Pamostas dzejnieks. Jānis Tomašs

Policists saņem Literatūras balvu kā 2016. gada gada spilgtākais debitants

Kā, izčākstot ziemai, ar mežonīgu jaudu plaukst lapas un dīgst zāle, tā arī katrā no mums var rasties dzeja. Kad Jānis Tomašs melnā pašvaldības policista formas tērpā patrulē pie Brīvības pieminekļa, viņš ir tālu no dzejas. Dzejoļus Jānis raksta, kad ir brīvs no darba. Tad viņš ir brīvs no visa. 

Kad pirmo reizi viņu satieku, noturu par biroja darbinieku, kurš tūlīt no plecu somas izvilks datoru, atvāzīs un ar svarīgu sejas izteiksmi ieurbies ekrānā. Īsi apgriezti mati, zilajām biksēm pieskaņots gaiši sarkans, viegls džemperis, zem kura balta krekla apkaklīte. Kā izmanīgs klerks. Taču jau no pirmajiem vārdiem saprotu – atklāts un godīgs. Dzejoļus raksta kopš skolas gadiem, kad daudz lasījis grāmatas, bet maz mācījies. 

 Savā 32 gadus garajā mūžā strādājis visdažādākos darbos, tāpēc viņa pirmā, pērn klajā laistā dzejoļu krājuma nosaukums ir “Melnie darba cimdi”. Bez komatiem Jānis daudz stāsta par laiku, kad bija skolēns un lasīja grāmatas. Ko citu darīt, dzīvojot Latgales laukos pie vecāsmammas? Lasīja visu, ko atrada viņas sekcijā: Džūkstes pasakas, Poruku, Remarku, romānus par karu. 

Kad 11 gadu vecumā pārcēlās uz dzīvi pie vecākiem Vecpiebalgā, lai mācītos turienes ģimnāzijā, viņam jau bija izveidojušies savi priekšstati, kas ir laba grāmata. Tāpēc obligāto literatūru nelasīja. «Man šķita, ka tā ir slikta, lai gan īstenībā jau nav,» viņš paskaidro. Ignorēja izglītības programmu tik ilgi, līdz 9. klasē latviešu valodas skolotāja liecībā izlika trijnieku. 

«Es to dienu atceros. Stāvēju pieturā, līdz tumšs palika. Domāju – kā tas iespējams, ka lasu krievu klasiķus, vienīgais klasē reāli lasu grāmatas, bet man ir nesekmīga atzīme?» atceras Jānis. «Kad rakstīju domrakstus, nedomāju par komatiem. Man gramatikā nepatika divdabja teicieni, zīmēt kubiņus saliktiem sakārtotiem un saliktiem pakārtotiem teikumiem. Nekā no tā nesapratu, man tas nešķita svarīgi.» Tā ir arī tagad. Jāņa dzejoļos nav pieturzīmju, izņemot domuzīmes un iekavas. Komatus nevajag likt? «Nē, to var darīt korektors, ja viņam nav, ko darīt,» atbild Jānis. 

Pirmos pantiņus Jānis uzrakstīja, kad mācījās 7. klasē. Iespaidojoties no radioslavenībām Ufo un Freda, kaldināja joku pantiņus ar atskaņām. «Kopā ar draugu rakstījām arī lugas latgaliski. Mūsu vecāki ir no Latgales. Draugs mācījās zīmēšanu, spēlēja ģitāru, labi mani iespaidoja, vilka uz augšu.» Abi audiokasetē ierakstīja dialogus par vietējiem notikumiem. Pēc tam klausījās un smējās. Arī skolasbiedriem lugas šķita smieklīgas. Visiem patika. Bet nekādiem konkursiem tās nepieteica. «Tagad ar katru nieku mēģina sev pievērst uzmanību, toreiz – ne. Nesen redzēju kādas dzejnieces stājkomēdiju – ārprāts! Tādā līmenī mēs pat mājās neuzstātos,» kritisks ir Jānis. 

Viņš nelavierē un neložņā starp vārdiem. Atklāti pasaka – nemācījās. Noliedz, ka to darīja stila pēc, lai būtu sliktais zēns, kādi parasti patīk meitenēm. Vienkārši daudzko nesaprata, tāpēc arī nebija interesanti. Vienīgi domrakstus cītīgi gatavoja divu nedēļu garumā. Repoja kopā ar draugiem, un visi bija pilnīgi droši, ka būs tik slaveni, ka strādāt nevajadzēs. Kad puiši atklāja, ka tomēr būs vajadzīgs darbs, bija «baigais aplauziens».

«Ļoti strauji pārgāju no smieklīgā uz drāmu,» Jānis saka par savu pieaugšanu. Darījis dažādus darbus – zāģētavās skaidu putekļus rijis, bruģi liekot, akmeņus nēsājis, treknajos gados naudu pelnījis būvniecībā. Bet, kad rokas bija brīvas, rakstīja dzejoļus. Vispirms Klāva Elsberga dzejas iespaidā. «Pirms viņa skolā biju lasījis 19. gadsimta latviešu rīmju kalēju darbus, domāju – tas viss tā novecojis, ka nav vajadzīgs. Bet tad nejauši atklāju Elsbergu. Nezināju, ka dzeja var būt arī tāda!» stāsta Jānis. 

Kopš tiem laikiem viņš labprāt lasa mūsdienu latviešu dzeju. Visu, ko uzraksta tagadējā divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku paaudze, it īpaši Arvis Viguls, Andris Ogriņš, Artis Ostups. «Ārzemju dzejnieki, kuru darbu atdzejojumus var izlasīt Domuzīmē un Satori.lv, man nepatīk. Viņiem nav tāds līmenis kā mums, latviešiem. Mums ir daudz labu dzejnieku,» saka Jānis.

Kad jautāju, kāpēc pats raksta dzejoļus, viņš atbild bez domāšanas: «Tas dod dzīvei jēgu. Ja man pateiktu, ka nedrīkstu rakstīt, drīkstu tikai cilāt kastes kādā lielveikalā, tad es īsti neredzētu jēgu savai eksistencei.» Kad pirms četriem gadiem Satori sāka publicēt viņa dzejoļus un Amanda Aizpuriete par tiem izteicās atzinīgi, Jānis sajuta iedrošinājumu vairs neturēt dzejoļus datorā. Tas deva arī duku pašapziņai. Toreiz viņš strādāja Nacionālajā teātrī par skatuves strādnieku un nespēja pieņemt, ka daži pret viņu izturas kā pret zemākās kategorijas strādnieku. «Esmu tikpat cienījams cilvēks kā, piemēram, aktieris,» mierīgā pārliecībā saka Jānis. Viens no iemesliem, kāpēc viņš ar prieku strādā policijā un dodas reidos, ir tas, ka jūt – viņa darbs ir vajadzīgs, policistu nevērtē pēc ieņemamā amata. 

Pirms trim gadiem Jānis pats sāka meklēt iespēju izdot dzejoļus krājumā. Rakstniece Andra Manfelde uzmundrināja, ka tas jādara, un Jānis saņēma dūšu sociālajos tīklos uzrunāt dzejnieku Jāni Rokpelni, vai viņš piekristu kļūt par redaktoru. Atbilde bija tālruņa numurs. «Man bija tas gods runāt ar viņu,» ar mazu ironiju saka Jānis. Aizsūtīja Rokpelnim dzejoļus, viņš daudzus atzina par labiem, bet daudzus arī izmeta kā nederīgus. «Es tos pa kluso ieliku grāmatā atpakaļ. Domāju – nē, piedod, tu kļūdies!» Jānis stāsta bez mazākā aizvainojuma.

Par izdevniecībā Pētergailis izdotās grāmatas redaktoru kļuva Aivars Eipurs, kura labojumiem viņš neiebilda ne reizi: «Es viņu uztvēru līdzīgi, kā sportā jaunie uztver treneri: viņš savu ir pierādījis, tāpēc zina vairāk par mani.» Par savu pirmo dzejas krājumu Jānis februārī saņēma Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio gada balvu Kilograms kultūras.

Kad iznāca Jāņa dzejoļu krājums, Eipurs viņu nosauca par «tīrradni», «dzejnieku no dabas». Ko tas nozīmē? Atbilde ir Jāņa pārliecībā, ka dzejas rakstīšanu nevar iemācīties, tai nav nekā kopēja ar izglītības līmeņiem un programmām. «Lai rakstītu dzeju, jābūt kaut kādai netveramai sajūtai. Par to neko nevar pateikt, tā vienkārši ir kā dievišķais spēks. Tā vai nu ir, vai nu nav.»

Pirmpublicējums žurnāla “IR Brīvdienas” 2017. gada marta numurā.