Tiesiskuma relativitāte un tās paradoksi

Kāpēc tiesu vara nedrīkstētu pašapmierināties un palikt ārpus modernās ekonomikas un valsts pārvaldes principiem

Saprātīgas šaubas par sava viedokļa pareizību un spēja ieklausīties un izvērtēt pretējās puses argumentus liecina par nobriedušu personību. Tomēr, lasot pēdējā laika Augstākās tiesas Civillietu departamenta nolēmumus, rodas šaubas par taisnīguma un tiesiskuma progresiju tiesu instancēs. Precīzāk – bažas par vairākiem paradoksiem, kas saistīti ar šo – nacionālajā tiesā augstāko tiesu instanci.

Un proti, tiesu iekārtu regulējošos likumos kaut kur starp rindiņām pazudis ir regulējums un kārtība, kādā veidā tiek īstenota Augstākās tiesas Civillietu departamentu tiesnešu darbības uzraudzība, lai nodrošinātu to, ka tiesneši, kuru pieņemtie nolēmumi nav apstrīdami, paši savā rīcībā ievērotu spēkā esošās tiesību normas.

Nav šaubu, ka tiesu un tiesnešu neatkarība ir neatņemama jebkuras demokrātiskas valsts pazīme. Tomēr arī tiesneši ir cilvēki, kas var un mēdz kļūdīties, kas ir arī iemesls trīs instanču tiesu eksistencei, kur pirmā instance uzņemas smagāko darbu lietas iztiesāt pēc būtības, otrā instance veic kvalitātes kontroli pār nolēmumu, ja tas tiek apstrīdēts (tā novēršot atsevišķas tiesnešu kļūdas), bet trešā instance – sevišķu izņēmumu gadījumos labo apelācijas tiesas kļūdas, kā arī veido judikatūru – netiešu instrukciju jeb tēžu kopumu līdzīgu lietu vienveidīgai iztiesāšanai.

Ja izdara pieņēmumu, ka katra instance kļūdās vidēji 10% lietās, tad, izejot trīs tiesu instances, kļūdas varbūtībai būtu jāsamazinās līdz 0,1% (10%*10%*10% = 0,1%). Izrietoši secināms, ka tiesu kļūdas bija, ir un būs arī turpmāk, bet aplama gala nolēmuma riskam ir jābūt niecīgam un pieņemamam, un lielā mērā pat neizbēgamam cilvēciskam faktam, ar ko zaudētājam ir jāsamierinās (res judicata princips) kā ar likteni jeb nenovēršamību.

Tomēr tas ir spēkā vien tiktāl, kamēr katra instance nespriež tiesu pēc sava prāta un ieskata, ignorējot pārsūdzētos spriedumus un šo sūdzību motīvus, jo tad iespējamās kļūdas procents paliek tāds kā paliek, labākajā gadījumā nemainīgs (i.e., 10%).

Tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai tiesneši rīkotos, pieturoties pie procesuālajās tiesību normās dotajām tiesībām un pilnvarām un nedarītu neko tādu, kam nav pamatojuma (atļaujas to darīt) ārējos tiesību aktos, proti, nepārkāpjot savu kompetenci jeb bez pamata nerīkojoties ex officio un nepieņemot lēmumus ultra vires.

Tienešu neatkarība nav identificējama ar viņu visatļautību. Tiesas kļūdas kvalificējot, pirmkārt, kā pieļaujamas (tās, kas iekļaujas iepriekš minētajos 10%), otrkārt, kā nepieļaujamas un, treškārt, kā apzinātas.

Sekojoši demokrātiskā sabiedrībā, par kādu vēlas kļūt Latvijas tauta, nav pieļaujama neierobežotas beztermiņa indulgences piemērošana pat visaugstākā līmeņa amatpersonām, tai skaitā, tiesnešiem.

Varas dalīšanas princips, kas ir ikvienas demokrātiskas valsts tiesiskais pamats tās sabiedrības locekļu brīvību un drošību nodrošināšanai, nozīmē ne vien varas atzaru neatkarību citam no cita, bet arī katras varas kontroli no citu varas atzaru puses, nezaudējot arī paškontroli. Praksē tas nozīmē, ka ir iespējama pat Valsts prezidenta impīčmenta procedūra, ka tiek uzraudzīts gan Ministru kabinets un Ministru prezidents, gan arī tiek kontrolēta Saeima un tās deputāti, tai skaitā, priekšsēdētājs.

Toties tiesnešu neatkarība paliek ārpus šis kontroles shēmas, pašpietiekami aprobežojoties ar paškontroli un dažkārt var tikt uztverta arī kā tiesu varas visatļautība (skat. Tiesu varas neatkarības un efektivitātes palielināšanas un nostiprināšanas rezerves. Pētījuma autori: prof. Dr.iur. Sanita Osipova, Aigars Strupišs, Aija Rieba //„Jurista Vārds” 09.03.2010. Nr.10 (605)).

Jau gandrīz divus gadus spēkā ir regulējums, kas, paužot sevišķu likumdevēja uzticēšanos Augstākās tiesas Civillietu departamenta senatoriem, ļauj nemotivēt tiesas lēmumu pie atteikuma ierosināt kasācijas tiesvedību.

Sekojoši, kasācijas sūdzības iesniedzējam, kurš saskata klaju savu tiesību aizskārumu un ir iesniedzis kasācijas sūdzību un iemaksājis drošības naudu, netiek pat kliedētas bažas par to, vai senatoru kolēģija vispār ir iepazinusies ar visiem lietas materiāliem un vai tās pieņemtais lēmums ir vispusīgi un objektīvi izvērtēts.

Nav apšaubāms, ka senatoru kolēģijai (viena tiesneša brīvi izvēlētiem trīs tiesnešiem) ir noteikti kritēriji, pēc kuriem tiek pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, tomēr tas neizslēdz cilvēcīgo kļūdu, ja lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas sūdzību netiek norādīts nedz uz apstākļiem, kāpēc nerodas šaubas par apelācijas tiesas sprieduma tiesiskumu, atspēkojot kasācijas sūdzības būtiskākos argumentus, nedz, un jo īpaši, uz judikatūru, kam (it kā) atbilst pārsūdzētais nolēmums, kālab judikatūras tālākveidošanai tiesvedība nav noderīga un izmetama.

Un te slēpjas mūsu valsts tiesiskuma relativitāte un paradoksi, jo nepārsūdzams augstākās instances tiesas nolēmums formāli nevar tikt apstrīdēts pat rupjas tiesu kļūdas gadījumā, šāda nolēmuma autoriem omulīgi turpinot spriest tiesu pilnīgi bez bailēm par apzinātu vai neapzinātu mazāk vai vairāk rupju kļūdu pieļaušanu, izšķirot mūsu likteņus.

Augstākās Tiesas Civillietu tiesu palātas priekšsēdētājs Gunārs Aigars kādreiz ir paudis interesantu atziņu, ka tiesā cilvēki nemeklē taisnību, bet gan ierodas, lai uzzinātu spriedumu. Šim viedoklim varētu pievienoties, taču neliekas, ka tas ir sistēmiski pareizi, jo atbilstoši tiesiskas valsts definīcijai un jēdzienam, spriedumam tiesiskā valstī ir jābūt gandrīz pilnībā prognozējamam (atbilstošam likumam, vispārējiem tiesību principiem, tiesību zinātnei un judikatūrai), sekojoši, ideālā gadījumā personai tiesā būtu jāierodas spriedumu vien saņemt.

Iekāpjot lidmašīnā mēs uzticam savas dzīvības pilotiem. Pat, pērkot veikalā pārtiku, mēs esam visai droši, ka, to patērējot, mēs nesaindēsimies. Arī noguldot naudu kredītiestādēs, varam būt visai pārliecināti, ka tā nepazudīs. Iemesls šīm pārliecībām ir visai efektīvie kvalitātes kontroles un atbildības nodrošināšanas mehānismi. Proti, mēs paļaujamies, ka valsts vara un, jo sevišķi tiesu vara, nodrošinās mūsu drošību vai, ja arī kas tomēr atgadīsies – mūsu interešu aizskārēju sodīšanu. Taču neatbildēts paliek jautājums – kas mums palīdzēs, ja mūsu intereses aizskars pati tiesu vara?

Iespējams, ka sanācis tā, ka vienīgā kontrole pār Augstākās tiesas senatoriem ir vienīgi ceturtā vara – masu informācijas līdzekļi. Tomēr tas nebūtu pareizi sistēmiski, jo šādā veidā atklājot rupjas kļūdas, vairs nebūtu iespējams atjaunot taisnīgumu, vienlaikus īstermiņā graujot uzticību tiesu varai kā tādai.

Tomēr ir robeža, pie kuras informācijas atklātība jau balansē uz aprakstītā subjekta diskreditēšanas robežas un veicina ticības un uzticēšanās zudumu tam. Mūsu sabiedrība ir gatava uzzināt un runāt par politiķu privāto dzīvi, šīm ziņām negraujot uzticēšanos likumdevējam un izpildu varai. Pretēji tam, sabiedrība nezina un tai nav arī jāzina, ar ko brīvajā laikā nodarbojas tiesu varas pārstāvji, jo tas nekādi nesekmē uzticēšanos tiesām, gluži otrādi – uzzinot, ka arī tiesnesis ir cilvēks, kas atpūšas kopā ar draugiem, ka tam ir ģimene, hobiji, prāvnieks zaudē ilūziju par tiesnesi kā tādu augstāku un neatkarīgu spēku (tas pats attiecas arī, piemēram, uz reliģiju – mācītāja personiskā dzīve nav publiska).

Tāpat sabiedrība nebūtu ikreiz jāinformē par tiesas kļūdām, ja vien pašas tiesu varas iekšienē pastāvētu efektīva kontroles un pārraudzības sistēma, kas nepieļautu šādu kļūdu atkārtošanos, tiražēšanu, nostiprināšanos, neatkarīgi no tā, vai kļūdas pieļautas pirmajā instancē vai Augstākajā tiesā (cita starp – tieši Augstākā tiesa nebaidās paust atšķirīgu viedokli un dažkārt pietiekami publiski atkāpjas no savas judikatūras).

Pastāvot šādai iekšējai kontroles sistēmai (ar kuras darbības rezultātiem ieinteresētās personas, tai skaitā, masu informācijas līdzekļi, varētu brīvi iepazīties), informētiem un zinošiem prāvniekiem nebūtu vēlēšanās skaļi publiski runāt par kārtējiem kļūdainiem tiesu nolēmumiem (jo īpaši, nepārsūdzamajiem, jo īpaši, Augstākās tiesas), kuros atspoguļotais „tiesas ieskats” īsti neatbilst nedz likumam, nedz vispārējiem tiesību principiem, nedz tiesību zinātnei vai judikatūrai.

Un te mēs atkal nonākam pie profesionālās vides „pašattīrīšanās” jēdziena, kas kā karsts kartupelis tiek viļāts gadījumos, kad jautājumi skar tiesnešus, to profesionalitāti un godprātu un to šķietamo neatkarību.

Ja sabiedrība būtu pārliecināta, ka tiesas spēj īstenot efektīvu savas darbības kvalitātes kontroli un vadību, sabiedrības uzticība tiesu varai noteikti augtu un tas sabiedrības kontroli pār nepārsūdzamiem spriedumiem padarītu neaktuālu.

Diemžēl žurnālā „Ir” 2014.gada 18.septembrī publicētā intervija ar Augstākās tiesas krimināllietu departamenta priekšsēdētāju Pēteri Dzalbi, kurš ir arī tiesnešu disciplinārkolēģijas vadītājs, bažas par paškontroles efektivitāti tiesu sistēma nemazina, bet tikai vairo. („Es nezinu, ko nozīmē vārds pašattīrīties. [smejas] Tas tāds komunālās dzīves jautājums vai sadzīves. Es nezinu, ko tas nozīmē.” „Es katru dienu mazgājos un pašattīros. [smejas] Es tā rupji pret jums tagad izturos. Man nepatīk šis jēdziens, termins “pašattīrīšanās” īpaši man kaut kā nav sirdij tuvs un saprotams.”)

Jāpiebilst, ka pēdējos gadu desmitos sasniegtā labklājība ir lielā mērā balstīta uz efektīvu visaptverošu kvalitātes vadību (Total quality management jeb TQM), kas Ziemeļamerikai un Rietumeiropai ļāva izkļūt no 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākuma ekonomiskās krīzes. Šodien kvalitātes vadības sistēmas ir sastopamas un pašsaprotamas rūpniecībā, valsts pārvaldē, militārajā jomā, apmācībā, medicīnā un zinātnē. Tās pārveidojušas šīs industrijas pilnībā. Tiesu vara nedrīkstētu pašapmierināties un palikt ārpus modernās ekonomikas un valsts pārvaldes principiem, sekojoši – tai ir jāmainās pašai vai arī to mainīs sabiedrība.

Autors ir rakstnieks un publicists