Vai spējam saskatīt Latvijas problēmu patiesos cēloņus?
Lasot izdevuma “Latvieši un Latvija” ceturto sējumu, Ritmas Rungules un Ilzes Koroļevas rakstā “Jauniešu iekļaušanās sabiedrībā: pēckara paaudžu salīdzinājums” uzmanību piesaistīja atsauce uz sociologa Tālivalža Vilciņa pētījumu. Padomju Latvijā 1968.gadā klajā nākušais, aptaujās un datu analīzē balstītais pētījums “Profesiju prestižs un profesiju izvēle mūsdienās” liecināja, ka “samazinās lauksaimniecībā nodarbināto skaits, un iezīmējas darbaspēka plūsma no laukiem un pilsētām, galvenokārt tas notiek dzīves apstākļu un darba samaksas atšķirību dēļ.”
T.Vilciņš arī rakstījis, ka no laukiem aizplūst galvenokārt jauni cilvēki. No pētījuma arī izrietēja, ka neviens no aptaujātajiem jauniešiem nav vēlējies apgūt agronoma, zootehniķa, veterinārārsta un citas lauksaimniecības profesijas.
Kad lasīju par šo pētījumu, bija vai gluži balsī jāiesaucas: “Redz kā! Man jau likās!”. Tas tādēļ, ka mūsdienu Latvijas sabiedriskajā sarunā par cilvēku aizbraukšanu un pieaugošo tukšumu laukos mēs pārsvarā runājam tā, it kā šīs problēmas būtu tikai raksturīgas šai vietai un šim laikam, proti, atjaunotajai Latvijas brīvvalstij. It kā visos laikos pirms tam, un it īpaši jau padomju verdzības pusgadsimtā, nekādas līdzīgas darbaspēka kustības problēmas nebūtu bijušas. Taču te nu melns uz balta ir apstiprināts tas, ka pat daudzviet joprojām slavētajos kolhozu un padomju rūpnīcu laikos, kad visiem it kā esot bijis darbs, labs algas un pensijas, dzīves īstenība tomēr bija citāda.
Man pašai tas nav nekāds jaunums, jo es zinu savu abu vecāku, laukos dzimušu un uzaugušu, bet vēlāk pilsētā strādājošu, dzīvesstāstus. Vairākas desmitgades esmu vērojusi ļaužu kustību mammas dzimtas mājas apkārtnē. Tāpat esmu pētījusi dzimtas cilvēku gaitas divsimt gadu garumā. Esmu vēl šo to lasījusi un, daudzus gadus ārzemēs dzīvojot, redzējusi, ka ļaužu kustība un aizplūšana no laukiem nav nekas unikāls un tikai Latvijas atjaunotajai valstij vien raksturīgs.
Katrā valstī un sabiedrībā, protams, ir arī savi, tikai šai vietai raksturīgi īpaši iemesli darbaspēka kustībai valsts robežās un arī pāri tām. Tāpēc mani izbrīna, ka pat Latvijas pētnieki un lietpratēji, sabiedrības priekšā vērtējot šīs problēmas, īsti neredz vai negrib redzēt to postu, ko mūsu sabiedrībai un jo īpaši lauku videi nodarīja padomju laiki. Es nedomāju, ka visās Latvijas mūsdienu problēmās ir vainojami tikai un vienīgi padomju laiki un to atstātais mantojums, taču Latvijas lauku problēmas gan varētu būt tieši tā lieta, kur problēmas sakne būtu jāmeklē tieši padomju laikā veiktajos pārkārtojumos.
Par ko raudāt
Manā ģimenē ir saglabājies stāsts par to, kā padomju laiku cienītais lauksaimnieks un kolhoza “Lāčplēsis” vadītājs Edgars Kauliņš bija atbraucis aplūkot savas agrās bērnības vietas Salacas krastā. E.Kauliņš bija dzimis gājēju ģimenē, un kādu laiku savā bērnībā bija pavadījis mūsu dzimtas mājās. Viņa māte, ko dēvēja par Kauliņmāti, mūsu dzimtā bija palikusi labā atmiņā, jo bijusi liels palīgs saimniecībā un arī mazo bērnu pieskatīšanā grūtos laikos 20.gs. sākumā. E.Kauliņš bijis īpaši iedraudzējies ar vienu no saimnieku bērniem, manu vectēvu Alfrēdu. Abiem mazajiem zēniem bijusi kāda īpaši iemīļota nodarbe – pa kārtai kāpuši uz ķeblīša un skaitījuši kādu pantiņu.
To E.Kauliņš atcerējās, kad septiņdesmito gadu sākumā bija iebraucis mūsmājās apraudzīt savas bērnības takas. Te viņu sagaidīja vairs tikai Alfrēda sieva un viņas bērnu ģimenes, kuri mājās uzturējās vairs tikai vasarās. Vecie saimnieki, mana vectēva vecāki, bija miruši sešdesmitajos gados. Neviens no trim E.Kauliņa rotaļu biedriem – mans vectēvs un viņa vecākie brāļi – te vairs nesaimniekoja. Alfrēds bija apcietināts 1940.gadā un nošauts 1942.gadā Astrahaņas cietumā, brālis Ēvalds, kurš pirms kara bija saimniecības vadītājs, nošauts pēc kara 1945.gadā Valmieras cietumā. Trešais brālis Voldemārs, pavadījis vairāk nekā 10 gadus Vorkutas lēģeros, pēc atgriešanās ar ģimeni dzīvoja Rīgā.
Tomēr Alfrēda atraitne Malvīne zināja un spēja noskaitīt to īpašo bērnu dienu rotaļu pantiņu. Alfrēds to viņai bija paspējis izstāstīt un iemācīt, lai gan abiem kopā pavadīt iznāca vien kādus četrus gadus. Kā atceras mans tēvs, Malvīnes znots, šajā brīdī vecais un cienījamais E.Kauliņš esot apraudājies.
Es nezinu, par ko tieši raudāja vecais vīrs, kuru pat padomju apstākļos tauta mīlēja un cienīja par krietnumu un zemes mīlestību. Vienīgais, ko es varu iztēloties, ir nožēlojamā aina, kas viņam pavērās salīdzinājumā ar bērnu dienās redzēto. Kolhoza ganību žogu iežmaugtā viensēta, sabrukšanai nolemtā lielā kūts, jau nebūtībā klēts un stallis, alkšņu aizauguši tīrumi un lauki. Baismīgā nāvē aizrauti bērnības rotaļu biedri. Tas viss bija noticis trīsdesmit gadu laikā.
Straujas izmaiņas
Manas mammas ģimenei vēl salīdzinoši labi gāja, jo no izvešanas uz Sibīriju izspruka un varēja arī palikt dzīvot savās mājās, lai gan sava tiesa bija “jāmaksā” arī par to. Citiem klājās sliktāk, jo pēc atgriešanās no izsūtījuma ceļš uz dzimtas mājām bija slēgts. No dzimtas mājām nereti tika padzīti arī tie, kurus neizveda.
Zīmīgi, ka acīmredzamas pārmaiņas pēc kolhozu izveidošanas un cilvēku izvešanas lauku ainavā bija jau redzamas ļoti ātri. Ja vien bija gatavība to saskatīt. Melānija Vanaga savā grāmatā “Veļupes krastā” – atmiņās par 1941.gadā uz Sibīriju mēroto ceļu, tur piedzīvoto un atgriešanos mājās – skaudri raksturo ainu, 1957.gadā ar vilcienu atgriežoties Latvijā. “Mainījās stacijas un lauku ainavas. Nolaistu dārzu vidū čurnēja pamestas mājas ar tukšām logu vietām, šķūņi ar ielauztām jumtu mugurām, mūru drupas. Daudz tādu pamestu māju pazibēja garām un daudz sāpīgu dūrienu skāra priekam sagatavoto sirdi. Apdzīvotās mājas novecojušas, nekoptas. (..) Jo vilciens vairāk tuvojās Rīgai, jo ceļmalā arvien vairāk iznira mirstošo viensētu. Latviešu sensenā lauku sēta mira agrā nāvē, neatstādama nekā cita vietā. Neredzēju nevienas dzīvojamās jaunceltnes. Bija gan vairākas jaunas staciju ēkas, šur tur jauna kolhoza lopu kūts, bet neviena jauna cilvēku mājokļa. Latvija izskatījās tik nopostīta, nodilusi, novalkāta, salīdzinot ar to, kādu savu zemi atstāju pirms 16 gadiem, un maz līdzinājās tam sapnim, kas gadiem gailēja sirdī par dzimteni.”
Ja atmiņas var likties vienpusējas un netveramu sajūtu pilnas, tad sausi fakti apliecina to pašu skaudro ainu. “Latvieši un Latvija” 3.sējuma rakstā “Latvijas tautsaimniecība pirms un pēc 1990.gada” autore Raita Karnīte min skaitļus – lauksaimnieciski izmantojamā zeme Latvijā 1940.gadā bija 3713,6 tūkst.ha, 1989.gadā – 2568,7 tūkst.ha. Turklāt iedzīvotāju skaits Latvijā šajā laikā bija audzis par vairāk nekā pusmiljonu. Šķiet, ka šie skaitļi laikam palīdz izskaidrot gan slikto apgādi ar pārtiku padomju laikā, gan kolhozu darbības efektivitāti.
Laužot salauž
Lasot M.Vanagas ciklu “Dvēseļu pulcēšana” par viņas dzimtu gaitām, es būtībā redzu to pašu, kas atklājas manu priekšteču piedzīvotajā un citos avotos lasītais. Sūrs, smags darbs, pieticīga iztikšana, taupīšana un krāšana bērnu skološanai. Ļoti izteiktas kapitālisma saimniekošanas iezīmes (pat dzimtbūšanas laikos) – ja nespēj saimniekot un nopelnīt, žēlastības nav un mājas tiek zaudētas. Saimnieku jaunākie bērni dodas plašajā pasaulē ar lielāku vai mazāku rocību, staigā no mājas uz māju tāpat kā gājēji un viņu bērni.
Arī mantojumā saņemtās mājas nenozīmē bezbēdīgu dzīvi, bet gan darbu, atbildību un iespēju to zaudēt saimniecisku neveiksmju dēļ. Kad pilsētās rūpnīcas vai izglītība piedāvā labākas darba iespējas, turp aizplūst nebeidzama straume laucinieku.
Salīdzinoši maz ir to lauku iedzīvotāju, kuri bija ļoti turīgi un kuru bērniem nebūtu pašiem jārūpējas par savu iztiku. Turklāt laikos, kad darbaspēka brīva kustība bija salīdzinoši ierobežota, līdzās saimnieciskajai atbildībai uz zemju un māju īpašnieku pleciem gūlās arī liela morālā atbildība iepriekšējo un nākamo paaudžu priekšā, jo turpat bija saimniekots gadsimtiem ilgi un to cerēja saglabāt arī nākotnē.
Tā tas viss ar zināmām katram laikmetam raksturīgām izmaiņām ritēja līdz padomju verdzības pusgadsimtam, kad gadsimtu gaitā veidojusies un nostiprinājusies lietu kārtība tika apzināti salauzta. Tas, kas tika izveidots uz sadragātās līdzšinējās kārtības drupām, neradīja labāku kārtību. Tieši otrādi – ar izvešanām un represijām kvalitatīvi un kvantitatīvi samazinot zemes apsaimniekotāju skaitu – padomju vara lauku vidē godā cēla pavisam citus tikumus nekā līdz šim. Ar to es negribu teikt, ka visi laukos padomju laikos dzīvojošie un smagi strādājošie cilvēki nebija krietni un godīgi. Protams, ka daudzi bija, taču, ja kārtīgi novērtējam to, kā kolhozos tika saimniekots un kādus tikumus veicināja totalitārā iekārta, tad godīgi jāatzīst, ka tie nebija tie labākie tikumi un ienesīgākie saimniekošanas veidi.
Ne jau velti visus padomju laikus lauku viensētas arvien vairāk tukšojās un no laukiem un mazpilsētām un lielpilsētām aizplūda ne vien “budžu” un saimnieku pēcteči, bet arī bijušo gājēju un amatnieku bērni. Par spīti tam, ka pilsētās bija jāmitinās pie radiem, īrētās gultasvietās un komunālajos dzīvokļos. Vai tiešām esam aizmirsuši paši savu vecāku dzīves stāstus, ja mums liekas, ka lauki tukšojas tikai pēdējās divās desmitgadēs?
Lāpīt lāpāmo
Šogad apritēs gadsimta ceturksnis, kopš pasludinājām neatkarības atjaunošanu, līdz īstai neatkarībai un saimnieciskajām pārmaiņām bija jāgaida vēl kāds laika sprīdis. Lauku un pilsētas īpašumu atdošana bijušajiem īpašniekiem sāka vērst vēstures ratu atpakaļ un centās lāpīt to, kas salāpāms. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka Latviju neatgriezt 1940.gada 16.jūnija vakarā. Taču arī palikt 1990.gada 3.maija situācijā nebija iespējams. Laukus vairāk nekā Latvijas pilsētas ir stipri ietekmējušas laikmetu izmaiņas, kas nāca līdz ar valstiskās iekārtas maiņu un saimniekošanas veida maiņu. Tagad blakus pastāv gan kolhozu laikos radušies kolhoznieku ciemati, kuriem zuduši agrākie ienākumu avoti un darba vietas, gan atjaunotās vai no kolhoziem par kooperatīviem pārtapušās saimniecības, gan jaundibināti privāti uzņēmumi.
Visos agrākos laikos skarbās tirgus ekonomikas attiecības būtu tās, kas nežēlīgi “sašķirotu” ļaudis pēc uzņēmības, darba spējām, mazāk veiksmīgos palaižot pasaules plašajos ceļos un neliekoties ne zinis par cilvēka vēlmi visu mūžu nodzīvot ierastajā vietā. Tikmēr mūsdienu sociāli atbildīgajā sabiedrībā, kad no valsts tiek sagaidīts zināms atbalsts un stabilitātes nodrošināšana, varbūt daudziem arī ir radušās maldīgas cerības un mānīgs priekšstats, ka darba vietas radīsies pašas no sevis un ka vienmēr varēs dzīvot tur, kur ierasts.
Tā, it kā nekāda darbaspēka kustība turpat laukos un no laukiem uz pilsētām nekad nebūtu notikusi. Tomēr kas gan liek mums domāt, ka mūsu dzīves apstākļi un saimniekošanas veidi būs savā būtība citādi nekā gadsimtiem ilgi bijis mūsu senčiem, ja vien neskaita neizdevušos padomju eksperimentu?
Autore ir neatkarīgā žurnāliste
Komentāri (50)
andrejs 20.02.2015. 15.42
Ja šo izlasītu kāds ārzemnieks, viņš padomātu, ka Uplejas radi ir noziedznieku grupējums:
“Alfrēds bija apcietināts 1940.gadā un nošauts 1942.gadā Astrahaņas cietumā, brālis Ēvalds, kurš pirms kara bija saimniecības vadītājs, nošauts pēc kara 1945.gadā Valmieras cietumā. Trešais brālis Voldemārs, pavadījis vairāk nekā 10 gadus Vorkutas lēģeros, pēc atgriešanās ar ģimeni dzīvoja Rīgā.”
Manuprāt pareizāk būtu rakstīt, ka pēc krievu iebrukuma Latvijā 1940. gadā okupanti uzsāka represijas pret nevainīgiem Latvijas iedzīvotājiem – slepkavības, spīdzināšanas, ieslodzīšanu koncentrācijas nometnēs (līdzīgās kā Osvencima) bez tiesas sprieduma.
1
edge_indran > andrejs 20.02.2015. 16.13
——–Sanita Upleja:”Vai spējam saskatīt Latvijas problēmu patiesos cēloņus?”
===============================================================================
Kas “nepareizos” cēloņus sāk minēt – to tūliņ vajag ar samazgām apliet!
Юрис Павловичс в программе “Утро на Балткоме”
https://www.youtube.com/watch?v=PqYlI2hEsl4
Pavlovičs: “Latvijā padomju režīms bija “vienstāvīgs” http://www.la.lv/pavlovics-latvija-padomju-rezims-bija-vienstavigs/
0
Absints 20.02.2015. 11.30
Prieks dzirdēt arī kādu saprātīgu balsi. Ekstensīva sociālistiskā saimniekošana laukos noturēja cilvēkus, jo kā gan citādi varēja dzert, drusku čiept no kolohoza, un arī šad tad pastrādāt. Un viena cilvēka vietā vajadzēja piecus. Lauku brigādē darba pietika… Tagad moderna lauksaimnieki visu dara ar tehniku, lielākie pat apkopj platības triju bijušo kolhozu platībā, un dara to tikai ar dažiem cilvēkiem. Un laukstrādniekam Sašam darba vairs nav. Un Saša iedzer šņābīti un žēlojos- nav darba, nav darba, nav darba. Kaimiņš gan aicina malku saskaldīt, bet tad būs jāpiepūlas… labāk vaidēt un žēloties, jo tad, varbūt, pabalstu izplēsīs, lai lielās sāpes remdētu. Progress ir arī padarījis nerentablas mazās viensētas, kuras īpašniekiem atgrieza atpakaļ pēc deviņdesmitajiem, Īpašnieki ar lielu entuziasmu sāka saimniekot- ar ilūziju, kā saka Sanita, ka atgriezušies laiki līdz 40. gada 16, jūnijam, kaut arī vienā upē divreiz neiekāpsi. Ar lāpstu kombainam blakus nenostāsies. Un, lai cik labi un skaisti un pareizi tas nebūtu, mazajiem vairs nav vietas. Tos mākslīgi uzturēt varbūt arī ir morāli pareizi, bet ne ekonomiski pamatoti.
Bet- ir cita tendence. Vai esat ievērojuši, ka pēdejos gados ir palicis mazāk “kokvilnas” lauku, ka vairāk tīrumu ir apsēts, vai esat pamanījuši ka lauksaimniecības zemei krasi pieaugusi cena? Vai pamanījāt, ka Latvija sāka eksportēt piena produktus uz Ķīnu? Vai pamanijāt lauksaimniekus miljonāru sarakstā? Īstenībā Latvijā lauksaimniecība atdzimst. Tai ir ļoti lielas perspektīvas. Mirst vecā saimniekošanas forma. Lāpstu turēt šķūnīti vairs neatmaksājas, jāpērk kombains, tam, kas to var atļauties.. Pasaulē pārtikas cenas aug. Arī tāpēc, ka iedzīvotāji vairojas ģeometriskā progresijā, un visiem vajag ēst. Pasaulē nemaz nav tik daudz vietu, kur var nodarboties ar lauksaimniecību- tuksnešos nevar, aiz mūžīgā sasaluma nevar, Centrāleiropa un Austrumāzija jau ir pārapdzīvota, valstīs ir politiskais juceklis, un lāga nekas nesanāk utt. Latvijā industriālajai lauksaimniecībai ir nākotne. Industriālā lauksaimniecība – ne piens, bet piena produkti, ne kartupeļi, bet čipši, ciete, pusfabrikāti, ne zivis, bet zivju konservi…
Savukārt par viensētām – tām pēdejā laikā ir radusies atpakaļ saite. Jaunieši, savulaik, aizbēgot uz pilsētu, un atrodot savu vietu tajā, nu jau saprātīgā vecumā dzīvē skatās atpakaļ, un meklē “savus laukus”, Vasaras māju, vietu, kur relaksēties. Izremontē, sakārto, sakopj… Atbalsta vecākus, ja vien tie vēl dzīvi. Ir pat parādijuses vesela kategorija – pilsētas lauksaimnieki, tie, kam lauki nav peļņas avots, bet vieta, kur veselīgi pavadīt laiku. Latvietim tomēr zeme ir asinīs, pat ja ir bijis pilsētnieks ntajās paaudzēs.
Ārzemēs, sasniedzot noteiktu labklājības līmeni, nav prestiži dzīvot pilsētā vai dzīvot daudzdzīvokļu mājās. Prestiži ir dzīvot savā mājā pilsētas nomalē. A tur nomale vienai pilsētai pāriet nomalē otrai. Tas pats notiek Latvijā. Mājas ir ļoti dārgas 50 km rādiusā ap Rīgu. Un ne tāpēc, ka kāds tur grib audzēt kāpostus..
Tam vajag infrastruktūru, ceļus pirmām kārtām. Skatoties uz to, kas notiek laukos, es tikai saredzu progresu, objektīvas tendences, bet pārdzīvoju par ceļiem – tur nu gan vajadzētu vairāk investīciju. Dzīvība Latvijas laukos var atgriezties tikai pa “ceļu”..
10
edge_indran > 20.02.2015. 18.22
——-andrejs:”(..) Vienlaikus viņa izteica dusmas par sankcijām pret Krieviju, jo lūk latviešiem pašiem tagad nākas ciest, jo nevarot tirgot pienu Krievijā…”
=============================================================================
No sankcijām neviens ražotājs neko neiegūst, tikai banksteri berzē rokas:
“Krievijas izcelsmes kapitāla kontrolētā AS “Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca” (RER) masveidā atlaiž darbiniekus, savukārt Krievijas korporācijas “Uralvagonzavod” meitasuzņēmums “UVZ Baltija” (tagad “Baltic Railway Holding”) apturējis daudzmiljonu investīcijas vagonu ražošanas cehā Jelgavā, vēsta LTV7 raidījums “Ļičnoje delo”. http://www.irir.lv/2015/2/6/raidijums-apturets-vagonbuves-projekts-rer-razotne-masveida-atlaisanas
0
Kurmītis > 20.02.2015. 13.33
> Ķīps
Dārgais draugs! Vai tu man nepateiksi, kur atrodas tā tevis aprakstītā Laimes Zeme, kur lauksaimniecība atdzimst, pilsētnieki atgriežas laukos un ierīko sev vasarnīcas „kur relaksēties” ? Es katru mēnesi braukāju te pie saviem vecākiem uz vieniem laukiem, te pie māsas uz otriem, bet man kau kā nav paveicies to Laimes Zemi redzēt. Tikai izmirstoši ciemi, pamesti vecīši, nodzērusies vidējā un pie-pirmās-izdevības aizmukšanai zemo startu ieņēmusi ļoti mazskaitlīga jaunākā paaudze. Pasaki, kur …. es tad savā ikmēneša vojāžā izmetīšu kādu loku, lai veldzētu kaut nedaudz sirdi un uzdegtu kaut nelielu, bet cerību stariņu, ka latvieši vēl nav tomēr varbūt galīgi un neatgriezeniski izmirstoša tauta, a …. ?
0
edge_indran > 20.02.2015. 15.05
——–Ķīps:”(..)
Padomija laukos radīja strādniekus. Nostrādā noteiktu laiku un saņem. Tie tagad ir dezorientēti. Okupācija toties iznīcināja zemniekus.”
===============================================================================
Pareizi, – neo-liberālisms iznīcināja, toties LPSR laikos vajadzēja radīt – citādi jau no 1945. līdz 1990.gadam neizdzīvotu.Lūk, tas radītais un radītāji jau uplejistus-kuplejistus tracina:
“– Kad 1951. gadā pārņēmu kolhozu, no govs slauca 900 litrus. Vienā gadā pacēlām uz 1100 litriem, otrā gadā pielikām vēl tūkstoti, kamēr slaukums sakāpa līdz 4500 – 5000 litriem gadā. Un kā tūkstoti paceļ, tā ordenis klāt. Tāda tolaik takse.” Jānis Blūms,Sociālistiskā Darba Varonis, ordeņnesis par teicamā kārtībā uzturēto Saldus puses saimniecību.
http://www.la.lv/janis-blums-godigi-sakot-es-to-esmu-nopelnijis-3/
0
edge_indran > 20.02.2015. 12.11
——–
Ko kurš pamana, par ko priecājas:
“Pētnieces: latviešu darba tikums mūsdienās kļuvis par mītu un netiek uzskatīts par vērtību.”
Latvijas Universitātes pētnieces Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško un Dace Dzenovska. http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/65910-petnieces-latviesu-darba-tikums-musdienas-kluvis-par-mitu-un-netiek-uzskatits-par-vertibu.htm
https://www.youtube.com/watch?v=Z86MiZNMvRs
0
edge_indran > 20.02.2015. 18.27
——-Ķīps:”(..)Jo ārzemēs ir sasniegts tas līmenis, kas mums vēl priekšā – nedarīt tos darbus, kas pašiem nepatīk.”
===============================================================================
Pareizi;- kāpēc piesmirdināt Dāniju, ja var “ekoloģisko” ražotni izvietot citur, kur investoriem nekādu ierobežojumu:
“Pokaiņos smakos pēc dāņu cūkām ”
http://www.la.lv/pokainos-smakos-pec-danu-cukam%E2%80%A9/
0
fzss > 20.02.2015. 20.54
man te apkārt gan ir daudz nelielu, bet veiksmīgu saimnieku. pats gan jau esu izpumpējies :DDD
0
DikembeSakamoto > 20.02.2015. 16.51
Pārtrauciet kultivēt stereotipu, ka algots darbinieks ir dzērājs un sliņķis. ES negrib Latvijai paaugstināt subsīdijas tāpēc, ka Latvijas zemnieki saviem nelegālajiem strādniekiem maksā 3€ dienā.
0
Absints > 20.02.2015. 13.45
Laimes Zeme tā nav, tur Jums taisnība un arī to neapgalvoju, bet faktus kāpēc Latvijas lauki atdzimst, uzskaitīju, varu vēl pieminēt nesen publicēto ziņu., ka Latvijā pagājušajā gadā bija graudaugu rekordraža… Tos neredzat vai negribat redzēt? Jūsu minētās negācijas, manuprāt, nāk no nepieciešamības mainīt saimniekošanas formu. Nu nevar vairs gatera strādnieks dzert un strādāt kā okupācijas gados. Ja dzert, tad atlaiž, un viens vaidētājs vairāk var Jums pievienoties…
Padomija laukos radīja strādniekus. Nostrādā noteiktu laiku un saņem. Tie tagad ir dezorientēti. Okupācija toties iznīcināja zemniekus. Tā ir tā problēma plus objektīvie ekonomikas likumi, kas nosaka ka naturālās saimniecības ir nerentablas.
0
Absints > 20.02.2015. 18.21
Tas, ka lauki atdzimst, nav populārs viedoklis, un ir pretrunā ar kopkora vaimanoloģiju. Arī tas, ka saimniekošanas forma mainās, nav īsti apzināts. Toties fakti, no kuriem daļu uzskaitīju, par to liecina. Okupācija radīja mankurtus – lauku strādniekus bez saknēm. Tās bija, piemēram, slaucējas, kas gāja uz darbu fermā ,un par to saņēma algu, vai būvbrigādes strādnieki, kas atstrādāja noteiktas stundas. Tagad vējš visu tos, kam sakņu nav, mētā.
Vaives pagasta pašvaldība mazturīgajiem deva sēklas kartupeļus un nodrošināja tehniku apstrādei, lai paši izaudzē, paši salasa. Kadreiz. Tagad tas vairs nenotiek, nav gribētāju, jo ir tak jāpastrādā.. Vieglāk ir pavaidēt, un saņemt pabalstu. Laukos ir zudusi nepieciešamība pēc mazkvalificētā darba. Bez tam ir arī mainījusies lauku darba devēja attieksme, ja pieņem darba traktoristu, tad arī sagaida , ka tas strādās, nevis vairākas dienas pēc algas nenāks darbā. Un traktoristam jābūt tādam, kas māk strādāt ar moderno tehniku, zin, piemēram, kā strādāt ar navigācijas iekārtām, ar kurām tagad ir aprīkoti traktori utt. Un mazkvalificētais darbinieks var tikai vaidēt vai braukt uz ārzemēm lasīt sēnes vai citiem apakšbikses mazgāt. Jo ārzemēs ir sasniegts tas līmenis, kas mums vēl priekšā – nedarīt tos darbus, kas pašiem nepatīk.
0
andrejs > 20.02.2015. 17.33
faktus kāpēc Latvijas lauki atdzimst, uzskaitīju, varu vēl pieminēt nesen publicēto ziņu., ka Latvijā pagājušajā gadā bija graudaugu rekordraža…
—————————————–
fakti liecina, ka ar lauks. prod. ražošanu viss ir kārtībā.
p.s. Nesen viena kolēģe (krievene) sāka vaimanāt, ka Latvijā lauki izmiruši, viņa esot ievērojusi, ka lauki aizaugot un nekur neviena govs neganās, vispār ārprāts, kas tur notiek! (Patiesībā viņa no laukiem neko nesajēdz , jo, kopš viņas senči no kādas čuhņas sādžas ieradušies Rīgā, laukos nekad nav dzīvojusi). Vienlaikus viņa izteica dusmas par sankcijām pret Krieviju, jo lūk latviešiem pašiem tagad nākas ciest, jo nevarot tirgot pienu Krievijā…
0
Valdis Eiserts 20.02.2015. 14.29
“PSRS” 40% iedzīvotāju strādāja lauksaimniecībā, tomēr labību pirka no valsts kurā 4% iedzīvotāju bija lauksaimnieki. Varam secināt, ka daudzumam nav nozīmes. Nozīme ir sarkanajam teroram(boļševismam), kas padarījis mūs par mankurtiem. Tās ir okupācijas sekas, kuras neapzināmies – seriālu ILGAIS CEĻŠ KĀPĀS turpinam saukt par latviešu filmu, vai pat nostiprinam šīs vasaras Jelgavas dziesmu svētku repertuārā iekļaujot I.Kalniņa oratorijas fragmentu ar Andreja Upīša sacerētu slavinājumu boševismam tekstā. To nedara bezzemnieki. To dara mūsu kultūras “kopēji”.
Māra Zālīte BALĀDĒ PAR PARĀDĪTO GODU ir aprakstījusi notiekošā latvisko versiju.
Ir bezgodis ieradies mūsu godos.
Viņš lielāko karoti ņem un bļodu
Un ēd un ēd, līdz apēsts ir viss,
Bet paliek arvienu vēl izbadis.
Viņš lielāko kausu paņem un dzer,
Ar kāju uz pasauli durvis ver,
Bet nepietiek viņam ar kausu un bļodu,
Viņš prasa, lai tu viņam parādi godu.
Tu ņem savu godu un lēnīgs tam rādi,
Un, lūk, no šī brīža tu kāpostus stādi
Ne tā kā līdz šim, bet tā, ka pēc tam
Ir kauns acīs skatīties kāpostam,
Un, lūk, no tā brīža tu govij ar ragiem
Gan sienu vēl padod, bet tā kā bez nagiem
Un aku tu roc kā dīķi ti seklu
Un domā tikai par tuvāko kreklu.
Tu aizmirsti paražas, Dievu un Jodu,
Un vieglāk kā atdot, protams, ir nodot,
Un rokas tev sniedzas pēc pilnākās bļodas …
Bet godu, visvāirāk tu pieprasi godu,
Jo pats tu bez goda, bez goda un bešā.
Tu aizmirsi dārgāko nerādīt svešam.
3
+2
-3
Atbildēt
0
0
Atbildēt
+1
0
Atbildēt
@edge_indran > Valdis Eiserts 20.02.2015. 14.45
——–
Māra Zālīte: “Esmu saņēmusi tik daudz samazgu uz galvas, vairāk nekā padomju laikā” (Kas jauns, 15.12.2013)
===============================================================================
Nav brīnums, ka M.Zālīte no 4.maija “godavīriem”, kuru parādīšanos dzejniece paredzēja jau savā 1980.g. publicētajā dzejolī (Dzejas dienas,Rīga ‘Liesma’, 1980,- 163.lpp.), nesaņem lielas uzslavas.
http://bnn.lv/wp-content/uploads/2010/08/132b4e43-b05f-675b-4138-65c3be14c389.jpg
0
Valdis Eiserts > Valdis Eiserts 21.02.2015. 07.58
… ū,ū,ū,
0
edge_indran > Valdis Eiserts 21.02.2015. 11.28
——-
“Latvieši šobrīd ir uz izzušanas robežas, viņa [M.Zālīte] turpināja. Vai par to cīnījās latviešu sarkanie strēlnieki? Vai par to iestājās Rainis, formulēdams savu politisko ideālu — «Brīva Latvija brīvā Krievijā»? Vai par to buržuāziskās Latvijas cietumos sēdēja L. Paegle, L. Laicens, A. Balodis, V. Kalpiņš? Vai tādēļ Latvija iestājās Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā? Un vai ar šādu domu, ka esam iznīkstošas tautas pēdējā inteliģences paaudze, mēs varam dzīvot tālāk?”
Radošo savienību plēnums 1988 http://www.barikadopedija.lv/raksti/303485
==============================================================================
Ku-kū-ku-kū…..Par ko cīnījās auseklīši – uz tā arī “uzrāvās”.
Bet M.Zālīte jau gluži kā Kasandra/Spīdola, tiešām spēja saskatīt nākotnes ainu – to tukšumu pēc moderno krustnešu ierašanās un viņu sludinātās neo-liberālisma ideoloģijas pieņemšanas.
https://www.youtube.com/watch?v=_UwqyfXZYiM
“Latvju zeme vaļā stāv / Tā kā dzīsla pušu rauta,
Iztek asins, iztek spēks, / Latvju zeme vaļā stāv.
Latvju zeme vaļā stāv, / Vēji staigā iekšā, arā,
Izplēš sēklu, izrauj saknes, / Latvju zeme vaļā stāv.
Krusta ceļiem pienaglota, / Krusta vējiem caurvējota.”
0