Kad mani divi dēli bija mazi, bieži domāju — ja būtu jāiet bēgļu gaitās, vai es būtu tik stipra kā manas vecmāmiņas? Visvairāk interesē «lēmuma moments». Tas brīdis, kad izlem: es bēgu! Bija tādi, kas nepaspēja uz kuģiem. Daudzi stāsta, ka izbrauca ar pēdējo. Nevar būt, ka visi izbrauc ar pēdējo kuģi! Tā vien ir liecība, cik tas bija dramatiski, dzīvības un nāves jautājums.
Antropoloģe Marianna Auliciema, muzeja Latvieši pasaulē biroja vadītāja, pašas aprakstīto spriedzi centusies ielikt izlaušanās spēlē Bēgļu gaitās. Tā no 1. jūnija līdz oktobra beigām ar iepriekšēju pieteikšanos pieejama Free Rīga ēkā Kalēju ielā 57.
Spēli izdomāja kopā ar draudzenēm Ilgu un Vitu no Amerikas. Viņas visas ir Otrā pasaules kara bēgļu bērni, kas nu atgriezušies vecāku dzimtenē. Visām ir bērni skolas vecumā, kam modīgās izlaušanās spēles ļoti patīk. Marianna neslēpj — no ārzemju tautiešiem saņēmusi arī bargus komentārus: «Mūsu traumu nedrīkst pārvērst šovā!» Escape room latviskais tulkojums varbūt nav veiksmīgs, cilvēki par daudz uzķeras uz vārdu «spēle», viņa atzīst.
Marianna uzauga Austrālijā, klausoties «dzimtas folkloru» par Latvijas atstāšanu. Vecmāmiņa Elza Auliciema ar diviem dēliem bēga no Subates. Vecmāmiņa Margarita Stīpniece ar dēlu un meitu — no Saldus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.