Vai “Helikopteru nauda” kļūs par realitāti?

Aug vajadzība pēc jauniem fiskālās politikas instrumentiem

Monetārās politikas instrumentu klāsts, ar kuru palīdzību veicināt izaugsmi un inflāciju, un jau esošo ietekme, strauji izsīkst. Arvien vairāk uzmanības tiek pievērsta konceptiem, kas pavisam nesen vēl šķita neiespējami. Nu kādu laiku ir dzirdami viedokļi par to, ka centrālās bankas varētu sākt “helikoptera naudas politiku” (HNP).

HNP konceptu radīja ASV ekonomists Miltons Frīdmans, aprakstot to 1969.gadā grāmatā “Optimālais naudas daudzums”. HNP var uzskatīt par trešo un noslēdzošo monetārās politikas posmu pēc tradicionālās – galveno procentu likmju izmaiņas – un netradicionālās – centrālās bankas bilances audzēšana un negatīvas galvenās procentu likmes – politikas.

HNP nozīmē, ka centrālā banka rada naudu, kuru valdība pēc tam novirza vienai vai vairākām sociālekonomiskajām sfērām.

Būtībā HNP ir fiskālā politika, ko īsteno centrālā banka. Pēdējā laikā pieaug nepieciešamība pēc jauniem politikas instrumentiem, jo sarūk ekonomikas politikas iespējas reaģēt uz pieticīgo izaugsmes tempu un zemo inflāciju. Turklāt netradicionālā monetārā politika saskaras pieaugošu kritiku. Šī politika ir palīdzējusi atvieglot finansiālos nosacījumus, bet tās ietekmes vērtējums uz pārējo ekonomiku nav neapšaubāms. Tās trūkumi laika gaitā pozitīvo ietekmi samazina, un kā iespējamu alternatīvu liek no jauna izvērtēt HNP potenciālu.

Pastāv viedoklis, ka HNP jau ir noticis fakts, jo centrālās bankas uzpērk valdības vērtspapīrus un paplašina savas aktīvu iepirkumu programmas. Ja šie portfeļi tiek uzskatīti par centrālo banku pastāvīgi finansētiem, kas uzpūsti ar banku rezervju palielināšanas palīdzību, mēs tuvojamies HNP jēgai. Taču portfeļi ir terminēti, bet HNP mērķis ir sniegt ekonomikai galēju nominālās pirktspējas palielināšanu, kas tiek uztverta kā neatgriezeniska.

Kritiķi uzskata, ka mīkstinošo monetāro politiku novājina centrālo banku paziņojumi, ka šie portfeļi ir pagaidu un vienlaikus saglabā stingru inflācijas mērķi.

Pastāv viedoklis, ka šīs politikas ietekmi mazina skaidrs atbildības sadalījums starp centrālo banku un valdību.

Tātad HNP politikai ir vairāki mērķi: a) palielināt IKP un darbavietu skaitu un līdz ar to arī inflāciju un algas; b) paaugstināt inflācijas gaidas un vājināt valūtu; c) HNP nepalielina nepieciešamību pēc turpmākiem nodokļu ieņēmumiem, kas vairotu risku, ka iedzīvotāji pieaugošo pirktspēju uzkrās, jo vēlēsies sagatavoties nodokļu kāpumam nākotnē.

Praksē HNP ir monetārās finansēšanas veids, kas nojauc robežas starp valdības un centrālās bankas bilancēm. HNP darījumu var īstenot divos veidos. Pirmais – valdība izsniedz jaunas obligācijas, ko iegādājas centrālā banka. Šie vērtspapīri ir jāuztver par pastāvīgiem, un tie neveido nekādus procentu izdevumus. Centrālā banka līdzvērtīgu summu ieskaita valdības kontā. Otrais – centrālā banka naudu ieskaita tieši valdības kontā.

Paplašinātā monetārā bāze – naudas piedāvājuma paplašināšanās pamats – palielina inflācijas varbūtību, ko daudzas valstis tik ļoti vēlas panākt.

Hiperinflācijas risku vai vēlmi palielināt pieprasījumu var ierobežot, nosakot rezervju prasības bankām – piespiežot tām turēt noteiktu summu centrālās bankas kontā, kas vienāda ar jaunās naudas daudzumu. Ja centrālā banka maksā procentus bankām par to pieaugošajiem noguldījumiem, publiskais sektors finansējuma izmaksas nav samazinājis. Ja tam procenti nav jāmaksā, tad praksē tas ir nodoklis bankām, ja tās maksā procentus saviem klientiem.

Patlaban pasaules ekonomikā dominē tieksme uzkrāt un piesardzība investīcijās. Taupīšana saistīta ar demogrāfiskajām tendencēm – novecošanos, parādu līmeni, nenoteiktību, ekonomisko nevienlīdzību un zemo investīciju atdevi. Savukārt zemā investīciju aktivitāte saistīta ar globālo ražošanas jaudu pārpalikumu, zemo kapitāla cenu un tehnoloģiju izmaiņām. Monetārās politikas ietekmi uz izaugsmi mazina arī ekonomiskā nevienlīdzība. Tas uzliek nosacījumus HNP veidošanai.

Valdība jaunizveidoto naudu var izplatīt vairākos veidos, piemēram: a) noguldot to mājsaimniecību banku kontos, b) samazinot vai, atmaksājot nodokļus, c) izplatot patēriņa čekus, d) ieguldot infrastruktūras projektos. Lai sasniegtu vislielāko ietekmi, patēriņa čekiem ir jābūt ar derīguma termiņu.

Taču vispārējas un tiešas naudas nodošanas mājsaimniecībām ietekme uz izaugsmi un inflāciju, visticamāk, būtu neliela.

Pastāv daudz pazīmju un piemēru, ka šī nauda tiktu novirzīta uzkrājumiem un parādu atmaksai. Tam būtu ietekme uz patēriņu, bet ar laika nobīdi. Līdzīgi būtu ar tiešu naudas pārskaitīšanu uzņēmumiem ar mērķi veicināt to kapitāla izdevumus, jo investīcijas kavētu nenoteiktība un piesardzība. Tas liecina, ka investīcijām vajadzētu koncentrēties uz valsts infrastruktūras projektiem vai citām valsts investīcijām, iespējams, sadarbībā ar privāto sektoru. Praksē HNP var īstenot gan pasīvi, gan aktīvi. Izšķirošais faktors izriet no tā, kādu rezultātu ir vēlme panākt.

Centrālās bankas HNP politiku var īstenot arī pasīvi, piekrītot, ka pilnībā vai daļēji to monetārās politikas portfelis bilancē paliks pastāvīgi. Viņi var arī darīt tā, ka izvēlas daļu centrālās bankas īpašumā esošo valdības vērtspapīru vērtības norakstīšanu. Šī norakstīšana ietekmēs centrālās bankas pašu kapitālu, bet dos valdībai lielākas manevrēšanas iespējas aizņemties jaunu naudu ekspansīvas fiskālās politikas īstenošanai. Taču ietekme uz ekonomiku, visdrīzāk, būs lielāka, ja tiks īstenota aktīvā pieeja, jo tas tiešāk ietekmēs gaidas.

Valsts, kas ir vistuvāk HNP ieviešanai, iespējams, ir Japāna.

Iemesli ir pēdējo divu desmitgažu laikā īstenotā monetārā politika un Abenomikas neveiksmes, kā arī augstais valsts parāds. Paredzams, ka lielāka HNP ietekme būs valstīs ar augstu parāda līmeni, kas ierobežo fiskālo stimulu iespējas. Tālāks valsts parāda pieaugums ietekmēs privāto uzkrājumu līmeni, jo pieaugs rūpes par nodokļu paaugstināšanos nākotnē. Viena HNP alternatīva ir norakstīt valsts parādu un ļaut Japānas Bankai uzņemties zaudējumus. Tas nozīmētu, ka īstenotie monetārie stimuli kļūtu pastāvīgi. Tas nodrošinātu Japānas valdībai iespējas atkal palielināt valsts parādu, un, iespējams, audzēt inflācijas gaidas.

Jāsecina, ka HNP ietver daudzus neatbildētus jautājumus par tās darbību, juridiskajām un institucionālajām niansēm. Pašlaik daudzas valstis nepārprotami aizliedz centrālajām bankām tieši finansēt valdību, lai stiprinātu to neatkarību. Tādēļ, ja arī ekonomiskā politika dosies šajā virzienā, izmaiņas prasīs laiku. HNP nozīmē, ka pēc daudzu gadu garumā būvētās uzticamības monetārās politikas kontroles sviras nāksies būvēt no jauna un nodot tās atpakaļ politiķiem. Izzudīs arī esošā valsts parāda politikas prakse.

Monetārā finansēšana nav iepriecinoša alternatīva, bet citas var izrādīties sliktākas.

Ja HNP tiks pielietota, tā pasauli ievedīs ļoti neizpētītā teritorijā. Pastāv liels risks, ka tās ietekme uz izaugsmi neīstenosies, neskaidrības un neprasmīgas rīcības dēļ, bet novedīs pie daudz neapredzamākām sekām. Patlaban HNP joprojām šķiet ļoti teorētiska perspektīva. Taču atsevišķās valstīs HNP īstenošana ne tik tālā nākotnē var kļūt par vienu no nedaudzajām iespējām ekonomiskās izaugsmes uzlabošanai. Laiks rādīs.

Dainis Gašpuitis ir ”SEB bankas” makroekonomikas eksperts.