Stūra māja un/vai Okupācijas muzejs

“Nākotnes nams” nav liekams vienos svaru kausos ar Stūra māju

Pēdējās nedēļas laikā, noslēdzot sekmīgo Stūra mājas atvēršanu publikai “Rīga 2014” ietvaros, daudz debatēts par ēkas tālāko izmantošanu. Tematiskās līnijas “Brīvības iela” kuratora un Stūra mājas atvēršanas iniciatora Ginta Grūbes viedoklis zem virsraksta “Okupējiet!” publicēts žurnāla “Ir” 42.numurā (16.-22.10.2014.) un īsumā raksturo publiskās debates, kuras notika Stūra mājā pirmdien, 13.oktobrī.

Vienprātīga atziņa tikai viena: ir jāturpina Latvijas Okupācijas muzeja veidotā izstāde par Stūra mājas un to saistītās čekas darbības vēsturi, kā arī gidu vadītās ekskursijas ēkas pirmajā stāvā un cietuma telpās, kas atrodas valsts aizsargājama pieminekļa statusā.

Par tām izrādīta vislielākā interese: vairāk nekā 45 000 apmeklējuši bezmaksas izstādi un 27 000 piedalījušies ekskursijās. Šīs telpas arī vistiešāk liecina par čekas vardarbību un iemūžina čekas upuru piemiņu. Ēkas apsaimniekotājs valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi” un izstādes veidotājs Latvijas Okupācijas muzejs sadarbībā ar Kultūras ministriju ir gatavi telpas darīt pieejamas arī ziemas mēnešos. Par projekta finansējumu vēl jālemj valdībai.

Otra vienojošā atziņa par pārējiem 7000 kvadrātmetriem telpu, kuru remonti prasītu vismaz 10 miljonu eiro, ir – to lietošana nedrīkst būt pretrunā ēkas būtībai kā padomju vardarbības memoriālam.

Grūbe savā rakstā “Ir” runā par ēkas atdzīvināšanu kā “Latvijas simtgades projektu” un apspriež tās izveidošanu par “20. gadsimta vēstures telpu.” Viņš piemin dažu labu pirmdienas debašu laikā izmestu ideju ēkas piepildīšanai ar atbilstošu saturu, ieskaitot Tautas frontes, Barikāžu un Okupācijas muzeja pārvietošanu uz Stūra māju. Ideju netrūkst, bet nav vienprātības ne par ēku piepildošu saturu, ne par atbildīgo institūciju, kam būtu jāuzņemas atbildība par ēkas tālāko likteni.

Visbiežāk pagājušajā nedēļā izskanējis viedoklis, ka jāpārvieto tieši Latvijas Okupācijas muzejs, tādejādi atmetot jau 2011.gadā iesākto muzeja pārbūves un piebūves projekta “Nākotnes nama” celtniecības procesu.

Grūbe raksta: “… vērts pārdomāt, vai Okupācijas muzeja piebūve nav liekama vienos svaru kausos ar Stūra mājas saglabāšanu.” Te gandrīz izskan doma „vai nu viens, vai otrs.” Vadoties no apjomiem un izmaksām, tas nav samērīgi. Aprēķinātās “Nākotnes nama” izmaksas ne tuvu nesegtu nepieciešamo Stūra mājas pārbūvi. Minētie pamatojumi muzeja pārcelšanai ir dažādi. Vairākums vienkārši uzskata, ka Stūra māja kā autentiska vieta būtu muzejam piemērotāka atrašanās vieta, bet pirmdienas debatēs pārvietošanu Žaņa Lipkes muzeja veidotājs Māris Gailis un arhitekte Ausma Skujiņa pamatoja ar iebildumiem pret “Nākotnes namu”. Muzeja pārvietotājiem debatēs Latvijas Radio “Krustpunktā” piektdien pievienojās arī iespējamais nākamās valdības finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība). Un tas jau ir vairāk nekā nopietni, jo gan Strēlnieku laukuma, gan Stabu ielas ēka ir Finanšu ministrijas īpašumi, kurus pārvalda “Valsts nekustamie īpašumi”.

Šādi vai nu pārdomāti vai nepārdomāti priekšlikumi, ja tie īstenotos, nezin vai atrisinātu Stūra mājas nākotnes jautājumus. Tai pašā laikā “Nākotnes nama” apturēšana nozīmētu ne tikai zaudēt ievērojamos ēkas un jaunās muzeja ekspozīcijas veidošanā ieguldītos līdzekļus, bet apdraudētu muzeja iespēju uz ilgiem gadiem efektīvi turpināt savu līdz šim sekmīgo okupācijas vēstures skaidrošanas misiju.

Savos 22 gados muzejs ir izveidojies par pasaulē atzītu atmiņas un piemiņas institūciju. Bet jau tagad, gaidot uz būvdarbu sākšanos, kas tagad paredzēta nākamajā gadā, muzeja saime un ekspozīcija izvietota šaurās pagaidu telpās un nespēj ne tuvu apkalpot tos vairāk nekā 100 000 apmeklētāju gadā, ko spēja vecā muzeja ēka, nerunājot par aprēķināto “Nākotnes nama” kapacitāti līdz pat 200 000 gadā. Pat labākajā gadījumā, pieņemot ātrus lēmumus un atrodot vajadzīgos līdzekļus, kas nebūt nav Latvijai raksturīgi, Stūra māju nevarētu muzeja vajadzībām iekārtot nākamo piecu vai vairāk gadu laikā.

Bet tieši tagad, vērojot Krievijas politiku un rīcību Ukrainā ir nepieciešami mums pašiem sev un pasaulei atgādināt 20. gadsimta notikumus visplašākajā vēsturiskajā aspektā, kas ir muzeja būtība.

“Nākotnes namā” ievietojamā mūsdienīgā ekspozīcija ir jau tagad daļēji izveidota un tikai gaida celtniecības darbu beigas 2016.gadā, lai varētu sākt darboties. Vai tagad drīkstam apstāties?

Tiem, kam Stūra māja liekas labāka muzeja atrašanās vieta, jāapzinās, ka Stūra mājas autentiskums vairāku iemeslu dēļ negarantē būtisku muzeja darba uzlabojumu. Grūbes pieminētie Vācijas nesenās vēstures muzeji Bonnā un Leipcigā ir celti specifiski muzeju vajadzībām un nav saistīti ar autentiskām vietām. Līdzīgs ir Okupāciju muzejs Tallinā, kas atrodas tieši vēstures muzejam veidotā mūsdienīgā ēkā. “Nākotnes nams” un mūsdienīgā jaunā ekspozīcija palīdzēs muzejam vēl efektīvāk veikt savu misiju atcerēties, pieminēt un atgādināt divu okupācijas varu noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un zemi plašā vēsturiskā kontekstā.

No satura un vēstījuma viedokļa muzeja saistīšana ar autentisku vietu var būt pat traucējoša. Jo autentiskāka vieta, jo vairāk tā muzeju pakļauj ierobežo savai specifikai. Interesants variants ir Budapeštas „Terror Haza”, kas gan atrodas autentiskā abu režīmu slepeno dienestu lietotajā ēkā, bet no kuras saglabājušās tikai četras sienas. Pat cietuma kameras ir rekonstruētas. Autentiska vieta bez autentiskuma, bet – izvērsts muzejs. Turpretī Genocīda upuru muzejs Viļņā autentiskā ēkā, kas kalpoja gan komunistu čekai, gan nacistu gestapo, sastopas ar problēmu, kas piemīt daudziem muzejiem autentiskās un pieminekļu aizsardzībā esošās ēkās – vajadzību saspiesties pieejamās telpās, kuras nedrīkst pārveidot. Tartu čekas muzejā, piemēram, okupācijas vēsture visai nepārskatāmā veidā saspiesta čekas kamerās.

Čekas māja Viļņā un tur izveidotais muzejs ir labs piemērs vēl vienai autentiskas vietas problēmai: spēcīgajam emocionālajam pārdzīvojumam, kas nomāc vēsturisko vēstījumu. Viļņas namā, kuru autentisku saglabāja jau no 1991.gada, saimniekoja gan čeka, gan gestapo. No okupācijas vēstures viedokļa ēka ir autentiskāka nekā Stūra māja, kurā gestapo neiemitinājās un kurā līdz 2007.gadam darbojās Valsts policija. Abās vietās, kā pierāda apmeklētāju reakcijas, emocionālais izstarojums ir ļoti spēcīgs un ved apmeklētāju pretī emocionālai pašattīrīšanai – katarsei. Taču Viļņas vēsturiskās izstādes vēstījums paliek dibenplānā. Un vēl tālāk atkāpjas vēstījums par nacistu vardarbību un holokaustu.

Nepārprotami: Stūra māju Okupācijas muzejs uzskata par ļoti svarīgu padomju okupācijas vēstures sastāvdaļu un tāpēc jau vairāk nekā 10 gadus ir rūpējies par tajā palikušo pagātnes liecību un atmiņas saglabāšanu. 2003.gadā par ziedotiem līdzekļiem pie muzeja ēkas novietoja mākslinieka Gļeba Panteļējeva veidoto piemiņas zīmi „Melnais slieksnis” un jau 2007.gadā sagatavoja priekšlikumus par iespējamu izstādi muzeja pirmajā stāvā un pagraba telpās, kas īstenojusies šogad.

Taču savu vēsturisko misiju Latvijas Okupācijas muzejs “Nākotnes namā” var veikt vislabāk. “Nākotnes nams” nav liekams vienos svaru kausos ar Stūra māju. Tai pašā laikā muzejs turpinās iesākto darbu Stūra mājā un palīdzēs atbildīgi veidot tās nākotni.

Autors ir Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis