Alkoholiķu paradīze Rīga

Agresīvas dzērāju kompānijas sabiedriskajā transportā un ielās, slinka un vienaldzīga municipālā policija ir Rīgas ikdiena

Kādā tveicīgā aizvadītās nedēļas pievakarē sanāca būt Vecrīgā laikā, kad atpūsties un izklaidēties tās krogos un klubos ierodas īpaši daudz cilvēku. Sēžot un malkojot tēju vienā no tās kafejnīcām, īsā laikposmā nācās noskatīties uz vairākiem iereibušu jauniešu, dažreiz pat būtu jāsaka skolēnu pulciņiem. Vismaz vizuāli palika iespaids, ka ne visi jau ir sasnieguši 18 gadu vecumu.

Kā līksmi ierūgušus banānus pārēdušies pērtiķēni, kas kūleņo uz savannas vienīgo ūdens dzeršanas vietu, tie devās iekšā Vecrīgā, tad klīda tālāk pa tās ielām un laukumiem. Brīžiem kāds no bariņa paklupa un mēģināja turpināt ceļu uz visām četrām. Pārējie tad, parādot raksturu un gara stingrību (bija redzams, ka arī paši ar grūtībām spēj nostāvēt taisni), biedriski palīdzēja uzslieties kājās, notraukt no drēbēm putekļus un tām pielipušos izsmēķu galus, lai dotos tālāk uz nākamo krogu. Tie, kas bija nedaudz skaidrāki, skaļi lamājoties, mēģināja aizskart tiem neiepatikušos garāmgājējus, viens otru, kā arī apgaismes stabus vai ceļa zīmes.

Dīvainajās procesijās ar neviltotu izbrīnu noskatījās vairākas ārzemju tūristu grupiņas. Kāds pie blakus galdiņa sēdošais tūristu pāris man pat pajautāja, vai Vecrīgā vienmēr ejot tik jautri. Nezināju īsti, ko atbildēt. Skaidrot, ka joprojām svinam saulgriežus un rāpošana pa pilsētas bruģi ir daļa no pagāniskajiem rituāliem, vai arī godīgi pateikt, ka pārmērīga alkohola lietošana ir viena no sasāpējušām mūsu valsts un it īpaši galvaspilsētas problēmām, kurai joprojām nav skaidra risinājuma.

Tūristu pāris, starp citu, bija no Norvēģijas. Nedaudz sanāca ar viņiem aprunāties. Šajā valstī pat pilsētās ar 50 000 – 100 000 iedzīvotāju nereti ir tikai viens vai divi valstij piederoši alkoholisko dzērienu veikali. Savukārt pārtikas veikalos iespējams nopirkt tikai vieglo alu vai sidru. Nodzeršanos neveicina arī augstās dzērienu cenas. 

Latvija ar izvērsto alkoholisko dzērienu tirdzniecības tīklu un zemajām cenām vismaz norvēģiem var likties tāda kā savdabīga alkoholiķu paradīze.

Patiesi. Ziņas par to, ka kāds alkoholiķis kārtējo reizi savākts uz ielas vai izmakšķerēts no Rīgas ūdenstilpnēm piecu, sešu un pat septiņu promiļu reibumā nu kļuvušas par ikdienišķu parādību. Tikpat ikdienišķa kļuvusi dzēruma izgulēšana kādā no galvaspilsētas slimnīcām. Negausīgākie žūpas slimnīcām ir parādā jau tūkstošus, un naivi būtu iedomāties, ka kādreiz tām šo naudu izdosies atgūt.

Vēl pirms gada Rīgai bija tas gods būt Eiropas kultūras galvaspilsētai, šogad pilsētā notika daudz starptautisku aktivitāšu, kas bija saistītas ar Latvijas prezidentūru ES. Pilsētu gadu no gada apmeklē arvien vairāk Rietumvalstu tūristu. Tas, ko viņi redz, diemžēl ne vienmēr atklāj pilsētu no labākās puses.

Piedzērušies un narkotikas salietojušies jaunieši. Agresīvas dzērāju kompānijas sabiedriskajā transportā. Slinka un vienaldzīga municipālā policija. Nakts alkohola veikali, kas maskējas par kafejnīcām. Azartspēļu elles un lombardi vai ik uz stūra. Rīgas Centrāltirgus, kurā kontrabandas cigarešu un spirta pārdevēju ir vairāk kā klaiņojošu kaķu. Šie fenomeni iezīmē Latvijas galvaspilsētas neformālās sejas vaibstus, kas atklājas tiem ārzemniekiem, kuri, atdalījušies no tūristu grupas, grib ieraudzīt ko vairāk par Doma baznīcu un jūgendstilu.

Ja šāda ir viena no Rīgas sejām, tad nav jābrīnās par to, ka arī daudzi ārzemnieki šeit ierodas, lai piedzertos un iztrakotos.

Spriežot pēc Rīgas domes vadītāju un amatpersonu bezdarbīgās politikas, viņus esošā situācija visnotaļ apmierina. Prātā pat var nākt ķecerīgas domas, ka dažāda ranga legālie un nelegālie grēka un baudas tirgoņi ir galvenie „Saskaņas centra” ziedotāji. Vai arī visaptverošā rīdzinieku nodzirdīšana ir viens no labi pārdomātas un augstākajā līmenī akceptētas stratēģijas punktiem darbā ar vēlētājiem? Respektīvi, pastāv bažas, ka atžirguši un skaidrā daudzi rīdzinieki par „Saskaņas centru” var arī nenobalsot.

Iespējams, ka Rīgas domes bezdarbība skaidrojama arī ar dabisku slinkumu un kūtrumu. Pašvaldības arī vienmēr var atsaukties uz to, ka dažās jomās valsts un pašvaldības iestāžu funkcijas pārklājas, un tā būs taisnība. No otras puses, tieši pašvaldības ir tās, kas vislabāk redz situāciju uz vietas, pieņem saistošos noteikumus, uztur municipālo policiju. Ierastais politiķu sauklis – neko nevaram darīt, jo budžetā nav naudas Rīgas gadījumā laikam nebūs vietā. Ja pašvaldība var atļauties slēgt 400 000 eiro vērtus līgumus ar maz pazīstamām celtniecības firmām par „nanotehnoloģisku” šampūnu iegādi sabiedriskā transporta mazgāšanai, tad naudas ir pietiekami. To apliecina arī pašvaldības policijas budžets, kas 2015. gadā ir 15 779 022 eiro. Tā ir nopietna naudas summa, un apliecinājums finansiālajai varēšanai ir arī glaunie pašvaldības policijas džipi, kas spieto pa Rīgas ielām.

Rīgas pašvaldības policijas 2014. gada darba pārskats liecina, ka tās darbinieki gada laikā sastādījuši 47 006 administratīvā pārkāpuma protokola(APP) paziņojumus transportlīdzekļu īpašniekiem par stāvēšanas un apstāšanās noteikumu neievērošanu. 3748 APP, autovadītājiem klātesot, sastādīti par pārkāpumiem ceļu satiksmē. Savukārt par alkohola lietošanas noteikumu pārkāpšanu vai atrašanos reibumā sastādīti 4622 APP.

Tikai 328 APP sastādīti par neatbilstošu preču un pakalpojumu ievietošanu tirgū, piedāvāšanu vai pārdošanu.

Šī statistika uzskatāmi apliecina pašvaldības policijas darba prioritātes – transportlīdzekļu īpašnieku sodīšana ir svarīgāka nekā rūpes par žūpības mazināšanu, nemaz nerunājot par nelikumīgas tirdzniecības un kontrabandas apkarošanu. Tāda lieta kā nelegāla cigarešu, alkohola un narkotiku tirdzniecība pilsētas tēvus un pašvaldības policijas amatpersonas satrauc vismazāk. Pat par smēķēšanu neatļautās vietās un trokšņošanu sodīts vairāk cilvēku – sastādīti attiecīgi 486 un 583 APP.

Ko lai te saka? Skaitļi runā paši par sevi.

Autors ir neiroķirurgs, Ministru prezidentes padomnieks veselības aprūpes jautājumos