Komunistiskā genocīda upuru piemiņas vieta Torņakalna stacijā. Foto: Edijs Pālens, LETA
Lilitas Klinkertes runa Rīgas domes Pieminekļu padomes sēdē šogad 5. novembrī
Kauns un negods, ka 30 gadus pēc Baltijas ceļa un 28 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Rīgā nav uzcelts neviens monuments padomju okupācijas laikā cietušajiem – neatkarības kustības dalībniekiem, nošautajiem, nomocītajiem un deportētajiem Latvijas pilsoņiem. Salīdzinoši – pirmās Latvijas brīvvalsts tās īsajā pastāvēšanas laikā Rīgā tika uzcelti divi lieli monumenti – Brīvības piemineklis un Brāļu kapu ansamblis neatkarības cīņu dalībniekiem.
Baltijas valstis bija vienīgās Eiropā, kas pēc Otrā pasaules kara netika atjaunotas un 50 gadus pakļautas nežēlīgai okupācijai. Lai gan 1949. gada Ženēvas konvencija aizliedza okupētajās teritorijās izmitināt civiliedzīvotājus, padomju okupācijas laikā Latviju pārpludināja simtiem tūkstošu iebraucēju no visām Padomju Savienības malām, to skaitā militāristi (Rīgā bija Baltijas kara apgabala štābs), kam bija sveša mūsu kultūra un latviešu valoda nebija jāmācās. Vienlaikus notika masu deportācijas. Visu šo manipulāciju rezultātā 1989. gadā, Atmodas kustības laikā, latvieši visās Latvijas lielākajās pilsētās jau bija kļuvuši par minoritāti. Ar tādu iedzīvotāju sastāvu mēs 1991. gadā iegājām atjaunotajā Latvijas Republikā. Bet 1994. gadā, kad beidzot tika izvesta Krievijas armija, Latvijā nez kāpēc atļāva palikt arī vairāk nekā 22 000 atvaļināto virsniekum (kopā ar ģimenes locekļiem - ap 50 000). Šāda veida kolonija vēsturē ir unikāla.
