Vējonis: Nerealizēju Laimes lāča funkciju

Raimonda Vējoņa prezidentūras laikā palielinājusies Latvijas drošība pret ārējiem apdraudējumiem, pateicoties arī Valsts prezidenta darītajam, taču sabiedrības atbalsts viņam pašam pastāvīgi samazinājies. Un beigās viņš arī politiķiem, kā pats saka, varbūt bija kļuvis tik neērts, ka otrajam termiņam amatā viņu vairs neatbalstīja pat pirms četriem gadiem amatam izvirzījusī Zaļo un zemnieku savienība.

Taču prezidenta darba kārtība arī pēdējās dienās pirms amata pilnvaru beigām ir itin blīva. 26. jūnijā mums bija tieši viena stunda sarunai, jo pēc tam viņam bija jātiekas ar Latvijas skautu un gaidu vienībām.

Vējonis atzīst, ka bija atstājis sev iespēju pretendēt uz otru termiņu, ja Saeimai pirmajā vēlēšanu kārtā nevienu no trim kandidātiem nebūtu izdevies ievēlēt. Taču uzsver, ka termiņi neierobežo darbu valsts un sabiedrības labā un viņš to darīs arī turpmāk. Tomēr nesteigsies atjaunot dalību politiskajās partijās – esot “jāiepauzē”.

 

Atskatoties uz četriem gadiem amatā, par ko jums ir vislielākais gandarījums un kas sagādājis lielāko vilšanos?

Vislielākais gandarījums ir par to, kā šajos gados ir turpināts tas, ko es jau iesāku kā aizsardzības ministrs, un ir stiprināta drošība. Latvija tiešām pašlaik var justies kā nekad drošāka, nekā tas bijis iepriekš. Un tam ir vairāki faktori, kur arī prezidents ir spēlējis ļoti nopietnu lomu.

Pirmām kārtām tas sasaistīts ar tiem 2% [no IKP aizsardzībai]. Tomēr esam spējuši šos divus procentus sasniegt jau 2018. gadā. Tas nav nācis viegli, un es kā aizsardzības ministrs iesāku, un sanāca to turpināt, palīdzot jau nākamajam aizsardzības ministram, lai šīs lietas nepazūd no dienaskārtības. Jo politiski tas ir ļoti sarežģīti – kā mēs tagad redzam, notiek cīņas par naudu starp nozarēm. Tas ir ļoti būtisks sasniegums.

Otrs, protams, saistīts ar to, ka mums ir NATO paplašinātie spēki. Tās bija nopietnas sarunas. Protams, ka tur bija ne tikai prezidents iesaistīts, arī ārlietu ministrs, aizsardzības ministrs ir bijis iesaistīts. Patiesībā, es domāju, mēs varam būt ļoti priecīgi, ka mums vadošā ietvara nācija ir Kanāda un attiecīgi mums ir ļoti daudz valstu, kuras palīdz Kanādai šeit būt. Tas mums vēl vairāk iedod drošības sajūtu, ka tomēr, kaut vai nelieli, sabiedroto spēki ir šeit. Gan pašiem politiķiem, gan, es domāju, vēl vairāk sabiedrībai ir ticība, ka grūtā brīdī mēs nepaliksim vieni, jo mums tomēr ir vēsturē bijuši dažādi brīži, un tas nav bijis patīkami.

Un zināmā mērā ar vēsturi sasaistās, ka tomēr pagājušā gadsimta 40. gadam nevajadzētu vairs nekad atkārtoties. Jo tā arī bija mana iniciatīva, ko parlaments akceptēja, ka, ja tomēr notiek šīs krīzes situācijas un kāds mūs militāri apdraud, tad militārās vienības sāk cīnīties, negaidot pat pavēli no vadības, nevērtējot, kādi tur ir tie iemesli, vai [ja] vienkārši nevar izdot [pavēli] – nav valstī vai ir aizturēts. Nu, vienkārši ir jādara, un viss, jāaizsargā savu valsti. Un tas, manuprāt, ir ļoti, ļoti svarīgi.

Tā ka es skatos uz savu prezidentūru pirmām kārtām tieši caur šo prizmu – ka mēs esam stiprinājuši drošību.

Protams, ka mēs jau arī skatāmies daudz plašāk uz drošību, un to es arī caur tiem pasākumiem, kurus prezidenta pilī organizēja, ka drošība nav tikai militārā, bet mums jārunā arī par ekonomisko drošību, sociālekonomisko, jārunā par tiesiskumu. Jo tie ir drošības elementi, kuri mūs arī var sašūpot.

Nu, piemēram, kaut vai tie pasākumi tiesu sistēmā. Pirmie varbūt bija tādi pietiekami kusli arī no tiesnešu puses, bet pēc tam jau arī paši tiesneši aktīvāk iesaistījās. Un, es domāju, tam, ka arī tiesneši sāka paši savā starpā runāt par problēmām, kas ir sistēmā, un kā varbūt tās problēmas ir jānovērš, kaut kādu būtisku ieguldījumu deva tieši šīs diskusijas uzsākšana pilī. Un, protams, pie tā visa arī jautājumi, kas saistīti ar, kā tagad runājam, noturību pret dažāda veida izaicinājumiem sabiedrībā. Tas arī ir, teiksim tā, drošības elements.

Un vilšanās?

Vilšanās, protams, man joprojām divas tādas lielas. Pirmkārt, neapšaubāmi, ko iepriekšējā parlamentā it kā mēģināja, šajā turpināja, ir par nepilsoņu bērniem. Mums tomēr ir jāizbeidz vienreiz piešķirt šo nepilsoņa statusu bērniem, kuri ir piedzimuši nepilsoņu ģimenēs. Jo tas tomēr bija pagaidu risinājums deviņdesmitajos gados, bet mēs tomēr jau esam tā kā moderna Eiropas valsts. Bet mēs joprojām tādu [statusu] dodam. Nu, paskatāmies – kad šie bērni izaugs lieli, trīsdesmitajos, četrdesmitajos gados vēl joprojām būs kaut kādi mistiski statusi. Nu, tas ir pilnīgi nepareizi!

Un otra, protams – gribējās, lai tas notiek ātrāk, ja mēs runājam par to, kā mazināt plaisu starp parlamentu un sabiedrību. Un mana iniciatīva un priekšlikumi, ko varbūt Saeimas Kārtības rullī vajag uzlabot, lai tomēr trešie lasījumi vairs nebūtu tie, kur bieži vien tiek iegrūsts velns zina, kas, un ne vienmēr var uzreiz atšifrēt, kas viņus iesniedzis, kāpēc iesniedzis, kur nu vēl saprast vispār to domu. Tāpat anotāciju uzlabošana – norādīt, ar ko tās konsultācijas ir bijušas, un tā tālāk. Nu, tas diemžēl jāsaka, ir sarūgtinājums, jo iepriekšējā Saeimā veidoja pat speciālu darba grupu – nu, protams, priekšlikumu tur bija vairāk, ne tikai manējie, bet tie gāja, gāja, un tālu netika.

Āboltiņas grupa?

Jā, darba grupa Āboltiņas vadībā līdz rezultātam, balsojumam nenonāca. Nu, šis parlaments arī vēl īsti nav ķēries pie šā darba, tā ka tā sistēma turpinās. Un tas, manuprāt, ir nepareizi. Ja mēs neesam šajos gados spējuši ieviest kaut vai to pašu lobēšanas transformētu, teiksim, likumdošanu, tiesību aktu, ko varētu piemērot, tad vismaz ar šo, caur Kārtības rulli [var] mēģināt vismaz pie kaut kādas kārtības dabūt. Bet, nu, tas iet ļoti, ļoti smagi. Droši vien ir pārāk daudz kaut kādu interešu, kas ietekmē arī šī priekšlikuma virzību uz priekšu.

Jūs sākāt kā “tautas prezidents”, kā jūs raksturoja, un pusgadu pēc ievēlēšanas jūsu reitings bija 65% jeb 41 punkts. Taču 2018. gada beigās tie bija vairs tikai 3,5 punkti. Kāpēc notika šāds pastāvīgs jūsu popularitātes kritums?

Nu, man liekas, tur nav nekādi trīs procenti…

Tie bija punkti – starpība starp tiem, kuri vērtē atzinīgi, un tiem, kuri ne.

Nē, nu, arī tad bija salīdzinoši gan plusi, gan mīnusi pietiekami augsti. Manuprāt, jebkurai personai, kas tiek ievēlēta jebkādā amatā, vai tas ir prezidents, vai premjers, sākumā vienmēr tiek dots tāds…

Piemēram, prezidentam Zatleram gan ne, viņam bija otrādi.

Nu, varbūt, atšķirība varbūt bija tā, ka es nācu jau no tāda plašāka publiska darba, vairākus gadus tomēr esmu bijis ministrs, un tas savu ietekmi neapšaubāmi atstāja arī droši vien uz reitingu. Domāju, vienmēr, kad nāk amatā kāds, ir lielas ekspektācijas. Līdzīgi kā prezidentam – tikko prezidents mainās, tā arī tie, kas sēž cietumā, raksta vēstules ar lūgumu apžēlot. Vienkārši ar domu – nu, prezidents pamainās, un ir tā ekspektācija, ka varbūt tagad kaut kā savādāk paskatīsies uz to konkrēto nozieguma veidu, varbūt var, teiksim, apžēlot. Es domāju, te ir kaut kur līdzīgi, teiksim, sabiedrība saredz, ka tagad varēs, bet tomēr prezidentam un premjeram, un jebkurā amatā esot, kad tu esi tajā politiskajā vidē, ir noteikti spēles noteikumi, un ne vienmēr var realizēt to Laimes lāča funkciju.

Bet ko tieši, jūsuprāt, tauta no jums gaidīja, ko jūs nemaz nevarējāt?

Es domāju, kad mainās jebkurā amatā, mēs, protams, pirmām kārtām gaidām, ka visiem kļūs dzīve labāka. Vai tas būtu prezidents, vai premjers – ka dzīve kļūs labāka, būs lielākas algas, mēs būsim stabilāki, mums nebūs jādomā par ikdienas problēmām, kas varbūt bieži vien ir. Tā, man liekas, ir tā lielākā ekspektācija, ko gaida no jebkuras amatpersonas. Bet ne vienmēr to var piepildīt, un rezultātā kaut kādā brīdī veidojas tā – nu, viņš jau arī tur neko nevar izdarīt, un, kā mēs dzīvojām, tā mēs dzīvojam. Nu, labi, varbūt par tiesiņu labāk, bet…

Otrais, protams, ka ir kaut kādi lēmumi, kas ir jāpieņem. Es savā dzīvē, piemēram, esmu vienmēr vadījies pēc tā, ka nevis uzreiz ir jācērt galva, bet, ka tam ir jābūt tiesiskam pamatojumam, kāpēc. Nu, kaut vai, kad es arī gāju pie cilvēkiem, kuri te pie Pils bija pulcējušies par visām Rīdzenes sarunām. Bija izveidojies viedoklis, kā vajag šajā situācijā rīkoties. Bet būtu nepareizi rīkoties, ja tas neatbilstu tiesību aktiem. Un, protams, ja tev ir pieprasījums pēc vienas rīcības, tu nesagaidi no konkrētās amatpersonas to rīcību, tad, protams, ka tev veidojas kaut kāds priekšstats par to konkrēto amatpersonu. Tā ka, es domāju, tas ir tāds apstākļu kopums.

Bet tajā pašā laikā, kā es jau esmu vairākkārtīgi teicis, es strādāju ne jau dēļ reitinga, jo, ja tu strādā tikai vienīgi dēļ reitinga, tad tu tā arī vari paslīdēt. Jo tad tu vari pieņemt kaut kādus lēmumus, parakstīt kādus dokumentus, tikai domājot – šitais būs populāri, šito darīšu, šitais būs nepopulāri, šito nedarīšu. Nu, tā arī nevar rīkoties amatpersona. Jo tomēr ir jāizvērtē visi aspekti, plusi, mīnusi, un tad jāpieņem izsvērts lēmums.

Vai jūsu izredzes uz otro termiņu būtu bijušas labākas, ja prezidentu arī šoreiz vēlētu aizklāti?

Es pats nekad neesmu bijis piekritējs atklātai balsošanai. Tur, protams, cilvēki nopamato, kāpēc tās atklātās vēlēšanas ir ļoti labi, – nu, es tā neuzskatu. Jo, tā vai savādāk, būsim reālisti, tāpat partijās ne jau partijas biedri izlemj to, kā balsot vienā vai otrā jautājumā. Tas ir šaurs cilvēku loks vai pat atsevišķi cilvēki – tas atkarīgs no partiju struktūras, kāda nu ir, un tur tiek pieņemts tāds vai savādāks lēmums, un tā rīcība notiek.

Kas ir nepareizi pie aizklātās balsošanas – tas, ka, teiksim, tur cilvēki melo. Ja tu saki – neatbalstīšu, bet atbalsti, vai saka – atbalstīšu, un neatbalstīja. Tas nav labi, tas man katrā ziņā nepatīk pie aizklātās balsošanas. Bet, ja cilvēki godīgi arī aizklātā balsošanā, ja, teiksim, tur prasa, un pasaka – nē, nu, es neatbalstīšu tāpēc un tāpēc –, vai tad slikti?

Bet vai tas būtu mainījis? Man ir grūti teikt, vai tas kaut ko būtu mainījis, jo jebkurā gadījumā tagad prezidenta vēlēšanās koalīcija vienojās par vienu koalīcijas pretendentu un strikti pieturējās pie tā, par ko bija vienojušies. Iepriekšējā reizē, kad man bija vēlēšanas, nebija tāds kopējs koalīcijas viedoklis, ka – jā, tagad atbalstīsim obligāti Vējoni. Tur bija nosacīti brīva sacensība, kur sacentās četri pretendenti, bija piecas kārtas, kamēr tika līdz balsojumam. Tagad uzreiz nobalsoja, kā koalīcija vienojās, un viss. Vai tā bija labāk? Nu, es nezinu, man personīgi nešķiet, ka tas bija labākais risinājums tam procesam kā tādam. Jo izpalika debates, kārtīgas debates starp pretendentiem. Jo tomēr iepriekšējā reizē, lai vai kā, arī masu medijos vairāk tika debatēts, un cilvēkiem bija iespēja iepazīties ar jebkuru pretendentu viedokļiem. Šeit tā debate – pēdējā vakarā principā Latvijas televīzijā. Nu, labi, laikam kādos portālos kādas bija. Man pašam kā Latvijas iedzīvotājam pietrūka debates, es vēlētos, ka būtu daudz plašāk debatēts par dažādiem jautājumiem, jo tomēr gribas dzirdēt jebkura pretendenta viedokli vienā vai otrā jomā. Tomēr, šajā amatā esot, tev ir jānodarbojas ar ļoti plašu jautājumu loku. Tāpēc jau gribas vienkārši dzirdēt, redzēt, ko cilvēki domā. Un, ja debašu nav, tad izpaliek tas izziņas process man kā sabiedrības pārstāvim. Tāpēc tad labāk ir tautas vēlēts prezidents.

Vienā brīdī jūs saniknojāt vairākumu Saeimas deputātu un izbrīnījāt Latvijas sabiedrību ar piedāvājumu pāriet uz visas tautas vēlētu prezidentu, kaut gan pāris gadus pirms tam pats bijāt teicis, ka tā esot bīstama ideja. Kāpēc tā?

Nē, nu, es arī tajā brīdī, kad to piedāvāju, neteicu, ka vajag obligāti tautas vēlētu, bet es piedāvāju kā opciju, redzot to jau no praktiskā darba, ka tomēr nav ļoti vienkārši arī būt no politiskās partijas virzītam prezidenta kandidātam. Līdzīgi kā, teiksim, nav vienkārši arī, kad prezidents ir virzīts un politiskās partijas atbalsta. Jo tev tāpat, nu, ir tāda sajūta tādā zemapziņas līmenī, ka tomēr viņi par tevi ir balsojuši, un tu mēģini kaut kādos jautājumos arī ieklausīties viņu argumentācijā, kas ne vienmēr varbūt ir tā pareizākā argumentācija. Protams, tev ir jāvērtē, neapšaubāmi. Bet, nu, ir tā. Bet, ja tu esi tautas, tev ir tomēr tāds kaut kāds tautas dots mandāts, cilvēki uzticas tev, tad, teiksim, rīcībās vismaz tu varētu būt asāks kaut kādās situācijās.

Bet vai tā bīstamība, par ko savulaik brīdinājāt, ir pazudusi?

Tā bīstamība, manuprāt, nav pazudusi. Jo tas jebkurā gadījumā, kad politiskās partijas vēl, tās tikpat labi var kaut kādos brīžos mēģināt panākt vai ietekmēt, lai, teiksim, varbūt tomēr izsludini to likumu, jo – tas ir ļoti labs likums, ļoti, ļoti labs likums! Var mēģināt panākt.

Jautājums bija, vai ir pazudusi bīstamība ar tautas vēlētu prezidentu, kā kādreiz teicāt.

Es tā neteicu, arī agrāk tā neteicu, es vienkārši biju pret tautas vēlētu kā tādu. Jo tas bija arī Zaļās partijas viedoklis tajā brīdī, un mēs neatbalstījām tautas vēlētu, jo mums likās, ka Satversmes tēvi bija ielikuši Satversmē, ka Saeima balso par prezidentu, un ka tas ir labs mehānisms. Jo mēs kā tauta balsojam par parlamentu un attiecīgi dodam to uzticību parlamentam. Un parlaments tā kā pauž caur to atbalstu vienai vai otrai kandidatūrai, tautas viedokli. Bet, nu, dzīvē varbūt mēs redzam, ka mūsdienu sabiedrībā ne vienmēr tas precīzi notiek. Un tad veidojas tas, ka sabiedrība bieži vien nav apmierināta ar saviem priekšstāvjiem parlamentā, un tad varbūt tiešām labāk ir tautas vēlēts prezidents.

Lai tauta varētu būt neapmierināta ar vienu personu, nevis ar visu Saeimu?

Nu, arī, no vienas puses, neapšaubāmi, jā. Bet tas tomēr ir vieglāk. Piemēram, par nepilsoņu bērnu iniciatīvu tu runā, sabiedrība to uztver pietiekami pozitīvi – pēdējais, ko mērījām, bija, ka 80% gatavi to atbalstīt. Nu, ir, tautas atbalsts. Deputāti sēž – saproti, vēlēšanas nāk, tā un šitā, mēs nevaram atbalstīt. Un viss! Nu, tas nav īsti labi.

Kura partija jums teica, ka nevar atbalstīt tāpēc, ka vēlēšanas?

(Smejas) Nu, lai nu. Varēja jau redzēt droši vien. Kaut gan pie galda bija arī partijas, kuras teica, ka atbalstīs, bet beigās neatbalstīja.

Jūs 7. maijā paziņojāt, ka nekandidēsiet vēlēšanu pirmajā kārtā. Visos ziņu virsrakstots gan bija, ka nekandidēsiet vispār, taču tas nebija tas, ko teicāt…

Nu, jā, tas nebija tas, jūs to komentārā bijāt pareizi sapratis.

Vai jūs būtu kandidējis, ja nevienu no trim kandidātiem Saeimai nebūtu izdevies ievēlēt?

Grūti pateikt, bet es jebkurā gadījumā, pasakot to, ko pateicu, redzot to, cik sadrumstalots ir parlaments… Jāsaka tā – nevienā jautājumā tu nevari teikt “hop”, kamēr tas nav noticis. Un tāpēc, protams, es atstāju zināmā mērā durvis atvērtas, jo, ja partijas pēkšņi kaut ko pārdomā vai ko, tad, protams, es vērtētu. Vai es piekristu vai ne, to es nemāku pateikt pašlaik, bet tas arī vairs nav aktuāli.

Vai tas bija tāds kā rezerves variants?

Nu, jāsaka tā, ka es jebkurā gadījumā, arī nebūdams prezidents, strādāšu valsts labā, lai kopumā valsts virzītos pozitīvā virzienā dažādās jomās, un tur, protams, nav termiņi, tas jādara pastāvīgi. Tas nav tā, ka tur kaut kā termiņš ierobežo to darīt vai nedarīt. Protams, ka, esot prezidents, tu vari to darīt daudz aktīvāk. Līdz ar to es tai brīdī, to sakot, vērtēju – ja tāda [iespēja] būs, tad aktīvi varētu turpināt, ja, protams, būtu atbalsts.

Savas prezidentūras pirmajā gadā jūs ļoti nopietni saslimāt un divarpus mēnešus nevarējāt pildīt amata pienākumus. Vai slimība tomēr nebija paņēmusi spēkus? Vai pats jūtat to kā faktoru, kas varēja traucēt strādāt?

Grūti novērtēt. Es domāju, ka, ejot uz jebkuru amatu, prezidenta vai premjera amatu, varbūt arī ministra amatu… Nu, labi, ministra amatā bija pieredze. Bet, uz lieliem amatiem ejot, tu varbūt nerēķinies, ko tas prasa, kādu slodzi, un plus arī nervus, jāsaka. Man pat pa kādam sirmam matam ir parādījies.

Ir, ir…

Nu, jā, ir tā. Tas prasa zināmu spriedzi, jo tev kā prezidentam, līdzīgi arī kā premjeram, dienaskārtībā ir visi jautājumi. Nozares ministrs atbild par vienu nozari, un tu vari to labāk vai sliktāk pārzināt, bet tu atbildi par vienu nozari. Bet, esot šajos amatos, tev ir pilnīgi viss. Tikpat labi, piemēram, prasa cilvēki palīdzēt, kad neļauj ievest kaut kādas vēža zāles no Ķīnas, un tā tālāk, un tu mēģini meklēt risinājumus. Un, tad, protams, kāds pamatoti vai nepamatoti sabrauc augumā publiskajā telpā. Nu, ir tādas lietas. Un, protams, ka tu, no vienas puses, varbūt izliecies, ka tas tevi tā kā neaizskar, bet, nu, tāpat tas sāp, un tas jau atstāj ietekmi. Un, ja mēs tā paskatāmies uz prezidentiem, man liekas, beigās visi prezidenti ir tikuši pie veselības problēmām, kaut arī pirms tam varbūt bija sportiski aktīvi un aktīvi darbojās. Un arī es tai skaitā. (Smejas)

Un kāds prezidents būs Levits, jūsuprāt? Kādus jūsu iesāktos darbus jūs novēlētu viņam turpināt?

Jebkurā gadījumā viņam būs jāturpina šī drošības līnija un varbūt daudz vairāk jāpievēršas tieši iekšējai drošībai, kur ir arī tie jautājumi, kur viņš ir augstas raudzes profesionālis, kuri saistīti ar tiesiskumu. Tas, manuprāt, ir viens virziens, kurā vajadzēs ļoti, ļoti darboties. Jo, ja varam justies drošāk par ārējo drošību, tad iekšējā, manuprāt, mums ir ļoti daudz darāmā. Plus, mums vajag kopumā stiprināt sabiedrības noturību pret dažādiem nelabvēlīgiem faktoriem – pret visiem meliem, kas ir falsificēta informācija, lai sabiedrība būtu gatavākā visam tam, lai tas tā neietekmētu. Tagad ir dinamisks laiks, un parādās arvien kaut kādas jaunas lietas. Tāpēc katrā ziņā Levita kungam vajadzēs izturību.

Un, protams, lai izdodas labi nokomunicēt ar politiskajām partijām, kuras ir pārstāvētas parlamentā. Tās ir ļoti daudzveidīgas, ar dažādām interesēm, un līdz ar to tas nav vienkārši. Tāpēc tur vajadzēs prast to darīt. Jo prezidents jau var daudzas labas lietas izdomāt kopā ar savu komandu, bet lielākoties, pat principā, var teikt, bezmaz viss ir jāapstiprina parlamentā vai valdībā. Un tad ir nepieciešams politiķu atbalsts, tāpēc tas līdzsvars ir jāatrod.

Nu, es varbūt politiķiem kļuvu neērts… Nu, es biju visu laiku neērts, jo, no politiskās vides nācis, es, protams, zinu ļoti labi arī tās aizkulises. Esmu sēdējis otrā pusē un varbūt arī, līdzīgi kā viņi, varbūt arī es kā politiķis esmu rīkojies pret kādiem citiem kandidātiem savā laikā, pieņemot lēmumus tādus vai savādākus. Bet tas ir ļoti nozīmīgi.

Par tiesiskumu un aizkulisēm turpinot – jūs arī savā atvadu runā Saeimā pievērsāties lēmumu pieņemšanas kultūrai un teicāt, ka varas izmantošana privilēģiju gūšanai nav pieļaujama un “tiesiskums un likuma vara ir mūsu identitātes jautājums”. Kāpēc “oligarhu sarunu” skandāla laikā bijāt tik atturīgs un teicāt, ka sarunās iesaistītajiem katram pašam jāvērtē sava atbildība?

Kā jau es teicu, es vienmēr dzīvē esmu vadījies, ka jebkuram lēmumam jābūt tiesiski pamatotam. Un, ja tiesībsargājošās institūcijas to informāciju, ko sniedz, ja tur nav viņu izpratnē tā tiesiskā pamatojuma kaut kādām rīcībām, es strikti pieturos pie šiem tiesiskajiem risinājumiem. Protams, ja skatās populistiski, varētu teikt – jā, vajag ģenerālprokuroru vai kādu tur ņemt nost! Tāpat arī ar to visu, ko mēs tagad redzam. Protams, var izteikt pretenzijas politiski. Bet tāpat, lai veiktu kaut kādas rīcības, tām ir jābūt tiesiskām. Ir noteiktas procedūras, ievēro to procedūru, un, ja tur tiešām ir pārkāpumi, nu, tad ir tas rezultāts tāds, ka to cilvēku noņem. Tāpēc arī taja uzrunā, sakot par visādām šādām lietām… Nu, man, atklāti runājot, nepatīk tie notikumi, kuri tagad notiek, ka – man nepatīk, ņemu nost padomi, nepatīk, un ar Saeimas balsojumu lūdzu Augstākajai tiesai iesākt izmeklēšanas procedūru, un tā tālāk.

Bet tas ir tiesiski – trešdaļa deputātu drīkst mudināt Augstākās tiesas priekšsēdētāju sākt šādu pārbaudi.

Es to nepārmetu deputātiem, tas ir tiesisks, viens no variantiem, kā var to procesu uzsākt.

Vai uzskatāt, ka šajā gadījumā ar Kalnmeieru tas ir populistisks gājiens?

Man vairāk liekas tā, jo vismaz informācija, kas ir manā rīcībā, – nu, man nav tādas informācijas, ka tur būtu kaut kādas prettiesiskas darbības veiktas, kas varētu būt par pamatu ģenerālprokurora noņemšanai no amata. Līdz ar to, ja tādu lietu nav, nu… Protams, pārbaudes var iniciēt, bet paliek jautājums, kā koalīcija rīkosies gadījumā, ja pārbaude konstatēs to, ko ne viena vien pārbaude varbūt ir konstatējusi – ka nav pārkāpis. Un tad? Iesim parlamentā un balsosim par noņemšanu tikai tāpēc, lai koalīcija saturētos kopā? Nu, tā jau nebūs vairs tiesiska valsts!

Tur man ir tās bažas – lai mēs nepārkāpjam pāri tai līnijai. Ja tai pārkāpj pāri, tad tas aizies pretējā virzienā. Un tas, manuprāt, nebūtu pareizi.

Jūs teicāt, ka jums nepatīk ministra lēmums par Latvenergo padomes atlaišanu. Kā būtu jārīkojas, lai to apturētu? Jo tas var būt precedents – iespējams, cilvēki pamēģina, kas iet cauri.

Jebkurā gadījumā, manuprāt, ja mēs runājam par tām padomēm, tos lēmumus pieņem attiecīgie nozares ministri, kuriem darba devējs pirmām kārtām ir Ministru prezidents. Viņam jau ir jāsauc savi padotie ministri pie kaut kādas kārtības. Kas man nepatīk ar padomi – ka mēs tik rūpīgi pildījām OECD prasības pirms iestāšanās un visas tās darbības darījām, un tagad vienkārši tā – ai, man nepatīk! Labi, nu, nepatīk, bet tad vajag kaut kādu tiesisku pamatu! Mums ir bijuši dažādi laiki Latvijā. Jā, kad mainījās politiskie spēki, mainīja padomes. Bet mēs tam posmam it kā esam izgājuši cauri, it kā arī apņēmāmies OECD strikti ievērot pareizas uzņēmumu pārvaldības principus. Nu, šis nav, manuprāt, pareizs uzņēmuma pārvaldības princips, ka tā vienkārši maina. Ja ir problēmas – jā, protams, ja ir pamats mainīt. Bet tad tur jābūt tam pamatam. Jo visādi pagaidu varianti jau nav ne likumdošanā paredzēti, nekā. Jo mēs pirms tam iecēlām ar konkursu, un tagad mēs bez konkursa ieceļam pagaidu padomes! Parasti jau jebkuru padomi, kad cilvēkus atlaiž, viņi turpina strādāt līdz brīdim, kad sāk strādāt jaunie cilvēki.

Bet, ja, piemēram, atnāktu Kariņš prasīt jums padomu, ko darīt, kad ministrs pārkāpis sarkano līniju, kuru nedrīkst pārkāpt, ko jūs ieteiktu – jāatlaiž ministrs Nemiro?

Kā jau es teicu, pašam premjeram ir jātiek skaidrībā, jo viņš jau vada kopumā koalīciju, viņam ir tādas vai savādākas vienošanās ar saviem koalīcijas partneriem, un tad viņiem iekš koalīcijas ir jātiek skaidrībā, kas un kā.

Vai jūs pašlaik redzat ārkārtas vēlēšanu risku, ja premjerministrs prasītu ekonomikas ministra demisiju un viņa partija pateiktu, ka tādā gadījumā viņi iet ārā no valdības?

Katrā ziņā valdību izveidot bija ļoti sarežģīti, un līdz ar to prognozēt, kā var attīstīties notikumi, ir ļoti sarežģīti. Jo jebkurā gadījumā par ārkārtas vēlēšanām jau būs prezidentam jāpieņem lēmums caur referendumu, tā ka vēl jārīko referendums, lai kaut ko tādu darītu. Es domāju, ka tomēr partiju pārstāvniecība ir pietiekami plaša, lai tur būtu atkal jāsēžas pie sarunu galda un jāmeklē atkal sadarbības modelis. Tas neizslēdz iespēju, ka tieši tāds pats modelis turpinās, bet varbūt tur mainās cilvēki, mainās atbildības jomas. Tas process katrā ziņā bija sarežģīts, grūts, un negribētos nevienam novēlēt šim procesam iet [atkal] cauri.

Vairs jau nebūtu tik dramatiski.

Nu, tagad jau mazliet ir apbružājušies.

Valdības veidošanas laikā jums pārmeta neizlēmību un pasivitāti. Jūs prasījāt, lai kandidātiem ir pielaide valsts noslēpumam, bet tad uzticējāt veidot valdību Gobzemam. Bija visādas versijas, kādēļ to darījāt. Kāds bija jūsu aprēķins?

Visādas versijas neapšaubāmi bija, un arī prezidentam visādas versijas bija. Bet, izejot no versijām, kas figurē, teiksim tā, pilsētā, izdarīt lēmumus, ko darīt tā vai darīt savādāk, arī nebūtu pareizi. Es esmu balstījies uz kaut kādu faktoloģiju, un, ja man nav konkrētu faktu, nav konkrētu lēmumu, nu, tad kāds man pamats ir? Es neesmu kā prezidents tā institūcija, kas var apgalvot, ka tev būs vai nebūs pielaide. Ja dienests veic pārbaudes, un, ja no dienesta būtu kaut kādas problēmas, tad jau, protams, [premjerministram] būtu jāiet no amata projām, ja būtu apstiprināts, tur nebūtu variantu.

Bet gaidīt ilgstoši uz kaut kādu rezultātu arī ir sarežģīti. Jo mums bija nepieciešama valdība, līdz ar to es arī vadījos pēc tā, ka, nu, ja tauta ir vēlējusies pārmaiņas un ir uzticējusies jaunām partijām, es tām arī devu iespēju piepildīt savu vēlētāju doto mandātu izveidot valdību. Nu, tie procesi gāja tā, kā gāja tur pašiem savstarpēji, bet tad pirmām kārtām ir jāvaino pašiem sevi, ka nespēja vienoties daudz ātrāk.

Tā ka par pasivitāti – jāsaprot, ka prezidents jau var mēģināt nepārtraukti teikt, ka jums jāstrādā kopā, bet galu galā mēs neesam arī kaut kādos viduslaikos vai kaut kādā Centrālāzijas valstī, kur vecāki izlemj, ka tev būs precēties ar to, un viss, un neinteresē, vai tur normāla ģimenes dzīve būs vai nebūs.

Šeit jau ir kaut kas līdzīgs, jo tomēr viņiem ir kopā jāstrādā, viņiem jāpieņem lēmumi par dažādām reformām, ko viņi paši ir deklarējuši. Ja tu tur sēdi pie galda kā pilnīgs ienaidnieks, nu, tad nekas nebūs, un tas valsts interesēs nu nekādi nav. Tāpēc ir jādod partijām pašām tikt skaidrībā, kas ir tas modelis, kuru viņi redz, ka var kopā strādāt un katru dienu nedurt dunčus mugurā viens otram. Jo mums jau vajag tos lēmumus. Kaut gan līdz šim, protams, ļoti daudz lēmumu nav bijis, bet katrā ziņā, nu, iet uz priekšu.

Atskatoties redzam, ka lēmums dot iespēju Gobzemam pamēģināt bija pareizs – tas, iespējams, novērsa ārkārtas vēlēšanas. Taču tolaik risks bija milzīgs…

Nu, un arī spieda, politiķi spieda – ka būs ārkārtas vēlēšanas.

Tomēr bija risks dabūt prokremlisku populistu valdību. Vai tolaik jūs ar saviem padomniekiem jau bijāt izvērtējis un konstatējis, ka tas tomēr nenotiks – ka Gobzemam izveidot valdību neizdosies?

Katram cilvēkam ir iespējas veidot tos modeļus, ko viņš uzskata par pareizu veidot. Bet, no prezidenta aspekta skatoties, prezidents ņem vērā sabiedrības viedokli un dod mandātu kādam ar to rīkoties, protams, arī skatoties, kā vispār var attīstīties. Bet pateikt, ka tur viens vai otrs modelis izveidotos vai neizveidotos – nu, to tā bija pietiekami sarežģīti. Protams, ka mēs vadāmies no savas politiskās pieredzes – jo es esmu kā ministrs un kā partijas vadītājs piedalījies daudzu valdību veidošanā, ir kaut kāda vēsturiskā bagāža uzkrāta, kas ļauj prognozēt kaut kādus teorētiskus soļus uz priekšu. Bet, vai tas tā notiks vai nenotiks, nu, to gan nevar tā pateikt.

Tātad rēķinājāties ar to, ka Gobzems var kļūt par premjerministru?

Nu, bet, ja es viņu saucu, viņam tika dota iespēja to darīt. Tāpēc jau arī jebkurš kandidāts, kas tiek nosaukts, mēģina pārliecināt arī pārējās politiskās partijas, ka viņš ir tas labākais, kura vadībā visi ir gatavi strādāt. Tāpēc es saku, ka katram, kas tiek nominēts, ir iespēja, bet, vai šī iespēja tiek izmantota un pārliecināti pārējie kolēģi, ka tu esi labākais kandidāts. Tāpēc jau mans uzstādījums arī sākotnēji bija, ka – jūs paši mēģiniet vienoties, kas ir tas cilvēks, kura vadībā jūs esat gatavi strādāt. Nu, viņi šo variantu neizmantoja, jo katrs gribēja būt tas lielais.

Kāda ir jūsu prognoze, vai šīs Saeimas laikā vēl mainīsies valdība? Vai redzat iespēju, ka ZZS varētu nonākt atpakaļ valdībā pēc katastrofālā rezultāta vēlēšanās?

Nu, rezultāts nav, protams, priekš zezeesa patīkams. Viņiem ar to jārēķinās un jāizdara savi secinājumi, kas ir bijušas tās kļūdas, kāpēc pie tāda rezultāta nonāca.

To, vai valdība mainīsies, ir ļoti sarežģīti pateikt, jo es varu vadīties pēc kaut kādas savas politiskās pieredzes. Nu, tagad ir jauno laiku politika, kurā brīžiem tie lēmumi ne vienmēr, izejot no vecās politiskās pieredzes, ir saprotami. Jo vienkārši cilvēki savādāk pieņem lēmumus, brīžiem argumentēti, brīžiem varbūt spontāni, līdz ar to ļoti grūti noprognozēt.

Ko var noprognozēt – ka nebūs viegli valdībai, jo mēs redzam, ka pasaulē un arī tai skaitā Latvijā ekonomika sāk bremzēties un daudz kur bremzējas pamatīgi, un es domāju, ka nākamajā gadā mēs jau sajutīsim to vilni vai atvilni, tas mūs jau tiešāk skars. IKP vairs tik strauji neaug, tas jau parādās mūsu skaitļos. Tas atstās ietekmi, mums tāpat ir jāiet uz sabalansētu budžetu. Mums ir visi jautājumi, kas skar banku sektoru. Mums jāpārskata tomēr izdevumu sadaļa, kur [līdzekļi] ne vienmēr racionāli tiek izmantoti un ir iespējas, manuprāt, to uzlabot. Ir vesela virkne šādu jautājumu, kuri, protams, var ietekmēt.

Un galu galā, ko es arī savā runā uzsvēru, vismaz kaut kādu daļu solījumu arī vajag pildīt. Jo citādi sasolam, sasolam, tiekam, un pēc tam aizmirstam par solījumiem. Tā mēs sabiedrības uzticību arī neuzaudzēsim attiecībā uz parlamentu. Bet tajā pašā laikā jāpatur prātā sabalansētais budžets, tā gan ir ļoti svarīga prasība.

Vai tad tas viens otru neizslēdz?

Nu, neizslēdz, tu vienmēr vari pārvērtēt to, jo ir daudzas lietas, ko joprojām, manuprāt, ne vienmēr veic dažādās institūcijās.

Nu, es tikai kā piemēru – mums ir CSDD, un mums ir tā traktoru reģistrācijas iestāde, neatceros, kā to precīzi sauc. Nu, jā, divas iestādes. Varbūt mēs iztiktu ar vienu iestādi tehnikai?

Tā ka ir dažādi jautājumi, kur tomēr mums vēl ir optimizēšanas iespējas. Pareizi to piemērojot, mēs varam budžetā ieekonomēt.

Bet tai pašā laikā mēs arī nevaram galīgi skriet… Man, piemēram, nepatīk šis akcīzes jautājums. Vai mēs gribam, lai Latvijas iedzīvotāji vai Baltijas iedzīvotāji, vai Somijas iedzīvotāji vairāk nodzeras? Tikai tāpēc, ka mums vajag ieņēmumus? Vajag, neapšaubāmi, bet vai tas ir pareizais ceļš? Manuprāt, nē, nu, nav tas ceļš pareizais.

Un paralēli mēs tai pašā laikā, rūpējoties par veselīgāku dzīvesveidu, gribam cukuram pielikt klāt, lai bezalkoholiskie dzērieni kļūtu dārgāki, un tā akcīze būs lielāka nekā spirtam. Nu, tad kur loģika – cukurs ir kaitīgāks par spirtu? Tas īsti labi nav, manuprāt.

Vēl par ZZS tomēr, no kuras pats nākat. Vai redzat šai partijai nākotni?

Es nāku no Zaļās partijas!

Tā ir daļa no apvienības. Vai tai vispār ir nākotne, un vai pats atgriezīsieties aktīvā partiju politikā, atjaunosiet darbību partijā?

Nu, protams, kad tu vairs neesi prezidents, tu vari atjaunot jebkādu politisko darbību, bet pašreizējā brīdī, kā jau es teicu, netaisos uzreiz neko atjaunot. Bet, kā jau es teicu, jebkurai partijai, pirmā kārtām, protams, ZZS, jo es no viņu vidus esmu nācis, jāpārvērtē tas, kāpēc tāds rezultāts ir. Ja pratīs izdarīt pareizos secinājumus, tad, protams, ir iespējas reanimēties. Bet, ja secinājumus neizdarīs…

Kādus secinājumus? Kas bija viņu galvenā kļūda?

Man ir grūti pateikt, kas ir galvenā kļūda, tāpēc lai palīdz sociologi un pētnieki, un tā tālāk. Lai vērtē, analizē. Man ir grūti pateikt, es neesmu tādu baigo interesi tur izrādījis.

Vai notiesājošs spriedums Lemberga lietā varētu palīdzēt “zaļajiem zemniekiem” kļūt par normālu partiju?

Man ir grūti pateikt, vai varētu palīdzēt, vai nevarētu palīdzēt. Jo, nu, atkal mēs it kā starp citu runājām par tiem reitingiem, un arī ZZS, nu, vismaz agrāk, es zinu, regulāri mērīja reitingus, un šis faktors vēlētāju neietekmēja. Vēlētāju atbalsts bija, neskatoties uz to, ka varbūt Lemberga kunga situācija tur iet to gaitu, kuru iet.

Jautājums nebija par reitingu.

Nē, nu, tāpēc es saku, vai, ja tā būtu, tas ietekmētu konkrēto vēlētāju.

Jautājums ir par partiju, nevis par vēlētāju. Iedomāsimies fantastisku situāciju, ka Lembergs sēž cietumā, tāpēc viņam ir mazliet citādas intereses nekā pašlaik. Vai tas ietekmētu partijas darbību?

Nu, bet mēs jau redzējām šajās vēlēšanās, kad zezeesam bija premjera kandidāts Kučinskis – viņi darbojās, viņi rīkojās. Arī zezeesā notiek personāliju maiņas, un tā tālāk. Un Zemnieku savienību vada tagad cits vadītājs. Tā ka tās personāliju maiņas notiek, un tur nevajag ne saistīt, ne nesaistīt ar Lembergu. Tā ka tas nav stāsts par to, ja jau personāliju maiņas notiek. Un dzīve rādīs, vai šīs personālijas, kas tagad ir, spēs aiz sevis pavilkt, nespēs pavilkt – to skatīsimies. Tagad jau būs varbūt Rīgas ārkārtas vēlēšanas, varēs jau iemēģināt.

Vai šīs Saeimas vēlēšanas Saskaņai bija pēdējā iespēja iekļūt valdībā, jūsuprāt?

Nu, es domāju, viņi jau vienmēr vēlēšanās uzrādījuši visaugstākos rādītājus.

Ne vienmēr, tikai pēdējos gados.

Nu, daudzos pēdējos gados. Bet viņi jau nekad nav bijuši koalīcijā, tā ka, domāju, uz priekšdienām arī nekas nemainīsies.

Kā Saskaņā notiekošās pārmaiņas mainīs kopējo politisko spēku līdzsvaru?

To varēs parādīt tikai nākamās Saeimas vēlēšanas. Jo, nu, labi, Saskaņai ir nokrities atbalsts sabiedrībā, un to mēs redzam, un, protams, tai nav vairs tik plaša pārstāvniecība parlamentā. Droši vien šie notikumi ap Rīgu pēdējo mēnešu laikā arī varētu ietekmēt. Bet, kas būs pēc trīsarpus gadiem, mums ir grūti pateikt.

Mēs bieži vien kā vēlētāji aizmirstam politiķu labos un sliktos darbus pietiekami ātri. Tāpat parādās tas, kā tu spēj uzrunāt sabiedrību, un tādā ziņā viņiem kā partijai ir pluss, ka viņi, protams, spēj uzrunāt krievu valodā runājošo publiku. Savukārt tā saucamās latviskās partijas nav tik aktīvas ar to uzrunāšanu un tur arī zaudē. Un viņi pat atrod, kā latviešu valodā runājošos var uzrunāt. Labi, teiksim, latviešu valodā runājošie novēršas tāpēc, ka daudz asāk redz un sajūt tās problēmas, kas ir izgaismojušās pēdējo mēnešu laikā. Bet, kā mēs redzam, uz krievu valodā runājošajiem tas tādu ļoti graujošu ietekmi nav atstājis. Un, kas būs pēc trīsarpus gadiem, nu, grūti teikt. Jo diemžēl joprojām redzam arī vēlēšanās, ka vēlētāju spēj uzrunāt kaut kādas spilgtas personības. Ir arī tā, ka iegulda ļoti lielas naudas priekšvēlēšanu kampaņās, un tas atstāj ietekmi uz rezultātiem. Tā ka tie mehānismi darbojas.

Atvadu runā Saeimā teicāt, ka jaunā budžeta gatavošanā partijām nevajadzētu aizmirst par saviem vēlētājiem dotajiem solījumiem. Vai, zinot, kas ir sasolīts, valdība ar šādu ceļamaizi varēs pieņemt budžetu?

Bet paskatieties tālāk – tur bija komats, un tālāk – veidot sabalansētu budžetu!

Jā, ir gan komats, gan novēlējums veidot sabalansētu budžetu, taču tas neiet kopā ar ieteikumu izpildīt vēlētājiem sasolīto, kam varbūt nepietiktu pat ar diviem budžetiem.

Kāpēc neiet kopā? Kā jau es teicu, vienmēr ir iespējams pārskatīt esošos izdevumus. Un sabalansēts budžets – tas nenozīmē to, ka tas ir nulltais budžets. Tam ir jābūt izlīdzsvarotam, bet tas nav gluži tā, ka, cik ir izdevumu, tik ir obligāti jābūt ieņēmumu.

Vai tas nebūtu labi?

Nē, būtu labi, es esmu tikai par to, ka mums jābūt vispār bezdeficīta budžetam, un mums ir pat jākrāj, jo, ņemot vērā pasaules tendences, ka tomēr ekonomika palēninās, mums īstenībā būtu jāveido uzkrājumi iespējamām grūtākām dienām. Negribētos piedzīvot, kā bija. Nu, labi, tik traki mēs vairs nepiedzīvosim, mēs esam arī sevi pārstrukturējuši – gan valsts pārvaldē daudz ko, gan arī kopumā ekonomikā –, tādā bedrē mēs vairs neiekritīsim, kā tas bija iepriekšējā krīzē. Bet jebkurā gadījumā ietekmi atstās, un tāpēc uzkrājumi būtu ļoti nepieciešami.

Vai, jūsuprāt, izdosies pieņemt budžetu? Daži prognozē, ka tas būšot šīs valdības gals.

Nu, tāpēc es teicu – ir grūti prognozēt par valdību, jo budžeta jautājums, protams, ir izšķirīgs jautājums valdībai. Nav budžeta, nav valdības. Bet, vai valdība un attiecīgi budžets būs, tas būs atkarīgs no pašām politiskajām partijām, jo, ņemot vērā tos lielos priekšvēlēšanu solījumus, kas ir partijām, ir jautājums, cik ilgi vai kā partijas nepildīs vēlētājiem dotos solījumus. Nu, tas, manuprāt, būs izšķirīgs jautājums. Ja tās būs, kā teikt, klausies manos vārdos, neskaties uz maniem darbiem, tad, protams, budžets būs. Kad tu tur skaisti runā un tāpēc darbu nav, tad, protams, budžets būs. Bet, ja tomēr grib konkrētus darbus, tad būs ļoti sarežģīti.

Bet, ja nebūs budžeta, tad nebūs valdības, tātad nebūs arī nekādu valdības darbu.

Nu, labi, valsts bez valdības nepaliek. Tiek izveidota savādāka valdība, varbūt savādāki ministri, savādāki premjeri – nu, tālāk turpinās darbs.

Vai, jūsuprāt, pašreizējā valdība dara visu, kas ir nepieciešams Moneyval ietiekumu pildīšanai, lai novērstu Latvijas nonākšanu finanšu pelēkajā zonā?

Attiecībā uz Moneyval, manuprāt, viņi dara to, ko viņi var izdarīt, tur – cepuri nost valdībai! Tas arī bija uzstādījums no manas puses, kad notika valdības veidošanas sarunas, ka viens no būtiskiem punktiem bija tieši Moneyval rekomendāciju reāla ieviešana dzīvē. Protams, viņi nepasaka ļoti konkrēti, vai, piemēram, fuktukā (FKTK – red.) vajag mainītu cilvēkus, vai kā – tā ir pašas valsts izšķiršanās. Bet tas, ko valdība un arī parlaments ir darījis šo pēdējo mēnešu laikā, ir neapšaubāmi ļoti, ļoti pozitīvi.

Bet vai būs pietiekami?

Nu, es neesmu finanšu eksperts, lai pateiktu, vai tas būs pietiekami, jo tomēr to ziņojumu, uz kura pamata tālāk lems tās valstis, gatavo attiecīgās jomas speciālisti, un, vai viņi spēs, teiksim, saprast, novērtēt to, ko mēs esam izdarījuši, es tiešām nezinu. Tāpēc jau arī ir svarīgi par katriem šiem lēmumiem prast nokomunicēt ne tikai sabiedrībai, bet arī attiecīgajās nozarēs, lai arī tie eksperti, kuri brauks, saprot, vai tās konkrētās rīcības, ko mēs esam izdarījuši vai pieņēmuši, nodrošina to, ko mums pārmet.

Galvenais jau ir, lai tā ieviešana būtu reāla. Jo mēs esam tajā, manuprāt, stadijā, kad skaista runāšana nepalīdz, ir jābūt konkrētiem darbiem. Un pašlaik tie lēmumi visi ir pieņemti, tagad prasās, lai arī darbības būtu.

Protams, ir slikti, ka viss iekrīt reizē, jo tās vērtēšanas tagad jau ir sākušās vai tūlīt sāksies. Un, protams, viss vēl varbūt nav. Līdzīgi kā ar iestāšanos OECD – rīkojām konkursus, bet tagad tā kā jau aizmirstam, ka gribējām pieturēties pie labas pārvaldības uzņēmumos, tagad kaut kā to metam nost. Mēs nedrīkstam šādas situācijas pieļaut attiecībā uz finanšu sektoru, jo tā būs problēma, un tā būs pamatīga problēma. Un tā atsauksies ne tikai uz uzņēmējiem, ne tikai uz finanšu sektoru, bet arī uz katru no mums, un tā būs lielākā problēma.

Uz atvadām Saeimā teicāt, ka neatvadoties. Ko turpmāk darīsiet?

Tas ir labs jautājums. Uzreiz pēc prezidentūras beigām atpūtīšos, un tad arī būs laiks padomāt, ko varbūt darīšu. Jo es vēl jūtos spēka pilns, varētu vēl daudz un daudz darīt. Tajā pašā laikā, protams, kā jau es teicu, darbiem, ko var darīt valsts un sabiedrības labā, termiņu nav. Tā ka to jau jebkurā gadījumā varēs turpināt darīt, un to es turpināšu darīt. Bet par tādu nodarbi, ar ko sevi ikdienā nodarbināt, man nav pašlaik ideju.

Bet vai tā būtu politika?

Kā jau es teicu, uz politiku es arī iepauzēju. Tā ka, nu, politikā neskriešu tā atpakaļ uzreiz. Jāiepauzē.