Par Eiropu, drošību un varas ambīcijām

Piekāpšanās nav arguments cīņā ar propagandu

Tuvojoties 16. martam, ir dīvaini vērot, ka valsts vadība par galveno drošības apdraudējumu uzskata vēlmi godināt latviešu karavīru piemiņu, nevis pret sirmajiem vīriem un Latvijas valsti rīkotās provokācijas.

Ja Eiropa nesapratīs, amatu nebūs?

Tā vietā, lai vērstos pret provokatoriem vai vismaz censtos starptautiski skaidrot Latvijas vēsturi, valsts amatpersonas izvirza vispirms aizliegumus, pēc tam ultimātu ministram Eināram Cilinskim. Valdība ministram 16.martā aizliedz nolikt ziedus… pie Brīvības pieminekļa! Jo – „ko gan Eiropā par mums domās”?

Premjerministre Laimdota Straujuma skaidro: esot būtiski ņemt vērā Latvijas sadarbības partneru, Eiropas Savienības dalībvalstu reakciju par ministra piedalīšanos latviešu karavīru piemiņas godināšanā. “Uzskatu, ka ministru klātbūtne tur ir pilnīgi lieka, to nesaprot ne Austrumos, ne Rietumos,” piebalso ekspremjers Valdis Dombrovskis.

Iespējams, iemesls bažām par Eiropas līderu reakciju ir ne vien skaļi paustās rūpes par Latvijas valsts tēlu, bet arī savtīgāki apsvērumi. Šis ir arī laiks, kad noteikti Latvijā sevi izsmēluši politiķi trauksmaini cenšas iekļūt Eiroparlamentā un augstākos Eiropas amatos. Tāpēc Latvijas tendenciozā saistīšana ar nacismu Rietumeiropas acīs viņiem šobrīd vismazāk vajadzīga. Neveikla taisnošanās ar izteikumiem par Katalonijas neatkarību jau pieredzēta…

Vai mūs sapratīs Kremlis?

Otrkārt, bažām, ka „Eiropa mūs nesapratīs” spīd cauri bailes „kaitināt Krieviju”. Pēdējo gadu Latvijas ārpolitikas stratēģija atgādina zemnieciņa viltības: Latvijai kā NATO un ES dalībvalstij gūt papildus labumus no sadarbības ar Krieviju pat tur, kur tas ilgtermiņā kaitē Latvijas nacionālajām interesēm vai pat ir klajā pretrunā integrācijai Rietumu pasaulē. Tad politiķiem piemirstas par valsts pašcieņu arī tik svarīgajos vēstures jautājumos.

Rietumeiropā gadu desmitus valdījis koncepts, ka absolūtais ļaunums 20.gadsimta vēsturē bijis nacisms un nacistiskā Vācija. Līdz ar uz to PSRS, kura cīnījās pret nacistisko Vāciju, noziegumiem Rietumeiropa ir pievērusi acis. Acu pievēršana turpinās arī pret PSRS juridiskās mantinieces – Krievijas agresiju Ukrainā. Rietumeiropas līderu izpratni par Latvijas vēsturi politiķi varētu mazliet mainīt, sistemātiski skaidrojot vēstures faktus oficiālās un neoficiālās sarunās Rietumeiropā. Jo: kamēr vien Krievijā valdīs Putina režīms, Krievijas propaganda turpinās nomelnot Latviju.

Piekāpšanās nav arguments cīņā ar propagandu. Pieņemsim: ja arī 16. martā cilvēki nepieminēs leģionārus pie Brīvības pieminekļa, Kremļa finansētie un kontrolētie mediji var skaļi vēstīt, ka „nacisms atdzimst” Lestenes Brāļu kapos. Ja leģionāri tiks pieminēti 11.novembrī, Krievijas TV var atskanēt, ka Lāčplēša diena esot „nacistu svētki”. Jāsecina, ka nevis piekāpšanās propagandai, bet tikai godīga attieksme pret savu vēsturi radīs cieņu pret Latvijas valsti un arī tās vadītājiem.

Ar sarkanbaltsarkano karogu

Latvijā no 1935.gada ir vieta, kas kļuvusi par visu brīvības cīnītāju piemiņas vietu. Tas ir Brīvības piemineklis Rīgā. Vienlaikus Brīvības piemineklis simbolizē arī neatkarīgas Latvijas valsts ideju. Sevišķi svarīgi to bija saglabāt garajos okupācijas gados. Pretošanās okupācijai bija sākusies jau 1940.gada jūnijā. Pat Latvijas 20.gadsimta vēstures vistraģiskākajā – 1941.gadā valsts svētkos 18.novembrī pie pieminekļa gūlās ziedi.

Latvijas iedzīvotāju vēlmi atjaunot valsti un attieksmi pret okupācijas režīmiem demonstrēja nacionālās pretošanās organizācijas – Latvijas Centrālās padomes (LCP) 1944.gada 17.marta iesniegums Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Rūdolfam Bangerskim par nepieciešamību atjaunot Latvijas valsts neatkarību. Dokumentā, kurš šobrīd pazīstams kā LCP memorands, organizācija aicināja atjaunot Latvijas valstisko suverenitāti un izveidot Latvijas armiju, aktīvi iesaistoties Latvijas aizstāvēšanā pret draudošo otrreizējo komunistisko okupāciju.

Memorandu parakstīja 189 pazīstamas personības, to vidū – pēdējās LR Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņš, vicepriekšsēži Kārlis Pauļuks un bīskaps Jāzeps Rancāns, Saeimas deputāti un bijušie Ministru kabineta locekļi, garīdznieki, augstskolu mācībspēki, literāti, Latvijas armijas ģenerāļi ārsti, lauksaimnieki, mūziķi un daudzi citi sabiedriski aktīvi cilvēki.

Tajā pat laikā Otrā pasaules kara frontē cīnījās nacistiskās Vācijas armijā zem sveša karoga mobilizētie latviešu leģionāri. Nav dokumentālu pierādījumu – leģionāru memoranda vai rezolūcijas par to, ka viņi būtu gatavojušies atjaunot Latvijas Republiku. Taču tas, ka arī okupācijas apstākļos Latvijas valsts pastāvēja de jure – Rietumvalstis neatzina Latvijas okupāciju, leģionāriem vairoja cerības, ka Latvijas valsts tiks izcīnīta nākotnē. Īpašā situācija komunistu, vēlāk – nacistu okupācijas apstākļos veicināja karavīru ilūzijas par neatkarīgas valsts atjaunošanu vai vismaz autonomijas iegūšanu Vācijas valsts sastāvā, cīnoties nacistiskās Vācijas armijā. Latvijas Republika de facto tolaik nepastāvēja un tā Otrajā pasaules karā nekaroja. Līdz ar to daļa leģionāru kaujas Latviešu leģionā saistīja ar cīņu par savu dzimteni, kas varētu novest pie neatkarīgas valsts izcīnīšanas. Vēsturē jau bija precedents, kad pirmajā pasaules kara rezultātā uz Krievijas un Vācijas impērijas drupām latviešu karavīriem izdevās izcīnīt Latvijas Republikas neatkarību.

Minēto precedentu gribēja atkārtot liels skaits no savām vienībām dezertējušo leģionāru, kuri 1944.gada nogalē, karadarbībai sākoties Kurzemē, pievienojās ģenerāļa Jāņa Kureļa ap 2000 vīru lielajai grupai. Kurelieši bija cieši saistīti ar LCP. Ap 500 vīru lielais kureliešu – Roberta Rubeņa vadītais bataljons 1944.gada novembrī un decembrī Kurzemē cīnījās pret vācu spēkiem. Tā latviešu karavīru – kureliešu vienība (t.sk. bijušies leģionāri), kuras mērķis bija Latvijas Republikas atjaunošana, piedalījās reālās kaujās pret nacistiskās Vācijas vienībām.

1945.gada 8.maijā ap 4000 latviešu leģionāru Kurzemē nepadevās komunistiskajām režīmam un devās mežos, lai sāktu nacionālo partizānu gaitas. Viņi cīnījās par neatkarības atjaunošanu, cerot uz Rietumu Sabiedroto valstu militāru konfliktu ar PSRS. Tad Latvijas nacionālie partizāni karotu Sabiedroto pusē. Par bijušo leģionāru – nacionālo partizānu cīņas mērķiem liecina dokumenti. Partizānu deklarācijas vēsta, ka partizāni cīnījās par brīvu, neatkarīgu, nacionālu Latviju, latviešu tautas godu un vienotu latviešu tautu.

Cīnītāji pret okupācijas varām nacistu un staļinistu laikā saglabāja Latvijas neatkarības ideju. Viņi šo ideju arī nodeva nākamajām paaudzēm. Bez šī procesa mums nebūtu tādas Atmodas, kāda mums bija, un varbūt nebūtu arī atjaunota Latvijas Republika, bet valsts, kura atdalījusies no PSRS. 

Arī bijušie leģionāri bija Latvijas neatkarības idejas saglabātāji ne tikai pēckara gados. Arī viņu dēli un meitas atjaunoja Latvijas Republiku, rodot spēku no saviem vecākiem. Tādēļ neapspļaudīsim cilvēkus, kuri leģionāru piemiņas dienā – 16.martā vēlas nolikt ziedus pie neatkarības simbola – Brīvības pieminekļa. Cilvēki, kuriem pašapziņa liek pieminēt kritušos upurus, droši skatoties acīs savai vēsturei, to darīs – neskatoties ne uz aizliegumiem, ne nopēlumiem.

Tomēr šogad īpašu nozīmību pelnījusi LCP Memoranda 70.gadskārta. Tā parakstīšanas dienā šogad 17.martā plkst. 18 pie Brīvības pieminekļa notiks piemiņas pasākums “Latvijas Centrālās Padomes Memorandam – 70”. Pieminekļa pakājē tiks iedegtas 189 sveces.

Visi iepriekš minētie cilvēki ir lolojuši Latvijas neatkarības ideju, tādēļ pelnījuši piemiņu un mūsu cieņu.

Autors ir Dr.hist.