Valsts karogs

Latvijas valsts karogs ir mūsu valsts simbols

Latvijas valsts karoga likums paredz, ka „Latvijas valsts karogu pie publisko personu ēkām, privāto tiesību juridisko personu un personu apvienību ēkām, kā arī dzīvojamām ēkām novieto 1.maijā, 4.maijā, 21.augustā, 11.novembrī un 18.novembrī”. Tālāk – Latvijas valsts karogu sēru noformējumā „novieto 25.martā, 14.jūnijā, 17.jūnijā, 4.jūlijā un decembra pirmajā svētdienā”. Es atstāšu lasītājiem pārliecināties, vai var nosaukt katru šo datumu nozīmi.

Nākamā dienā pēc šiem datumiem laikrakstos lasām par pārkāpumiem. Pēc šāgada Lāčplēša dienas Rīgas Pašvaldības policija ziņoja par 45 pārkāpumiem. No tiem vienā gadījumā karogs esot bijis sēru noformējumā un divos gadījumos neatbilstošā izskatā.

Sēru noformējums var būt divējāds: karogs ir uzvilkts pusmastā vai karogam ir pievienotas sēru lentes. Abi veidi nozīmē tieši to pašu – šī diena ir sēru diena, t.i., šī diena atzīmē kaut ko bēdīgu, ko sliktu. Sēru noformējums Lāčplēša dienā vai Valsts svētkos nozīmē, ka sērojam par šo dienu notikumiem – uzvaru pret Bermontu un Latvijas valsts proklamēšanu.

Simboli ir mums svarīgi. Latvijas Valsts karogs nav tikai krāsains audums. Mēs ar to apejamies ar cieņu, jo tas ietver sevī mūsu identitāti, mūsu Brīvības cīņas un pat mūsu nākotni. Tas viss ne kaut kādu likumu dēļ, bet tāpēc, ka esam vienojušies atzīt šo simbolu kā mūsējo.

Šī valsts simbola spēku arī apliecina mūsu valsts ienaidnieku bailes no tā. Ne par velti garos okupācijas gados šis simbols bija aizliegts un par to rādīšanu draudēja baigas represijas. Ne tikai draudēja, bet arī pietiekami bieži izpildīja.

Krievijas politikas zinātnieks Sergejs Markovs pirms nedēļas apgalvoja, ka „tur, kur ir krievu zaldāti, tur ir demokrātija un runas brīvība”, bet piebilda, ka nopietna kara gadījumā Latvija un Igaunija „varētu vienkārši beigt eksistēt”. Vai šāda izteicienu kombinācija ir domāta kā mierinājums, ka Latvijas valsts iznīcināšanas gadījumā tomēr vēl drīkstētu izkārt Latvijas karogus?

Pirmais apgalvojums ir vienkārši smieklīgs, bet otrais apgalvojums kodolīgi izklāsta daļu no problemātikas – ja nepretojamies jau sāktai agresijai, tad beigsim eksistēt, bet, ja nonāksim līdz nopietnam karam, tad arī beigsim eksistēt.

Mums jārīkojas ļoti rūpīgi, bet ne bailīgi.

Klusi rokas uzliekam, Brīvās Latves karogam…

Autors ir laikraksta Latvietis redaktors Austrālijā