Igaunijas prezidents aicina partijas kļūt atklātām un godīgām, lai nepieļautu demokrātijas norietu
Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa uzruna, reaģējot uz mediju atklāto skandālu Reformu partijā – tās iekšējās vēlēšanās maijā notikusi balsojumu viltošana. Prezidents ar šo uzrunu 7.jūnijā vērsies pie visu parlamenta partiju vadītājiem, kurus bija uzaicinājis uz tikšanos prezidenta rezidencē.
Šodienas tikšanās reizei ir divi nozīmīgi iemesli. Pirmkārt, kārtējais blēdīšanās skandāls Reformu partijā ir pārsniedzis veselā saprāta robežas. Man ir gandarījums, ka šoreiz lietu noskaidrošana un vainīgo sodīšana ir bijusi ātra.
Šī skandāla gaitā tika mānīti partijas biedri, tāpēc varētu teikt, ka citi nav cietuši. Tomēr Reformu partijas iekšējās ķibeles vājina visu mūsu vēlēšanu sistēmas uzticamību, šādi bojājot Igaunijas tēlu starptautiski.
Tiek negodprātīgi izmantoti administratīvie resursi, iegūti nelikumīgi finanšu resursi, valsts un pašvaldību ierēdniecība tiek nodarbināti partijas labā, pāri citādi domājošajiem tiek pārbraukts kā ar tanku, notiek ņirgāšanās, notiek marginalizācija.
Protams, tagad katra partija teiks, ka tā nav viņu problēma, bet vai tiešām tā ir? Šī te “uzvarēt par katru cenu” mentalitāte dzemdina jauno paaudzi ar sabojātu vērtību sistēmu, kuri ir gatavi blēdīties, lai parādītu sevi kā veiksmīgu attīstītāju. Šis jaunais attīstītājs pēc vēlēšanām var kļūt par kādas ministrijas ierēdni, pēc tam viņam tiek nodrošināta laba vieta kandidātu sarakstā nākamajās vēlēšanās, un šādi blēdīties sāk jau nākamā paaudze.
Jautājums nav tikai par Reformu partiju, un pārējie šeit sapulcējušies partiju vadītāji to ļoti labi saprot. Es vēlētos, lai jūs saprastu: Igaunijas iedzīvotāju cerības un uzmanība, kas saistās ar jūsu rīcību, ir lielāka kā nekad agrāk. Tas ir labi.
Jūs noteikti pazīstat jēdzienu “tauriņa efekts”. Šajā gadījumā gan runa drīzāk ir nevis par spārnu vēzienu, bet gan sniega bumbas traukšanos lejā no kalna. Daudzi vēlētos, lai viss aprobežotos tikai ar Reformu partijas nosodīšanu. Tas būtu vieglākās pretestības ceļš. Pateikt, ka darīšana ir tikai ar vienas partijas iekšējo problēmu, kuru var tīksminoties noskatīties no malas: kas zina, varbūt novērsīs uzmanību no mums pašiem un gan jau viss būs labi. Domāju, ka nebūs vis labi. Mums ir jāmācās no šiem notikumiem un jāiznāk no šīm problēmām tīrākiem nekā agrāk.
Partiju iekšējai demokrātijai ir nepieciešamas pamatīgas izmaiņas atklātības un godīguma virzienā. Un šīs izmaiņas ir parlamentā pārstāvēto partiju rokās.
Vēlētāju neticība un partiju politiskās sistēmas piesmiešana skar jūs visus, neatkarīgi no tā, kurš un kā ir pārkāpis likumu un ētikas normas.
Zem sitiena ir palikts viss politiskais zieds, visas parlamentā pārstāvētās partijas un līdz ar to arī Igaunijas pārstāvnieciskā demokrātija. Es ticu, ka mēs visi pietiekami labi atceramies Igaunijas vēsturi, lai zinātu, kā gāja pēdējoreiz, kad partiju izsmiešana noveda pie to diskreditācijas un beigu galā pie demokrātijas pazudināšanas. Ja pietiekami labi nepārzinām paši savu vēsturi, tad tiem, kuri seko procesiem Eiropā, būtu gan jāizprot, līdz kādam pata līmenim partiju diskreditācija ir novedusi veselas valstis. Kurš no jums to vēlas? Es ticu, ka neviens.
Šībrīža situācijā es redzu vairākus riskus.
Pirmkārt, šis skandāls Igaunijas pilsoņu acīs pazemo Igaunijas valsts tēlu un samazina Igaunijas valsts un parlamenta leģitimitāti, tā lēmumu uzticamību un spēju savus lēmumus saprotami izskaidrot Igaunijas tautai.
Uzsvēršu – man nav nekas pret politiskajām partijām. Politiskajai arēnai ir jābūt atvērtai konkurencei. Tā bija arī Tautas sapulces sanākšanas centrālā ideja.
Bet tad, kad parlamentā ievēlētajām partijām vairs neuzticas, tad neuzticas vairs mūsu likumiem, tad tiek uzklausīti tādi lozungi un varbūt pasniegtas vēlēšanu uzvaras tiem spēkiem, kuru izpratne par demokrātiju ir pavisam citādāka nekā mēs to vēlētos.
Kā jau iepriekš teicu, mēs to Igaunijā jau esam redzējuši. Šādus attīstības vektorus mēs redzam attīstāmies arī citviet Eiropā. Un es pat nesākšu kā piemērus šeit izcelt valstis ārpus Eiropas Savienības.
Otrkārt, pašu politiķu un partiju vainas dēļ uzticība politiķiem un partiju politikai ir saniegusi nepieļaujami zemu līmeni un tas atgrūž no politikas patriotiskus un atbildīgus Igaunijas cilvēkus. Vārdi „politiķis” un „partija” patiesībā jau ir pārvērtušies par lamuvārdiem. Esmu no vairāku cilvēku – labu, patriotisku un gudru – mutes dzirdējis, ka viņi nevēlas piedalīties tādā netīrā pasākumā kā politika, vienkārši ļaut medijiem apliet sevi ar mēsliem. Labākie ir sākuši no politikas turēties pa gabalu.
Parlamentārā demokrātijā tas ir nepieļaujami. Tas noved pie demokrātijas norieta un vērtību iznīkuma, tas noved pie ļeņiniskās „kurš kuru?” cīņas un visbeidzot vienkārši pie ļeņiniskas valsts.
Lai no tā izvairītos, ir jāmaina attieksme. Partijas ir organizācijas ar noteiktu ideoloģisku nostāju – demokrātiskās sistēmas darbības pamats. Šādas sistēmas patiesa daļa ir konkurence, dažādu viedokļu kritiska diskusija un cieņpilna attieksme pret konkurentiem. Šādā diskusijā tiek uzklausīti citu argumenti, un tiek koriģēti pašu argumenti, ja tas ir nepieciešams.
Bet kas notiek pie mums? Mūsu partijas ir gandrīz kā sektas, kuras pasludina savu lēmumu nekļūdīgumu un šādi izslēdz alternatīvas. No varas partijām, vai tas būtu valstiskā vai pašvaldību līmenī, dzirdam pašslavināšanos un paškritikas trūkumu jeb atrunāšanas, ka “citi jau dara to pašu”.
Opozīcija savukārt atbild ar visu iepriekš padarīto darbu noliegšanu. Konkurentu noliegšana, grūti noslēpjamā vēlme tos vienkārši iznīcināt, viss tas, ko mēs nedēļām, mēnešiem un gadiem esam dzirdējuši par partijām un politiķiem, kā arī tas, ko izlasām interneta komentāros, kuri tiek finansēti no partiju puses vai pat, izmantojot administratīvos resursus, – tas viss atstāj bez uzmanības valsti un tās iedzīvotājus.
Tajā pašā laikā kāda gan ir starpība starp pilsētas nodokļu maksātāju uzturētu interneta komentētāju un partijas iekšējās vēlēšanās blēdījušos augstu valsts amatpersonu?
Atgādinu, ka pirms Tautas sapulces visas parlamentā pārstāvētās partijas apliecināja – pašas tiks galā ar partiju iekšējās demokrātijas jautājumu risināšanu un problēmu vairs nebūs. Šodien tas vairs neizklausās ticami. Nespēja pārliecināt vēlētāju demokrātiskumā un darbības caurspīdīgumā ir esošās partiju politiskās sistēmas beigu sākums.
Protams, no ārpuses jums neviens nevar diktēt, kā visiem saprotami un godīgi iedarbināt partiju iekšējās demokrātijas principus. Tikai vēlos šeit jautājumu formā piefiksēt dažas problēmas. Vai sāncensība par lielāko partijas biedru skaitu ir saprātīga? Kāpēc valsts vēlēšanu sistēmai līdzīgas un uzticamas sistēmas netiek izmantotas partijās?
Visbeidzot, šāda “uzvarētājs iegūst un zaudētājs zaudē visu” nostāja izslēdz iespēju nonākt pie Igaunijai labākā un ilgtspējīgākā risinājuma. Mums ir nepieciešamas idejas, kā visiem bērniem nodrošināt līdztiesisku un spēcīgu izglītības starta platformu, kā samazināt ekonomisko nevienlīdzību, kā uzbužināt vēlmi nodarboties ar uzņēmējdarbību, kā visādos veidos sakārtot Igauniju.
Kāpēc šīs tēmas ar iespējamiem risinājumiem nav sabiedriskās domas centrā? Kāpēc jebkura kritika un viedokļi tiek uztverti kā personiska kritika? Kāpēc netiek atzīts, ka Igaunijas veiksme ir atkarīga arī no gudriem lēmumiem? Kāpēc izvairās atzīt, ka daudz laba ir šajos gados izdarīts? Mana pieredze par politiķiem valstīs, ar kurām mēs vēlamies sevi salīdzināt vai kuras vēlamies panākt, ir pavisam citādāka: viņi ir gatavi apliecināt, ka pretējā puse ir izdarījusi arī labus darbus un paši ir arī kļūdījušies.
Nevēlos iestāties bargā tautas tēva lomā, kas attīstītā parlamentārā republikā vienkārši neder (kaut gan to šeit nez kāpēc kāds tik ļoti vēlas), bet, liekot roku uz sirds, vēlos atgādināt – ņemt šo lietu ļoti nopietni. Ļoti, ļoti nopietni.
Vēlētos šeit izvairīties no koalīcijas un opozīcijas partiju pretīmstāvēšanas un politiķu rīvēšanās, jo mums ir jākoncentrējas uz risinājumiem. Šiem risinājumiem ir jābūt ātriem un skaidriem, tātad tiem ir jābūt saprotamiem un tautā uztvertiem.
Lūdzu jūs veikt nepieciešamās izmaiņas, lai no šīs krīzes mēs iznāktu ar veselu demokrātiju.
Runu tulkojis Veiko Spolītis
Komentāri (46)
ligakalnina 10.06.2013. 10.23
Atliek tikai noskatīties uz igauņiem un viņu prezidentu ar “balto skaudību”.
14
Egitazz > ligakalnina 10.06.2013. 11.02
Vai tad mūsu iepriekšējie prezidenti neprot smalki runāt?
Nu pakrāta viņš ar pirkstiņu? Piesauca nez kāpēc ļeņinisko valsti (jeb tas ir progress, ka nepiesauca padomisko, staļiniski, jeb vienkārši kas pirmais atmiņā nācis, to i pieminēja?) un? Ja viņš atlaistu parlamentu vai kaut kādā veidā to partiju sodītu, cita lieta.
Bet tā faktiski sausais atlikums – viņš nepateica neko jaunu.
0
Ieva Priedenfelde > ligakalnina 10.06.2013. 11.44
Kā tad ar darīšanu? Ar skatīšanos vien jau labāk nekļūs – jāsāk darīt!
=======
Tik tiešām, jāsāk darīt- nebalsot par tām partijām, kurās nav demokrātijas, t.i. par visām saeimā pārstāvētām.
0
Egitazz > ligakalnina 10.06.2013. 16.48
dzeris49
Svarīgi ir – ko dara pēc runāšanas, kāda ir rīcība, kādas ir sekas. Ja neko un viss beidzas ar pirksta kratīšanu – nekāda efekta, izņemot blakusvalsts iedzīvotāju sajūsmu “ak cik labi un pareizi runā”.
0
Ieva Aile > ligakalnina 10.06.2013. 18.36
No partijas nekas labs nevar iznākt,ja tajā noteikšana ir nelielai priekšnieku grupai,lēmumi tiek bīdīti no ”augšas” un pieņemti bez dziļām diskusijām un beigu balsošanas.Ko tur var nomazgāt,ja nav pat īsti skaidrs,kā intereses partija aizstāv,kādus mērķus realizē.Esošo partiju statūtos,kārtības ruļļos ir kaut kas nopietns par iekšējo demokrātiju,priekšlikumu izvirzīšanu un apspriešanu, un lēmumu pieņemšanas kārtību?Izskatās,ka visu nosaka valde.Piemēram,Reformu partijā:
4.16. Valde:
4.16.1. pārzina un vada Partijas lietas, nodrošina Partijas programmas īstenošanu un pārvaldes institūciju lēmumu izpildi;
4.16.2. pārvalda Partijas mantu un rīkojas ar Partijas līdzekļiem;
4.16.3. organizē Partijas grāmatvedības uzskaiti;
4.16.4. gatavo Partijas statūtu, programmas un iekšējo normatīvo aktu projektus;
4.16.5. Apstiprina Saeimas vēlēšanu un Eiropas Parlamenta vēlēšanu priekšvēlēšanu programmu.
4.16.6. lemj par biedru uzņemšanu;
4.16.7. lemj par Partijas iesaistīšanos Ministru kabineta veidošanā vai izstāšanos no tā;
4.16.8. apstiprina Partijas budžetu;
…
3.7. Partijas biedram ir šādas tiesības un pienākumi:
3.7.1. piedalīties valdes, partijas amatpersonu un institūciju vēlēšanās;
3.7.2. kandidēt, kā arī tikt ievēlētam valdes locekļa, partijas amatpersonas vai institūcijas locekļa amatā;
3.7.3. iesniegt valdei lēmumprojektus un ierosinājumus;
3.7.4. vērsties Ētikas komisijā un Revīzijas komisijā;
3.7.5. piedalīties partijas darbā un tās lēmumu pieņemšanā;
…
====
Un kas notiek tālāk pēc ierindas partijas biedra ierosinājuma vai lēmumprojekta iesniegšanas valdē?
0
Ieva Priedenfelde > ligakalnina 10.06.2013. 20.25
Tieši tā, kā Ēriks raksta. Jau agrāk teicu, ka statūtiem ir jābūt tipveida, noteiktiem likumā. Nedrīkst demokrātiskā valstī būt nedemokrātiskiem statūtiem. Interneta laikmetā nav problēmu noskaidrot partijas biedru viedokli pāris dienu laikā, tāpēc valdēm jāuztic tikai organizatoriski jautājumi, nevis lemšana par kandidātiem vai iešanu valdībā.
0
spinoza20 > ligakalnina 10.06.2013. 15.59
nu jaa – un tieshi cik daudz Juus esat dariijis, lai nebuutu jaapskauzh kaiminju valsti? labaakie turas pa gabalu liidz noteiktam briidim. varbuut tas briidis ir kautkad tagad? 8)
0
efeja60 > ligakalnina 10.06.2013. 16.55
Kā tad tās partijas atmazgāt, ja tās negrib mazgāties? Visu mūžu sūdu muša nezināja kas ir duša.
0
janis17 > ligakalnina 10.06.2013. 11.05
dzeris49 Atliek tikai noskatīties
________________________________________
Kā tad ar darīšanu? Ar skatīšanos vien jau labāk nekļūs – jāsāk darīt!
0
Ieva Aile > ligakalnina 10.06.2013. 11.35
Sākumam mums būtu vajadzīgs vismaz kaut kas tamlīdzīgs:
Masu partija – no XIX gs. otrās puses līdz pat XX gs. 60. gadiem, palielinoties sabiedrības vēlēšanu tiesībām, visā Eiropā veidojās masu partijas. Svarīgs elements ir ideoloģija. Industrializācijas perioda un vēlēšanu tiesību palielināšanas laikā masu partija kļūst par vienotājposmu vai saikni starp sabiedrību un valsti. Šo partiju politiskie uzdevumi ir opozīcija pie varas esošai elitei, un sociālo reformu realizācija, kas tiek panākta ar daudzu sabiedrības sektoru un pilnvarotu līderu starpniecību. Tā ir tipiska pilsoniskas sabiedrības pārstāvniecība, kuras uzdevums ir valsts politikas ietekmēšanā ilgtermiņā līdz vēlamo rezultātu sasniegšanai. Partijas atbalstītāju vienotājs ir netik daudz harismātiski līderi, cik ideoloģija un ticība no tās izrietošajiem mērķiem.
0
ligakalnina > ligakalnina 10.06.2013. 17.18
kolpants – nu nav jau mums vai igauņiem autoritara valsts, kad prezidents var atlaist no darba, vai likt iznīcināt fiziski vai morāli jebkuru, kas viņam nepatīk, vai no kura viņam, zemapziņā, bail.
Tā runāšana un diskusijas izraisīšana jau ir pirmais solis uz problēmas risinājumu, demokrātija ir sarežģītāka būšana par to “varas vertikāli”.
0
Ieva Aile > ligakalnina 10.06.2013. 11.28
Karteļa partija – parādās XX gs. otrajā pusē. Arī pārstāv dažādus sabiedrības slāņus, taču līderi jau ir profesionāli politiķi. Šāda modeļa partijas iekšienē eksistē līderu vienošanās noteiktu politisku mērķu sasniegšanā un kampaņu veidošanā. Šim modelim raksturīgiu valsts piešķirti komunikācijas kanāli, kā arī daļējs valsts finansējums. Pie tam rezultātu sasniegšanai tiek izmantota profesionālu polittehnologu palīdzība, kuri var arī nebūt partijas biedri. Rezultātā partija drīzāk pārstāv valsts varu daļā sabiedrības, nevis sabiedrību valsts pārvaldē.
0
gliters > ligakalnina 10.06.2013. 11.15
Visnotaļ ļeņinisks jautājums – KO DARĪT?
0
ievuliitis > ligakalnina 10.06.2013. 13.10
” nebalsot par visām saeimā pārstāvētām”.
Pareizi, pareizi – nevis mazgāsim savus netīros bērnus, bet taisīsim jaunus :D
0
ligakalnina > ligakalnina 10.06.2013. 11.21
Vispār jau, nekas šinī pasaulē nav jauns.
Svarīgi, kas runā, kādā veidā, kādā kontekstā runā.
Ja vecais komunists Bērziņš, ZZS biedrs, sāktu runāt par ieksējo demokrātiju partijās, tas varētu izraisīt tikai smieklus.
Ptins jau arī nepārtraukti runā par kādu tur demokrātiju, patreiz arī Erdagans tur ko līdzīgu vāvuļo.
Kad to runā Ilvess, vai runāja Havels, smieklus tādas sarunas neaizraisīja, kaut, salīdzināt Ilvesu ar Havelu negribu, bet, intelekts, izpratne par ētiku, un atbildība piemīt abiem, atšķirībā no Bērziņa, Ulmaņa, Zatlera, vai daudziem Latvijas politiķiem.
0
Janis 10.06.2013. 10.38
Visas tās problēmas, ko nosauca Ilvess piemīt arī LV partijām un šo problēmu sakni viņš izteica vienā teikumā: “Labākie turas no politikas pa gabalu”.
Nav arī grūti saskatīt, ka atsevišķās partijās ir notikusi līdzīga metamorfoze – sākumā salīdzinoši “gaišu” cilvēku kopums pārvēršas par viduvējību masu, kuru vada prasmīgi intriganti, kuriem patiesu spēju (vadībā, ekonomikā, jebkurā nozīmīgā jomā) vienkārši nav, tātad parazīti.
4
Egitazz > Janis 10.06.2013. 11.05
Hm, pēc viņa vārdiem sanāk jau klasiskais “jā, visi apkārt tādi šitādi, bet es tomēr esmu Dartanjans”. Vai nu tad viņam prastie cilvēki varbūt melo par attieksmi pret politiķiem?
0
efeja60 > Janis 10.06.2013. 12.55
Māri, Tu esi pozitīvisma kampaņas mērķis.
0
demo > Janis 10.06.2013. 11.56
Varu tik pievienoties. Sen gaidīti tik pravietiski vārdi, kā godājamajam,
Kaimiņzemes, Igaunījas Valsts Prezidentam, Tomasam Hendrikam Ilvesa kungam.
Varu tik vēlēties, cerēt, KAUT ARĪ MŪSU ZEMĒ, LATVIJĀ , atrastos tik uzņēmīgi, ar skaidru, godīgu saprātu apveltīti, garīgi un morāli noturīgi sabiedrības pārstāvji, kas spējīgi SEVI ziedot politikai, spējīgi ziedot SEVI
MŪSU ZEMES, ko sauc par LATVIJU, sabiedrības, tās īstenās TAUTAS intresēm,
izdzīvošanai,…. . DOD DIEVS ! LŪDZAM TEVI !
0
Ieva Aile > Janis 10.06.2013. 11.08
Partiju iekšējā demokrātija – kas tas par zvēru?Vai pie mums kāds to ir redzējis?
0
Elīna Krivicka 10.06.2013. 10.24
Igaunija un Latvija, divi dažādi piemēri kā turpināt vadīt valsti pēc neatkarības atjaunošanas…
Piekrītu Džerim.
4
+1
-4
Atbildēt
+2
-2
Atbildēt
+6
-1
Atbildēt
+12
-1
Atbildēt
@spinoza20 > Elīna Krivicka 10.06.2013. 16.03
iespeejams, ka daljeeji Igaunijai bija zinaams handikaps lai attiistiitos no primitizeetas sabiedriibas. Igaunijas sabiedriiba iespeejams bija ieveerojami vienotaaka un varbuut arii paartikushaaka starta mirklii. ja taa, tad fakts, ka mees varam aptuveni saliidzinaat Muusu valsti ar Igauniju noziimeetu, ka Latvijaa ir ieveerojami lielaaks celjsh noiets saakot no nevienliidziigaa starta?
0
Egitazz > Elīna Krivicka 10.06.2013. 16.49
ka viņiem nebija tādu resursu
===
piemirsa pieminēt degošus slānekļus?
0
efeja60 > Elīna Krivicka 10.06.2013. 16.59
Komjaunieši ir galvenā nelaime. Viņiem nacionālo banku nevada komjaunietis, prezidents nav komunists. Kur parādās komunista spalvainā roka, tur viss tiek izzagts, jūk un brūk. Tāda daba.
0
grislits > Elīna Krivicka 10.06.2013. 16.22
Sen, pirms pāris gadiem IRā bija intervija ar Ilvesu. Viņš uzskatīja, ka Latvijas un Igaunijas atšķirīgais starta punkts bija tajā, ka igauņi no politikas un biznesa vairāk norobežoja bijušos komunistus/komjauniešus, un ka viņiem nebija tādu resursu, kas neko nedarot nes peļņu (Ventspils truba). Viņš cīņu par trubu salīdzināja ar cīņu par dabas resursiem jaunattīstības valstīs un norādīja tādu resursu esamību kā vienu no veiksmīgas demokrātiskas attīstības šķērsļiem – kad nav ko dalīt, tad vairāk jādomā ar savu galvu attīstības nodrošināšanai. Un es lielā mērā viņam piekrītu.
0