Kādu ceļu izvēlēties Latvijas izglītības sistēmai? • IR.lv

Kādu ceļu izvēlēties Latvijas izglītības sistēmai?

19
Klasē. Foto: Gatis Gierts, F64
Miķelis Grīviņš

Apgalvojums, ka striktāka izglītības sistēma palīdzēs atrast darbu vai nodrošinās jaunieša nākotni, ir absurds

Šā gada „DNB Latvijas barometra” pētījuma rezultāti liecina, ka gan vispārējās, gan augstākās, gan arī profesionālās izglītības kvalitātes vidējais novērtējums ir uzlabojies. Izglītība dažādos tās līmeņos sabiedrības skatījumā kļuvusi nedaudz labāka.

Te gan ir jāatceras, ka īpašības, kas raksturo „labu izglītību”, mēdz atšķirties dažādos izglītības līmeņos, kā arī, ka šis „labāk” varbūt nemaz nav saistāms ar pašu izglītību, bet vienkārši – ar dzīvi apkārt.

Latvijā pēdējos gados valsts un par izglītību atbildīgās institūcijas ir veicinājušas ļoti pretrunīgas interpretācijas par to, kas tad īsti ir kvalitatīva izglītība. Tiek sagaidīts, ka augstskolās studējošie jaunieši spēs iekļauties darba tirgū un būs spējīgi radīt inovācijas, kā arī radīt paši savas darba vietas. Skolās bērniem ir jābūt labāk sagatavotiem priekšmetos, kuri būs nepieciešami augstskolās un darbā. Turklāt skolēniem jāspēj arī improvizēt, brīvi jāpielieto savas zināšanas, un pāri visam – valsts ļauj vecākiem ar savu izvēli (nu vismaz daļēji) noteikt, kuras skolas tiks saglabātas. Attiecīgi – kuras skolas ir „labas”.

Dažādu izteikumu un reformu piedāvājumu mudžeklī ir izveidojies ziņu haoss, kurā skaidri izkristalizējas divi pretrunīgi virzieni – precīzāka un striktāk izstrādāta mācību programma (vienalga – valsts, skolas vai universitātes līmenī), kas sagatavotu jaunieti darba dzīvei un sniegtu darbam nepieciešamās zināšanas, vai brīvāka mācību programma, kas dotu viņam iespēju pašam atrast risinājumus visām problēmām un parādītu, ka nav vienas unikālas patiesības.

Es pats izvēlētos otro, tomēr man ir skaidrs, ka dažādās grupās var būt ļoti atšķirīga nostāja, kā sagatavot sabiedrības nākotnes locekļus un kā padarīt nākotnes sabiedrību labāku.

„DNB Latvijas barometra” pētījuma dati liecina, ka sabiedrībā tomēr drīzāk ir nostiprinājies atbalsts pirmajam virzienam – precīzāk reglamentēts un kontrolēts mācību process, kurā definētas konkrētas zināšanas un veidi, kā tās nodot.

Šādu manu apgalvojumu lieliski ilustrē atbildes uz jautājumu: „Kas veicinātu izglītības kvalitātes uzlabošanos?” Visos izglītības līmeņos faktiski dominē vieni un tie paši ierosinājumi: jādisciplinē skolēni (studenti), jākontrolē skolotāji (pasniedzēji), jāveido ciešāka saikne starp skolu un nepieciešamajām zināšanām. Šādu atbilžu kontekstā pieņēmums, ka izglītība varētu kļūt atvērtāka un brīvāka, šķiet absurds.

Aplūkojot un analizējot minētos datus, ir lietderīgi apdomāt, kādu tad mēs gribam redzēt vidi, kuru veidos nākamās no skolas un universitātes „izejošās” paaudzes? Protams, šiem cilvēkiem būs jāstrādā, un būtu labi, ja ar savām zināšanām viņi spētu atrast darbu. 

Tomēr apgalvojums, ka striktāka izglītības sistēma palīdzēs atrast darbu vai nodrošinās jaunieša nākotni, ir absurds. Kopējo nodarbinātības līmeni valstī nodrošinās makroekonomikas situācija un tas, vai vispār būs darba vietas.

Tikpat provokatīvi var jautāt, ko skolēniem un studentiem iemāca strikta kontrole skolā (kas tiek norādīts kā risinājums vispārējā un augstākā izglītībā)? Daži cilvēki man atbildēs – disciplīnu, bet citi to pašu nodēvē par atbilstību sistēmai. Citiem vārdiem sakot, vienkāršais jautājums, ko vēlos uzdot, ir – kādu inovāciju sabiedrību mēs varam uzbūvēt ar jauniešiem, kuri zina tikai savu amatu un ir pieraduši, ka viņus kontrolē?

Katram izglītības līmenim, protams, ir savi mērķi un savas specifiskas īpašības, kas raksturos tā rezultātus. Tomēr visus izglītības līmeņus raksturo īpašība, ka zināšanas, kuras mēs šodien iekļaujam izglītības sistēmā, pēc dažiem gadiem būs zināmas visā sabiedrībā. Tā ir īpašība, kas ir raksturīga izglītībai, – tajā iekļaujot kādu apgalvojumu vai ideju, mēs to varam padarīt par vispārpieņemtu un patiesu. 

It sevišķi labi tas novērojams vispārējās izglītības līmenī. Šajā līmenī tas arī skaidro, kādēļ visā pasaulē starp dažādām sabiedrības grupām, uzskatiem un pasaules skaidrojumiem konstanti notiek politiskas sadursmes un diskusijas par to, kādai būtu „jāizskatās” izglītībai, kas bērniem būtu jāmāca un kādā veidā tas darāms.

Arī Latvijas pēdējo gadu vēsture ir pārsātināta ar diskusijām par izglītības formu un saturu. It īpaši pēdējos gados esam vērojuši virkni diskusiju par visiem izglītības līmeņiem. Tāpat mēs esam bijuši liecinieki, ka līdzās tādām organizācijām kā Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība attīstās labi organizētas jaunas iniciatīvas un nevalstiski projekti, kuri ienes izglītībā jaunas mācīšanas formas un idejas. Tas viss ir veicinājis diskusiju, kura ne tuvu nav beigusies. Šādā situācijā ir patīkami redzēt, ka kopējais izglītības kvalitātes vērtējums ir kāpis.

Autors ir sociologs, Baltijas studiju centra pētnieks, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs

 

Komentāri (19)

silvija_vitina 06.09.2013. 10.19

šogad atkal atgriezos studenta solā. nu jau trešo reizi. cerībā, ka “kaut kas taču dzīvē mainās un iet uz priekšu”.

Pirmajā (ievad)lekcijā lektors sagrābstījis kaut ko par tiesu sistēmu (nestudēju jurisprudenci), taču klasē atrodas diplomēts jurists, un tad lekcija izskatās šādi: lektors nolasa slaidu un jautā “ko jūs [jurists] par to domājat… uz ko saņem saturīgu atbildi par slaidā izteikto tēzi. (nebūtu jurista, nebūtu atbildes, bet būtu tikai nolasītas tēzes bez konteksta).

Citā lekcijā lektors vienkārši lasa word dok., kurā ir sakompilētas gudru prātu teorētiskās atziņas. Paldies, grāmatas lasīt arī es protu.

Vēl cita lekcija nenotiek – pasniedzējs devies atvaļinājumā. Laikam nezināja, kad sākas mācību gads.

Tāda, lūk, pirmā nedēļa. Welcome back.

+6
0
Atbildēt

0

Tashk 06.09.2013. 10.14

Sabiedrība var vērtēt un spriest tikai par to, ko ir redzējusi darbojamies. Mēs esam redzējuši, kā strādā striktā sistēma (labi ziniet, kur), bet brīvā sistēma – kur Latvijā tāda ir redzēta? Kur ir tie veiksmīgie absolventi, kas izgājuši brīvajās izglītības ceļu? Jā, tāda pieredze ir ārzemēs, bet nekādi stāsti par ārzemēm nepārspēs to reālo pieredzi, ko cilvēki gūst, sastopoties ar skolām savā ikdienā. Cilvēki zina, kādi labi cilvēki izaug striktas disciplīnS apstākļos, bet viņiem nav ne jausmas par to potenciālu, kas ir brīvajiem apstākļiem. Ko mēs nezinām, to mēs neatbalstām.
Tāpēc arī ir šādi aptauju rezultāti. Un to ir jāņem vērā, pieņemot lēmumus par izglītības sistēmas attīstību.
Veicot būtiskas reformas, ārkārtīgi svarīgs ir pārliecināšanas, ideju izplatīšanas periods. Labi veikts, tas nodrošina atbalstu reformam plašā sabiedribā (palīdz pārvarēt to “nezinu-neatbalstu” šķērsli). Labi vadītāji to zina. Roberts Ķīlis nāca ar labām idejām, bet nespēja runāt ar cilvēkiem un pārliecināt viņu iegāza.
Nesen NewYorker bija labs raksts par to, kā izplatās idejas: http://www.newyorker.com/reporting/2013/07/29/130729fa_fact_gawande Ir vērts to palasīt…

+3
0
Atbildēt

0

ligakalnina 06.09.2013. 09.46

Nu paņemiet Somijas vai Vācijas modeli, un būs labi.
Latvijā vispār nav ne vektora, ne attīstības, viss notiek haotiski, bet, “izglītības mafijas” interesēs, un tās intersēs ir tas bardaks, kas ir patreiz.
Bet, sliktākais ir tā morālā degradācija AIP un visā tanī sistēmā.

+3
-1
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu