Dreimane un idioti hibrīdkarā

Pielaidi valsts noslēpumam zaudējusī Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane acīmredzot nav Krievijas spiedze, kaut arī viņas vadītā iestāde sistemātiski vai, kā to formulē premjerministre Laimdota Straujuma, «vairākkārt» noplūdinājusi slepenu informāciju.

Dreimani diezin vai var dēvēt arī par Krievijas ietekmes aģenti, kaut gan viņa aktīvi mēģina diskreditēt Latvijas drošības iestādes un rāda uz Satversmes aizsardzības biroju kā gandrīz vai galveno valsts drošības apdraudētāju. Ne drošības dienesti, ne plašsaziņas līdzekļi līdz šim nav ziņojuši par viņas sakariem ar Krievijas vēstniecību vai citiem Kremļa politiskajiem instruktoriem.

Un arī Kremļa «noderīgo idiotu» kategorijā Dreimane īsti neiederas. Tiesa, viņas runāto nevar dēvēt par gudru – stāsti par tiesībām zināt valsts noslēpumu kā viņas «cilvēktiesībām» un pielaides atņemšanu kā «politisku izrēķināšanos» tik tiešām izklausās idiotiski. Tomēr nav dzirdēts par viņas sirsnīgu ticību Kremļa «labajai gribai», «leģitīmajām interesēm» vai «progresīvajai lomai», kā tas raksturīgs Kremlim izdevīgajiem «idiotiem» Rietumos.

Dreimanei ar šiem «noderīgajiem idiotiem» līdzīgs varētu būt tikai tas, ka Maskava šos ļaudis labprāt izmanto saviem mērķiem, viņiem pašiem bieži vien neapzinoties ne šos mērķus, ne to, ka viņus izmanto. Taču šis līdzīgais Dreimanes gadījumā izpaužas arī paradoksāli otrādi – tā ir viņa, kas saviem mērķiem izmanto Maskavas propagandistu un vietējo «polittehnologu» Latvijā gadu gados iekopto «informatīvo telpu», kas piedrazota ar primitīvām sazvērestības teorijām, ētiskās relativitātes «filozofiju» (ka visi ir vienādi nelieši, it īpaši politiķi) un mērķtiecīgi borētu priekšstatu par Latviju kā neizdevušos valsti.

Tas, ka valsts augstākā ierēdne mēģina aizstāvēt savas «tiesības» nerēķināties ar likumu un pienākumiem, uzbrukdama valsts drošības iestādēm, pats par sevi ir nepatīkami vai pat šokējoši, ņemot vērā, ka esam kara stāvoklī ar Krieviju, pat ja to dēvē par it kā «tikai» hibrīdkaru. Taču daudz satraucošāka nekā vulgārā runāšana ir Dreimanes laikam taču pārliecība, ka viņas primitīvie argumenti iedarbosies un šķitīs pieņemami sabiedrībai. Varam sirdsmiera labad izlikties, ka šis ir atsevišķs izņēmuma gadījums (sak, katrs aizstāvas, kā māk). Diemžēl ik dienas varam pārliecināties, ka viņa drīzāk ir tikai viens plašas infekcijas simptoms.

Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijā žurnālam Ir nupat pateica: «Gadiem vēroju Latvijas presi un redzu, ka īleni lien ārā no maisa – cenšas mazināt tautas uzticību savam valstiskumam, neatkarības jēgai, valsts ekonomiskajām cerībām. Sēt šaubas, nedrošību, bailes, neuzticību līderiem, valsts spējām izdzīvot un savām spējām – saprotiet, tas ir kara ierocis.» Ļauties šādam noskaņojumam nozīmē «būt karā sašautam».

Dreimanes paļaušanās uz savu absurdo argumentu iedarbīgumu liecina par viņas pārliecību vai vismaz sajūtu, ka Latvijas sabiedriskā doma jau ir gana «sašauta» un, kā saka Vīķe-Freiberga, «ievainota hibrīdkarā», lai šādus argumentus pieņemtu.

Informācijas radiācija

Ja nu Vīķe-Freiberga kādam nešķiet esam Krievijas īstenotā kara eksperte, tad var minēt citus, kuru kompetenci diezin vai apšaubīs arī viskarstākie Kremļa atbalstītāji.

Krievijas ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs 2013.gada 27.februārī žurnālā Vojenno-promišlennij kurjer programmatiski norādīja: «Ir mainījušies paši «kara noteikumi». Ir pieaugusi nemilitāru līdzekļu nozīme politisku un stratēģisku mērķu sasniegšanai, un daudzos gadījumos tie savā efektivitātē ir pārāki par ieroču spēka iedarbīgumu.»

Karadarbības uzsvars ir «pārvietojies politisku, ekonomisku, informatīvu, humanitāru un citu nemilitāru līdzekļu plaša lietojuma virzienā», Gerasimovs uzsvēra. Bet «spēka atklāta lietošana – bieži vien miera uzturēšanas un krīzes noregulējuma aizsegā – tiek izmantota tikai noteiktā fāzē, galvenokārt galīgā panākuma gūšanai konfliktā».

Gerasimovs norāda, ka šāda hibrīdkara rezultātā «plaukstošu valsti var mēnešu vai pat dienu laikā pārvērst par nikna bruņota konflikta arēnu» un likt ieslīgt «haosa, humanitāras katastrofas un pilsoņu kara jūklī».

Ukraina ir jaunākais šādas karadarbības piemērs. Taču pirms tam šā kara elementi tika izmēģināti pret Gruziju, kuras teritorijas daļu Krievija 2008.gadā okupēja, un «iesaldētajā konfliktā» Moldovas Piedņestrā. Sarakstā nākamās ir Baltijas valstis.

Var cerēt, ka Putins neuzdrošināsies sākt militāru kampaņu pret NATO valstīm, taču par Kremļa plānu nopietnību diezin vai jāšaubās. Martā tā dēvētās Elbas grupas – ASV un Krievijas militāro un drošības ekspertu – sanāksmē Krievijas pārstāvji neformāli iztaustīja Rietumu iespējamo reakciju uz rīcību Baltijā, kur, kā viņi apgalvoja, apstākļi esot līdzīgi kā Ukrainā. Un piedraudēja pat ar kodolieročiem, kad saņēma atbildi, ka NATO reaģētu arī uz tādām graujošām darbībām Lietuvā, Latvijā vai Igaunijā, kuras nevarētu tieši atvedināt uz Krieviju.

Karš ar pagaidām «citiem līdzekļiem» turpinās. Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu marta beigās paziņoja – esot «pienākusi tā diena, kad mēs visi esam atzinuši, ka vārds, kamera, fotogrāfija, internets un vispār informācija kļuvusi par vēl vienu ieroču veidu, vēl vienu [Krievijas] bruņoto spēku veidu».

Patiesībā informācija kā kara līdzeklis nav nekas jauns arī Krievijas militārajā doktrīnā. Viens no Šoigu priekštečiem amatā maršals Igors Sergejevs jau 1999.gadā, atzinis, ka Krievija nevar militāri sacensties ar Rietumiem, pasludināja, ka jāmeklē «revolucionāri ceļi» un «asimetriski virzieni», un kopš tā laika Krievijas militārie un izlūkošanas teorētiķi cītīgi strādā pie dažādām šāda asimetriska kara metodēm.

Jebkurš internetā var par 485 rubļiem iegādāties pat rokasgrāmatu krievu valodā ar nosaukumu Informatīvi psiholoģiskā kara operācijas. Īsa enciklopēdiskā vārdnīca.

Grāmatas pieteikumā teikts, ka tā iepazīstina ar «psiholoģisko operāciju iekšējās struktūras galvenajiem elementiem: dezinformāciju, lobēšanu, manipulēšanu, šantāžu un krīžu vadību», bet «īpaša uzmanība veltīta plašsaziņas līdzekļu lomai informatīvi psiholoģiskā kara slepenās operācijās». «Enciklopēdija» paredzēta ļoti plašam šāda kara dalībnieku kontingentam – gan «valsts ierēdņiem, kuri piedalās valsts informatīvās politikas izstrādē un īstenošanā, speciālo dienestu darbiniekiem, tiesībsargāšanas un izmeklēšanas orgānu līdzstrādniekiem», gan arī «politologiem un polittehnologiem», plašsaziņas līdzekļu un zinātnes «darbiniekiem», pasniedzējiem, studentiem un aspirantiem.

Šo «enciklopēdiju» iegādājās un izlasīja Pēteris Pomerancevs, bijušais Krievijas televīzijas šovu producents, kas šajā mītu fabrikā pieredzēto aprakstījis nesen Rietumos izdotajā grāmatā ar ļoti trāpīgu nosaukumu Nekas nav īsts, un viss ir iespējams. Viņš citē «enciklopēdijā» rakstīto, ka informatīvie ieroči ir «kā neredzama radiācija»: «Iedzīvotāji pat nejūt, ka uz viņiem iedarbojas. Tāpēc valsts neieslēdz savus pašaizsardzības mehānismus.»

Ugunssiena galvās

Ko var iesākt pret šādu karadarbību, kurā Krievijas puspatiesību un klaju melu plūdu mērķis nav vis pārliecināt auditoriju Rietumos par tās «argumentu» patiesumu, bet gan izstumt patiesību vispār ārpus jaunradītās informatīvās «īstenības»? (Jeb, kā māca minētā rokasgrāmata, panākt, lai «informācija nostājas priekšā reālās pasaules objektiem».)

Krievijas melu atspēkojumi, kur nu vēl «kontrpropaganda», un pat īpaši televīzijas kanāli krievu valodā nevar būt efektīvs līdzeklis pret meliem, kuru galvenais spēks ir to milzīgā masa, kas rada pastāvīgu «radiāciju» mērķa valsts sabiedriskajā domā.

Kas tad būtu tā «ugunssiena, kas neļauj panākt smadzeņu skalošanu», ko Vīķe-Freiberga iesaka radīt? Varbūt tas šķitīs nepopulāri, taču, tā kā karš ir par to, kas cilvēkiem galvās, tad arī pretestība ir iespējama pirmām kārtām turpat.

Prezidente atgādina: «Kad runājam par hibrīdkaru Eiropā, vienmēr saku: mums nekad citādi nav bijis!»

Latvijas sabiedrības priekšrocība ir šā nedeklarētā kara ilgā pieredze. Tagad Kremlis par saviem mērķiem runā jau atklāti, bet Ukrainā tos īsteno arī ar militāru spēku. Pirms prasām «valstij» priekšrakstus, kā rīkoties «X stundā», un rokam bunkuru vai pakojam mantas, varbūt derētu mobilizēt savas smadzenes – ieslēgt pašaizsardzības mehānismus savās galvās – un mēģināt savilkt līnijas starp it kā nesaistītiem īstenības punktiem.

Šāda cēloņsakarību līnija būtu jānovelk, pirmkārt, starp plaši pieejamo informāciju par Krievijas hibrīdkara doktrīnām un to īstenošanai atvēlētājiem milzu resursiem un šā kara izpausmēm Latvijā, kuru pēc definīcijas nevar nebūt.

Vienkārši nevar tā būt, ka tūkstošiem melnstrādnieku interneta troļļu fabrikās Krievijā rukā tikai savam vaļaspriekam, bet Krievijas augstāko politisko un militāro vadītāju teiktais par karu ir tikai tukša runāšana. Būtu naivi iedomāties, ka šī agresīvā mašīna tukšgaitā strādā, lai tad vienā brīdī pēkšņi Daugavpilī vai Ludzā parādītos daži «zaļie cilvēciņi». Viņi jau sen ir šeit un ik dienas ir mūsu visu acu priekšā.

Tāpēc, otrkārt, ņemot vērā Krievijas hibrīdkara galveno, par «refleksīvo kontroli» dēvēto ideju – panākt, lai īpaši sagatavotas informācijas iespaidā pretinieks pats rīkojas tā, kā vajadzīgs agresoram, – derētu mēģināt saprast, kāds tad ir kārtējās informatīvās kampaņas mērķis. Un vismaz daļu tās skepses, ko Kremļa un pašmāju «polittehnologiem» izdevies Latvijas sabiedrībai iepotēt pret savu valsti, pāradresēt arī cīnītājiem pret Latvijas valsts «netaisnībām».

Valsts kancelejas Dreimane nav vientuļa cīnītāja. To pašu, ko viņa, Latvijas drošības iestādēm pārmet, piemēram, Latvijas sabiedriskās televīzijas īpaši mīlētais «tiesību eksperts» Andrejs Elksniņš no Saskaņas un viņa partijas biedrs, tiklab drošības, kā arī sociālā taisnīguma «eksperts», bijušais VDK robežsardzes virsnieks Jānis Ādamsons, kuriem, tāpat kā vēl dažiem viņu partijas deputātiem, arī nav pielaides valsts noslēpumam.

Solidaritāti ar Dreimani Latvijas televīzijas galvenajā ziņu raidījumā nupat apliecināja arī KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks, kuru par «pašcieņu» un «likuma burta un gara» ievērošanu slavē smagos noziegumos apsūdzētais Lembergs, kuram savukārt šķietot, ka SAB darbojoties «ar VDK metodēm», bet NATO ir «okupanti».

Diezin vai vajag īpašu prāta piepūli, lai uzdotu sev jautājumu, kāpēc tieši šāda un vai tiešām atsevišķu un nejaušu SAB apkarotāju un cilvēktiesību cīnītāju kompānija. Un diezin vai vajag milzu gara lidojumu, lai novilktu cēloņsakarību līniju starp visiem acīmredzamo hibrīdkara eskalāciju un SAB direktora Jāņa Maizīša teikto, ka pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos pielaižu piešķiršana valsts noslēpumam tiks vērtēta daudz stingrāk, bet sabiedrībai būtu jābūt «saprātīgi domājošai un zinošai».

Šo nelielo prāta piepūli varētu gaidīt vismaz no žurnālistiem, it īpaši no tiem, kuriem algu maksā nodokļu maksātāji, kuriem laikam taču rūp sava un savas valsts drošība. Neieslēgt pašaizsardzības mehānismu savā galvā nozīmē izdarīt tieši to, ko agresoram vajag.