“Nākotnes nams” ierauts demagoģiskās un neproduktīvās diskusijās

Kāpēc Latvijas arhitektu saimei ar godbijību vajadzētu pieņemt dāvanas, ko sniedz pasaulē atzīti profesionāļi

15 gadu garumā neizrādot ne mazāko interesi par “Nākotnes nams” projektu, neliela latviešu arhitektu saujiņa pēkšņi sarosījusies, lai kritizētu leģendāra arhitekta, Amerikas latvieša Gunāra Birkerta okupācijas muzejam dāvināto projektu „Nākotnes nams”. Ar arhitekti Zaigu Gaili priekšgalā šodien tiek apspriesta projekta lietderība un pat “tehniskā projekta kvalitāte”, aizslaukot tūkstošiem ziedotāju devumu un līdz tirgus līmenim nonivilējot projekta mērķi.

Patlaban kā vienīgais publiski izskanējušais pretarguments – projekts ir slikts. Jautājums, kāpēc tā uzskata cilvēki, kuri ar projektu iepazinušies tikai virspusēji? Kā zināms, Gunārs Birkerts ir pasaulē cienīts arhitekts, kura realizēto projektu skaits pārsniedz vēstules parakstītāju veikumu kopumā. Kāpēc mēs, mazās Latvijas arhitekti, kuri ar līdzvērtīgiem panākumiem nav sevi spējuši pierādīt pasaulei, atļaujamies nozākāt godājamu profesionāli, kura priekšā galvu noliec daudzi pasaules grandi?

Izskanējis, ka “tehniskais projekts ir slikts”… Man rodas jautājums, kā tehniskā projekta kvalitāti var apspriest cilvēki, kuriem teorētiski nevarētu pat būt iespēja ar to oficiāli iepazīties? Un, ja šāda iespēja šiem cilvēkiem ir bijusi (acīmredzot, nelikumīga), tad vai patiesi tiek apšaubīta paša autora autoruzraudzība un tādu pieredzējušu arhitektūras profesionāļu kā Maijas Sinkas un Edvīna Vecumnieka līdzdalība tehniskā projekta izstrādē?

Vēlos uzsvērt, ka tehniskais projekts atbilst normatīvo aktu noteiktiem kvalitātes kritērijiem, tam ir veikta ekspertīze un turklāt tas ir saskaņots ar Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, tāpēc apgalvot, ka tas ir “slikts vai nekvalitatīvs” ir neprofesionāli no kritizētāju puses.

Birkerts „Nākotnes nama” projektā centies caur metaforu parādīt ceļu no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni un apskaidroto nākotni, arhitektūrā izvēloties atšķirīgus materiālus un izteiksmes līdzekļus, pāršķirot jaunu lapu dzīvei pēc okupācijas un deportācijām.

Līdz šim projekta realizācija nav bijusi „rozēm kaisīta”, tāpēc ar nepacietību jauno Okupācijas muzeja veidolu gaida latvieši visā pasaulē – tie, kuri bija spiesti pamest savas mājas; tie, kas daudzus sāpju gadus pavadīja izsūtījumā; tie, kuru tuvinieki tā arī neatgriezās… Visi, kam Okupācijas muzeja projekta attīstība ir jautājums par cieņu un atceri, kā arī muzeja darbinieki, kuri ieguldījuši līdz šim milzīgu darbu gandrīz desmit gadus veidojot jauno ekspozīciju jaunajām telpām, pretim nesaņemot pienācīgu cieņu.

Viens no argumentiem, kas tagad publiski tiek minēts, ir – patlaban esošās ēkas vizuālais skats un padomju laika modernisma mantojums tiks sabojāts. Tai pat laikā neviens neatminas (vai nevēlas to darīt), ka jau padomju laikā Strēlnieku muzeja ēkai bija plānota piebūve!

Jebkuram arhitektam, runājot par „Nākotne nama” attīstību, vairākkārt bijusi iespēja iesaistīties projekta izstrādē – kā uzņēmējam ar iespēju piedalīties konkursā; kā konkursa žūrijas loceklim; kā arī ikviens arhitekts, kas pašlaik iebilst pret projektu, varēja būt ļoti godkārīgs un godprātīgs iniciējot objekta iekļaušanu kultūrvēsturisko pieminekļu sarakstā, tādā veidā pilnībā pasargājot muzeja ēku no jebkādām mazākajām izmaiņām.

Esmu pārliecināts, ka Birkerta redzējums par “Nākotnes namu” sniegs jaunu skatījumu ne tikai uz vēsturisko ēku, bet arī pasaules elpas ienākšanu Rātslaukumā, izveidojot mūsdienīgu muzeju, kas atbilst starptautiskiem standartiem. Tagadējā muzeja ēka nenodrošina ne apmeklētāju pienācīgu apkalpošanu, ne muzeja materiālu un kultūras vērtību efektīgu izstādīšanu, ne muzeja pieaugušo krājumu uzglabāšanu un saglabāšanu, ne piemērotus darba apstākļus muzeja darbiniekiem.

“Nākotnes nams” dubultos tagadējās ēkas platību un novērsīs tās trūkumus.

Es patiesi novēlu visai Latvijas arhitektu saimei ar godbijību pieņemt dāvanas, ko mums sniedz pasaulē atzīti profesionāļi un nevis neapdomīgi iesaistīties strīdos par ne viņu radītiem projektiem, pakļaujoties novēlotas iniciatīvas autora vēlmei izskatīties labākam uz cita fona, bet piedāvāt skaidri definētu argumentāciju, kas veicina nevis grauj idejas attīstību. Tieši demagoģiski strīdi un neauglīgas diskusijas ir iemesls, kāpēc sabiedrībai tik nozīmīgi objekti nereti top ļoti ilgus gadus, dažkārt dienasgaismu tā arī nesagaidot.

Autors ir arhitekts un Okupācijas muzeja pārbūves tehniskā projekta autors