģijas) lopu vagonos un veda pretī iznīcībai. Kā to dienu liecinieks Torņakalna stacijā vientuļš stāv vagoniņš, kas laiku pa laikam tiek izdemolēts. Acīmredzot kādus arī tas traucē.

Jau 2010. gada 20. janvārī laikrakstā Diena rakstā Nepieciešama jauna Uzvaras pieminekļa koncepcija izteicu priekšlikumu aiz padomju laikā celtā Uzvaras pieminekļa celt mūsu tautas Raudu mūri, uz kura tiktu iegravēti visu padomju okupācijas laikā nogalināto, represēto un deportēto cilvēku vārdi. Šo ideju atbalstīja Ģirts Kristovskis, kamēr bija Rīgas domē. Pēc U. Poļa iniciatīvas tagad savākti 10 000 paraksti pieminekļa nojaukšanai. Taču tā izsaka tikai tautas lielo protestu pret visām tām izdarībām, kas ap pieminekli notiek, bet diemžēl nesaka neko, ko likt tā vietā. Turklāt esošo pieminekli sargā 1994. gada līgums ar Krieviju par piemiņas vietu saglabāšanu.

Manuprāt, tas ļoti labi raksturo laiku: Dzimtenes – Mātes tēls ar plandošajām, saplēstajām drēbēm un izspūrušajiem matiem, kas sauc pēc palīdzības, kurai līdzās otra grupa tēlu – līksmojošie, bruņotie padomju zaldāti. Kāpēc gan to nojaukt?

Arī Torņakalna stacijā stāvošais vecais lopu vagoniņš, iespējams, būtu iekļaujams ansamblī, lai to pasargātu no demolēšanas. Kā šo memoriālu izveidot, ir arhitektu un mākslinieku uzdevums. Vieta gan sava novietojuma, gan vēsturiskās nozīmes ziņā, manuprāt, ir visatbilstošākā memoriālam.

Tam ir jābūt! Lai ar godu varētu pieminēt visus padomju okupācijas laikā no varmācības cietušos, tiktu izgaismota šī mūsu tautas baismā traģēdija un neviens no tiem, kas Latvijā dzīvo citā informācijas telpā, vairs nevarētu teikt, ka neko nav zinājis. Jautājums vairs nav par to – celt vai necelt, bet gan par to, kāpēc tas vēl līdz šim nav izdarīts. Igaunijā iespaidīgs piemiņas memoriāls komunistiskā terora upuriem ar visiem atbilstošiem paskaidrojumiem jau uzcelts.

Autore ir mag. art