Daļēji apmierināta prasība: kurš ir zaudētājs?

Pašreizējais regulējums ir daudz labvēlīgāks prasītājam, kas nav savienojams ar pušu līdztiesības principu un taisnīgumu

Lietas dalībniekiem, iesaistoties tiesas strīdā, ir jārēķinās, ka jebkurā gadījumā lietas iznākums kādai no pusēm nebūs labvēlīgs. Tad svarīgs kļūst jautājums par tiesāšanās izdevumu piedziņu no zaudējušās puses.

Nav šaubu, ka taisnīgi būtu, ja tad, kad prasība tiek pilnībā apmierināta vai noraidīta, zaudējusī puse atlīdzina visus izdevumus, kas radušies otrai pusei. Taču diskutabls ir jautājums par daļēji apmierinātu prasību – vai tad, ja no prasītās summas 10 000 eiro apmērā tiesa apmierina prasību tikai par 100 eiro, vienmēr ir iespējams skaidri noteikt, kas ir „zaudējusī puse” – atbildētājs, no kura piedzina 100x mazāku summu, vai prasītājs, kurš prasīto 10 000 eiro vietā saņems krietni mazāku summu? Vai šajā gadījumā ir iespējams skaidri nošķirt, kuram no lietas dalībniekiem šāds spriedums ir labvēlīgs?

Te būtu jāmin Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 28.novembra spriedums lietā Nr. SKC-1770/2013, kurā tiesa secināja – ja prasība tiek apmierināta daļēji un tiek piedzīta kaut vai visai niecīga summa, pieņemams, ka atbildētājs ir aizskāris prasītāja civilās tiesības un prasītāja vēršanās tiesā bijusi pamatota. Līdz ar to atbildētājs nevar prasīt atlīdzināt viņam izdevumus advokāta juridiskās palīdzības samaksai. Taču šādai likuma interpretācijai nevar piekrist.

Civilprocesa likumā ir paredzēts, ka prasītāja ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir piedzenami no atbildētāja neatkarīgi no tā, vai prasība tiek apmierināta pilnībā vai daļēji. Turklāt tad, ja prasība tiek apmierināta tikai daļēji, tiesāšanās izdevumi, kas ir piedzenami no atbildētāja par labu prasītājam, tiek samazināti līdz noteiktam procentam no prasījumu apmierinātās daļas. Piemēram, ja prasītājs ir sniedzis prasību par 150 000 eiro piedziņu un tiesa ir apmierinājusi šo prasību par 50 000 eiro, tad prasītājs ir tiesīgs saņemt tiesas izdevumu atlīdzinājumu proporcionāli apmierinātai daļai, bet ar lietas vešanu saistītos izdevumus – faktiskajā apmērā, bet ne vairāk kā 5% no 50 000 eiro. 

Teorētiski, nav pamata uzskatīt, ka likumdevējs būtu vēlējies noteikt atbildētājam atšķirīgu regulējumu. Pretējā gadījumā būtu jāsecina, ka likums ierobežo tikai no atbildētāja piedzenamo izdevumu apmēru, savukārt no prasītāja piedzenamo izdevumu apmēra robežas likumā nav noteiktas.

Turklāt, jāņem vērā, ka prasītājs var vērsties tiesā ne tikai ar mantiskā rakstura prasībām, bet arī ar „kombinētām” prasībām, lūdzot ne tikai piedzīt no atbildētāja kādu mantisku kompensāciju, bet arī uzlikt par pienākumu veikt kādas darbības vai atturēties no šādu darbību veikšanas.

Sekojot spriedumā norādītājiem Senāta argumentiem, būtu jāsecina, ka tad, ja prasītājs spēs pārliecināt tiesu, ka vismaz 10% no prasītā ir pamatoti, tiesai ir pamats secināt – neskatoties uz to, ka pārējā daļā (90%) prasījumi bija nepamatoti, faktam, ka atbildētājs ir aizskāris vismaz kaut kādā daļā prasītāja civilās tiesības, ir lielāka nozīme. Līdz ar to atbildētājam ir jāatlīdzina prasītājam izdevumi advokāta palīdzības samaksai.

Šāda tiesu prakse nav vēlama, jo var motivēt prasītāju griezties tiesā ar prasībām, iekļaujot tajā vairākus lūgumus un paļauties uz to – ja prasība tiks apmierināta vismaz kādā daļā, prasītājs var būt drošs, ka atbildētājs nevarēs no viņa piedzīt ar lietas vešanu saistītos izdevumus.

Neskatoties uz to, ka 2013.gada 1.janvārī stājās spēkā Civilprocesa likuma grozījumi, palielinot valsts nodevas apmēru, lai atturētu prasītājus no nepamatotu prasību celšanas, pašreizējais likuma regulējums nav pilnīgs. Tas neatrisina jautājumu par to, kā procesuāli būtu iespējams atturēt no nepamatotu prasību iesniegšanas to prasītāju kategoriju, kuri saskaņā ar likumu ir atbrīvoti no tiesas izdevumu samaksas.

Tādējādi par spīti tam, ka tiesāšanās izdevumi procesa gaitā var rastiem abām pusēm, pašreizējais regulējums ir daudz labvēlīgāks prasītājam, kas kopumā nav savienojams ar pušu līdztiesības principu un taisnīguma sajūtu.

Autore ir zvērinātu advokātu biroja Borenius juriste