Vēsturisks notikums, kas kopējs divām tautām
Divas pēdējās baltu tautas – latvieši un lietuvieši – 22.septembrī svin Baltu vienības dienu. Šis datums izvēlēts, pieminot uzvaru Saules kaujā 1236.gada 22.septembrī, kurā lietuvieši un zemgaļi iznīcināja tā laika lielāko organizēto krustnešu militāro spēku Austrumbaltijā – Kristus Bruņinieku brālību jeb Zobenbrāļu ordeni. Vai tas ir patiess apliecinājums, ka kopīga ienaidnieka priekšā radniecīgās baltu tautas spēja apvienoties un uzvarēt potenciāli daudz varenāku pretinieku? Vai baltu vienotība ir likumsakarīga, nejauša vai pārspīlēta?
Radīšanas mīts
Kamēr vien cilvēku sabiedrībā pastāv kopības, kuras sevi apzinās kā radniecīgas, pastāv mīti, kas tās saista. Radīšanas mīts, mīts par kopīgiem senčiem, kopīgas atmiņas par pagātni. Kad zūd šīs atmiņas, aizmirstas mīti, un kopiena beidz pastāvēt. Ir izdomāti mīti, visbiežāk tie ir radīšanas mīti.
Cilvēce savu kopējo izcelsmi var apzināties, atceroties Ādamu un Ievu, bet katra tauta vēstures dzīlēs var meklēt stāstu par saviem senčiem. Reizēm tas ir labi saglabājies, reizēm tikko apjaušams pasakās un leģendās vai paslēpies tautasdziesmu rindiņās. Romiešiem tas bija stāsts par Romulu un Remu, kurus uzaudzina vilkumāte, latviešiem teiksmās par Lāčplēsi – puisi ar lāča ausīm, vai ķēves dēlu Kurbadu. Tomēr mīts nav tikai tas, kas dzimis vien cilvēku galvās, mīts var būt arī vēsturisks notikums.
Valsts sākas ar radīšanas mītu, kas neapšaubāmi ir vēstures fakts.
Kamēr valsts pastāv, mītu uztur. To atgādina ar svinīgiem rituāliem, godina varoņus, kuri bija klāt radīšanas brīdī. Ja valsti iznīcina, mītu cenšas izdzēst no tautas apziņas, to aizstājot ar jaunu radīšanas mītu – mītu par revolūciju, tautas gadsimtu ilgu piepildījumu svešu tanku izskatā vai ko tamlīdzīgu. Līdz ar radīšanas mītu pastāv daudzi citi, kuri rodas no patiesiem vai daļēji patiesiem notikumiem, kurus mēs izvēlamies kā īpaši nozīmīgus tautas vai kādas citas kopības dzīvē.
Sešas reizes lielāka
Baltu apdzīvotā teritorija senatnē – pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus – bijusi apmēram sešas reizes lielāka par teritoriju, kuru mūsdienās apdzīvo latvieši un lietuvieši. Situācija daudz nemainījās arī pēc tam, kad mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojušās baltu tautas bija nonākušas bīskapa vai ordeņa pakļautībā. Padošanās noteikumi parasti paredzēja pakļauto tautu līdzdalību karagājienos. Tas savukārt deva iemeslu lietuviešiem iebrukt ordeņa un bīskapa zemēs. Postījumi vairāk skāra vietējās tautas nekā vāciešus, kuri patvērās savās pilīs.
Par Saules kauju mums stāta “Atskaņu hronika”, kas sacerēta 13.gadsimta beigās, taču tas nav vienīgais baltu tautu sadarbības piemērs.
Līdzīgas kopdarbības izpausmes redzamas 1260.gada 13.jūlijā Durbes kaujā, kad ar lielāku vai mazāku kuršu līdzdalību žemaiši pieveica Livonijas ordeni. 13.gadsimta beigās vērojama zemgaļu valdnieka Nameiša sadarbība ar lietuviešu valdnieku Traideni. 1281.gadā Nameisis atstāja Zemgali un devās pie Traidena uz Lietuvu, lai kopīgi cīnītos pret ordeni. 13.gadsimta beigās vēl nepakļautie zemgaļi nodedzināja savas pēdējās pilis un lielā skaitā aizgāja uz Lietuvu.
Noderīgais mīts
Ikviens mīts ir revidējams. Ir skaidrs, ka notikumu dalībnieki, īpaši tad, ja laika distance, kas mūs šķir no paša notikuma, mērojama gadsimtos, rīkojušies citu motīvu vadīti nekā tas šķiet 21.gadsimta cilvēkam. Tomēr, kamēr pastāv kāda kopība, tai ir savi mīti.
Laika gaitā baltu teritorija sašaurinājusies – austrumbaltus asimilējuši slāvi, rietumbaltus – vācieši.
Mazākās tautas – kurši, zemgaļi, sēļi – iekļāvušies latviešos un lietuviešos, kuriem izdevies kļūt par nācijām. Baltiskā identitāte ir viens no latviešu un lietuviešu nacionālās pašapziņas stūrakmeņiem. Neapšaubāmi abām mūsu tautām piemīt gan eiropeiskā, gan baltiskā, gan nacionālā identitāte. Jautājums tikai, cik augstā vietā mūsu vērtību skalā katra atrodas.
Lietuvieši vērtē augstāk
Par identitātes kopšanu rūpējās gan zinātnieki, gan mākslinieki, gan daudzas lielākas vai mazākas sabiedriskas organizācijas – neskaitāmas folkloras grupas, ansambļi, seno cīņu klubi utt. Lietuvieši jūt atbildību arī par zudušo baltu tautu piemiņas saglabāšanu.
Lietuvas pilsētās ir ielas, kuras nosauktas senprūšu vadoņa Erkusa Manta jeb Montes vārdā.
Latviešu domas parasti tik tālu nesniedzas. Tiesa, mums ir folkroka grupa ”Skyforger”, kura ir izdevusi albumu ”Senprūsija” – tajā atrodama dziesma ”Erkus Monte”.
Mīts par baltu vienību ir aktuāls. Vismaz tādēļ, lai kaut reizi gadā 22.septembrī apzinātos, ka neesam gluži vieni pasaulē – tepat līdzās mums ir vēl viena radniecīga tauta, un, lai gan esam staigājuši pa dažādiem ceļiem, kritiskos brīžos esam spējuši būt vienoti.
Guntis Zemītis ir Biznesa augstskolas ”Turība” profesors.
Komentāri (39)
Edgars Avotiņš 22.09.2016. 12.59
Ar tiem mītiem par 12-13 gadsimtiem brīžiem ir baigā putra.
Spilgtākais piemērs par Sarkan-balt-sarkano karogu. Ir izplatīts mīts, ka tas radies, kad letgaļu vienība ar šādu karogu ieradās palīga Namejam uzbrukumā Rīgai. Bet ja palasam atskaņu hroniku, tad ir skaidrs, ka šī letgaļu vienība kopa ar Cēsu bruņinieku ieradās palīgā Ordeņa karaspēkam pret Nameju un hronikas autors viņus apdzied tik daiļi tikai tādēļ, ka tie ir draugi.
Līdzīgi – ja padomājam loģiski – vai tad vieni paši 50 Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki iebruka Lietuvā un gāja bojā Saules kaujā? Taču nē. Loģiski, ka līdzi gāja arī pakļauto kristiešu karaspēks – letgaļi un lībieši. Vienkārši ne vienmēr tādus “sīkumus” piemin hronikā.
Vienkārši tajā laikā Zemgaļi, Letgaļi, Lietuvieši uc ne vienmēr zināja, ka viņi ir vienoti Balti – jo īpaši tajos brīžos, kad grieza viens otram rīkli pušu, lai paņemtu sudrabu un aizvestu meitu drellībā.
4
edge_indran > Edgars Avotiņš 22.09.2016. 22.58
———Edgars Avotiņš p.s. Gadījies būt dažos pasākumos Cēsīs…..
=======================================================================================
22.jūnijā, kad ir Varoņu atceres diena, tad tiešām par kopdarbošanos vajag runāt!
12.- 13.gs. mīti – tā bija reālākā realitāte arī 20.gadsimtā.
Cēsīs aizvadīti 1919.gada Cēsu kauju atceres pasākumi
http://img1.kasjauns.lv/galerijas/1919.gada_cesu_kauju_atceres_pas/cesis_kaujas_atceres-500370_4.jpg
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/224178/cesis-aizvaditi-1919gada-cesu-kauju-atceres-pasakumi-foto
0
Edgars Avotiņš > Edgars Avotiņš 22.09.2016. 20.00
p.s. Gadījies būt dažos pasākumos Cēsīs, kur tieši pretēji – tiek uzturēts mīts par ciešo Livoniešu (“vāciešu”, igauņu un latviešu) kopābūšanu un kopākarošanu, kas pēc satura ir pilnīgi pretējs baltu vienotības mītam. Reālā patiesība ir kaut kur pa vidu.
Un ja tā reāli paskatamies uz Zemgaļu varoņstāstiem … tad nāktos atzīt, ka tie vairāk bijuši mūsu pretinieki – varonīgākie krita, un beigās jau liela daļa pārējo dzīvoja tagadejās Lietuvas teritorijā (Rakte, Sidrabene) un vēl no tiem pašiem daudzi aizgāja vēl dziļāk Lietuvā, kad mūsu (Livoniešu) uzbrukumus vairs nespēja izturēt. Mums ar zemgaļiem tikai tik daudz sakara, ka mēs sekmīgi iekarojām viņu zemi.
0
Edgars Avotiņš > Edgars Avotiņš 22.09.2016. 13.06
p.s. Liela daļa šo mītu radīti 19.gs beigās un Ulmaņlaikos, kad vācieši skaitījās lielākie latviešu ienaidnieki un savukārt krievi un leiši ne tik ļoti. Tāpēc tie mīti ir pievilkti tuvāk šādam skatījumam.
Tāpat arī Padomju laikos turpinājās – vācieši sliktie, 700 gadi verdzība utt.
Un tur savukārt piemirsās, ka krievu hronika minēti 9000 krievu, ko zemgaļi nolika zemē. Savukārt kauja uz Peipusa ezera “varenais” Ņevskis (kurš toreiz noteikti nezināja, ka ir Ņevskis) sakāva vācu bruņiniekus … kautka aizmirstot pieminēt “Čudus” – Igauņus, kuri tajā karaspēkā bija daudz kuplakā skaitā ka vācieši.
0
rinķī apkārt > Edgars Avotiņš 22.09.2016. 19.25
Varbūt tādēļ arī pareizi vien ir, ka autors tik bieži lieto jēdzienu mīts. Un, cik precīzi, vai arī gluži pretēji – tendenciozi ir fakti uz kuriem balstās mūsu priekšstati par latviešu tautas pirmsvēsturi, tam nav būtiska nozīme.
Svarīgi ir apzināties, ka pateicoties mītiem un varoņstāstiem, kurus bieži paši radīja, tautiskā romantisma laika biedri noformulēja mērķi – Latvijas valsts, kuru vēlāk idiālisti, pateicoties vēsturiskām sakritībām, realizēja Brīvības cīņās.
Savkārt jaundibinātajā Latvijas valstī, balstoties uz šiem mītiem, spēja izaugt paaudze ar tik lielu nacionālo pašapziņu, ka tā pietika, lai mēs nepazaudētu savu identitāti okupācijas laikā, un vēl izietu cauri Atmodai, taču katra baterija reiz sēžas, baidos, ka ar latviešu pašapziņa nu ir nosēdusies tuvu nullei. Par to arī pastarpināti raksta autors.
0
Kalvis Apsītis 22.09.2016. 13.00
Par šo jau Ilvess izteicās vienā no intervijām – par Baltijas tautu vienotību var runāt vienīgi tad, ja ir konkrēti cilvēki, kuri veic kopīgus projektus – vienalga biznesa, kultūŗas vai valstu sadarbības līmenī. Tukšu saukļu līmenī tas nestrādā.
Tātad – vajadzīgi tie, kuri brauks uz kaimiņvalstīm, mācīsies viens otra valodas, kopā pelnīs naudu un radīs kaut ko jaunu. Šinī ziņā Nīderlande un Beļģija (lai cik sarežģīta nebūtu bijusi attiecību vēsture pirms 1830.g.) parāda, kā divām radniecīgām kaimiņvalstīm iespējams sadarboties.
Nevajag reālas lietas aizstāt ar parunāšanos par kauju pie Saules, par kuras norises vietu cilvēki joprojām nevar vienoties (tiek piedāvātas dažādas vietas – apmēram 20km rādiusā) :) Es tā arī nesapratu, ko autors piedāvā, izņemot kaut kādus mītus. Ja viņš piedalītos kādā starpvalstu projektā, kas atjaunotu dzelzceļa posmu Mažeikiai-Reņģe un palaistu kaut kādas kravas – tam būtu lielāka jēga nekā padsmit sauleskaujām. Vai iemācītos senprūšu valodu.
4
serioussam909 > Kalvis Apsītis 22.09.2016. 13.27
Nīderlandei un Beļģijas ziemeļu pusei ir kopīga valoda. Kāpēc tērēt vairākus gadus un kaudzi naudas lai iemācītos igauniski ja var vienkārši sarunāties ar viņiem angliski vai krieviski?
0
edge_indran > Kalvis Apsītis 22.09.2016. 23.09
———Kalvis Apsītis:”…Atskatoties – 1989.g. akcija “Baltijas ceļš” un citas atmodas aktivitātes bija ļoti labs sākums.”
========================================================================================
Tas bija “beigu sākums” – arī daudzu cilvēku reālajiem darbiem Rīgas Kinostudijā.
Tauriņdeja (1971)
https://www.youtube.com/watch?v=Po5ZUxC5umI
Lomās:Bruno Oja — Harijs Maurs (ierunājis Uldis Dumpis)
0
Odo > Kalvis Apsītis 22.09.2016. 21.47
Kalvi, “r” mija uz “ŗ” vārdā “kultūŗas” ar apdomu vai nejauši?
(Manuprāt, protams, tai būtu jābūt, lai valoda būtu sakārtotāka un skaidrāka.)
0
Kalvis Apsītis > Kalvis Apsītis 22.09.2016. 14.43
Runāties ar igauņiem un lietuviešieme var, droši vien, dažādās valodās. Man vienkārši iepatikās doma no Ilvesa teiktā (atsauci, diemžēl, nevaru atrast), ka Baltijas vienotība (un laikam arī baltu vienotība, par kuru viņš neko neteica) = reālu cilvēku reāli darbi.
Atskatoties – 1989.g. akcija “Baltijas ceļš” un citas atmodas aktivitātes bija ļoti labs sākums. Bet jau drīz pēc tam – 1990-to gadu sākumā – tipiska nostāja bija jau citāda: daudz visādu runu par “likteņu kopību”, bet ar darbiem – galīga aizkrāsne. (Protams, bija preču tirdzniecība; un pat “biezpiena sieriņu” konflikti – bet tādas lietas var notikt starp jebkurām divām valstīm – bez kādas “likteņu kopības”.)
Vispār – Sauleskauju un līdzīgu militāru konfliktu atcere ir OK, līdz brīdim, kamēr nemēģina tos izmantot kā argumentu diskusijām par pavisam ko citu. Kā teikts Gogoļa Revidentā – “Maķedonijas Aleksandrs, protams, bija varonis – bet kādēļ gan krēslus lauzt?” (Оно, конечно, Александр Македонский герой, но зачем же стулья ломать?).
0
ozolnieki 22.09.2016. 15.04
Nesen kā pabeigts Saules kaujas memoriāls Lietuvā .Pats tur biju pirms dažiem gadiem , bet ‘tad vēl nebija pabeigts . Kāda Durbe ..vismaz no lietuviešu skatījuma .
2
+1
0
Atbildēt
+2
-1
Atbildēt
@ozolnieki > ozolnieki 22.09.2016. 18.43
Edgar . Es sajaucos Saules/Durbes
0
Edgars Avotiņš > ozolnieki 22.09.2016. 17.36
Durbe no Lietuviešu skatu punkta ir ļoti svarīga kauja, kas apturēja Livonijas ordeņa iespiešanos Lietuvā.
Tas ir iemesls, kapēc mēs ar lietuviešiem esam atsevišķas tautas. Ja Durbē lietuvieši būtu zaudējuši … tad ļoti iespejams, ka arī viņi būtu iekļauti Livonijā (un ja skatamies no Zemgaļu piemēra, tad ar nelielām iespējam izdzīvot) un rezultāta arī Lietuva skanētu no letgaļu valodas radusies latviešu valoda
:)
0