Ak, šie savādie kodolatkritumi!

Oponējot kodolenerģijas kritizētājiem, šoreiz par kodolatkritumiem un to patieso bīstamību

Būtībā šis raksts bija iecerēts kā “… ļampampā III“, atbildes turpinājums D.Īvāna un A. Ožegovska “Atomēra uz ļampampā“, bet nu jau parādījās jauns viņu raksts un man arī apnika par nopietnām lietām rakstīt ļampampā taktī. Bet vispirms atcerēsimies, par ko tad viss šis bazars?

Abi kungi mēģina mums iestāstīt, ka nekā nejēdzīgāka, nedrošāka un bīstamāka par AES nav. Es mēģināju viņiem kusli iebilst – tā īsti nav, ka mūsdienu AES tehnoloģiju drošība pat tālu pārspēj citas jomas. Ka pļāpāt par Černobiļas AES un Fukušimas AES avārijām kā par lielākajām tehnogēnām avārijām cilvēces vēsturē ir dziļi nekorekti un nemitīga abu šo avāriju piesaukšana nebūt nepadara par tādām.

Tūkstoškārt baismīgāka par Černobiļu upuru ziņā ir hidrotehniskā avārija, ūdenim pārraujot 1975.gadā Banqiao dambi Ķīnā. Momentā tika zaudēta 19 GW HES jauda, kas līdzinās apmēram 20 AES jaudai. Toreiz gāja bojā noslīkstot 26 000 iedzīvotāju, vēlāk no bada un epidēmijām vēl 145 000. Iznīcinātas ap 6 mlj. ēku, 11 mlj. cilvēku palikuši bez mājām un iedzīves. Dati par šo katastrofu tika atslepenoti tikai 2005.gadā. Neoficiāli lēš, ka upuru skaits pārsniedza 230 000.

Divus gadus pirms Černobiļas notika Bhopalas traģēdija Indijā. 1984.gada 3.decembra naktī no pesticīdu rūpnīcas „Union Carbide Corporation” izplūda 32 tonnas ļoti indīgu gāzu. Oficiāli sākumā apstiprināja tikai 3000 nāves gadījumu pirmajās trīs dienās, vēlāk šis skaitlis pieauga līdz 8000, bet turpmākajos gados vēl aptuveni par tikpat, kopumā sasniedzot vairāk nekā 15 000 bojāgājušo. Vairāk nekā 600 000 saindēto, no kuriem vairums cieš joprojām no dažādām hroniskām kaitēm, kā arī dzima kropli un nedzīvi bērni. Vai vēl turpināt?

Par lielajām kuģu avārijām jau minēju. Autosatiksme ir vienas vienīgas šausmas, kur ES vien gadā notiek vairāk nekā miljons avāriju, ir vairāk nekā 30 000 upuru, miljoniem ievainoto un sakropļoto, bet visā pasaulē gadā – pāri par miljonu upuru un līdz pat 50 mlj. ievainoto… Pat visai civilizētajā ES rūpniecībā, pēc „Eurostat” un Starptautiskās Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (OSHA) datiem, gadā iet bojā vairāk nekā 5000 darbinieku un vēl vairāk nekā 150 000 priekšlaicīgi mirst no profesionālajām slimībām.

AES ieguldījums šajā šausminošā statistikā pēdējos 25 gados ir tuvs nullei, vismaz tiešo upuru ziņā nu noteikti. Vai šie piemēri patiešām nevienu nepārliecina, ka mūsdienu AES ir vismaz viena no drošākajām tehnoloģijām, ja ne pati drošākā?

Nū-ū, labi, dažkārt, konfrontēti ar šiem faktiem, AES pretinieki spiesti piekrist, taču tūlīt sāk jaunu dziesmu: bet tie drausmīgie kodolatkritumi un tās nabaga nākamās paaudzes, kam tas viss būs jāizstrebj… Nu, tad šoreiz par kodolatkritumiem.

Iesākot sarunu par šiem “lielajiem daudzumiem ekstremāli bīstamo” kodolatkritumu, vispirms ir jāpiemin tas fakts, ka no visiem bīstamajiem atkritumiem, ko saražo attīstītajās rūpniecības valstīs, kodolatkritumi no AES veido tikai mazāk par 1% no visiem pārējiem bīstamajiem atkritumiem, kas tikpat rūpīgi būtu jāizolē no biosfēras.

Tas gan bieži netiek darīts ne tuvu tik rūpīgi kā kodolatkritumu gadījumā. Arī sabiedrības un žurnālistu uzmanība maz tiek pievērsta šim faktam un daudzi pat nemaz neiedomājas, ka bez kodolatkritumiem pastāv vēl daudzi citi tikpat bīstami un pat vēl bīstamāki ķīmiskie atkritumi, kas nāk ne tikai no ķīmiskās rūpniecības. Mans kolēģi, Agri Auce, kas tik patētiski savā rakstā “Munks un kodolatkritumu uzglabāšanas problēma Visaginā” runāja par sabiedrības tiesībām zināt, kā tiks glabāti nākotnē Visaginas kodolatkritumi, vai esat lietas kursā, kā tiek uzglabāti daudz lielākie apjomi pārējo bīstamo atkritumu gan pie mums, gan kaimiņvalstīs? Cik esam nodrošināti no tādu atgadījumu atkārtošanās, kad pirms 22 gadiem avārija Novopolockas ķīmiskajā kombinātā izraisīja zivju masveida bojāeju Daugavā pat līdz Daugavpilij un Jēkabpilij? Ja esat lietas kursā, lūdzu, padalieties arī ar mani un pārējo sabiedrību. Vai tiešām šie pārējie bīstamie atkritumi tiek apsaimniekoti ar vēl lielāku rūpību un drošību nekā kodolatkritumi?

Negals ar vairāku miljonu latu vērto bīstamo atkritumu dedzināšanas rūpnīcu Olainē, kuras darbība izbeidzās tā īsti nesākusies, gan uzvedina uz pilnīgi pretējiem secinājumiem. Raidījums “de facto” un ziņu aģentūra BNS saka, ka “bijušais vides ministrs Raimonds Vējonis (ZZS) iesaka nemeklēt vainīgos un par kļūdu sauc vien neveiksmīgi izvēlēto dāņu tehnoloģiju.” Uh, uzreiz vieglāk kļuva, ja to saka cilvēks, kura ministrēšanas laikā šis projekts praktiski izgāzās. Un to saka tas pats Vējonis, kas tik kaismīgi vienmēr ir bijis pret AES būvi Latvijā vai Lietuvā, bet visai pielaidīgs par AES projektiem Kaļiņingradas apgabalā un Baltkrievijā.

Atgriežamies pie AES saražotiem kodolatkritumiem. Lūk, galvenās tēzes no tā, ko par radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanu “Radioactive Waste Management” raksta Pasaules kodolenerģētikas apvienība WNA (World Nuclear Association):

• Kodolenerģija ir vienīgā liela mēroga pastāvīgu enerģiju ražojošā tehnoloģija, kas uzņemas pilnu atbildību par visiem saviem atkritumiem un šīs izmaksas pilnībā iekļauj saražotā produkta cenā;

• Radioaktīvo atkritumu daudzums ir ļoti mazs salīdzinājumā ar atkritumu daudzumu, kas rodas, elektrības ražošanai dedzinot fosilo kurināmo;

• Izlietoto kodoldegvielu var uzlūkot gan kā otrreizēju izejvielu vai vienkārši kā atkritumus;

• Kodolatkritumi nav nekādā veidā vairāk bīstami, ne arī apsaimniekojami grūtāk nekā pārējie toksiskie rūpniecības atkritumi.

Pat vairāk – ja radioaktīvie atkritumi īsākā vai garākā laika periodā tomēr sabrūk, pārvēršoties par neradioaktīvām vielām, tad šie pārējie toksiskie atkritumi saglabā savu bīstamību bezgalīgi ilgi. Te nu gan Munka gleznas “Kliedziens” reprodukcijām būtu mūžīgs noiets! Bet, ja nopietni, tad, manuprāt, pirms vispār interesēties par to, kā kodolatkritumi tiks glabāti tieši Visaginā, vajadzētu tikt skaidrībā, kas, kādi un cik tie kodolatkritumi ir un kā notiek to apsaimniekošana. Tad visādi Ožegovski, Auces, Ulmes un Brizgas nevarēs mūs tik vienkārši tracināt, rupji sakot, “karinot mums makaronus uz ausīm”. Par to arī šis raksts.

Raksta apjoma dēļ šeit neapskatīsim zemas un vidējas aktivitātes RA atkritumu, kā arī urāna ieguves atkritumu apsaimniekošanu, kas sen atrisināta un strādā nevainojami. Apskatīsim tikai, kā tiek apsaimniekoti augstas aktivitātes RA atkritumi un izlietotā kodoldegviela, ko arī var uzskatīt par augstas aktivitātes RA atkritumu vai arī … par otrreizējo izejvielu jaunas kodoldegvielas ražošanai. Arī šīs problēmas ir atrisinātas, tikai nedaudz sarežģītākas.

Sāksim ar – cik?

Cik daudz šo RA atkritumu gadā tiek saražots? Iepriekš minētās WNA statistikas dati liecina, ka Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīs gadā saražo ap 300 mlj. tonnu toksisko atkritumu un tikai 81 000 kubikmetru jau apstrādātu RA atkritumu. Parēķiniet paši, cik stāvu augstumā tas būtu, ja to visu blīvi sakrautu uz viena basketbola vai futbola laukuma! Ja skaita visas pasaules AES (ne tikai OECD valstu), tad tās visas kopā gadā saražo ap 200 000 kub.m zemas un vidējas aktivitātes RA atkritumu un aptuveni 10 000 kub.m augstas aktivitātes RA atkritumu.

Bet mums taču vairāk interesē, cik Visaginas AES ar jaudu 1300 MVe varētu saražot šo atkritumu? Tad, lūk, standarta PWR vai BWR reaktors ar 1000 MWe jaudu gadā saražo 200-350 kub.m zemas un vidējas aktivitātes RA atkritumu. Turklāt katru gadu vidēji tiek izņemta no reaktora 20 kub.m (27 tonnas) lietotās degvielas, kas, ja tiek uzskatīta par atkritumiem (netiek pārstrādāta), pēc iesaiņošanas galīgai apglabāšanai aizņems 75 kub.m telpas.

Ja šī izlietotā degviela tiek pārstrādāta (reciklēta), tad iegūst tikai trīs kub.m sastiklotas masas, kas pēc sapildīšanas apglabāšanai paredzētajos konteineros (nodrošina drošu transportēšanu, starojuma izkļuvi ārpusē un jebkādu RA vielu izkliedi apkārtējā vidē), aizņem 28 kub.m telpas.

Kādēļ RA atkritumi tiek iekausēti stikla vai akmens masā? Tieši tādēļ, lai mazinātu Īvāna un Ožegovska bažas, ka pēc ļoti ilga laika šie atkritumi varētu nonākt saskarē ar ūdeni, piesārņojot to. Tad arī, ja kādreiz notiktu šī saskare ar ūdeni, ne stikls, ne akmens diez ko diži nešķīst ūdenī.

Nākamais jautājums – kāds tad ir izlietotās kodoldegvielas sastāvs? Tas ir atkarīgs no reaktora tipa, bet visplašāk lietotajiem PWR un BWR reaktoriem tas ir apmēram šāds:

95,6% – urāns, pamatā U-238, mazāk par 1% U-235, derīgs jaunas degvielas radīšanai;

2,9% – stabili dalīšanās produkti (nav RA!);

0,9% – plutonijs – derīgs jaunas MOX kodoldegvielas radīšanai;

0,3% – cēzijs (Cs-134 un Cs-137) un stroncijs Sr-90;

0,1% – jods (I-131 un I-129) un tehnēcijs Tc-99;

0,2% – pārējie ilgi dzīvojošie radionuklīdi, t.sk., aktinīdi: amerīcijs, kīrijs, neptūnijs.

Visbīstamākie un vislielākā aktivitāte piemīt tieši īsi un vidēji ilgi dzīvojošiem radionuklīdiem – jodam-131 (pussabrukšanas laiks T1/2 = 8 dienas), Cs-134 (T1/2 = 4 gadi), Cs-137 un Sr-90 (abiem T1/2 = 30 gadi). Atgādināšu, ka ar pussabrukšanas laiku raksturo dotā radionuklīda ilgmūžību un tas parāda, cik ilgā laikā puse no dotā radionuklīda daudzuma sabrūk, pārveidojoties par citu ķīmisko elementu.

Vienkāršs rēķins: pēc laika perioda, kas līdzinās desmit pussabrukšanas laikiem, paliek mazāk kā tūkstošā daļa no sākotnējā radionuklīda daudzuma (precīzāk – 1/1024 daļa). Kā viegli iedomāties, aktivitāte, ko raksturo ar radioaktīvās sabrukšanas notikumu (kuru rezultātā tiek izstaroti tie nepatīkamie alfa-, beta- un gamma stari) skaitu sekundē un mēra bekerelos (Bq), ir apgriezti proporcionāla pussabrukšanas laikam. Tas nozīmē, ka viena grama I-131 aktivitāte ir tāda pati kā 0,18 kg Cs-134, 1,4 kg Cs-137 vai 722 tonnām I-129! Savukārt viena grama Cs-137 aktivitāte vienāda ar septiņu kg Tc-99, 23,5 tonnām U-235 vai pat 150 tonnām U-238 aktivitāti. Praktiski tas nozīmē tikai to, ka tūkstošiem un miljoniem gadu dzīvojošo radionuklīdu aktivitātes ir tik zemas, ka tracināt sabiedrību par it kā neatrisināmām ilglaicīgas jeb tā sauktās galīgās apglabāšanas problēmām ir, maigi sakot, nekorekti.

Tikpat nekorekti ir radīt iespaidu, ka izlietotās kodoldegvielas pagaidu glabāšana ūdens baseinos ir nedroša un notiek tādēļ, ka neesot atrisināta galīgā noglabāšana. Šī sākotnējā no reaktora izņemtās izlietotās kodoldegvielas stieņu glabāšana ūdens baseinos ir gadu desmitiem atstrādāta ļoti droša un nepieciešama, lai izņemtā kodoldegviela “nomierinātos” un būtu ērtāka tālākai apstrādei – reciklēšanai, atdalot jaunas degvielas ražošanai noderīgos urānu un plutoniju, vai iesaiņojot visu galīgai noglabāšanai.

Daudziem liekas savāds fakts, ka pēc kodolu skaldīšanās ķēdes reakcijas apturēšanas joprojām, kaut arī mazākā mērā, turpina izdalīties siltums, ko rada ne vairs pati kodolu dalīšanās, bet gan dalīšanās produktu RA sabrukšana. Visstraujāk sabrūk un vislielāko sākotnējo ieguldījumu siltuma izdalīšanā dod primārie kodoldalīšanās produkti Xe-137 (T1/2 = 3,8 min) un Kr-90 (T1/2 = 32 sek), kas sabrūkot pārvēršas atbilstoši par Cs-137 un Sr-90. Šī kodolu dalīšanās produktu tālāka sabrukšana pirmajā momentā pēc ķēdes reakcijas apturēšanas izdala visai lielu siltuma daudzumu, kas līdzinās 7% no tās siltuma jaudas, kas izdalās kodolskaldīšanās rezultātā reaktora darbības laikā. Bet pēc stundas jau ir 1,5%, pēc diennakts 0,4%, nedēļas – 0,2% un dažiem desmitiem gadu vairs tikai apmēram 1/1000 daļa no siltuma jaudas, kāda ir reaktoram darbojoties.

Tātad visai intensīva piespiedu dzesēšana šiem izlietotās kodoldegvielas stieņiem ir ļoti nepieciešama tūlīt pēc izņemšanas no reaktora, pēc tam visai strauji sākotnēji, lēnāk pēc tam krītas līdz tādam līmenim, ka pēc desmit vai dažiem desmitiem gadu nokrītas tik tālu, ka nav nepieciešama tālāka turēšana ūdenī un var sagatavot galīgai noglabāšanai sausā veidā vai arī pārstrādei par jaunu degvielu, noglabāšanai atdalot tikai pavisam nelielu daļu (ap 1/200) tiešām par atkritumiem uzskatāmos ilgi un vidēji ilgi dzīvojošos radionuklīdus.

Vēl pakavējoties pie šiem ilgi dzīvojošiem radionuklīdiem, par kuru “briesmīgo bīstamību paaudžu paaudzēs” te daži raksta, nevaru noturēties neatgādinot divas šo ilgi dzīvojošo radionuklīdu īpašības, kas, ja arī pilnīgi nenoņem bīstamības problēmu, tad miljon-, pat miljardkārt samazina, salīdzinot ar svaigu izlietoto degvielu. Par pirmo jau minēju – jo ilgāks ir radionuklīda sabrukšanas laiks, jo mazāka tā īpatnējā aktivitāte (rēķinot uz masas vienību). Gramam joda-131 ir tāda pat aktivitāte kā 722 tonnām joda-129, kura pussabrukšanas laiks ir 16 mlj. gadu!!

Ja šī pirmā īpašība izriet vienkārši no fizikas un matemātikas pamatsakarībām, tad otrā vairāk ir sagadīšanās, ka īsi un vidēji dzīvojošie radionuklīdi sabrūkot lielākoties izstaro augsti enerģētisko un caurspiedīgo gamma un beta starojumu, bet ilgi dzīvojošie savukārt alfa un zemas enerģijas beta starojumu. Tiem, kas aizmirsuši fizikā mācīto, atgādinu, ka alfa starojums jau pilnīgi nobremzējas dažos centimetros gaisa un jau parastā rakstāmpapīra loksne tiem ir nepārvarams šķērslis. Beta starojumam ir lielāka caurspiešanās spēja nekā alfa starojumam, bet daudz mazāka nekā tādas pašas enerģijas gamma starojumam. Tā, piemēram, Tc-99 beta starojumam jau nepārvarams šķērslis ir plāns laboratorijas trauku stikls.

Tādējādi šo ilgi dzīvojošo alfa un beta emitējošo RA atkritumu starojums nāk tikai no plānā virsmas slānī esošajiem radionuklīdiem un arī tad nekur tālu nesniedz. Tilpumā esošo starojums turpat arī tilpumā absorbējas un ārā netiek. Praktisku kaitējumu dzīvajiem organismiem tie spēj nodarīt, tikai pietiekamā daudzumā ieelpoti vai iedzerti/apēsti.

Lai nodrošinātos pret šādām iespējamībām, kodolatkritumi ilgstošai glabāšanai tiek noglabāti cietā veidā un sausumā. Pati kodoldegviela ir ūdenī nešķīstošas, grūti kūstošas (T > 2800oC), cietas urāna oksīda UO2 keramikas tablešu veidā. Ja pārstrādājot tiek atdalīti nevajadzīgie RA atkritumi, tad tie atkal tiek izžāvēti līdz sausam atlikumam, kas savukārt tiek iekausēts borsilikāta stikla masā, kas novērš šķīšanu ūdenī, ja nu kādreiz, kas gan ir ļoti mazvarbūtīgi, nonāk saskarē ar ūdeni.

Mazvarbūtīgi tādēļ, ka paredzētas vēl vairākas barjeras, kam būtu tas jānovērš: RA atkritumi tiek hermetizēti korozijas izturīgā (piem., nerūsējošais tērauds, varš) konteinerā, kas savukārt var tikt vēl ievietots pilnīgai radiācijas drošībai betona konteinerā un tas visapkārt ir hidroizolēts ar celtniecībā itin bieži tam nolūkam lietotajiem bentonīta māliem, novietots ģeoloģiski stabilā struktūrā. Uzskata, ka vislabāk klintīs, bet nav obligāti, arī abu autoru apspļaudītās virszemes tranšejas nav slikts risinājums, ja vien ir sausā vietā uzkalnā un nosegts ar pietiekami biezu zemes slāni, lai ar lāpstu bruņotiem mūsdienu metāllūžņu meklētājiem tas vairs nebūtu interesanti.

Man pašam gan būtu interesanti uzzināt, vai Gārdenē un Zebrenē noglabātie bīstamie atkritumi ir vēl drošāk noglabāti, jo tiem būtu teorētiski jābūt drošiem mūžību un vēl trīs dienas.

Man ir neskaidrs, ko abi autori domāja ar tiem konteineriem ar piecus metrus biezajām vara vai zelta sienām? Ja tas bija sarkastisks mājiens ar mietu par mūsu Gaismas pilij plānotajiem saules paneļiem ar platīna apmalītēm, no kuriem mūsu Kultūras ministrijai pietika prāta atteikties, tad par šādu metaforu es arī šai vienīgajā vietā varētu piekrist abiem oponentiem un greizi pasmīnēt. Taču, ak vai, tas tika lietots drīzāk ar nodomu, lai ļaudīs radītu iespaidu par kodolatkritumu pārdabisko spēju apdraudēt cilvēci pat pēc iespundēšanas superbiezos metāla konteineros un iemūrēšanas dziļi klintīs. Lai būtu absurdāk – no vara vai zelta. Interesanti, platīns neder? Labi, beigsim pastulbi jokot, patiesība ir daudz piezemētāka.

Neviens nenoliedz, ka no tikko no reaktora izvilktiem lietotās degvielas stieņiem nāk milzīgs alfa-, beta- un gamma- starojums un brīsniņu uzkavēties to tiešā tuvumā nebūtu prāta darbs. Taču pēc šo stieņu ievietošanas sākotnējās uzglabāšanas baseinā 2,4 metru dziļumā jau ir pietiekami droši, lai, pārliekušies pār baseina malu, mēs, neriskējot tikt apstarotiem, varētu papriecāties par zilo Čerenkova starojumu, kas rodas, augstas enerģijas elektroniem bremzējoties ūdenī. Patiesībā, lai būtu drošības rezerve, ūdens slānis virs lietotās degvielas stieņiem tiek saglabāts pāris reizes dziļāks.

Tātad, lai pilnībā noekranētu pat ļoti spēcīgo tikko no reaktora izņemtās degvielas starojumu, pietiek ar 2,4 metru biezu ūdens slāni vai ar vēl plānāku blīvāka materiāla (metāls, betons, augsne) slāni. Laikam ritot un sabrūkot gamma (Cs-134;-137) un augstas enerģijas beta (Sr-90) starotājiem, prasības pēc aizsargbarjeras biezuma samazinās, un galvenā problēma paliek nodrošināties pret šo kodolatkritumu izplatīšanos apkārtējā vidē (kā jebkuriem bīstamajiem atkritumiem).

Principā šī izlietotās degvielas glabāšana zem ūdens ir pietiekami droša un nekādas pārmērīgas papildus pūles, salīdzinot ar pašas AES darbināšanu un apkalpošanu, neprasa. Daudzām AES šie izlietotās degvielas uzglabāšanas baseini ir būvēti ar aprēķinu, ka spēj uzņemt un uzglabāt visu AES darba mūžā, kas projektēts ap 60 gadu ilgs, saražoto lietoto degvielu. Arī pēc AES darba beigšanas nebūtu nekādas problēmas turpināt uzglabāt lietoto kodoldegvielu šajos baseinos, vienīgā neērtība – laiku pa laikam būtu jāpapildina iztvaikojušais ūdens.

Tomēr visām valstīm, kam ir AES, ir arī savi plāni kodolatkritumu ilgstošai vai galīgai noglabāšanai. Te nu pieejas dažādām valstīm ir atšķirīgas. Vieni, piemēram, Zviedrija, Somija, ir par visas izlietotās kodoldegvielas galīgu apglabāšanu. Citi – Francija, Japāna – ir par izlietotās kodoldegvielas pārstrādi jaunā kodoldegvielā, apglabājot tikai nedaudzos RA atkritumus. Vēl citi – ASV – ir par izlietotās kodoldegvielas apglabāšanu, neizslēdzot tomēr nākotnē pārstrādi jaunā kodoldegvielā. Pašlaik, gan ne pārāk lielos apjomos lietotās kodoldegvielas pārstrādi veic Francijā, Japānā, Krievijā, laikam arī Lielbritānijā un ASV.

Kāpēc tik kūtri? Iemesls gaužām banāls – svaigu kodoldegvielu saražot joprojām ir nedaudz lētāk… Bet ne tik tālā nākotnē, izsīkstot “treknākajām” urāna atradnēm un attīstoties pārstrādes tehnoloģijām, sagaidāms, ka būs otrādi.

Aizvien vairāk rodas piekritēji idejai, ka šīm ilglaicīgām glabātuvēm tomēr jābūt pieejamām vajadzības gadījumā, jo tur apglabātie, tagad par atkritumiem uzskatītie, nākotnē var izrādīties noderīgs resurss. Arī, attīstoties kodolreaktoru tipiem, cerība uzbūvēt tādus, kuros šodienas atkritumi var tikt sadedzināti vai vismaz sabrucināti par mazāk bīstamiem vai pat nekaitīgiem.

Mana klusa pārliecība ir, ka prasība pēc kodolatkritumu noglabāšanas dziļi klintīs izgrauztos tuneļos nav nepieciešama ne no drošības, ne radiācijas aizsardzības viedokļa. Ka vairāk tā ir piekāpšanās „grīnpīšu” līdz bezjēdzībai uzskrūvētajām prasībām, lai visu padarītu absurdu. Arī šīs virszemes RA atkritumu glabātuves jeb, ja labpatīk saukt – tranšejas, sevi ir pierādījušas par gana drošām un sirdsmieram apgādātas ar meliorācijas kanāliem zem tām varbūtējas radiācijas noplūdes kontrolei, patiešām nesagādās nākamajām paaudzēm nekādas titāniskas pūles reizi gadā vai vairākos pakontrolēt, vai nav parādījusies kāda noplūde.

Un nepielūdzamie fizikas likumi mums vēsta, ka arī šī monitoringa nepieciešamība nebūt nebūs mūžīga, jo bīstamākie Cs-137 un Sr-90 jau pēc 300 gadiem būs samazinājušies tūkstoškārt, bet pārējie pēc tūkstoš gadiem būs sasnieguši dabīgā urāna aktivitātes līmeni.

Lai nodrošinātos pret ļaunprātīgu vai nesankcionētu pieeju, mūsdienu smagajai tehnikai nav nemaz nepaceļami to visu pārklāt ar desmit(iem) metru biezu grunts slāni (kas nebūt nav nepieciešams no starojuma aizturēšanas viedokļa). It sevišķi, ja ņem vērā, ka AES kodolatkritumi ir tikai mazāk par 1/100 daļu no visiem bīstamajiem atkritumiem. Te arī ir atbilde, kāpēc kodolrūpniecība nemaz tik ļoti neiespringst šai sakarā, jo temperētu kodolatkritumu vēl nav sakrājies tik nenormāli daudz un arī apglabāšanas varianti kopumā ir atstrādāti un daļa jau pārbaudīti.

Bet kā tad paliek ar tiem 99% pārējo bīstamo atkritumu? Labs jautājums. Ceru, ka arī tur pieeja ir tikpat atbildīga. Visai odiozais politiķis Čērčils esot teicis: “Sabiedrībai nemaz nav jāzina, kā tiek taisīta politika un desas.” Varbūt. Sabiedrība nesen, gribēdama uzzināt, kā taisa desas, uzzināja, ka dažas citkārt par gana garšīgām atzītās desas nesatur ne kripatiņu gaļas.

Autors ir Dr.phys., vairāk kā 15 gadus darbojies vides radiācijas monitoringa (augsne, ūdens un gaiss) jomā