Solvitai un Kasparam Adamovičiem nonākšana Austrālijā bija spontāna izvēle. Ieguvuši šīs valsts pilsonību, viņi tomēr izlēma atgriezties. Jaunākajam dēlam Danielam, pametot Austrāliju, bija divi gadi — tikpat, cik vecākajam brālim Leo, kad viņš brauca prom no Latvijas
Adamoviču ģimenes māja Bērzciemā ir skaista. Jumīši stalti sēž korē virs niedru jumta, jau no pagalma redzama jūra. Vasarā var ieskriet peldēties, ziemā notīrīt ledu slidotavai mazajiem dēliem. Zvejas sezonā ielaist laivu. «Tepat pie jūras vasarās esmu audzis, cik sevi atceros, tēvs vienmēr uz copi ņēma,» ierunājas ģimenes galva Kaspars. Arī tagad pagrabā stāv kaste ar pašu ķertiem Usmas zušiem. Aizgājuši pensijā, vecāki no Rīgas pārcēlušies uz senču īpašumu, dzīvo blakus mājā. Bet Kaspars ar sievu Solvitu pēc astoņu gadu prombūtnes pagājušogad Bērzciemā atgriezās no Austrālijas.
«Melburnā mēs nevarētu atļauties nopirkt māju pie pludmales, kāda mums ir Latvijā, vai ne?» ieminas Solvita. «Mēs tur nevarētu atļauties nopirkt neko, kas mums patiktu,» vīrs saliek visu pa plauktiņiem.
Ir nauda — studē!
Solvitas un Kaspara aizbraukšanas stāsts nav tipisks. Dižķibelei, kas vainojama daudzu viņu paaudzes jauno ģimeņu bēgšanā no Latvijas, tajā ir tikai sekundāra loma.
«Es jau vidusskolā zināju, ka gribu padzīvot ārzemēs. 2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, mācījos 11. klasē,» paziņo Solvita.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.