Ukraiņu robežsargu suns kontrolpunktā aposta zārku, kas no Luhanskas Tautas Republikas tiek nogādāts nelaiķa apglabāšanai ukraiņu kontrolētajā pilsētas mikrorajonā Stanicaluhanskā. Foto — Reuters/Scanpix
Var uzskatīt, ka karš Austrumukrainā ir beidzies, taču īsts miers aizvien nav iestājies. Ciemošanās pašpasludinātajā Luhanskas Tautas Republikā apliecina, ka ceļš līdz normālai dzīvei ir vēl tāls un šķēršļu pilns
Zārks liegi zvalstās četru nesēju rokās. Pa priekšu iet piektais vīrietis ar rotātu krustu rokās. Lai šķērsotu sagrauto tilta posmu, vispirms pa stāvām pagaidu koka kāpnēm jātiek lejup. Zārka kājgals sasveras uz leju. Tad, vīriem kāpjot augšup, nelaiķa kājas paceļas krietni augstāk par galvu. Jā, pat mirušajiem pēdējais ceļojums te nav viegls.
Saspridzinātais tilts pār Siverskijdoņecas upi ir viens no sašķeltās Austrumukrainas simboliem — tagad tas šķir ģimenes, draudzības un bijušos biznesa partnerus. Tilta laidumā, kas vēl turas, asfalts ir vienos caurumos. Tiem cilvēku simtiem, kas tiltu šķērso katru dienu, nav viegli. It īpaši pensionāriem un mātēm ar bērnu ratiņiem. Parasti kāds cits piesteidzas palīgā.
