Kāpēc mums vajadzīgs Trauksmes celšanas likums un kādas nepilnības vēl jānovērš 2

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Jānis Veide
Print Friendly, PDF & Email

No 1. maija Latvija ir pievienojusies tām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurās ir izstrādāts un ar speciālu likumu regulēts trauksmes celšanas un trauksmes cēlēju aizsardzības mehānisms. Tas raisa divējādas izjūtas. No vienas puses, beidzot panākumiem vainagojušies vairāk nekā 10 gadus ilgušie “Delnas” centieni rast dzirdīgas ausis politiķu aprindās, lai šo jautājumu sakārtotu, un Valsts kanceleja sadarbībā ar citām institūcijām ir paveikusi lielisku darbu, sagatavojot likumprojektu. No otras puses, darvas piliens medus mucā ir atskārsme, ka nepilnības, kas bija jānovērš vēl līdz februārim, joprojām nav novērstas, un tas gan ir tikai politiskās gribas jautājums.

Jau kopš mūsu gadsimta pirmajiem gadiem “Sabiedrība par atklātību – Delna” ik pa laikam ir atgādinājusi politiķiem par trauksmes cēlēju esamību un nepieciešamību viņus aizsargāt ar likumu. Pērn oktobrī Saeimā beidzot tika apstiprināts Trauksmes celšanas likums, par tā stāšanos spēkā nosakot šā gada 1. maiju un paredzot, ka visās valsts iestādēs, kā arī uzņēmumos, kuros strādā vismaz 50 darbinieku, no 1. maija jābūt iekšējās trauksmes celšanas kanāliem.

Valsts kancelejas, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Prokuratūras un citu institūciju iesaiste likuma un trauksmes celšanas mehānisma ieviešanas vadlīniju izstrādē vērtējama pozitīvi – esam ieguvuši lielisku pamatu tiesiskākai, veselīgākai videi un virkni atzinīgi vērtējamu aizsardzības pasākumu trauksmes cēlējiem. Piemēram, agrāk Darba likumā bija iestrādāts punkts, kas paredzēja, ka izrēķināšanās par trauksmes celšanu ir aizliegta, taču atlaišanas gadījumā pašam trauksmes cēlējam bija jātiesājas un jācīnās, pierādot, ka viņš atlaists nepamatoti.

Trauksmes celšanas likums nostiprina atbildības nastas pārnešanu no trauksmes cēlēja uz darba devēju – ja darbinieks atlaists pēc trauksmes celšanas, darba devējam ir pienākums pierādīt, ka cilvēks atlaists nevis trauksmes celšanas, bet pārkāpumu dēļ.

Šobrīd gan vēl ir pagājis pārāk maz laika, lai varētu spriest, kā likums darbosies praksē, un ir aspekti, kas pagaidām sagādā vairāk bažu nekā gandarījuma.

Oktobrī, pieņemot likumu, Saeima noteica, ka līdz šā gada februārim Ministru kabinetam jāiesniedz Saeimā grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, nosakot administratīvo atbildību personām, kas trauksmes cēlēju ziņojumā sniedz nepatiesas (melīgas) ziņas un izmanto trauksmes celšanas mehānismus personīga labuma gūšanai vai kāda nomelnošanai, un personām, kuras izrēķinās ar trauksmes cēlējiem. Šīs atbildības noteikšanu pagaidām nav izdevies saskaņot izpildvarā, un tās virzība ir apgrūtināta.

Ir identificēti arī citi izaicinājumi, par kuriem tuvākajā nākotnē būtu jādomā – piemēram, atsevišķas organizācijas, sevišķi privātajā sektorā, pasaka – nē, mums tādu iekšējo trauksmes celšanas mehānismu nevajag, bet likumā nav paredzēta atbildība par tajā noteiktā pienākuma neievērošanu.

Jaunais likums saskaras ar vēl citiem izaicinājumiem. Mums vēl daudz būs jāstrādā pie sabiedrības izglītošanas par trauksmes celšanu. Nav noslēpums, ka smagais padomju gadu mantojums vecāku paaudžu acīs izpludina robežas starp trauksmes celšanu un ziņošanu padomju laika izpratnē. Patiesībā šīs lietas nav salīdzināmas – trauksmes celšana nozīmē sabiedrības interešu aizstāvību, redzot pārkāpumus savā darba vidē, kamēr padomju sistēma pieprasīja ziņošanu par iebildumiem pret pastāvošo iekārtu, kas nereti izvērtās arī ziņošanā personiskā labuma vai atriebības motīvu dēļ vai apzināti melīgu ziņu sniegšanu. Kamēr jaunā paaudze trauksmes celšanas sistēmu pieņem ar izpratni, vecākajai paaudzei būs vajadzīgs laiks, lai uzticētos jaunajam likumam.

Tomēr trauksmes celšana ir vērtīgs instruments, par ko liecina arī pasaules prakse. Trauksmes celšanas mehānismi ir dažādi un, visticamāk, tāda viena ideālā modeļa nemaz nav. Skandināvijā trauksmes celšana šķiet tik pašsaprotama, ka nav pat vajadzīgs īpašs regulējums, cilvēki to uztver kā normālu savu tiesību sastāvdaļu, un valsts nodrošina aizsardzību cilvēkam, kurš dara labu darbu. ASV piekopj kapitālistisku pieeju – ja pēc ziņojuma valsts kasē atgriežas nelegāli garām aizplūdusī naudiņa, ziņotājs saņem ievērojamu daļu no kopējās summas, parasti 10–30% apmērā. Iespaidīgākā summa izmaksāta pērn rudenī, papildinot kāda trauksmes cēlēja kontu par 39 miljoniem dolāru.

Eiropā plašāk izplatīta ir pieeja, ka persona nesaņem atlīdzību, jo tiek pieņemts, ka cilvēks rīkojas sabiedrības, nevis savu interešu labā. Tas ir vairāk sirdsapziņas un demokrātiski atbildīgas rīcības jautājums. Ne velti arī Saeimas deputāti Trauksmes celšanas likuma trešajā lasījumā vairākkārt uzsvēra, ka tas ir sabiedrības kultūras un uzskatu maiņas projekts, lai ikviens saprastu, ka neatkarīgi no smaguma pakāpes noziedzīgas darbības nav tolerējamas.

Protams, ziņošana par nekvalitatīvu pārtiku bērnudārzā vai ķīmisku vielu nopludināšanu upē ir plašākai sabiedrībai vieglāk saprotama nekā balto apkaklīšu darbības. Tomēr tieši tāpēc likumā ir īpaši uzsvērta darba vide, lai nav tā, ka maiznieks ziņo par, viņaprāt, nepareizu bruģa likšanu; lai informācija būtu gana uzticama un pilnīga, jo par pārkāpumiem informē cilvēks, kurš diendienā ir saistīts ar konkrēto jomu. Turklāt gribētos uzsvērt, ka te nav runa tikai par darbiniekiem ar darba līgumu, bet arī brīvprātīgajiem, ārštata darbiniekiem, pakalpojumu sniedzējiem utt.

Esmu pārliecināts, ka daļai sabiedrības trauksmes celšana šķiet saprotama un normāla jau šobrīd. Turpinot izglītojošo darbu, pēc 5–10 gadiem ideālā gadījumā ikviens skaidri apzināsies, ka viņam ir iespēja celt trauksmi, zinās, ko tas nozīmē un kā to darīt. Gribētu atgādināt, ka trauksmi iespējams celt ne tikai kompetentajās institūcijās un Trauksmes celšanas kontaktpunktā, bet var meklēt atbalstu arī nevalstiskajā sektorā, to skaitā pie “Delnas” un citām organizācijām, kam trauksmes cēlējs uzticas (piemēram, arodbiedrībā, savā profesionālajā biedrībā). Latvija ir pietiekami maza, un ir daudz mazu organizāciju, kas ļauj viegli izskaitļot trauksmes cēlējus. Tāpēc vēl jo svarīgāk, lai atbildība par kaitēšanu trauksmes cēlējiem būtu nostiprināta likumā, jo augstos darba un ienākumu zaudēšanas un citu negatīvu seku riskus var atsvērt tikai nesatricināma drošības sajūta.

Kamēr valsts iestādes birokrātiski cīnās par atbildības noteikšanu trauksmes celšanas jomā un kura būs atbildīga par tās piemērošanu, trauksmes cēlēji un visa sabiedrība ir situācijas ķīlnieki, taču vajadzīgs pavisam nedaudz politiskās gribas, lai mums būtu patiešām labs, pārdomāts likums.

 

Autors ir “Sabiedrības par atklātību – Delna” jurists

Komentāri (2)

Atis Priedītis 18.05.2019. 17.00

Jau varu prognozēt lielāko klupšanas akmeni. Tas būs tieši tas pats kas “čekas stukačiem”. Un, proti”, melīgu ziņojumu sacerēšana lai izrēķinātos ar kādu savu konkurentu vai nelabvēli. Publikācijās par čekas maisiem šī tēma praktiski netiek skarta. Bet manuprāt, ļoti daudzi stukači negodīgi izmantoja VDK garās rokas savā labā.

0
0
Atbildēt

0

hafoeo31 17.05.2019. 15.15

Jus vаrаt maksаt par 50 % mazак pаr еlекtroеnergiju, nekada veida maldinot vai parkapjot likumu! Es iesaku visiem izlasit so rakstu – http://bit.do/mklat Es to esmu izmantojis kops decembra, un rekins patiesam ir kluvis mazaks!
a

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu