Par 2017.gada 2.ceturkšņa IKP ātro novērtējumu

Nodokļu reformas mērķis bija paātrināt ekonomikas izaugsmi līdz 5% gadā. Vakar uzzinājām, ka ekonomika šo mērķi sasniegusi, tā teikt, bez valdības atļaujas. Provizoriskie dati liecina, ka lielāko devumu izaugsmē sniegusi svarīgākā eksporta nozare – rūpniecība, tātad attīstības paātrinājums ir ilgtspējīgs.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes šodien vēstīto, IKP pieaugums 2.ceturksnī gada griezumā sezonāli izlīdzinātajos datos sasniedza 4.8%. Sezonāli neizlīdzinātajos datos temps daudz nemainījās, pakāpjoties līdz 4.1% no 4.0% 1.ceturksnī. Taču jau 3.ceturksnī būs šim indikatoram ļoti labvēlīga “bāze”, tāpēc ir lielas iespējas pārsniegt 5% atzīmi. Pēdējie trīs ceturkšņi ir bijuši patiešām lieliski, ekonomikai salīdzinājumā ar iepriekšējiem periodiem ik reizi augot par 1.3-1.6%.

Vai tas nozīmē, ka pēc nodokļu reformas ieviešanas ekonomikas pieaugums vēl paātrināsies? Ļoti iespējams. Lai arī reformas ietekme uz strukturālajiem faktoriem nevarētu būt liela, šī reforma ietver nozīmīgu fiskālo stimulu, gan nedaudz palielinot neto ienākumus lielākajai daļai strādājošo, gan uzlabojot uzņēmumu naudas plūsmu nākamgad, ļaujot tiem atvēlēt papildu naudu investīcijām. Jaunākās ekonomikas ziņas liek domāt, ka valdības un Eiropas Komisijas cīkstēšanās par pieļaujamo maksimālo deficītu 2018.gadā bijusi matu skaldīšana. Ir jābūt drosmīgam cilvēkam, lai ar kaut ko vērtīgu derētu, ka nākamgad valsts budžetā vispār būs deficīts.

Jaunākie noskaņojuma dati apliecina, ka IKP pieauguma temps tuvākajā nākotnē drīzāk vēl paātrināsies, nevis bremzēsies.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas publicētajām aptaujām, 2.ceturksnī patērētāju noskaņojuma indekss rāpās ārā no pesimisma ieplakas, kurā tas ieslīdēja pagājušā gada rudenī un šķiet, ka šis process turpināsies 3.ceturksnī. Jūlijā šis indekss sasniedza otru augstāko līmeni kopš 2007.gada jūnija. Savukārt aptauja, kas atspoguļo patērētāju nodomus nākamā gada laikā veikt ieguldījumus esošo mājokļu uzlabošanā, 3.ceturkšņa sākumā sniedza visu laiku optimistiskāko rezultātu. Tāpat visu laiku augstākajā līmenī ar strauju lēcienu nonāca indekss, kas atspoguļo nodomus veikt lielus pirkumus nākamajos 12 mēnešos.

Sagaidāms, ka arī situācija eksporta tirgos un ES fondi turpinās veicināt izaugsmes paātrināšanos gan šī gada 2.pusē, gan nākamgad. Eiropas Savienības kopējais uzņēmumu un patērētāju noskaņojuma indekss (ESI) jūlijā turpināja kāpt augšup, sasniedzot 112.1 punktu. Šī indikatora visu laiku augstākais līmenis ir 117.4, kamēr vēsturiski zemākais punkts ir 65.6, tātad tas ir ļoti tuvu vēsturiskajam rekordam. Savukārt Latvijā paātrināsies ES fondu plūsma, šogad paredzēts apgūt 435 miljonus eiro, bet nākamgad summa vēl var dubultoties.

Vērojot šo ainu, makroekonomiskajiem procesiem sekojoša cilvēka prātā uzreiz iešaujas divas it kā pretrunīgas domas:

1. Ekonomika aug straujāk par savu ilgtspējīgo ātrumu, radīsies darbaspēka trūkums, tai būs jāpiebremzē.

2. Šāds izrāviens var radīt iespējas palielināt ekonomikas ilgtspējīgo pieauguma tempu, ilgtermiņa potenciālu, motora jaudu, to var saukt dažādi.

Abas domas ir kaut kādā ziņā patiesas. Ar katru ceturksni un mēnesi uzņēmumi arvien vairāk izjutīs darba tirgus karsto elpu. Taču domāju, ka otrajā tēzē ir vairāk patiesības. Skaidrs, ka nevar mūžīgi turpināties darbaspējīgā vecuma cilvēku skaita sarukums un strauja ekonomikas izaugsme. Taču, kurās zvaigznēs ir rakstīts, ka darbaspējīgo iedzīvotāju skaitam Latvijā ir bezgalīgi jāsamazinās? Tāpat kā demogrāfijas procesi ir sekojuši ekonomikai virzienā uz leju, tāpat tie var sekot arī virzienā uz augšu.

Jau notiekošais ekonomikas izrāviens var vairot tās potenciālu vairākos veidos.

Pirmkārt, tas var palīdzēt salauzt negatīvo psiholoģisko inerci, ko līdz šim veidojusi ekonomikas un demogrāfijas procesu ilgtermiņa tendenču apspriešana dramatiski sakāpinātā tonī. Nākotnes riski ir jāapzinās, bet prātā gatavojoties neveiksmei, ir liela iespēja līdz tai nonākt. Vārdiem un idejām ir liels spēks.

Otrkārt, eksporta attīstības dotais stimuls palīdzēs iekustināt kreditēšanas un mājokļu tirgus attīstības ciklu. Tas ir vienlaikus iespēja un risks no ekonomikas strukturālās “veselības” skatupunkta. Lielākā iespēja ir kvalitatīvu mājokļu skaita pieaugums attīstības centros – galvenokārt Rīgā un tās apkārtnē, bet ne tikai tur. Mājokļu būvniecība var palielināt ekonomikas potenciālu, dodot cilvēkiem iespēju dzīvot vietās, kur viņu zināšanām un prasmēm ir pielietojums. Lielākais risks ir iekšējā pieprasījuma buma ietekme uz konkurētspēju. Nav šaubu, ka darbaspēka sadārdzinājuma dēļ eksporta nozarēs būs “kritušie”. Pārsvarā tie būs nelieli uzņēmumi nozarēs, kuru izaugsmes perspektīvas nav spožas, citiem vārdiem, tiks paātrināts nenovēršamais. Taču tam ir jānotiek samērīgi ar citu nozaru un uzņēmumu attīstību.

Ievērojot to, cik zema ir mājsaimniecību un uzņēmuma kopējā parāda/IKP attiecība Latvijā, salīdzinot ar ES vai OECD vidējiem rādītājiem, jebkurš pat īslaicīgu faktoru (kā ES fondi) radīts izaugsmes paātrinājums var “piešķilt dzirksteli” pašpastiprinošam mājsaimniecību optimisma un mājokļu investīciju ciklam. Tuvākajā nākotnē vēl var noderēt papildu atbalsts šī cikla iekustināšanai, kā valsts atbalsta programma jaunajām ģimenēm, taču tālākā nākotnē var nākties atcerēties par bremzes pedāli.

Ir vajadzīgs straujš un vienlaikus ilgtspējīgs IKP pieaugums, lai panāktu, ka mūsu zeme kļūst Eiropas mērogā tiešām konkurētspējīga dzīvesvieta, lai nodrošinātu šeit civilizācijas kritisko masu. Ekonomikas tālākā nākotne ļoti lielā mērā būs atkarīga no tā, kā izdosies “izspēlēt” šobrīd notiekošā paātrinājuma efektus. Ir jābeidz tērēt laiku pseidoproblēmām (ak vai, kas notiks, kad beigsies ES fondi!), bet jākoncentrē uzmanība patiešām svarīgām iespējām un riskiem.

Autors ir DNB bankas ekonomikas eksperts